“Neibāde” atkal izies jūrā

1907.gadā Bīriņu un Pabažu jūrmalciemos parādījās pirmais sabiedriskā transporta līdzeklis – tvaikonis “Neibāde” (Neubad). Tā maršruts bija Ainaži–Rīga, Rīga–Ainaži. Šogad vēsture savā ziņā atkārtosies, un 12. augusta rītā Skultes ostā piestās populārā kuģīša “Neibāde” tradīciju turpinātājs – kuģis “Elma”.

Laikā pirms simt gadiem atgriezīsies seši jaunieši no Saulkrastu vidusskolas, kuri ir autori gan projektam “Stāsts par kuģi, kuram bija savs ciems”, gan idejai atkal izmantot šo maršrutu. Viņi dosies braucienā pa seno un savulaik tik populāro jūras ceļu Ainaži–Rīga. Kuģa kapteinis būs Saulkrastu pilsētas domes priekšsēdētājs un arīdzan diplomēts jūrnieks Ervīns Grāvītis.

Seno maršrutu atdzīvina skolēni

Projektu “Stāsts par kuģi, kuram bija savs ciems” veidojuši seši Saulkrastu vidusskolas skolēni: Ilze Seregina, Egita Grīnberga, Alise Rozentāle, Māris Bernaus, Lāsma Bringina un Elīna Jaškevica. Jaunieši šogad sāks mācības vidusskolas 12.klasē. Viena no dalībniecēm, I.Seregina, norāda, ka projektam pamatā bijis zinātniski pētnieciskais darbs un tā galvenais mērķis – atdzīvināt kuģi “Neibāde”.
20.gadsimta divdesmitajos gados kuģītis bijis pazīstams teju ikvienam. Tam pat tikusi sacerēta dziesma, kura vēsta par “Neibādes” gaitām un liktenīgo braucienu.
Kuģītim bijusi ļoti liela nozīme pasažieru pārvadājumos, jo, kā stāsta I.Seregina, “Neibādes” maršruts bijis vienīgais, kas savienojis Rīgu ar Saulkrastiem. Ceļi esot bijuši sliktā stāvoklī un ar zirgu pajūgiem ļoti grūti izbraucami.
Kuģīša mūžs mērāms deviņpadsmit gados. Tas pārvadāja pasažierus no 1907. līdz 1926.gada 9.septembrim. 9.septembra vakarā “Neibāde” devās ceļā pēdējo reizi, jo, izbraucot atklātā jūrā, tā lūkas netīšām tikušas atstātas vaļā, kuģī sasmēlies ūdens un trīs kilometru attālumā no Vecāķu piekrastes tas nogrimis. I.Seregina zina teikt, ka negadījuma brīdī uz kuģīša atradušies 38 līdz 40 cilvēki un tikai 11 no tiem izglābušies.

Nākotnes vīzijas

20.gadsimta sākumā Neibādes peldvietas pārvaldniekam Paulam Moltrehtam radās doma par kuģīša būvi, kura maršruts savienotu Rīgu ar Neibādi (1933.gadā Neibādi pārdēvēja par Saulkrastiem). Tam pamatā bijusi vēlme, lai Rīgas turīgākie atpūtnieki arvien biežāk savas brīvdienas pavadītu jūras krasta pilsētā, tādējādi palielinot arī Bīriņu muižas peļņu. Jāpiezīmē, ka idejas autors bijis muižas īpašnieces znots.
Projekta “Stāsts par kuģi, kuram bija savs ciems” radītājiem šodien radusies līdzīga vēlēšanās. Autori atzīst: ja viss notiks tā, kā iecerēts, tiks atjaunota pastāvīga kuģīša satiksme. Situāciju sarežģī vien apstāklis, ka Ainažos, kas pirmīt bija viens no galapunktiem, vairs nav piestātnes. Vienīgā piestātne saglabājusies Salacgrīvā.
Līdz ar satiksmes atjaunošanu jaunieši cer, ka brauciens ar kuģīti varētu kļūt par iecienītu tūristu izklaides veidu.
I.Seregina teic, ka daudzas lietas vēl esot gan tikai tālas nākotnes vīzijas, taču nenoliedz, ka priecātos, ja iespējamais jaunais kuģītis izskata ziņā kaut nedaudz līdzinātos vecajam “Neubad”.

Kate Rūķēna.