Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tadeušs Fišbahs. Dvēseles diktēti monologi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.08.2005., Nr. 126 (3284) https://vestnesis.lv/ta/id/114228

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas nacionālkomunistu pretstāve impēriskajiem funkcionāriem

Vēl šajā numurā

11.08.2005., Nr. 126 (3284)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tadeušs Fišbahs. Dvēseles diktēti monologi

VALENSA.JPG (13075 bytes)
Tadeušs Fišbahs un Lehs Valensa Rīgā 2005.gada 13.janvārī
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Svētdien, 14. augustā, apritēs četri gadi, kopš Latvijas Valsts prezidentei savu akreditācijas rakstu iesniedza Polijas vēstnieks Tadeušs Fišbahs, cilvēks ar sarežģītu dzīves ceļu un unikālu pieredzi.
Šie gadi gan Latvijai, gan Polijai bijuši īpaši – abas valstis iestājās Eiropas Savienībā (ES), Latvija, pateicoties arī Polijas atbalstam, pērn kļuva NATO dalībvalsts. Piesātināts šis laiks bijis arī Latvijas un Polijas divpusējās attiecībās, un visu mūsu kopīgo pasākumu aktīvs veicinātājs vai iniciators bija Tadeušs Fišbahs.
Tiekoties ar vēstnieku visdažādākajās situācijās – Itas Kozakēvičas Rīgas Poļu ģimnāzijas rekonstrukcijas noslēguma ceremonijā, eksprezidenta Leha Valensas viesošanās laikā, sēru dienās pēc pāvesta Jāņa Pāvila II nāves (kad vēstnieks, sniedzot interviju “Latvijas Vēstnesim”, nespēja valdīt asaras)... – , man izveidojās pārliecība, ka joprojām nav pateikts pats būtiskākais par pašu Tadeušu Fišbahu un viņa unikālo lomu astoņdesmito gadu vēsturiskajos procesos. Jo tieši viņš, tolaik Polijas Apvienotās strādnieku partijas Gdaņskas organizācijas vadītājs, kā oficiālās varas pārstāvis 1980. gada 31. augustā ar opozicionārās strādnieku arodbiedrības “Solidaritāte” līderi Lehu Valensu parakstīja vēsturisko vienošanos, kas novērsa eventuālu asinsizliešanu un pavēra ceļu tālākajam demokratizācijas procesam Polijā.
Tagad, pēc gadsimta ceturkšņa, reljefi redzams, ka nācijai liktenīgos brīžos cilvēku gara lielums var būt pārāks par brutālu spēku. Polijā šī epohālā patiesība guva apliecinājumu 1980. gadā, Latvijā – vienpadsmit gadus vēlāk. Ar gara spēku pret karaspēku... Un būtiski, ka arī otrā pusē starp reakcionāriem atradās godprātīgi cilvēki un savas zemes patrioti.
Diemžēl daudzi tā laika aspekti joprojām nav izvērtēti – ir taču vienkāršāk vēsturi krāsot tikai baltā vai melnā krāsā... Jābūt godprātīgai un stiprai personībai, lai, laužot stereotipus, atcerētos pats sevi šajā pretrunīgajā situācijā.

Mans liktenīgais pārbaudījums

Tagad 1980. gada 31. augusta vienošanās oriģināls iekļauts UNESCO pasaules svarīgāko arhivāro dokumentu krājumā. No Polijas šajā sarakstā vēl ir tikai Kopernika darbs par pasaules uzbūvi, Šopēna kompozīcijas un liecība par Polijas ebreju traģēdiju Otrā pasaules kara laikā.
Jā, formāli ņemot, mēs ar Lehu Valensu 1980. gada augustā atradāmies frontes pretējās pusēs. Taču vēlāk, jau pēc vienošanās parakstīšanas, Valensa teica: “ Paldies Dievam, ka tolaik barikāžu pretējā pusē bija tieši Tadeušs Fišbahs.”
Ar Valensu mēs tikāmies jau sarunu laikā, un sākumā no viņa puses skaidri bija jūtama neuzticēšanās. Protams, tam bija pamats, jo līdzšinējā komunistiskās varas praksē Polijā cilvēks bija tikai priekšmets. Bet streikojošie strādnieki atgādināja, ka arī vienkāršais cilvēks pelnījis cieņu.
Ļoti svarīgs bija garīguma vektors, un milzīga loma bija pāvestam Jānim Pāvilam II, kurš 1979. gada jūnijā Varšavā Uzvaras laukumā teica zīmīgus vārdus: “Lai nāk Tavs gars un izmaina šīs zemes veidolu!” Protams, tas bija varens morālais atbalsts un spēka avots streikojošajiem strādniekiem .
Runājot ar Valensu, es skaidri redzēju, ka taisnība ir strādnieku pusē. To apzinoties, es meklēju saprašanās iespēju, un mums arī izdevās tādu atrast. Mums abiem vēl spilgtā atmiņā bija 1970. gada decembra dramatiskie notikumi, kad armija nošāva 45 Gdaņskas strādniekus, tāpēc galvenais bija panākt, lai strādnieki atkal neizietu ielās.
Streiks sākās 14. augustā, bet 16. augustā, naktī no sestdienas uz svētdienu, pie manis atnāca Valentinovičas kundze un teica: “Mēs, streikojošie strādnieki, vēlamies, lai jūs kā partijas sekretārs piekristu mūsu nodomam rītdien noturēt misi. Kad es atbildēju “Piekrītu”, viņa sākumā pat negribēja noticēt. Tas taču bija pirmais gadījums, kad laicīgā, valstij piederošā teritorijā tika noturēta svētā mise – līdz tam komunistiskā valsts bija konsekventi uzspiedusi principu, ka mise noturama tikai baznīcā. Taču es esmu audzināts dziļās katoļu tradīcijās un nekad neesmu vērsies pret baznīcu.
Es arī darbu uztveru kā lūgšanas. Un tobrīd sapratu, ka svētā mise kuģu būvētavā vairos strādnieku garīgo nosvērtību un mazinās emocijas.
Tā mums izdevās noturēt streiku mierīgā gultnē. Pēc tam Gdaņskas kuģu būvētājiem pievienojās strādnieki visā valstī, un varai bija jāatzīst, ka taisnība ir strādniekiem. Bet Lehs Valensa pamazām sāka man uzticēties, un mums izveidojās labs kontakts. Kopš tā laika pagājuši daudzi gadi, mums abiem nācies izturēt daudzus pārbaudījumus, taču cauri tiem mēs nemainīgi esam saglabājuši abpusēju cieņu.
Jā, tolaik es biju barikāžu otrā pusē. Bet, kad mēs jau bijām parakstījuši vienošanos, es teica: “Tagad mēs esam vienā, Polijas pusē.” Un arī tādēļ es sevi uzskatu par laimīgu cilvēku un pateicos Dievam, ka man izdevās izturēt šo pārbaudījumu.

Mana dzimtenes formula

Polijā mēs saviem kaimiņiem, īpaši laukos, mēdzam dāvināt slotu – lai viņi neaizmirstu savu māju sakopt arī no ārpuses. Vēl mēs dāvinām spoguli un krustu – lai cilvēks sakārto savu iekšējo pasauli.
Taču es vairs neskatos man dāvinātajos spoguļos. Man par šādu spoguli kalpo cilvēku acis. Man gandarījumu dod cilvēka acu skatiens, viņu ciešais, draudzīgais rokas spiediens, tiekoties gan Gdaņskā, gan arī citur Polijā. Protams, es runāju par vecāko paaudzi, jo kopš tiem vēsturiskajiem notikumiem pagājuši jau divdesmit pieci gadi. Tagad Polijā ir cits laikmets, taču joprojām mūsu valstī ir daudz problēmu. Mums joprojām vajadzīga slota, lai izslaucītu visas nebūšanas, vispirms jau korupciju. Mums vajadzīgs arī spogulis, lai veicinātu cilvēkos pašas labākās īpašības.
Tagad Polijā, tāpat kā Latvijā, ir tāda mode – tiekties pēc aizvien labākas dzīves, un daudzi to vispirms saista ar lepnu mašīnu un greznu māju. Tur, protams, nav nekā nosodāma, tomēr augstākas ir garīgās vērtības. Ir svarīgi, lai mēs spētu just līdzi līdzcilvēku liktenim. Lai pašu laimē spētu dalīties ar saviem līdzcilvēkiem.
Reiz studenti man prasīja, ko es saprotu ar vārdu Polija, un es uzrakstīju šādu savu formulu “P = p + p + p”, kas nozīmē: “Polija = patiesība + darbs + (otra cilvēka) izpratne (poliski visi trīs vārdi sākas ar “p” – J. Ū)”. Lai mēs cilvēkus, pasauli un, protams, paši sevi mainītu uz labo. Tikai tad varēsim teikt, ka esam kultūras un progresa līdzdalībnieki civilizācijas dimensijā. Ka mēs mainām pasauli uz labu, vispirms mainot paši sevi.
Šis uzdejums mums ir kopīgs – gan Polijā, gan Latvijā. Tāpēc uzskatu, ka politiķu loma ir atraisīt gudru sabiedrības iniciatīvu. Ļaut sabiedrībai saskatīt morālās autoritātes. Jo caur tām mēs varam celt valsts autoritāti.
Es jums piekrītu, ka man ir pienākums uzrakstīt grāmatu. Arī Polijas primass Glemps teica, ka man obligāti jāuzraksta grāmata. Viņš arī Latvijas prezidentei šajā kabinetā teica: tas bijis Dieva pirksts – ka toreiz, 1980. gadā, Gdaņskā bija tāds cilvēks kā es, un ka arī es esmu devis savu artavu, lai šāda vienošanās tiktu parakstīta.
Taču mana grāmata nebūs autobiogrāfija. Es gribu ar savas dzīves, ar citu cilvēku dzīves piemēru parādīt procesus, ko pieredzējusi mana tauta un mana paaudze. Gribu arī iemūžināt grāmatā mūsu zemju kopīgās saites. Runāt par mūsu kopīgo attiecību stiprumu.

Manas pēdas Latvijā

Lielais poļu dzejnieks Ciprians Kamils Norvids teicis, ka dzimtene – tas ir liels kopīgs pienākums. Savukārt Rainis latviešu tautu salīdzinājis ar priedēm, kas neliecas dažādu vēsturisko viesuļu priekšā. Un Latviju es neuzskatu par mazu zemi, kā parasti tiek apgalvots. Parasti jau valsts lielumu nosaka pēc teritorijas, iedzīvotāju skaita vai ekonomikas potenciāla. Patiesībā zemes lielumu nosaka tās tradīcijas, cilvēku dvēseles bagātība.
Latvija mani ļoti bagātinājusi ar zināšanām un dzīves pieredzi. Arī pateicoties “Latvijas Vēstnesim”, ko uzskatu par dziļu avīzi, – es teiktu, ka jūsu žurnālistiem ir gudra spalva, tāpēc jūsu avīzei manās acīs allaž bijusi autoritāte.
Es uzskatu, ka esmu godam veicis savu misiju Latvijā. Valsts prezidente mani apbalvojusi ar Triju Zvaigžņu ordeni, un es to gribētu ielikt Latvijā dzīvojošo poļu rokās. Jo tas ir arī viņu nopelns. Arī viņi man palīdzējuši saņemt šo augsto jūsu valsts atzinību.
Tagad, atgriežoties Polijā, es būšu Latvijas sūtnis. Protams, garīgā nozīmē, taču es no sirds pārstāvēšu savā valstī Latvijas intereses. Bet poļiem, vispirms jau Gdaņskā, es gribu būt labas gribas vēstnieks, kas varēs ar viņiem dalīties savā vēsturiskajā pieredzē, ko bagātināju arī Latvijā.

Šodien, 11. augustā, Rīgas ostā ienāks Polijas pontonlaiva, ar kuru polārpētnieks Mareks Kaminskis, glābšanas darbu speciālists Miroslavs Kukulka un videooperators Vojcehs Ostrovskis piecās dienās apceļo Baltijas jūru, iegriežoties Dānijas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas ostās, lai nodotu šo valstu pārstāvjiem ielūgumu uz vēsturiskās vienošanās akta parakstīšanas 25. gadadienas svinībām 31. augustā Gdaņskā.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!