Mūsdienu Baltkrievija un Henrijs Kisindžers

Latvijas vēstniece Baltkrievijā Maira Mora intervijā ”Latvijas Vēstnesim”

Maira Mora Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

– Ko nozīmē būt vēstniecei – un jo īpaši ko nozīmē būt vēstniecei mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā?

– Es jokodamās saku: ja vien būtu iespējams, tad nākamā valsts, kur gribētu strādāt, ir Igaunija. Jo esmu bijusi vēstniece Lietuvā, tagad Baltkrievijā, tāpēc lieliski zinu, ko nozīmē strādāt kaimiņvalstī. Un tas noteikti ir savādāk nekā kaut kur tālu prom no mājām. Manuprāt, kaimiņvalstī strādāt vienlaikus ir gan grūti, gan interesanti. Katrā ziņā tur par darba trūkumu sūdzēties nevar, tāpēc ka kaimiņvalstu attiecības jau pašas diktē darba apjomu. Te vairs nav runa par iepazīstināšanu ar Latviju, par kontaktu meklēšanu, jo ne lietuviešiem, ne baltkrieviem par Latviju nav jāstāsta. Ir personiskā pieredze, ir pagātnes atmiņas, pašu dzirdētais vai redzētais.
Tajā pašā laikā ar kaimiņvalsti ir daudz aktīvāka ekonomiskā sadarbība, kultūras sadarbība. Dažādu divpusēju jautājumu risināšana, piemēram, pašlaik darba grupa atsākusi strādāt pie Latvijas un Baltkrievijas robežas demarkācijas. Arī ievērojams konsulāro pakalpojumu apjoms. Gada laikā, piemēram, mēs izsniedzam ap 20 000 vīzu.

Baltkrievija – tuvā un vienlaikus svešā

– Kādā stadijā pašlaik atrodas Latvijas un Baltkrievijas robežas sakārtošanas jautājums?

– Tagad, kad Baltkrievijas puse saņēmusi nepieciešamos līdzekļus, viņi ir apņēmības pilni līdz 2007.gadam šo jautājumu atrisināt. Tūlīt beigs savest kārtībā robežu ar Lietuvu, kas ir ap 600 kilometru gara, un pēc tam nolemts ķerties klāt arī tiem 160 kilometriem Latvijas un Baltkrievijas robežas.

– Kāda ir šodienas Baltkrievija? Cik daudz mūsu priekšstatos par šo valsti ir maldu un cik – patiesības?

– Pirmkārt, tā ir valsts ar diezgan atomizētu sabiedrību. Jāsaka, tādā Rietumu izpratnē pilsoniskās sabiedrības tur nav. Otrkārt, kā jebkurā valstī, kur valda tik stingra roka, tur ir liela kārtība. To nevar nepamanīt, un to pamana ikviens, līdzko šķērso robežu. Reti kur var redzēt tik sakoptu zemi. Lai gan... Varbūt šī kārtības mīlestība ir daļa no baltkrievu mentalitātes, ar ko viņi diezgan stipri atšķiras no saviem slāvu brāļiem plašajā Krievzemē. Puķu dārziņš pie katras mājas, sakopts pagalms, katra lieta savā vietā – tas baltkrieviem ir raksturīgi. Protams, ļaudis Baltkrievijā dzīvo pārsvarā pieticīgi, tomēr, lai gan ir pietiekami daudz aizgājušā režīma pazīmju, nevajag domāt, ka tur valda tas pats pelēkais sociālisms, kas reiz valdīja arī pie mums. Tā tas nav. Baltkrievija dzīvo savu dzīvi, un arī tur šajā laikā notikušas daudzas būtiskas pārmaiņas. Tūristi, viesi tās ierauga uzreiz, bet aizgājušā režīma pazīmes ieraugāmas, ja tur padzīvo ilgāk.

– Bet sociālā sfēra? Vai baltkrievus uztrauc bezdarbs, maksas medicīna, maksas izglītība?

– Nē. Šajā ziņā viņi dzīvo tā, kā mēs dzīvojām kādreiz, pie ļoti daudz kā nodrošināta. Cits jautājums par nodrošinājuma līmeni un kvalitāti. Līdztekus valsts medicīniskai aprūpei, līdztekus bezmaksas izglītībai ir arī maksas medicīnas pakalpojumi, maksas izglītība. Tomēr kopumā valsts saviem iedzīvotājiem garantē visu, kas attiecas uz sociālo sfēru. Tātad daudz kas no tā, ko mēs tik labi atceramies.

– Vai tas ir arī deficīts, ko tāpat atceramies? Arī preču nabadzīgais klāsts veikalos?

– Man atkal jāsaka – nē. Tā gan nav. Reizēm par to taisni vai jābrīnās, jo privātā biznesa daļa Baltkrievijas ekonomikā ir ļoti neliela. Tajā skaitā arī laukos, kur vēl arvien ir kolhozu sistēma, lai gan privātie var vest savu produkciju un pārdot pilsētniekiem.

Pieticīgās pārticības noslēpums

– Ja valstī ir niecīga privātā biznesa daļa, bet visiem iedzīvotājiem vienādas sociālas garantijas, tad, lai pelnītu un to visu nodrošinātu, ar biznesu jānodarbojas valstij. Ar ko pelna šodienas Baltkrievija?

– Ar Krievijas energonesēju tranzītu, ar kālija sāls eksportu uz rietumiem, ar smago mašīnbūvi un vieglo rūpniecību. Arī Latvijā taču vēl arvien ir populāri salīdzinoši lētie baltkrievu traktori, bet vieglās rūpniecības izstrādājumiem pagaidām, kamēr tos nav izkonkurējuši lētāki un kvalitatīvāki, ir labs noiets Krievijas tirgū.

– Vai tādā gadījumā tas nenozīmē arī zināmu Baltkrievijas atkarību no Krievijas?

– Vispirms jāatceras, ka Baltkrievija praktiski nav bijusi neatkarīga valsts un arī tās attiecību vēsture ar Krieviju ir pavisam citāda nekā mums. Tos strādniekus un speciālistus no visas Padomju Savienības, kas ieradās atjaunot kara nežēlīgi izpostīto Baltkrieviju, neviens tur neuzskatīja par civilokupantiem vai ko tamlīdzīgu, bet gan tikai un vienīgi par brāļu tautu, kas ieradusies palīgā grūtā brīdī. Tomēr es uzdrošināšos teikt, ka tieši šobrīd, Lukašenko vadībā, zināmā mērā notiek baltkrievu nācijas saliedēšanās. Tieši pagājušo vēlēšanu laikā ļoti bieži dzirdēju vārdus “suverenitāte” un “neatkarība”. Tik bieži, ka secinājumi, manuprāt, izriet paši no sevis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka īpaši tika uzsvērta baltkrievu citādība, salīdzinot ar slāvu kaimiņiem, kurus tie redz daudz biežāk un vairāk nekā kaimiņus lietuviešus vai latviešus.

– Kā jūs raksturotu dzīves līmeni Baltkrievijā?

– Es to sauktu par pieticīgu labklājību. Un atšķirībā no Kijevas vai Maskavas centriem, kur ož pēc naudas, pēc lielas naudas, Minskā nav neviena kaktiņa, kur cik necik smaržotu pēc naudas. Tajā pašā laikā Baltkrievijā vispārējais labklājības līmenis ir augstāks nekā abās manis pieminētajās valstīs.

Vai Baltkrievijā dzird, ko par to runā pasaulē?

– Nevienam nav noslēpums, kāda ir ES valstu vai ASV attieksme pret Baltkrieviju un tajā valdošo antidemokrātisko režīmu. Bet vai Baltkrievijā dzird, ko par viņiem runā pasaulē?

– Ne visai. Ārzemju ziņu sadaļa Baltkrievijas plašsaziņas līdzekļos ir paskopa. Vispirmām kārtām ierindas baltkrievs, televīzijā ziņas skatoties, ierauga, cik labi ir dzīvot Baltkrievijā.

– Tomēr vai mūsdienās maz iespējama tāda norobežošanās no pasaules? Bez tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem ir taču internets, satelīttelevīzija...

– Valstī, par kuru mēs runājam, ir zems datorizācijas līmenis. Galvaspilsētā jā, bet laukos... Neaizmirsīsim, ka runa ir par 10 miljoniem iedzīvotāju. Cik mums ir iedzīvotāju, un kāda pie mums ir šī datorizācijas pakāpe? Arī Latvijā tai tantiņai laukos nav un nebūs datora. Vēl vairāk – viņai tas dators nemaz arī nav vajadzīgs. Studentiem, skolēniem, daļai pilsētnieku, arī vietām Baltkrievijas pasta nodaļās internets ir pieejams. Protams, ar nosacījumu, ka nav pieejami pornosaiti, vardarbība un citi. Šie “citi” šodienas Baltkrievijā ir ļoti ietilpīgs jēdziens.

Caur Latviju uz Eiropas Savienību

– Kāda ir pašreizējā Latvijas un Baltkrievijas ekonomiskā sadarbība un tās attīstības perspektīva?

– Tā ir pietiekami intensīva un vērsta uz abpusēju izdevīgumu. Mēs Baltkrievijai nenoliedzami esam nozīmīga kā Eiropas Savienības valsts, jo paralēli Krievijas tirgum viņi vēlas savus ražojumus realizēt arī rietumos. Tāpēc, saglabājot ekonomiskās sadarbības formas, kas mums ir tradicionālas jau kopš padomju laikiem, piemēram, Ventspils kālija termināli, kas speciāli tika būvēts Baltkrievijas kālijam, rodas arī jauni sadarbības veidi. Konkrētāk: baltkrieviem ir izdevīgi veidot Latvijā ražotnes tiem produktiem, ko paredzēts pārdot rietumu tirgū. Cik zinu, tad šajā virzienā aktīvi strādā Minskas traktoru rūpnīca un atsevišķi vieglās rūpniecības uzņēmumi. Ļoti interesants projekts ir attiecībā uz šķembām, kuras izmanto ceļu būvei. Šķembas baltkrieviem ir, bet tās ir jādrupina atbilstoši dažādiem ES parametriem. Lūdzu! Šī drupināšana varētu notikt pie mums, un tas būtu abpusēji izdevīgi, jo gatavajai produkcijai būtu noiets jau ES iekšējā tirgū.

– Tā ir Baltkrievijas virzība caur Latvija uz ES, bet kādas ir mūsu iespējas ietikt Baltkrievijas tirgū un caur to savukārt citos tirgos?

– Pašlaik Baltkrievijā mūsu uzņēmēji visvairāk nodarbojas ar kokmateriālu biznesu. Tiesa, baltkrievi vairs neļauj izvest apaļkokus, kā tas bija agrāk. Tomēr sadarbība šajā nozarē turpinās un mūsu uzņēmēji atver savas ražotnes. Kopumā gan jāsaka, ka nav jau nemaz tik viegli privātam biznesam darboties valstī, kur ekonomika tik lielā mērā atrodas valsts pārziņā. Kā jau teicu, privātā biznesa daļa ir niecīga. Tā īpatsvars ir nedaudz virs 10%, un galvenokārt tas ir mazais bizness. Uzņēmējiem, kas vēlas ieiet šajā tirgū, nākas saskarties ar diezgan smagnēju birokrātiju, mainīgu likumdošanu un nepastāvīgiem uzņēmējdarbības vides apstākļiem.

– Kāda ir sadarbība kultūras jomā?

– Šāda sadarbība ir. Starp atsevišķām mācību iestādēm, atsevišķiem kolektīviem, it īpaši pašvaldību līmenī, turklāt diezgan aktīva. Lai gan jāsaka – agrākie sakari panīkuši, bet jauni veidojas lēni. Un tam ir vairāki objektīvi iemesli. Gan finansiāli, gan atšķirīgie ienākumu līmeņi, gan arī tas, ka “brālīgo republiku kultūras dienas” ir jau pagātne. Tāpēc tas, kas notiek, vairs nav tik pamanāms.

Henrija Kisindžera “Diplomātija”

– Šogad atkārtoti iznāca jūsu tulkotā bijušā ASV valsts sekretāra Henrija Kisindžera “Diplomātija”.

– Jā, un es par to esmu ļoti priecīga, jo pirmais grāmatas izdevums, kas iznāca 2001. gadā, burtiski pazuda no grāmatnīcām.

– Kāpēc tieši šī grāmata, un kā jūs izdomājāt to tulkot?

– Grāmatu nopirku 1994. gadā Šveicē, kur tolaik mācījos. Tā bija tikko iznākusi. Izlasīju, un man tā ārkārtīgi patika. 1997. gadā pēc darba Vīnē EDSO es atkal atgriezos Rīgā un sāku interesēties, vai nevarētu kaut ko tulkot, jo mana pirmā izglītība ir svešvalodas un kādreiz diezgan daudz tulkoju. Tā nu, aizgājusi uz Sorosa fondu, starp grāmatām, kuru tulkošanu atbalstīja fonds, ieraudzīju arī Kisindžera “Diplomātiju”. Bet, ja paraugāmies no citas puses, ne tik pragmatiski, tad varbūt tas bija mans pienākums pret to paaudzi, kura savu lielāko mūža daļu nodzīvoja sociālismā un tā arī nezināja patiesību par to, kas šajā laikā notika citur pasaulē. Atklāti sakot, es ļoti gribēju, lai mans tēvs izlasa šo grāmatu... Mans tēvs un vēl tie vecākās paaudzes cilvēki, kas prata vāciski, kā viņš, bet neprata angliski.

– Ar ko šī grāmata, jūsuprāt, ir tik nozīmīga?

– Ar to, ka tajā rakstīts par notikumiem, kas tiešāk vai netiešāk skāruši manu un manu vecāku paaudzi. Par notikumiem, kurus mēs it kā zinājām, bet tajā pašā laikā nezinājām par tiem patiesību. Tā ir Vjetnama, Ungārija, Karību krīze, citi notikumi, kas risinājās aukstā kara laikā... Tā nav vēstures grāmata. Atskats vēsturē Kisindžeram bija nepieciešams tādēļ, lai paskaidrotu, kā un kāpēc Parīzes miera konferencē Amerika nāca klajā ar priekšlikumiem par jaunu pasaules kārtību. Kā un kāpēc tā izstrādāja principus, uz kuriem ASV ārpolitika ir balstījusies visa 20.gadsimta garumā, un kā šī ārpolitika tika realizēta dzīvē. Turklāt skatīta ar līdzdalībnieka acīm un aprakstīta ar akadēmiķa roku. Redziet, šī grāmata ir jāizlasa, ne tikai lai sapratu, kāpēc pasaule šodien ir tāda, kāda tā ir, bet arī lai atskārstu, cik atšķirīgas bija abas aukstajā karā “karojušās” puses, un ka šīs atšķirības ir jūtamas vēl šodien – arī mums, Latvijā.

– Vai jūs pati tikāties ar Henriju Kisindžeru?

– Nē, bet viņš man atrakstīja tādu nelielu jauku vēstulīti, kurā izteica gandarījumu, ka grāmatu tulkojis kolēģis, diplomāts, turklāt vēstnieka rangā. Tas viņam dikti patika. Lai gan patiesībā, vēstniece būdama, es tikai pabeidzu tulkošanu, bet iesāku, vēl strādādama Rīgā ministrijā.

Aivars Kļavis