ATSAUCĒ IETVERT:
Vizma Belševica. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.08.2005., Nr. 127 https://www.vestnesis.lv/ta/id/114352
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Vizma Belševica
(30.05.1931 – 06.08.2005)
Šodien Rīgas Latviešu biedrības namā tauta atvadās no dzejnieces, prozaiķes un tulkotājas Vizmas Belševicas, lai pēc tam pavadītu pēdējā gaitā uz Raiņa kapiem.
Viņu jau
dzīves laikā dēvēja par latviešu literatūras sirdsapziņu. Jo
dzejniece neliecās ļaunas varas un rupju apvainojumu priekšā,
prata saglabāt savu lepno spītu un stāju arī tad, kad padomju
režīms centās noslāpēt brīvo domu – liedza publicēties.
Šajās dienās daudzi viņas aroda biedri zaudējuma sāpi izlikuši
rakstu rindās, arī Leons Briedis: “Vizma vienmēr bija izcils
paraugs, kā nesavtīgi, pašaizliedzīgi un godprātīgi kalpot
visaugstākajām un visbūtiskākajām rakstnieka mūža vērtībām –
Vārdam un Garam.”
Viņa nemeklēja slavu un pagodinājumus, tie autori atrada paši:
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle (1990), Triju Zvaigžņu
ordeņa virsniece (1994), Gada balvas literatūrā laureāte par mūža
ieguldījumu (2003), citi cieņas un atzinības apliecinājumi.
Pirms desmit gadiem “Latvijas Vēstneša” apgāda suvenīrizdevumā
“Tava zeme Latvija” uzrunāja arī Vizmas Belševicas dzejolis
“Kamēr svēteļi pār Svēti”:
Zini –
tava zeme paliks,
Tavas saknes tavā zemē.
Tavas pēdas tēva sētā,
Kamēr tēva sētas jumti
balto spārnu ēnā svētā.
Paliks arī Vizmas Belševicas pēdas
latviešu literatūrā.
Kamēr vien būs lasītāji un runātāji šajā baltu valodā.
“LV”