Atvadoties no Vizmas Belševicas Rīgas Latviešu biedrības namā 2005.gada 12.augustā

Mīļie tuvinieki un dārgie sēru viesi!

Mēs esam atnākuši atvadīties no lielas dzejnieces, no tautas sirdsapziņas, no diža cilvēka. Vispirms es vēlētos izteikt savu dziļāko līdzjūtību viņas tuviniekiem, tiem, kas viņai ir bijuši blakus ilgus gadus, cauri mūžam, kas ne tik bieži bija saules apspīdēts, bet kas sākās un beidzās ar ciešanām un smagiem pārdzīvojumiem. Taču cietuši ir daudzi, un daudziem ir grūti gājis, bet ģēnijs ir tikai retiem, un Vizmai Belševicai nenoliedzami bija dzejnieka ģēnijs. Un kā tāda viņa ir zaudējums ne tik vien viņas tuviniekiem, viņas līdzstrādniekiem, viņa ir zaudējums visiem tiem, kas gadu laikā guva iedvesmu un mierinājumu, un cerību no viņas dzejas vārdiem.
Viņa ir zaudējums Latvijai, latviešu tautai, jo viņas literārais devums ir tāds, kas bija pelnījis ne tik vien tās balvas, kuras viņa ir ieguvusi, bet arī citas, ko viņai pēc būtības noteikti būtu iedevuši. Es stāvu šeit kā viņas dzejas apmīļotāja un apbrīnotāja. Daudzus gadus es tik ļoti esmu sekojusi viņas rakstītam vārdam, arī tad, kad tas bija grūti pieejams tur, kur es toreiz dzīvoju. Bet es stāvu arī šeit kā simboliska brīvas un neatkarīgas Latvijas valsts varas pārstāve, atvadoties no cilvēka, kam mūža garumā bija konflikts ar laicīgo varu un kas īstenībā sevī iemiesoja to cilvēku garu, kas redz vienīgās patiesās vērtības, vienīgo un īsto spēku, vienīgo un īsto varenību, un tā ir tā, kas ir dzīvē un dabā, un cilvēka sirdī, it sevišķi cilvēka spējā vienot.
Ir zīmīgi, ka viņas dzejoļu grāmata, kas 1969.gadā izraisīja tik asu varas un cenzūras reakciju, saucās “Gadu gredzeni”, un, protams, tas bija redzējums par to, kas cauri gadiem un gadsimtiem paliek nemainīgs, paliek savdabīgs, paliek patiess kā liepas vai citi koki. Gadu gredzenā ir ierakstīts viss, kas ar to noticis, – gan ražīgie, gan neražīgie gadi, gan sausie, gan slapjie. Un jā, kā viņa pati teica vēlāk citā krājumā: “Cīņā starp ziedu un cirvi cirvis vienmēr paliks uzvarētājs,” bet mēs taču visi zinām, ka zieds un sēkla paliek arī tad, ja cirvis koku ir nocirtis, un gadu gredzeni saglabā to rakstu, ko katra liepa un ko katrs koks ir pārdzīvojis. Hronikās, kas stāsta oficiālo versiju par to, kas ir noticis ar kādu zemi vai tautu, mēs varam rakstīt uz to malām tās piezīmes, kas norāda, kas pa īstam notika, kas notika ar cilvēku, kas notika ar viņu dzīvēm, ar viņu mīlestību, ar viņu naidu, ar viņu sāpēm. Šie pārdzīvojumi ne vienmēr ir skaļi jāizkliedz, kā to mēģina darīt laicīgā vara, it sevišķi tajos – totalitārisma laikos. Man šķiet, ka Vizmas Belševicas ģēniju varētu raksturot kaut ar vienu vienīgu dzejoli “Rīga klusē”, ja to nostādām blakus galma dzejnieces un skaļās, bļaustīgās propagandiskās dzejnieces Mirdzas Ķempes dzejolim, kur viņa stāsta par to, kā atkal iekarotajā Rīgā viņa gavilēdama stāvēja uz krievu lielgabala. Vizmas Belševicas Rīga klusē, “klusē heraldiskie zvēri, Rīga klusē, kamēr vēji auro un vēji kauc”. Tas viss iet pāri kokiem, dabai un pilsētai. Paliek pilsēta kā jēdziens, paliek tauta pēc būtības, bet vairāk par visu paliek mīlestība, gara brīvība un ilgas pēc kaut kā skaista un cēla, un nezināma, kas dzīvē ne vienmēr mums ikdienā pieejams, bet ko ik pa brīdim, iemirdzoties kādam rasas pilienam jeb kādai lietus lāsei, mēs saskatām mūžības atspulgos, kurus Vizma Belševica tik neatdarināmi un tik skaisti, tik kodolīgi pateikusi savā dzejā.
Tas jau nebija viņas vienīgais talants. Viņa bija daudzpusīgs cilvēks, viņa spēja izjust traģisko, bet arī komisko, kas ir daļa no dzīves. Un dullās Paulīnes pārdzīvojumi, man šķiet, daudziem ir spējuši dot to, ko viņa iedeva manai mātei. Pēc pārciestās triekas, kad viņai bija grūti atkopties un bija smagi ap sirdi, es viņai uzdāvināju šo grāmatu. Viņa par to tik ļoti priecājās un tik ļoti skaļi smējās, ka tas bija viņas pirmais solis uz atlabšanu, uz atgriešanos pie grāmatām, pie rakstītā vārda un pie kaut cik normālas dzīves. Es domāju tādus gadījumus mēs varētu citēt daudzus, un šeit – atvadoties no dzejnieces, mēs visi vēlētos teikt viņai dziļu un sirsnīgu paldies, ko viņa caur savām ciešanām, caur saviem pārdzīvojumiem, caur savu sirdi ir spējusi izteikt tā, kā neviens cits nespēj to izteikt. Izteikt to savā un arī mūsu visu vārdā. Mēs atvadāmies no viņas šodien, viņa dus, un var redzēt – viņa bija nogurusi. Paldies viņai par viņas dzīvi, viņas devums, viņas vārds un viņas domas paliks mūžīgi.