"Kā iekārtot Eiropu"

Šajā laikraksta numurā ir ievietoti vairāki plaši raksti par Eiropas Pamattiesību hartu: Vācijas Bundestāga pārstāvja konventā, kas izstrādāja Eiropas Pamattiesību hartu, profesora Jirgena Meiera raksts "Vai Eiropas konstitūcijas modelis?" Viņš uzskata, ka transparences veicināšanai harta ir jāpieņem ne tikai valdībām un Eiropas parlamentam, bet ir jāsarīko referendums visā Eiropā. Tas varētu notikt 2004. gadā reizē ar Eiropas vēlēšanām. Viņš raksta, ka šis "Eiropas modelis" satur specifiskas vērtības: tās nav tikai tradicionālās brīvības un līdzdalības tiesības, bet arī katra atsevišķa indivīda aizsardzība pret ekonomisko un sociālo ekspluatāciju. Harta turpmāk cilvēkiem rokās ielikšot instrumentu, ar kuru tie varēs vērsties pret Briseles lēmumiem, ja tur apdraudēs viņu tiesības uz darbu, veselības aizsardzību, sociālo drošību un izglītību. Taču esot jābūt skaidram, ka tikai tad, ja harta tiks iekļauta ES līgumos, tā būs tiesiski saistoša. Nākamajam solim esot jābūt Eiropas konstitūcijas izstrādāšanai, kuras svarīgākā daļa būtu Eiropas cilvēku pamattiesības un kura sāktos ar cilvēka cieņas neaizskaramības garantijām. Šādā konstitūcijā blakus pamattiesībām kā pamats esot jāiekļauj arī kompetenču norobežošana starp dažādām Eiropas institūcijām, no vienas puses, un starp Briseli un nacionālajām galvaspilsētām un reģioniem, no otras puses. Līdz ar to izveidotos Eiropas supervalsts.

Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Valtera Švimmera raksts "Pamats arī Savienībai", kura apakšvirsraksts ir "Eiropas Cilvēktiesību konvencija". Viņš raksta, ka līdz ar Pamattiesību hartas izstrādāšanu rodas jautājums: ja jau 15 ES dalībvalstis ir parakstījušas Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Padome, kā vecākā Viseiropas institūcija, ir lepna uz šo ļoti svarīgo instrumentu, tad kāpēc gan vēl šis šķietami liekais darbs? Vai Savienība pēc Eiropas Padomes simboliem — karoga un himnas — vēlas pārņemt arī šo svarīgo uzdevumu? Un vai tagad Cilvēktiesību tiesa vairs nebūs vajadzīga?

Ieguvums no ES Pamattiesību hartas, salīdzinot ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ir tāds, ka tā atzīst ne tikai pilsoniskās un politiskās tiesības, bet arī sociālās un ekonomiskās tiesības. Autors uzskata, ka abi instrumenti — pastāvošā Cilvēktiesību konvencija un gaidāmā Pamattiesību harta — pacels jaunā līmenī cilvēktiesību aizsardzību. Eiropas Padome un Eiropas Savienība esot dabīgās partneres ceļā uz Eiropas apvienošanu. Izņemot Īriju, Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir iekļauta attiecīgo nacionālo valstu tiesību sistēmās (Austrijā pat konstitūcijā). Švimmers uzskata, ka nekādā gadījumā nedrīkst nonākt līdz atšķirīgiem Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un ES Pamattiesību hartas vienu un to pašu tiesību skaidrojumiem.

Ja pēkšņi pilsoniskās un politiskās tiesības, kas ir iekļautas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un ES Pamattiesību hartā, būtu iespējams skaidrot atšķirīgi, tas integrācijas un tiesību politikā būtu solis atpakaļ. Vēl kāds aspekts, kas arī runā par labu Savienības pievienošanās Cilvēktiesību konvencijai, ir tas fakts, ka līdz ar ES pievienošanos Cilvēktiesību konvencijai tiktu radīts vienots tiesiskais ietvars arī ES kandidātvalstu līdzdalībai Savienībā, "Kopenhāgenas kritērijiem" identiskas Eiropas Padomes pamatvērtības — plurālistiska demokrātija, tiesiska valsts un cilvēktiesības (šai nolūkā bija un būs spēkā Cilvēktiesību konvencijas mērogi, Amsterdamas līguma 6. panta, 2. punkts), tādējādi tiktu sperts solis no deklarācijas uz konstitūciju rītdienas apvienotai Eiropai.

Saksijas valsts ministra Vācijas un Eiropas lietās Staņislava Tiliha raksts "Ne vairāk un ne mazāk" ar apakšvirsrakstu "Pamattiesību hartai ir jānosaka pilsoņu tiesības iepretī ES". Viņš raksta, ka runa nav par to, lai ES radītu jaunu likumdošanu, bet gan lai spēkā esošo likumdošanu padarītu pilsoņiem saprotamāku un transparentāku. Vispirms esot paredzēta svinīga Pamattiesību hartas pasludināšana, sākumā to dalībvalstīs neratificējot, tātad tai uzreiz nebūs likuma spēka. Līgumu papildināšana esot paredzēta vēlāk. Raksta autors komentē arī atsevišķus hartas pantus, norādot arī uz vājajām vietām. Lai Eiropu norobežotu no citiem sabiedrību modeļiem, sociālās pamattiesības hartā esot ietvertas daudzpusīgāk.

Pamattiesībām pilsoņu interesēs esot jāierobežo ES rīcība, nevis jāveicina jauna regulēšanas godkāre par apgrūtinājumu dalībvalstu kompetenču jomām. Arī ne pārāk skaidrā uzdevumu norobežojuma dēļ esot jābaidās, ka nākotnē Pamattiesību harta varētu piegādāt jaunus argumentus, ar kuriem pamatot nepieciešamību rīkoties Eiropas līmenī.

Tāpēc esot jāpārliecinās, vai pamattiesību formulējums nevar novest līdz jaunu kompetenču nodošanai ES. Tilihs raksta, ka Vācijas valdība esot stingri iestājusies par hartas projektu, nepievēršot pietiekamu uzmanību tam, kas tajā rakstīts un kāda faktiski būs tā tiesiskā ietekme. Tai svarīgi esot tikai tas, lai Eiropas velosipēds ripotu uz priekšu un neapgāztos. Taču te pilsoņi neesot pietiekami novērtēti. Viņi esot kritiskāki un saprotot, ka ES ar semantiku uz priekšu virzīt nav iespējams.

Tomēr harta esot apsveicama kā signāls, ka ES cilvēktiesību jomā nespers soli atpakaļ.

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.09.25.

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS