Mācību literatūras galvenajam pircējam jābūt valstij

Augusta vidus daudziem saistās ne tikai ar pēdējiem vasaras saules stariem, vissiltāko jūras ūdeni, baravikām un mellenēm, bet arī gatavošanos skolai. Bērni cer sastapt visu vasaru neredzētos klases biedrus un attālināt neizbēgamo mācīšanos, bet vecāki diezgan bažīgi pārdomā ģimenes budžeta iespējas: vai spēs pienācīgi nodrošināt atvases ar visu skolai nepieciešamo.

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Daudzi ar neizpratni un sašutumu raugās uz grāmatnīcu plauktos sarindoto mācību grāmatu cenām. Jā, tās ir krietni lētākas nekā daiļliteratūra, taču atšķirībā no tās mācību grāmatu iegāde ir obligāta. Daudzi vecāki pauž iebildumus pret to, ka uz bērnu izglītības rēķina tiek taisīts bizness.
Lai situāciju mainītu, Latvijas mācību grāmatu izdevēji – “Apgāds Zvaigzne ABC”, “Pētergailis”, “Mācību grāmata”, izdevniecības “RaKa” un “Lielvārds” – ir apvienojušies Latvijas izglītības apgādu asociācijā. Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta asociācijas valdes priekšsēdētājs Aivars Gribusts, galvenais mērķis ir veicināt apgādu savstarpēju konkurenci, cīnoties par pircēju ar lētākas cenas un augstākas kvalitātes palīdzību.

Pašreizējās cenas nenodrošina attīstību

Par vienu no galvenajām problēmām saistībā ar mācību literatūru, kas arī rada lielāko neapmierinātību cilvēkos, A.Gribusts uzskata nepietiekamo valsts finansējumu mācību līdzekļu iegādei. Valsts jau kuro gadu finansiāli nodrošina tikai desmito daļu no visiem skolēniem nepieciešamo mācību grāmatu iegādei vajadzīgās summas. Uz vecāku pleciem ir atstātas 75% izmaksu. Kā stāsta A.Gribusts, pagājušā gada budžetā ievērojami tika palielināti līdzekļi mācību grāmatu iegādei, diemžēl šogad tas ir atlēcis uz 2003.gada līmeni. Tādēļ asociācija ierosina Izglītības un zinātnes ministrijai tās 2006.gada budžetā nepieļaut, lai finansējums mācību literatūras iegādei būtu mazāks par vienu procentu.
Tas ir svarīgi ne vien skolēnu vecākiem, bet visai nozares attīstībai. Jo pašlaik izdevēji spiesti rēķināties ar lielas sabiedrības daļas niecīgo pirktspēju un noteikt tai piemērotas grāmatu cenas, kas īsti neļauj veikt investīcijas attīstībā un kvalitātē.
A.Gribusts stāsta, ka mācību grāmatas cena veidojas no tirdzniecības izmaksām, poligrāfijas izmaksām, autoratlīdzības, redakcijas izmaksām un izdevniecības peļņas. Ja salīdzina ābeces izmaksu struktūru Vācijā un Latvijā, tad redzam, ka Latvijā visaugstākās ir tieši poligrāfijas izmaksas – 40%, Vācijā – 25%. Izdevniecības peļņa no šīs ābeces cenas Vācijā ir 8%, Latvijā – 3%. Autoratlīdzība gan Latvijā, tāpat kā Vācijā, ir 12%. A.Gribusts uzsver: pasaules prakse ir pierādījusi, ka izdevējdarbības nozare var attīstīties sekmīgi tikai tad, ja grāmatas cena ir 4–5 reizes lielāka par poligrāfijas izmaksām, respektīvi, ja izmaksu struktūrā tās ir tikai 20–25%. Kā stāsta A.Gribusts, tādā gadījumā Latvijā ābeces cenai jābūt 4,50 lati. Tas nav iespējams vecāku pirktspējas dēļ, to nodrošināt varētu vienīgi valsts. A.Gribusts atzīst: kamēr 75% mācību līdzekļu iegādāsies vecāki, nav ko cerēt, piemēram, uz kvalitatīvām franču valodas grāmatām, jo tad tām būtu jāmaksā ap 8 latiem, kas daudziem būtu nepieejami. Jautāts, kā būtu ar daļējām valsts subsīdijām mācību literatūrai, A.Gribusts atbild ar kategorisku nē. Jo šādas subsīdijas vienmēr tiek izkonkursētas, un diemžēl mūsu valstī šādi konkursi iet roku rokā ar korupciju, no kuras līdz šim nozare ir bijusi pasargāta.

Mācību grāmatai jābūt ilglaicīgai

Izglītības apgādu asociācija arī cer rast risinājumu absurdajai situācijai, kad laukos, kur cilvēkiem jau tā ir zemāka pirktspēja nekā Rīgā, mācību grāmatas grāmatnīcās ir dārgākas nekā galvaspilsētā. Asociācija iecerējusi slēgt līgumus par mācību literatūras izplatīšanu ar skolām, tādējādi apejot grāmatnīcas.
Vēl viena problēma – mācību grāmata ir obligāti jārecenzē diviem Izglītības satura un eksaminācijas centra pieaicinātiem recenzentiem, kas tad arī nosaka, vai tā atbilst mācību programmas standartam. Izmaksas par recenzēšanu sedz izdevniecība, vēlāk tās iekļaujot cenā. Izglītības apgādu asociācija uzskata, ka mācību literatūra būtu jārecenzē nevis diviem speciālistiem, bet gan tiem 30 000 skolotāju, kuri ar tām strādā un var izdarīt visprofesionālāko izvēli.
Līdztekus daudzu ģimeņu maciņaprāt augstajām grāmatu cenām vecāki ir arī neapmierināti, ka mācību grāmatas (ne tikai darba burtnīcas) ir sastādītas tā, lai tajās skolēni rakstītu. Līdz ar to grāmatu ir grūti mantot brāļiem vai māsām, diezin vai to vēlēsies iegādāties skolu bibliotēkas, jo pie pašreizējā finansējuma izdevīgāk iepirkt tādus mācību līdzekļus, kurus var izmantot vairāk nekā tikai viena mācību gada skolēni. A.Gribusts skaidro, ka, piemēram, matemātikā tieši tādas grāmatas ir ļoti pieprasītas, taču izdevēji neuzskata, ka tai būtu jākļūst par praksi visos priekšmetos. Asociācijas valdes priekšsēdētājs uzsver: apgādi izdod tādas mācību grāmatas, kurām jākalpo vismaz piecus gadus. Viņš kategoriski noliedz, ka viens un tas pats apgāds katru gadu kādā priekšmetā laistu klajā jaunas mācību grāmatas.
A.Gribusts uzsver: lai mācību grāmatas kļūtu kvalitatīvākas un pieejamākas, ir tikai divi risinājumi: konkurences veicināšana tirgū, kādēļ arī tapusi asociācija, un lielāks valsts finansējums mācību līdzekļu iegādei (no līdzšinējiem 10% uz 70%).

“LV” saņēma arī Izglītības un zinātnes ministrijas komentāru par šo jautājumu:

“Ievērojot to, ka valstī iedzīvotāju ienākumu līmenis ir atšķirīgs, turklāt lielai daļai iedzīvotāju tas ir stipri zems, valstij būtu jāuzņemas lielāka atbildība par to, lai izdevumi bērnu skološanai pārāk jūtami negultos uz bērnu vecāku pleciem. Valsts pienākums ir gādāt gan par izglītības kvalitāti, gan par izglītības pieejamību visiem bērniem. Tāpat ministre ir ieinteresēta, lai Izglītības satura un eksaminācijas centrs vairāk veicinātu kvalitatīvu mācību grāmatu sagatavošanu un izdošanu”.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv