Izcils ārsts un latviešu valodas īstens draugs

Ar Ilmāru Lazovski (1931.g. 19.nov. – 2003.g. 19.okt.) iepazinos sava mūža interesantā posmā – kad man, nepaklausīgai valodniecei, bija izredzes no sanitāres amata tikt atkal filologos, gan ne īsti savējos, baltistos, bet latīnistos, lai mācītu latīņu valodu studentiem Rīgā medicīnas institūtā.

To padzirdējuši, mani lab- un nelabvēļi sarosījās. Daži aiz cildenām bažām par jaunatnes izglītošanu raidīja anonimus zvanus institūta rektoram, jautādami: “Vai tagad tā apkopēja mācīs latīņu valodu?!”
Bet profesors Ilmārs Lazovskis, tolaik vēl docents, atklāti pats bija devies pie rektora un viņu pārliecinājis, ka es spētu studentus pienācīgi mācīt un turklāt varētu būt palīdzīga medicīnas terminoloģijas latviskošanā. Tas īstenojās. Un šī nepalika vienīgā reize, kad profesors mani virzīja augšup.
Ar viņa svētību tikusi docētājas darbā, nostrādāju tajā desmit gadu (1971-1981). Tai laikā un vēl gadus divdesmit pēc tam piedalījos medicīnas terminu pārbaudē un jaunradē, cik ilgi vien profesors Lazovskis vadīja medicīnas terminoloģijas komisiju, kur es biju t.s. valodas konsultante.
Mūsu sadarbība izvērtās patīkama, lietišķīga un, ceru, savu tiesu nozīmīga, lai latviešu valoda pastāvētu un plauktu zinātņu terminoloģijas laukā. Jauka tā bija vadītāja inteliģentās, ētiskās un labsirdīgās personības dēļ, kas izpaudās arvien laipnā, palīdzīgā un draudzīgā (bet ne familiārā) attieksmē pret cilvēkiem – slimiem un veseliem, trūcīgiem un turīgiem. Vārdos un darbos rūpēdamies par tautas veselību un izglītību, viņš guva patiesu cieņu un plašu atzinību Latvijas sabiedrībā. Un daudzi šo gudro, nesavtīgo vīru Ilmāru Lazovski vēlējās redzēt pat valsts prezidenta godā celtu. Bet viņš no tā atteicās.
Viņa garīgais starojums ļaužu sirdīs un prātos raisīja uzticību un paļāvību. Viņa pirmie pacienti gulbenieši joprojām viņu sirsnīgi atceras. Zinot, ka viņš ir pasaulē, arī mana dzīvība jutās drošāka ar apziņu: ja kas atgadīsies, gan jau Lazovskis mani atkal izārstēs – kā jau bija izārstējis no trakām mugursāpēm un citreiz no pustraka suņa koduma. Priecājos, zinādama dakteri, pie kā arī dārgākos radus un draugus sūtīt ārstēties. Un gandrīz visi bija ar viņu mierā, pat sajūsmā.
No savas un savu paziņu pieredzes māku teikt par viņu tikai vislabāko. Bet – ir jāvaldās zemes cilvēku eņģeliskot. Atsvara pēc Temidas svaros es gan spētu iemetināt tikai vienu rūgtenu pēckaŗa laikā dzirdētu pārmetumu – par kompromisu: profesors esot vilkpaēdīgi piekāpies, kad pavēlēts, lai Latvijā latviešu profesors latviešu studentiem lekcijas lasa krieviski. Iegansts: Rīgā medicīnu studējušiem jāstrādā būšot ne jau Latvijā vien.
Diezin kā toreiz viss īsti bijis, kā nebijis, bet es ticu, ka tālredzīgais latviešu valodas draugs būs apsvēris, vai nepiekāpjoties nelaime neizvērtīsies lielāka nekā piekāpjoties. Tas būs bijis viens no dilemmas būt vai nebūt atzariem, kādus iepazinām daudzi.
Ievērojamais mediķis bija arī valodiskā un valodnieciskā ziņā apdāvināts. Tas parādījās medicīnas terminu izvērtēšanā un terminoloģijas veidošanā no latviskas vai klasiskas cilmes vārdiem. Viņš ātri uztvēra valodniecisku motīvāciju. Terminu apspriedes viņš organizēja un vadīja tā, lai spriešana būtu auglīga un jautājumi jau iepriekš apdomāti. Par atsevišķiem ātri vajadzīgiem nosaukumiem sazinājāmies tūliņ pa telefonu vai citādi, negaidot līdz kārtējai terminoloģijas sēdei. Sēdēs parasti apspriedām kādai nozarei vajadzīgu sistēmatizētu nosaukumu sarakstus, jau iepriekš iesniegtus ar jēgumu paskaidrojumiem un attiecīgiem nosaukumiem latīņu vai citās valodās, lai ar tiem salīdzinātu meklējamos mūsējos. Tādējādi mūsu komisijā laiks netika tukši vērtēts.
Profesors bija labvēlīgs vērtīgiem jaunumiem – tādiem, kas valodas attīstību tiešām veicina, piem., rod trūkstošus nosaukumus, precīzē izteiksmi, nevis attīstību simulē: attīstības vārdā sēj valodas druvā latvāņus – barbarismus, kas smacē un tremj latviešu valodas latviskumu jeb nacionālo identitāti, dara izteiksmi neskaidru. Jaundarinātus terminus, arī neparastus, it kā svešādus (līdzestība ‘compliance’, blakne ‘side effect’, dzīvildze, segats (kr. ‘loskut’)) viņš centās pats arī iedzīvināt, lietodams tos savos rakstos. Piem., meklējām vārdu, ar ko izteikt organisma pretošanos pieņemt pārdēstījumu (sirdi, nieres) no cita organisma. Jo tulkojums “atgrūšana” (no angļu rejection, kr. ottoržeņie) neatbilst tam, kas notiek: organisms nevis atgrūž svešo organu, bet lūko to sašķelt un uzsūkt vai izdabūt ārā ar strutām. Laimīgs atradums bija ne visiem pazīstams sens baltu vārds tremt (tag. tremju, pag. tremu) ‘spārdīt, dzīt prom’ (“es padzīts, iz tēvijas tremts” ME IV 230). Un no tremt ļoti izdevīgs – īss, ērts, atvasīgs (produktīvs) un jēgumam atbilstošs darinājums ir treme (par ko sīkāk izteikusies esmu žurnālā “Veselība”, 1976, X 18).
Profesora studenti tremi esot atzinuši uzreiz, bet pretojušies docētāji, pie nelāgās “atgrūšanas” pieradušie. Jo nevalodniekiem galvenais kritērijs mēdz būt: vai var uzreiz “saprast”. Ja nevar, ja jaunums ir jāiemācās, jāaprod, tad – nost ar tādu!
Profesoram Lazovskim piemita gan modra valodas pareizuma izjūta (tādu viņš asināja arī saviem audzēkņiem), gan izglītībā nostiprināta valodas kultūra un inteliģenta vispārīga izpratne par valodas un valodniecības vērtībām – par Jāņa Endzelīna atstāto mantojumu (pareizrakstībā ar ŗ un ch), par priekšzīmīgo mācībgrāmatu: V.Bērziņas-Baltiņas Latviešu valodas gramatiku, kā arī par to, kā dzimtā valoda būtu mācāma bērniem (arī viņa mazbērniem) skolā. Par to un demagoģiskiem draudiem latviešu valodai viņš izsakās arī rakstā “Vārdi un valoda” (“Brīvā Latvija”, 2003.g., 32. un 33.nr.) neilgi pirms aiziešanas.
Nule minēto rakstu kopā ar citiem periodiski izkaisītiem Ilmāra Lazovska humānitāriem apcerējumiem būtu svētīgi iepazīt jaunizdevumā tagadējām un vēlākām paaudzēm.
Lai debesu valstība autoram, un lai viņa darbiem paliekama vieta zemes virsū!

Dr.philol. Rasma Grīsle

Publikācijā saglabāta autores rakstība – “LV” red..