Par vadonības kultu. Savlaik Latvijā

Nesen “Latvijas faktu” sabiedriskās domas aptauja atklāja, ka par Latvijas populārāko Valsts prezidentu atzīts Kārlis Ulmanis. Viņš gan šajā amatā nonāca prettiesiski – nevis tika ievēlēts, bet pats sevi iecēla. Otrajā vietā palika mūsu pašreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, bet trešais populārākais – Jānis Čakste.

Latvijas Valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis Prezidenta pilī 1940.gada 1.janvāra rītā pirms apsveicēju pieņemšanas Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

Studējot doktorantūrā, man vēlreiz nācās iedziļināties Latvijas Republikas 20.gadsimta tiesību vēsturē, īpašu uzmanību pievēršot 1940.gada vasaras notikumiem. Jāteic uzreiz: ja Latvijas juristi un vēsturnieki būtu tautai labāk izstāstījuši un izskaidrojuši patiesību par 1940.gada vasaru un K.Ulmaņa rīcību, tad, manuprāt, diez vai viņš līdzīgās aptaujās ierindotos pirmajā vietā. K.Ulmanis ir kļuvis par “svēto govi” – pat visniecīgāko kritiku presē tauta nepieņem, jo pārlieka ir bijusi viņa slavināšana un atzīšana par mocekli 1940.gadā. Viens no fundamentālākajiem pēdējā laika pētījumiem, kur K.Ulmanim veltīta asāka kritika, ir Riharda Treija grāmata “Latvijas prezidenti”.
Šajā rakstā negribu spriest par K.Ulmani kā tautsaimnieku – par to lai diskutē ekonomisti. Palūkosimies uz K.Ulmani kā valstsvīru un viņa rīcību 1940.gada liktenīgajā vasarā.
Taču pirms ķerties pie 1939./1940.gada notikumiem, jāapskata Latvijas un Padomju Krievijas, vēlāk PSRS, savstarpējās attiecības iepriekšējo divdesmit gadu laikā, kā arī K.Ulmaņa ceļš uz absolūto varu.

Latvija un PSRS – divas draudzīgas kaimiņvalstis

Rīgā 1920.gada 11.augustā tika parakstīts “Miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju” (turpmāk tekstā – Miera līgums), kura II pantā noteikts: “Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat brīvu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē spēku uz nākošajiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”
Savukārt, turpinot stiprināt draudzīgās attiecības starp abām suverēnajām valstīm, 1932.gada 5.februārī Rīgā tika parakstīts Latvijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbrukšanas līgums (turpmāk tekstā – Neuzbrukšanas līgums), kura preambulā bija atsauce uz 1920.gada Miera līgumu, vēlreiz apstiprinot, ka Miera līgums ir spēkā visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības teritorijā un tā noteikumi negrozāmi un uz visiem laikiem paliek par nesatricināmu pamatu Augsto līdzēju pušu attiecībās. Neuzbrukšanas līguma 1.pantā tika noteikts, ka “Augstās līdzējas puses savstarpēji apņemas atturēties no jebkāda veida uzbrukuma viena pret otru, kā arī no jebkādiem varas darbiem, kas vērstos pret otras līdzēja puses teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai politisko neatkarību, neievērojot to, vai tāds uzbrukums vai varas akts notiktu atsevišķi vai kopā ar citām valstīm, pieteicot vai nepieteicot karu”.
Turpat 2.pantā tika noteikts: “Katra Augstā līdzēja puse apņemas nepiedalīties nekādos militāros vai politiskos līgumos, konvencijās vai nolīgumos, kas būtu vērsti pret otras puses neatkarību, teritoriālo neaizskaramību vai politisko drošību, kā arī līgumos, konvencijās vai nolīgumos, kuru nolūks būtu vienas līdzējas puses finansiāls vai ekonomisks boikots”.
Neuzbrukšanas līgums sākotnēji tika noslēgts uz trim gadiem, bet 1934.gada 4.aprīlī Latvija un PSRS parakstīja protokolu par Neuzbrukšanas līguma pagarināšanu līdz 1945.gada 31.decembrim. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, uzreiz jāpiezīmē, ka, slēdzot ar Vāciju 1939.gada 23.augusta Neuzbrukšanas paktu ar tā Slepeno papildu protokolu (Molotova–Ribentropa pakts) un 1939.gada 28.septembra Līgumu par draudzību un robežām ar tā Slepeno papildu protokolu, PSRS rupji pārkāpa gan Miera līguma, gan Neuzbrukšanas līguma noteikumus, gan tā brīža starptautisko tiesību principus un daudzpusējos starptautisko līgumus (piemēram, 1928.gada 27.augusta Briāna–Keloga paktu, kas nosodīja kara pielietošanu starptautisko attiecību risināšanā un noteica konfliktu risināšanu mierīgā ceļā).

Vadoņa nākšana pie varas

Pievērsīsimies Latvijas iekšpolitikai. K.Ulmaņa vadībā 1934.gada 15.maijā notika valsts apvērsums un tika likvidēta demokrātiskā valsts iekārta: Saeima tika atlaista, tika apturēta Satversmes un politisko partiju darbība, reglamentēta sabiedrisko organizāciju funkcionēšana, aizliegti ielu gājieni, noteikta cenzūra utt. Jāatzīmē, ka tauta visai vienaldzīgi uztvēra notiekošo, jo tai bija apnikuši politisko partiju savstarpējie cīniņi Saeimā, savukārt niknākie politiskie oponenti – sociāldemokrātu līderi – tika arestēti. Turklāt Ministru kabineta 1934.gada 18.maija deklarācijā tika solīta Satversmes reforma. Vienlaikus amatu turpināja ieņemt Valsts prezidents A.Kviesis, viņš kļuva par paklausīgu instrumentu K.Ulmaņa vadītā Ministru kabineta rokās.
Tomēr ar to K.Ulmaņa egoistiskā varas apetīte vēl nebija apmierināta. Absolūto varu Latvijā K.Ulmanis ieguva 1936.gada 11.aprīlī, kad stājās spēkā iepriekšējā Valsts prezidenta A.Kvieša 1936.gada 19.martā izsludinātais “Likums par Valsts Prezidenta amata izpildīšanu”. Šā likuma 1.pantā tika noteikts: “Līdz Ministru kabineta 1934.gada 18.maija deklarācijā paredzētās Satversmes reformas izvešanai Valsts Prezidenta amatu izpilda Ministru Prezidents Dr. Kārlis Ulmanis”. Savukārt 2.pantā tika nosaukta Vadoņa “ēna”: “Kad Ministru Prezidents atrodas atvaļinājumā vai citu iemeslu dēļ nevar izpildīt Valsts Prezidenta amatu, pēdējo izpilda kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis.” Pētnieki K.Ulmaņa varas apjomu salīdzina ar Romas imperatoru: bez likumdošanas un izpildu varas K.Ulmanis pārstāvēja valsti starptautiskajās attiecībās un pārstāvēja militāros spēkus. Viņa tieslietu ministrs H.Apsītis pat pielīdzināja K.Ulmani tiesību avotam... Kaut kas tāds pat Staļina līdzgaitniekiem neienāca prātā!
Taču joprojām Latvijas presē parādās raksti, kas aizstāv K.Ulmani un attaisno viņa darbību: it kā K.Ulmanis gatavojās demokratizēt Latvijas valsts pārvaldi. Ja viņš to nedarīja sešus gadus, tad kāpēc lai viņš to darītu, ja nebūtu 1940.gada 17.jūnija? Pats K.Ulmanis taču sevi dēvēja par “tautas un valsts varas pilnvarnieku” vai vienkārši par Vadoni.

PSRS agresijas sākums

Tiklīdz PSRS un Vācija 1939.gada 23.augustā bija noslēgušas Molotova–Ribentropa slepeno protokolu un 1939.gada 28.septembra slepeno papildprotokolu, tā PSRS atrotīja rokas pret savām kaimiņvalstīm. Izdarot spiedienu uz Latvijas starptautiski atzīto valdību, PSRS piespieda noslēgt divpusējo 1939.gada 5.oktobra Savstarpējo palīdzības paktu starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (turpmāk tekstā – Palīdzības pakts). No vienas puses – it kā jau juridiski nekas daudz nemainījās Latvijas un PSRS divpusējās attiecībās: Palīdzības pakta preambulā bija atsauces kā uz Miera līgumu, tā Neuzbrukšanas līgumu; turklāt V pantā tika īpaši uzsvērts, ka “šī pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart Līdzēju Pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību”. Taču Palīdzības pakta III pants atļāva PSRS tiesības turēt Liepājas un Ventspils pilsētā kara flotes bāzes un aerodromus aviācijai, starp Ventspili un Pitragu ierīkot krasta artilērijas bāzi. Palīdzības pakta konfidenciālais protokols atļāva PSRS turēt minētajās vietās līdz 25 000 cilvēku. Savukārt Palīdzības pakta IV pants noteica, ka “abas Līdzējas Puses apņemas nenoslēgt nekādas savienības un nepiedalīties nekādās koalīcijās, kas vērstas pret vienu no Līdzējām Pusēm”. Taču pati PSRS to jau bija tikko pārkāpusi, noslēdzot Molotova–Ribentropa paktu.
Latvija pēc Palīdzības pakta parakstīšanas jau būtībā kļuva par PSRS protektorātu. Ja Latvija gribētu izšķirties par pretošanos un nepakļaušanos PSRS spiedienam, tad tas bija jādara pirms Palīdzības pakta noslēgšanas. Vai vajadzēja pretoties? Grūti pateikt, varbūt šajā brīdī Vadonis (Valsts prezidents un Ministru prezidents vienā personā) un viņa Ministru kabinets tiešām rīkojās pareizi, jo diez vai viena pati Latvija spētu sekmīgi pretoties milzīgajam PSRS militārajam pārspēkam, kā to vēlāk spēja Somija 1939./1940.gada ziemā.
PSRS savu agresiju pret Latviju turpināja 1940.gada 16.jūnijā, kad savā paziņojumā norādīja uz formāliem Latvijas puses Palīdzības pakta pārkāpumiem (militārsavienības veidošana ar Igauniju un Lietuvu; Baltijas Antantes preses izdevuma “Revue Baltique” izveidošana(!?) utt.), un nekavējoties pieprasīja:
1. sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē;
2. bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējā palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.
Ministru kabinets sanāca uz ārkārtas sēdi 1940.gada 16.jūnijā plkst. 19 un nolēma piekāpties PSRS prasībām par papildu PSRS karaspēka ielaišanu un Ministru kabineta atkāpšanos. Un no šā brīža sākas vairāk nekā dīvainības Vadoņa rīcībā.
Negribu pārmest lēmumu atteikties no militāras pretošanās, kas tāpat neglābtu valsti no bojāejas (ja pretoties, tad to vajadzēja darīt 1939.gada oktobrī, kamēr PSRS karavīri vēl nebija Latvijas teritorijā). Taču no šī brīža Vadonis sāka nodevības kursu un būtībā rīkojās kā Staļina vietvaldis, izpildot un maksimāli legalizējot visas Maskavas prasības, kas ļāva PSRS laika ideologiem runāt par “sociālistisko revolūciju” Latvijā. Vēl pat 21.gs. sākumā Vadoņa rīcība dod zināmu pamatu Krievijas Ārlietu ministrijai oficiāli paziņot, ka tā neatzīst Baltijas valstu okupāciju un uzskata Baltijas valstu pievienošanos Padomju Savienībai par atbilstošu tālaika starptautiskajām tiesību normām: “Karaspēka ievešana notikusi pēc vienošanās un ar tā laika valdību piekrišanu.”
Zināma taisnība Krievijas Ārlietu ministrijai ir: pat savā slavenajā radio runā 1940.gada 17.jūnijā plkst. 22.15 Vadonis saka: “Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un tādēļ es uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara. Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošajām draudzīgajām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību…” Bez tam 1940.gada 17.jūnija priekšpusdienā Jonišķos (Lietuva) padomju ģenerālpulkvedis Pavlovs un Latvijas pulkvedis O.Ūdentiņš parakstīja “Padomju karaspēka pavēlniecības pārstāvju un Latvijas karaspēka pavēlniecības pārstāvju nolīguma protokolu” par padomju karaspēka novietošanu Latvijā, ko Ministru kabinets apstiprināja 1940.gada 18.jūnija sēdē.
Kā tad vajadzēja rīkoties Vadonim? Pavisam vienkārši: radiorunu teikt jau iepriekšējā vakarā un neteikt, ka pie mums ienāk draudzīgas valsts karaspēks, bet saukt lietas īstajos vārdos; Ministru kabinetam izveidot emigrācijas valdību un Vadonim, līdzīgi kā rīkojās Lietuvas prezidents A.Smetona, doties trimdā, lai neatvieglotu agresora valsts rīcību. Sākot ar savu slaveno radiorunu, K.Ulmanis bija kļuvis par valsts nodevēju. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijas Republika pēc 1940.gada 17.jūnija notikumiem turpināja pastāvēt de facto līdz pat 1940.gada 21.jūlijam.

Vadonis – instruments A.Višinska rokās

Ko tad K.Ulmanis ar savu Valsts prezidenta spalvu legalizēja Latvijā? Jaunizveidotās Ministru prezidenta A.Kirhenšteina valdības pirmajā sēdē Valsts prezidents Dr. K.Ulmanis pasludināja valdību par nodibinājušos. Turklāt jaunā Latvijas Republikas valdība savā deklarācijā pat ar vārdu nemin par padomju varas nodibināšanos, tiek akcentēts, ka “valdība rūpēsies, lai pilnībā realizētos Latvijas Republikā Satversme pēc tautas īstenotas gribas”.
Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins nespēja izturēt Latvijas augstāko valstsvīru nodevību. Viņš nošāvās savā darba kabinetā 1940.gada 21.jūnijā, atstājot trīs pirmsnāves zīmītes. Vienā no tām, pēc ģenerāļa Jāņa Baloža liecībām, bija rakstīts: “To cilvēku rokām, kas radīja skaisto Latviju, viņa tiek izpostīta. Es to nevaru pārdzīvot un tāpēc aizeju citā pasaulē.”
Bet Vadonis turpināja kalpot tālāk. Ministru kabinets 4.jūlijā pieņēma Likumu par Saeimas vēlēšanām, ko 5.jūlijā izsludināja Valsts prezidents. Saeimas vēlēšanām bija jānotiek jau pēc 10 dienām (!?), radot likumības veidolu un uzsverot 1922.gada Satversmes darbības atjaunošanu. Vadonis ar savu parakstu likvidēja pat savu lolojumu Aizsargu organizāciju, ar kuras palīdzību viņš ieguva absolūto varu Latvijā 1934.gadā.
Pats pēdējais nozīmīgais Vadoņa pakalpojums A.Višinskim ir Augusta Kirhenšteina iecelšana par Latvijas Republikas Valsts prezidentu (!?), turklāt izdarot grozījumus tajā pašā likumā, ar kuru 1936.gadā A.Kviesis iecēla K.Ulmani par Valsts prezidentu. Šā likuma vienīgais pants bija šāds: “Ar 1940.gada 14. un 15.jūlijā ievēlētās Saeimas sanākšanas brīdi 1940.gada 21.jūlijā plkst. 12.00 Valsts prezidenta amatu izpilda ministru prezidents” – respektīvi A.Kirhenšteins. Līdz ar to nonākam pie vēl vienas Latvijas 20.gadsimta tiesību vēstures problēmas: ja uzskatām Dr. K.Ulmani par pilntiesīgu Latvijas Republikas ceturto Valsts prezidentu, tad par piekto jāuzskata Dr. A.Kirhenšteins, jo pie šādām pilnvarām abi nonāca līdzīgi prettiesiskā kārtā. A.Kirhenšteins bija Valsts prezidents no 1940.gada 21.jūlija plkst.12. visu Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretāra jūsmojošās runas laiku līdz pat brīdim, kad prettiesiski tika pasludināta Padomju Latvija.

…Vēsture jāstudē tādēļ, lai nākotnē neatkārtotu pieļautās kļūdas. Nespēju pat iedomāties, ka Vaira Vīķe-Freiberga vai Jānis Čakste analogā situācijā būtu rīkojušies tāpat kā Kārlis Ulmanis.

Jānis Grasis,
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes starptautisko tiesību doktorants