"Avangards draud atdalīties"

Francijas prezidents ir steidzīgs. Biselē saka, ka "viņš ļoti uzmanīgi raugās, lai Starpvaldību konference ievērotu termiņu plānu". Parīze ar reformām grib tikt galā līdz galotņu sanāksmei decembrī Nicā. Lai gan visiem spēkiem ir jācenšas aizkavēt galotņu sanāksmes neveiksmi, tomēr par klupšanas akmeni var kļūt Francijas pārāk ciešā sadarbība ar Vāciju. Pašreiz dažas mazākās dalībvalstis skeptiski raugās uz ciešo saskaņu starp abām valstīm. Tādām valstīm kā Dānijai un Zviedrijai, kuras nav pievienojušās eiro zonai, kā arī vēl nesen izolētajai Austrijai ir jābaidās, ka tās ES tiks atbīdītas malā.

"Avangards jau funkcionē", saka ES, ar to domājot Francijas prezidenta Žaka Širaka runu Vācijas Bundestāgā jūnijā. Tajā viņš izteicās par Savienību, kurā Vācija un Francija, kā arī vēl dažas valstis integrēsies straujāk. Uzticības personas zina, ka Parīze jau tagad piekopj selektīvu informācijas politiku, lai izvēlētajām valdībām nodrošinātu starta priekšrocības.

Parīze vairāku iemeslu dēļ vēl joprojām vislabprātāk paļaujas uz Berlīni, kad ir jāatrisina tādi grūti jautājumi kā turpmākais varas sadalījums ES. Turklāt abām lielākajām Savienības valstīm ir līdzīgas intereses. Abas baidās, ka paplašināšanas dēļ zaudēs ietekmi. Taču abas valstis politiski ir saistītas arī tāpēc, ka trūkst alternatīvas. Parīze un Berlīne iepriekšējos gados pastiprināja sadarbību ar Lielbritāniju, taču tā nekad nav droši funkcionējusi. Valdība Berlīnē zina, ka Lielbritānija, ja nebūs pilnībā apmierināta, šaubu gadījumā varētu arī pieļaut ES Padomes neveiksmi. Turpretī Francija un Vācija vienmēr ir atbīdījušas savas intereses, lai tomēr panāktu kompromisu. Faktiski Vācija debatēs par Agenda 2000 piekāpās un atteicās no prasības jūtami samazināt tās iemaksas ES, lai no neveiksmes glābtu Berlīnes galotņu sanāksmi.

Par to, ka ass starp abām divām valstīm laiku pa laikam piedzīvo krīzes, neklusē ne Berlīnē, ne Parīzē. Attiecības vienmēr ir bijušas smagas. Bija vajadzīgs ilgs laiks, līdz Francijas valdība pēc Helmūta Kola aiziešanas aprada ar jauno Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu. Arī pēdējā laikā ir bijušas nesaskaņas. Piemēram, tad, kad Vācija jautājumā par naftas cenām gribēja, lai visas valdības rīkotos vienoti, lai vājinātu kravas pārvadātāju un lauksaimnieku prasības pēc valsts kompensācijām. Parīze nekavējoties ieinteresētajām grupām piedāvāja izlīdzinājuma maksājumus. Turpretī Starpvaldību konferencē Francija un Vācija, cieši saskaņojot rīcību, atkal varētu aiziet pārāk tālu. Arī Austrijā baidās, ka "avangards tagad atdalīsies pilnībā". Novērotāji saskata briesmas, ka kopīgi un stingri saskaņotie Parīzes un Berlīnes plāni tiks realizēti un novedīs līdz lielāko valstu varas paplašināšanai. Ja mazās valstis jutīs, ka netiek ņemtas vērā, tad jau tikai šāds mēģinājums vien varēs uzspridzināt Starpvaldību konferenci. Tā kā lēmums par ES reformām Nicā ir jāpieņem vienbalsīgi, nevienu valsti – arī mazās – nav iespējams neņemt vērā.

"Die Presse"

— 2000.09.20.

Volfgangs Boems