1991.gada 20.marta sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos –
Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu ieņemt vietas un reģistrēties! Rezultāts: 125 deputāti reģistrējušies zālē.

Turpinām apspriest vakardien iesākto likumprojektu “Par policiju”. Vārds deputātam Morozļi.

G.Morozļi: */Cienījamie kolēģi! Likums par policiju katrai valstij ir ļoti svarīgs, jo skar burtiski katru cilvēku, tādēļ tā pieņemšanai, koncepcijas izstrādāšanai jāpieiet ļoti nopietni. Taču, saprotams, tikai tādā gadījumā, ja parlaments grib pieņemt demokrātisku likumu, kas kalpotu sabiedrības labā. Nu, bet, ja policija jāpadara likumīga kā apspiešanas struktūra, tad, protams, nav ko ķēpāties, uz ātru roku var apstiprināt jebkuru projektu. Mums visiem jāiet pa to pirmo ceļu, taču parlamentam iesniegtais projekts tam neatbilst. Projekts, ja tā var teikt, ir jēls, vājš, ne visur saprotams un daudzās vietās ir pretrunā ar likumu. Domāju, ka tas ir noticis tāpēc, ka likumprojektu gatavoja Indrikova, Lošaka un Bišera kungi, kas vada miliciju, kuras darbības līmenis ir galēji zems. Noziedzība aug nebijušos tempos, neapturami aug slepkavību, izvarošanu, laupīšanu, zādzību skaits, sliktāka un sliktāka kļūst sabiedriskā kārtība ielās un apdzīvotās vietās, arvien vairāk cilvēku iet bojā autokatastrofās, gandrīz katru nakti grand sprādzieni, bet noziedzniekus atrast nevar. Vadītāji ar šādu praktiskās pieredzes bagāžu nebija spējīgi radīt labu likumprojektu. Bet, kas attiecas uz mūsu kolēģu, Aizsardzības un iekšlietu komisijas, līdzdalību likumprojekta sagatavošanā, tad viņus ir pievīlusi pārāk lielā pašpārliecība, arī parlamentāriešu ierastā samierināšanās ar vājiem dokumentu projektiem. Tāpēc viņi ietiepīgi nav gribējuši un arī tagad negrib, lai deputāti no citām komisijām viņiem palīdzētu projektu uzlabot. Taču viņi to grib vai negrib, tie daudzie jautājumi, kurus vakar deputāti uzdeva ziņotājam un uz kuriem ne vienmēr tika saņemtas izsmeļošas atbildes, liecina par to, ka projektam ir vajadzīga pamatīga pārstrādāšana vairākos virzienos.

Likumprojekts konstatē, ka policijas uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko kārtību un pilsoņa personīgo drošību (30.pants), sniegt pilsoņiem palīdzību (3.pants). Pilsoņu tiesību un brīvību garants (5.pants) ir aizliegums izpaust liecības par personīgo dzīvi, aizskart pilsoņu cieņu un godu (6.pants). Un tā tālāk līdz likuma beigām. Bet tad rodas jautājums: kāda attieksme pret nepilsoņiem? Attieksme pret personām bez pilsonības? Attieksme pret ārzemniekiem? Vai policija viņus nesargās, negarantēs viņu tiesības? Tas taču ir absurds. Jebkurā valstī policija sargā jebkuru cilvēku. Vai policists vispirms noskaidros, kas ir pilsonis un kas nav pilsonis, un tikai tad nodarbosies ar viņa apsargāšanu? Un kas šodien ir pilsonis? Kas to šodien var pateikt? Tāpēc šis likums nevarēs darboties tā, kā tas uzrakstīts.

Otrais. Vakar es jau runāju, ka likumprojekts cenšas nostādīt policiju virs likuma, jo vairāki tā noteikumi tieši nosaka, ka pati policija nepakļaujas likumam. Tas rakstīts likuma 5.pantā, ka pilsoņiem ir tiesības no policijas darbiniekiem saņemt izskaidrojumu par viņu tiesību un brīvību ierobežošanu. Tas nozīmē, ka viņu tiesības un brīvības tiek ierobežotas, par ko viņi var saņemt izskaidrojumu. Bet šodien taču darbojas pavisam cits likums. Šodien kriminālprocesuālais likums milicijas darbiniekam uzliek par pienākumu cilvēka tiesību ierobežošanas gadījumā stingri noteiktā termiņā rakstiski paskaidrot tiesību ierobežošanas iemeslus, šo milicijas darbību pārsūdzēšanas kārtību un termiņus. Te nu iznāk atgriešanās no cilvēku tiesību sargāšanas uz šo tiesību pārkāpšanu. Vai prasība, kas ierakstīta 11.pantā: “jebkurā laikā ieiet telpās un izdarīt kratīšanu, ar milicijas priekšnieka rīkojumu izkratīt iedzīvotāju transportu, kratīt ražošanas telpas, tirdzniecības telpas, uzņēmumus un organizācijas, konfiscēt produkciju, dokumentus, apzīmogot tos” un tā tālāk, un to visu bez prokurora sankcijas. Kas tas ir, vai cilvēka tiesību aizsardzība? Vai 12.pantā: “pielietojot spēku, atbrīvot nelikumīgi ieņemtas telpas”. Bet šodien taču darbojas likums, kurā teikts, ka no patvarīgi aizņemtām telpām cilvēku var izlikt tikai ar prokurora sankciju vai tiesas lēmumu. Ir vēl citi tādi noteikumi.

Es uzskatu, ka, pirmkārt, policija pati nedrīkst pārkāpt likumu un pēc tam prasīt no pilsoņiem likuma ievērošanu un pilsoņu aizsargāšanu. Taču šādas darbības ir patvaļa, cilvēktiesību pārkāpums, tas ir, ne tikai pašlaik spēkā esošu mūsu likumu pārkāpums, bet arī starptautisku. Būtībā šajā projektā mēs atkāpjamies no cilvēktiesību aizsardzības. Starp citu, likumprojektā pavisam nav izstrādāta vai ļoti vāji iezīmēta vesela policijas darbības nozare– noziegumu novēršanas jautājumi. Noziedzības apkarošanas pamatjautājums gandrīz nav izstrādāts! Par policijas darbības tiesisko pamatu rakstīts: “Tās pamatā ir republikas konstitūcija.” Faktiski šīs konstitūcijas pašlaik nav, tas nozīmē, ka pēc šī likuma policijas darbībai tiesisku pamatu nav. Nav gandrīz nekā par policijas sadarbību ar prokuratūru, ar tiesu, par atklāto likumu pārkāpumu novēršanas kārtību un tā tālāk. Un tādu pārkāpumu ir ļoti daudz. Laika trūkuma dēļ pie visiem nevaru apstāties. Tāpēc es domāju, ka šādu likumprojektu šodien pieņemt nevar. Ne pirmajā, ne kādā citā lasījumā.

Pirmkārt, ir vajadzīgs, lai ar to pastrādātu likumdošanas komisija, kurai nezin kāpēc to darīt liedz, kaut gan komisijā ir speciālisti un juristi, kas var palīdzēt.

Otrkārt, darbā ar šo likumu jāiesaista prokuratūras, advokatūras, Augstākās tiesas, arbitrāžas darbinieki, juristi zinātnieki. Lasot projektu, liekas, ka neviens no viņiem tam nav pieskāries.

Treškārt, vajadzētu ieklausīties, ko par šo likumu saka praktiķi. Pēc tam to arī mēs varēsim apspriest un pieņemt. Lūk, tad mums būs tiešām īsts normatīvais likumdošanas akts. Bet šodien, runāsim atklāti, likumprojekts nav derīgs./

I.Caune: Cienījamie kolēģi deputāti! Runājot par šo policijas likumu, man būtu priekšlikums tos punktus, kuri ir ļoti plaši un katrs aizņem ceturtdaļu lapas vai pat vairāk, sadalīt vairākos apakšpunktos, lai tie būtu vieglāk saprotami. Kā jau vakar šeit daži runātāji izteicās, nesaskan arī visas tēzes, kas vienā punktā apkopotas.

Otrais. Runājot par milicijas darbinieku tiesībām ieiet kurā katrā telpā, arī kurā katrā dzīvoklī pat nakts vidū, es domāju, ka šis punkts ir pilnīgi nepieņemams. Man būtu priekšlikums ierakstīt vismaz, ka nakts laikā, tā saucamajā miera laikā milicijas darbiniekiem nav tiesību bez sevišķas vajadzības (piemēram, ja tur slēpjas kāds noziedznieks vai noziedznieks tikko ir iegājis tajā telpā) aizliegt tomēr traucēt cilvēkus, jo katram cilvēkam arī ir zināmas tiesības, ne tikai milicijas darbiniekiem. Es domāju, ka šo punktu vajag pārveidot un šīs tiesības milicijas darbiniekiem neparedzēt.

Ir paredzēts, ka milicijas darbiniekam ir tiesības apturēt ikvienu auto vai citādu transporta līdzekli lauku apvidū, lai dzītos pakaļ noziedzniekam, lai brauktu uz notikuma vietu. Šie nodomi ne vienmēr transporta līdzekļa vadītājam ir zināmi un saprotami. Tomēr, vai tas šajos krīzes apstākļos ir pieņemams? Ikvienam transporta līdzekļa vadītājam ir iedoti savi 60 litri benzīna, un viņš ar to ir rēķinājies, viņš ir rēķinājies arī ar savu darba laiku.
Man, piemēram, varbūt jābrauc uz lidostu pretī kādam cilvēkam, es izrēķināju savu laiku, ka būšu tur pēc 20 minūtēm. Ja milicijas darbinieks prasa braukt kaut kur sāņus no maršruta, tas nozīmē traucēt. Tas varētu būt pieņemami, ja iznāk pa ceļam un ja ir brīva vieta mašīnā. Es domāju, ka to neviens arī neatteiktu. Bet pieprasīt, lai brauc kaut kur no sava izvēlētā maršruta malā noteiktu kilometru skaitu un kavē laiku, es domāju, ka tas nekādi nav pieņemams. Šeit ir jārisina jautājums par to, lai milicijas darbinieku rīcībā būtu transporta līdzekļi, jo bez operatīvā transporta, kad jāgaida ceļa malā kāds garāmbraucošs transporta līdzeklis, tas jau vairs nav operatīvs milicijas darbinieka darbs. Tā ka arī šo punktu vajadzētu pārskatīt.

Es vakar uzdevu jautājumu par formas tērpiem. Es tomēr domāju, ka gan municipālajai policijai, gan kārtības policijai vajadzētu vienādus formas tērpus, varbūt ar dažādām atšķirības zīmēm. Katrs pagasts lai izdomā. Vakardien man Jundža kungs deva atbildi, ka priekšlikums par atšķirīgu formu katra pagasta municipālās policijas darbiniekam nekādi nav pieņemams. Tā jau mēs nevarēsim pazīt šo milicijas darbinieku, un būs liela pašdarbība. Vajag būt vienotiem formas tērpiem, tikai ar zināmām atšķirības zīmēm. Vispār vajadzētu paskatīties šo sadarbību. Pēc nolikuma iznāk, ka municipālais policists būs šāds tāds policists, bet kārtības policists būs īstāks policists. Reiz, kad biju Armēnijā, armēņi teica tā: */“Gruzīnu tauta ir bagāta tauta, armēņu tauta ir gudra tauta, bet azerbaidžāņi arī ir tauta.”/ Tāpat šeit ar tiem policistiem iznāk. Kārtības policists būs īsts policists, bet municipālais policists– arī kaut kāds policists. Domāju, ka tomēr viņus vajag vērtēt puslīdz vienādi.

Varbūt vajadzētu paredzēt arī zināmu atbildību milicijas darbiniekiem par savu rīcību, jo šeit nav izcelts tas, ka, ja milicijas darbinieks neievēro nekādas pilsoņa tiesības, viņš nes kaut kādu administratīvu atbildību, par kuru pilsonis varbūt nemaz nezina. Viņš ir apvainots, viņš ir pazemots, bet milicijas darbinieks par to nenes atbildību.

Par kārtību, kādā likums stājas spēkā. Man būtu priekšlikums 1.punktā otro rindkopu pagaidām svītrot, jo pilsonības likuma mums nav un nezinām vēl, kad tas būs. Varbūt arī tā ierakstīt, ka “pagaidām, līdz pilsonības likuma pieņemšanai, šo punktu nepiemērot.”

Par 3.1.punktu. Šeit ir paredzēts izstrādāt noteikumus, kā milicijas darbiniekiem piemaksās par valodas prasmi. Es domāju, ka tāda piezīme ir nekam nederīga, jo valodu likums ir pieņemts, tur ir noteikts, kādas valodas visiem jāpārzina. Ja zina angļu, franču vai vācu valodu, tā ir katra cilvēka, šinī gadījumā arī milicijas darbinieka, augstas kultūras pazīme, tas ir viņa gods, ka viņš zina papildus kādu valodu, bet vēl kaut ko piemaksāt par to, ka zina kādu valodu, nevajadzētu. Tad jau būtu jāpiemaksā visiem. Tad jāpiemaksā visiem cilvēkiem, kas zina, piemēram, svešvalodu– krievu valodu. Tad man arī jāpiemaksā. Kādēļ man nepiemaksā? Bet milicijas darbiniekiem ir pienākums zināt, tas ir valodas likumā ierakstīts.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Punovskim.

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Es gribētu izteikties ļoti īsi un būtībā tikai par vienu nodaļu. Tā ir 4.nodaļa– “Policijas struktūra”. Faktiski gribu pakavēties tikai pie municipālās policijas, uzdodot vairākus jautājumus projekta autoriem. Uz šiem jautājumiem es ceru otrajā lasījumā saņemt atbildes.

Konkrēti par funkciju sadali starp municipālo un kārtības policiju. 15.pantā ir uzskaitīti vairāki municipālās policijas pienākumi. Galvenie ir vietējās pašvaldības lēmumu izpildes kontrole un administratīvo sodu uzlikšana un piedzīšana. Tādējādi rodas pretruna ar 9.pantā minētajiem policista pienākumiem. 9.pantā ir minēti vispārīgi policista pienākumi, neuzsverot, ka tie būtu valsts vai kārtības policijas jeb municipālās policijas pienākumi. Nav skaidrs, ko īsti municipālais policists varēs darīt, vai uz viņu attieksies tikai 15.pantā minētie pienākumi vai arī visi tie, kas minēti 9.pantā.

Tālāk. Ja jau uz viņu kā uz policistu tomēr attiecas visi 9.pantā minētie pienākumi, tad kādēļ viņam ir dotas tikai dažas tiesības? 11.pantā uzskaitītas visas policista tiesības, bet municipālajai policijai ir tikai dažas no šīm tiesībām. Nav tiesību pārbaudīt, kā uzņēmumi, iestādes, organizācijas un pilsoņi ievēro saimnieciskās darbības un tirdzniecības noteikumus. Tas ir 11.panta 17.apakšpunkts. Ja municipālajai policijai nav dotas tiesības, kas ir minētas 11.panta 17.apakšpunktā, tad tā faktiski nevar izpildīt savus pamatpienākumus, proti, kontrolēt vietējās pašvaldības lēmumu izpildi. Tātad šeit ir atkal skaidri redzama pretruna starp municipālā policista pienākumiem un tiesībām. Ja šīs tiesības ir paredzētas nepilnīgas, ne tādas, kādas ir kārtības policijai, tad jāuzdod jautājums– vai ir vajadzīgs municipālais policists ar kārtības sarga statusu. Viņam nekādu citu tiesību faktiski nav, kā tikai tās, kas pašreizējam kārtības sargam.

Vēl tāds pats jautājums ir par spēka lietošanu. Arī municipālajam policistam ir dotas tiesības lietot fizisku spēku. Pret ko viņam ir dotas šīs tiesības, ja jau viņam nav tiesību vispār aizturēt noziedzniekus?

Tālāk par kārtības policiju. 16.pantā pēdējais teikums ir šāds: vietējās pašvaldības iestādes likumā noteiktajā kārtībā kontrolē kārtības policijas darbību. Vismaz šajā likumā man neizdevās atrast, kādā veidā pašvaldības iestādes kontrolēs kārtības policijas darbību. Es nezinu arī citus likumdošanas aktus, kur tas tiktu noteikts. Tādējādi šis ir arī tāds visai nosacīts formulējums.

Būtībā tas ir viss. Es uzskatu, ka 15.pants “Municipālā policija” ir izstrādāts diezgan pavāji. Ir jāprecizē municipālās policijas pienākumi un tiesības. Bet visā visumā domāju, ka likums noteikti ir jāpieņem pirmajā lasījumā, jāiesniedz priekšlikumi un krietni jāpiestrādā, lai otrajā lasījumā likums tiktu jau pieņemts bez šiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Šapovālov!

P.Šapovālovs: */Kolēģi deputāti! Aizsardzības un iekšlietu komisijā es pats strādāju ar šo likumprojektu, zinu tā trūkumus un priekšrocības. Ko es varu teikt?

Pirmkārt, lai kā tas jūs pārsteigtu, pamatos šis likums par policiju atkārto Savienības likumu par padomju miliciju ar visām tā pozitīvajām pusēm, ar visām tā negatīvajām pusēm. Par to, ka mūsu likumā ir pozitīvais un negatīvais, es nerunāšu. Es izteikšu savu viedokli par to, kas man likumā par policiju nepatīk.

Faktiski mūsu likums par policiju ne ar ko neatšķiras no likuma par miliciju. Mēs esam tikai nedaudz pārkrāsojuši šī nama fasādi. Miliciju nosaucām par policiju, no sarkanās pārkrāsojām sarkanbaltsarkanā krāsā. Lūk, tas arī viss. Es jums pastāstīšu, kādas pretenzijas pamatos tiek izvirzītas policijai.

Nu, pirmkārt, slikta nozieguma atklāšana, ļoti slikta atklāšana, jo pašlaik, kā jūs zināt, mums brīvībā ir neskaitāms daudzums noziedznieku. Tiek atklāti 30–40 procenti noziegumu– mazāk nekā puse. Iedomājieties, cik noziedznieku par saviem nodarījumiem nav saņēmuši sodu! Prakse rāda, ka tas viņus pavedina uz jauniem noziegumiem. Milicijai uzveļ vainu arī par noziedzības līmeņa celšanos. Jūs zināt, ka katru dienu pie mums tiek izdarīts milzīgs daudzums noziegumu, bet gada laikā noziegumu skaits pieaug par 15–20 procentiem. Cieš mūsu pilsoņi, kuru intereses mums jāaizsargā.

Tieši milicijas darbiniekiem milzīgas pretenzijas tiek izvirzītas par noziegumu slēpšanu. Par nožēlu tādi fakti ir. Ja kādam ir darīšana ar milicijas darbinieku kāda notikuša nozieguma sakarā, ejot uz miliciju, viņam ir zināma neticība, aizdomīgums. Kāpēc tas tā?

Nu, pirmkārt, kā jūs to zināt vai varbūt nezināt, tas ir saistīts ar katra milicijas darbinieka pārslodzi. Iedomājieties, ka katra operatīvā darbinieka vai izmeklētāja rokās ir 30–40 krimināllietas! Ja ņemt parastos termiņus, tad katras krimināllietas izmeklēšanai tiek doti divi mēneši. Faktiski katru krimināllietu nākas izmeklēt divu dienu laikā. Tad nu padomājiet, ko milicijas darbinieks var izdarīt šajās divās dienās, ja viņa rokās nonāk sarežģīts kriminālnoziegums. Un tomēr darba diena ir tikai astoņas stundas un mēs visi esam cilvēki, arī milicijas darbinieki. Un tomēr tajās 16 stundās jāveic daudzas sarežģītas izmeklēšanas darbības, reizē ar to arī liels tehniskais darbs, jo viņš pats arī raksta uz mašīnas, iešuj dokumentus, skrien uz izsaukumiem. Tas ir fiziski pāri spēkiem.

Kā Rīgas pilsētā, tā lauku rajonos uz vienu iecirkņa inspektoru ir 5–7 tūkstoši cilvēku. Padomājiet, ko viens milicijas darbinieks var darīt ar 5–7 tūkstošiem cilvēku! Bet ir taču gadījumi, kad arī milicijas darbinieks aiziet atvaļinājumā, saslimst, un tad iecirkņa inspektors savas funkcijas nodod kaimiņu iecirkņa inspektoram, savam darba biedram. Tam nu jau sanāk 10–15 tūkstoši. Un, lūk, pie viņa atnāk pilsonis un stāsta, ka noticis noziegums, viņš piekauts, aplaupīts vai viņam kas nozagts. Bet milicijas darbiniekam uz galda jau 20–30 līdzīgi iesniegumi... Saprotiet pareizi, kāda tad viņam rodas attieksme pret savu darbu. Šeit arī parādās tā vissmagākā pretenzija– slēptā noziedzība.

Kas vēl pēdējā laikā novērojams? Pēdējā laikā novērojams, ka pieaugusi noziedznieku cietsirdība ne tikai pret jebkuru pilsoni, bet arī pret milicijas darbinieku. Miliči, sajūtot, ka ir neaizsargāti, un neaizsargāti viņi tiešām arī ir, cenšas, runāsim tieši un godīgi, neuzmanīgi nelīst, kur nevajag, neskriet palīgā, nepārstrādāties, viņiem par pārstrādāšanos neko nemaksā. Es domāju, ka šeit arī slēpjas galvenā problēma.

Un pēdējais– milicijas darbības finansēšana un materiāli tehniskā apgāde. Šeit ir mūsu likuma būtība un sāls. Ja mēs 31., 32.pantu nepārstrādāsim, tad, kā jau es teicu, pilsoņu un policijas attiecības neizmainīsim. Viss paliks kā bijis. Lieta tā, ka šajos pantos ir noteikts policijas līdzstrādnieku skaits. Bet, kā es jau teicu, noziegumu skaits strauji aug, bet šāds milicijas līdzstrādnieku skaits tika noteikts jau pirms desmit gadiem. Vienkārši trūkst naudas, bet tas taču ir skaidrs, ka šādi policists jeb milicis ar augošo noziedzību galā netiks. Tāpēc man ir konkrēts priekšlikums: nevis Ministru padomei, kam kā labam grāmatvedim jāekonomē savi līdzekļi un jāvirza tie uz ienesīgāku sfēru, bet Augstākajai padomei jānosaka policijas līdzstrādnieku skaitliskais sastāvs. Bet policijas līdzstrādnieku skaitlisko sastāvu noteikt ir ļoti vienkārši: jāņem noziedzību skaits un zinātniski precīzi jāizrēķina, cik fiziski viens cilvēks var tās izmeklēt. Ir zinātniskas izstrādes par to, cik cilvēkus var apkalpot viens iecirkņa inspektors, kur teikts– no pusotra līdz diviem tūkstošiem cilvēku. Es jau jums teicu, ka pašlaik viņa pārziņā ir 5– 7 tūkstoši. Es jau teicu, ka tikai Augstākā padome var noteikt šos skaitļus. Ministru padome to nedarīs.

Un otrā daļa– materiāli tehniskā apgāde. Šeit jau daudzi deputāti pareizi runāja par privātpersonu transporta izmantošanu, tāpat par uzņēmumu un privātpersonu telefonu lietošanu. Kamēr mēs nebūsim policijas darbiniekus nodrošinājuši ar visu nepieciešamo pēc viņiem pienākošajām normām, mēs neko nepanāksim. Es jums teikšu, ka rajonu nodaļās, kur strādā 150– 200 milicijas virsnieku, ir 5– 10 roku dzelži, 15– 20 gumijas steki. Ja Augstākā padome nenoteiks policijas darbinieku materiāli tehniskās apgādes normas, mēs neko nepanāksim, lai kā mēs šo policiju sauksim.

Un vēl viens jautājums par policijas darbinieku garantijām. Vienā no likumprojekta pantiem rakstīts, ka policijas darbinieka, kas gājis bojā, dienesta pienākumus pildot, ģimenei pienākas pabalsts. Atvainojiet, tikai pēc nāves. Pašam policijas līdzstrādniekam būs vienalga, kādu pabalstu, cik un kam izmaksās, jo viņš jau būs miris. Tāpēc es domāju, ka tieši šajā likumā mums jāparedz barga kriminālatbildība par uzbrukumu policijas darbiniekam. Bet par viņa slepkavību, kā tas ir daudzās valstīs– nāvessods. Un lai katrs policists to zinātu. Tieši tas jāieraksta mūsu likumā. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputāt Plotniek, lūdzu!

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Acīmredzami, ka šis ir viens no tiem retajiem likumprojektiem, kas izraisa mūsu auditorijā un varbūt izraisīs arī visā Latvijā diametrāli pretēju reakciju. Šai sakarībā es gribētu iesākt ar to, ka šodien turpināmais vakardien iesāktais darbs ir nepieciešams un tas jāveic ārkārtīgi steidzīgi.

Neraugoties uz to, ka varbūt viens otrs no šiem argumentiem ir nopietns un vērā ņemams, man šķiet, ka atlikt šā jautājuma izskatīšanu vai to vilcināt mēs nedrīkstam tās konkrētās situācijas dēļ, kura šodien veidojas Latvijā. Noziegumu lavīna, ja tā varētu teikt, aizvien vairāk un vairāk virzās no pilsētām uz laukiem, no vieniem reģioniem uz citiem, un es gribētu pat teikt, ka zināmā mērā tā kļūst visaptveroša. No šā viedokļa acīmredzami, ka likums ir jāizstrādā un jāpieņem straujā tempā.

Otrkārt, likums ir arī ļoti dinamiski un neatlaidīgi jārealizē. No šā viedokļa lēmuma 1.punkts, kas nosaka, ka šis likums stājas spēkā līdz 1992.gada 31.decembrim, nozīmē, ka mēs paši programmējam jau divus beztiesiskuma un anarhijas gadus. Jau pašā lēmumā mums jāorientējas uz to, ka likums jārealizē ļoti straujā tempā un jāparedz attiecīgi termiņi.

Runājot par likuma saturu, es gribētu teikt, ka tā uzdevums ir trejāda aizsardzība. Pirmā– tiesiskās kārtības aizsardzība, otrā– katra cilvēka aizsardzība, trešā– milicijas darbinieka, cilvēka ar zināmām profesionālām funkcijām, aizsardzība.

Ja mēs šo likumprojektu pavērtēsim no šā viedokļa, tad, neraugoties uz atsevišķām veiksmīgām formulām un strukturāliem elementiem, tajā ir arī vesela virkne līdz galam neatrisinātu jautājumu, manuprāt, ļoti būtisku jautājumu. Šis likumprojekts, protams, lielā mērā ir radies varbūt zināmā saistībā ar to likumu, kurš ir pieņemts par padomju miliciju.

Es gribētu atgādināt mūsu godājamajai auditorijai, ka likums par padomju miliciju, kurš nupat publicēts laikrakstā “Izvestija”, pēdējā brīdī tika samērā būtiski pārveidots. Es vienkārši demonstrēju jums šeit divas pirmās lapas. Viss melnajā šriftā saliktais teksts ir tas, kas ir pievienots pēdējā brīdī, apejot attiecīgas komitejas. Tiek akcentēta milicijas centralizācija un ir vesela virkne izteikti antidemokrātiskas ievirzes prasību. Tai pašā laikā tomēr arī šādā redakcijā likumā ir saglabājusies viena otra prasība, kura būtu respektējama arī mums.

Runājot par to, kas īsti mums ir nepieciešams sabiedriskās kārtības jomā, es domāju, ka šeit ir divas savstarpēji saistītas prioritātes. Tās ir– cilvēka dzīvība, veselība, cieņa un īpašums. No šā viedokļa es uzskatu, ka tas ir konceptuāla rakstura jautājums. 3.pantā ir gan runa par pilsoņu personisko drošību, bet tai pašā laikā nav nekas par īpašuma aizsardzību. Jūs varat man iebilst, ka te taču ir minēta noziegumu un citu tiesību pārkāpumu novēršana. Bet pilsoņu veselības, pilsoņu dzīvības apdraudējums arī ir tiesību pārkāpums. Ja mēs to nosaucam, un es uzskatu, ka pareizi nosaucam, mums noteikti ir arī īpaši jāakcentē īpašuma aizsardzība, jebkura īpašuma aizsardzība. Šai ziņā PSRS likumā ir attiecīga norma. Mēs šajā gadījumā esam nezin kāpēc gājuši citu ceļu.

Runājot par mūsu pilsoņu, mūsu iedzīvotāju, interesēm, tiesībām un to nodrošinājumu, 11.pantā ir vesela virkne normu, kurās uzskaitītas visdažādākās tiesības. Tas ir pareizi. Es pat teiktu, ka šeit vajadzētu vairāk akcentēt un formulēt veselu virkni citu konkrētu tiesību. Tai pašā laikā, piemēram, 12.punktā, par kuru šeit jau runāja, teikts, ka milicija jebkurā diennakts laikā drīkst iekļūt dzīvojamajās un citās pilsoņiem piederošās telpās. Kāpēc mēs baidāmies pateikt ļoti konkrēti, ka to var darīt tikai vienā gadījumā– tad, kad tiek vajāts cilvēks, kas ir izdarījis noziegumu, un acīmredzami viņam ir jābūt pieķertam nozieguma izdarīšanas vietā vai jābūt citām pilnīgi neapšaubāmām ziņām par to, ka viņš ir tas, kas izdarījis noziegumu? Ja man šķiet, ka jebkurš cilvēks, kurš iegājis kādās parādes durvīs un pēc tam dzīvoklī, varētu būt noziedznieks, un es momentā laužos šai dzīvoklī, tad tā ir anarhija. Bet 12.pants dod šādu iespēju. Tātad precīzi jānoformulē.

9.punkts šajā 11.pantā– par pirkstu nospiedumiem. Mēs pirkstu nospiedumiem vispār pievēršam maz uzmanību. Mēs šeit vispār neminam nekādus citus identifikācijas datus. Es atsaukšos uz Amerikas Savienoto Valstu Indiānas štata policijas likumu, kurš paredz īpašu normu, kas ir veltīta pirkstu nospiedumiem un citiem identifikācijas datiem. Arī šeit vajag īpaši izdalīt un paredzēt precīzus priekšnoteikumus, kad mēs šos identifikācijas datus vācam.

Jautājums par migrāciju, izbraukšanu un iebraukšanu. 19.punktā ir ļoti savdabīga formula– “pieņemt lēmumu par Latvijas Republikas pilsoņu izbraukšanu uz ārzemēm”. Lai cik tas arī nebūtu paradoksāli, gluži analoga situācija tai, kāda ir šodien ar šo formulu mums šeit parlamentā, bija nedaudz vairāk kā mēnesi atpakaļ PSRS Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisijā. Tur arī tika piedāvāta šī pati formula. Mēs kategoriski to noraidījām un vienojāmies, ka milicijas (pie mums– policijas) pienākums ir tikai noformēt dokumentus, nevis pieņemt lēmumu. Ja mēs gribam būt demokrāti, tad atkāpties vēl tālāk no šīs demokrātiskās prasības, manuprāt, ir pilnīgi nepieņemami.

No kurienes radies 18.punkts? Tas ir radies no PSRS prezidenta dekrēta. Šī norma ir burtiski pārrakstīta. Padomājiet, kas notiks ar saimniecisko dzīvi, ja mūsu policisti pastaigāsies vai rīkos ekskursijas pa visiem rūpnīcu cehiem, noliktavām, apstādinās konveijerus un tā tālāk! Darīs visu, ko grib. Kas par to maksās? Jābūt precīzai un korektai normai arī šajā ziņā.

Tālāk par pašu policistu aizsardzību. Manī izraisa ļoti lielas bažas 13.pants šādā redakcijā. Šeit iznāk tā, ka var vienā situācijā šaut droši, bet citos gadījumos, kaut arī būtu vajadzīgs, tomēr šaut nedrīkst. Kas šai sakarībā ir vajadzīgs? Vajadzētu šo 13.pantu sasaistīt ar nepieciešamās aizstāvēšanās institūtu visplašākajā nozīmē. Kad policijas darbiniekam vai policistam, pildot dienesta pienākumus, ir reāli draudi, tad viņš, lai apturētu noziedznieku, lieto ieroci. Šajā gadījumā nav nekas jauns jāatrod. Pamēģiniet Amerikas Savienotajās valstīs pacelt pret policistu pistoli! Tajā pašā mirklī jūs nošaus. Acīmredzot arī šeit ir jābūt ļoti lietišķai, konkrētai, pēc iespējas universālai normai.

Par to, ko īsti un kā strādās, kā mēs garantēsim mūsu policijas kadrus. Es domāju, ka varbūt vajadzētu īpašu sadaļu, vērstu uz policista interešu aizstāvēšanu. Vēl pusminūti, lūdzu!

Priekšsēdētājs: Jālemj kolēģiem, ļoti daudz debatētāju.

A.Plotnieks: Piemēram, Indiānas štata kodeksā ir īpaša sadaļa. Pensija, nāve, invaliditāte, izdzīvošana un citi “labumi”. Mums arī ir vajadzīga šāda sadaļa. Jāpasaka, kas katrā situācijā sagaida policistus. Tajā pašā laikā mums ir jāatsakās no nepārdomātām garantijām, piemēram, ka katram policistam iedosim dzīvokli. Tādējādi var rasties situācija, ka mums Latvijā būs jāceļ dzīvokļi tiešām tikai policijai. Šeit ir jābūt tikai vispārējai normai.

Beidzot pats pēdējais. Šajā likumprojektā ir jāiestrādā vairāk procesuālo normu, jo tagad ir pateikts, ko var vai nevar darīt, bet nav pateikts, kā darīt. Tas radīs milzumu dažādu nelikumību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bekasovam.

M.Bekasovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Nevienam nav šaubu, ka nepieciešams likums par tiesībsargājošo orgānu darbību. Mēs visi ļoti labi zinām, ka līdz šim milicija strādāja praktiski bez likumīga noregulējuma. Tāpēc nekādu šaubu nav, ka ir nobriedusi nepieciešamība pieņemt šo likumu par miliciju vai policiju, tam nav būtiskas nozīmes, jo faktiski milicija vai policija ir viens un tas pats. Nu, iespējams, šiem vārdiem ir kāda morāli politiska slodze sakarā ar mūsu sabiedriski politisko situāciju. Bet principā šiem vārdiem īpašas atšķirības nav.

Taču deputātiem par šo likumprojektu ir radies ļoti daudz jautājumu. Tas ir tādēļ, ka likumprojekts sagatavots steigā, daudzas tā nostādnes paņemtas no likuma par miliciju, lai gan pieņemtais likums par miliciju kopumā ir labāks, par ko runāja iepriekšējais deputāts.

Lai dziļāk izanalizētu šo likumprojektu, man liekas, ir nepieciešami dati par pašreizējo milicijas struktūru, par tās tiesībām un pienākumiem, par operatīvo situāciju un katra milicijas darbinieka noslogojumu šodien. Deputātiem būtu nepieciešami dati par milicijas tehnisko nodrošinājumu, tajā skaitā arī uz vienu milicijas darbinieku, kā arī par to, kādos apstākļos viņi šodien strādā. Acīmredzams, ka tad daudzu deputātu jautājumu nebūtu un viss būtu daudz labāk saprotams.

Tālāk. Likumam šodien nav juridiski tiesiskā vērtējuma. Par to daudzi deputāti jau runāja sakarā ar to, ka likumprojekts nav izskatīts Likumdošanas jautājumu komisijā.

Likumprojektam nav stingras struktūras. Nav skaidras topošās policijas struktūras kā Iekšlietu ministrijā, tā uz vietām, tieši izpildorgānos. Pie šī jautājuma es apstāšos turpmāk.

Tālāk. Šī likumprojekta vispārīgajā nolikumā jābūt norādēm, kā likums regulē savstarpējās attiecības. Man liekas, ka likumprojektā vajadzētu būt nodaļai par policista un pilsoņa vai tiesībsargāšanas orgāna darbinieka un pilsoņa attiecībām, tas ir, ne tikai policista tiesībām un pienākumiem, bet arī pilsoņa tiesībām un pienākumiem pret tiesībsargājošo orgānu darbiniekiem. Tāds nolikums ir jāizstrādā, jo mēs šo likumu pieņemam ne tikai tiesībsargājošo orgānu darbiniekiem, ne tikai policistiem, bet arī visiem pilsoņiem, jo visiem pilsoņiem ir jāzina savas tiesības un pienākumi attieksmē pret policijas darbiniekiem vai attieksmē pret tiesībsargāšanas orgānu darbiniekiem, jo šis likums būs adresēts burtiski katram, kas dzīvo mūsu republikas teritorijā.

Tālāk. Šajā likumprojektā ir klāt pilsonības institūts. Mēs paredzam, ka kādreiz būs Latvijas Republikas pilsonība, taču šodien tāda likumprojekta vēl nav, tāpēc šodien mēs kā likumdevējs orgāns nevaram, mums nav tiesību paļauties uz to, kā vēl nav. Tāpēc jāparedz, ka šie likuma punkti darbosies tikai tad, kad būs pieņemts likums par pilsonību, vai arī vispār no šī likuma izslēdzami, lai pēc tam tos pieņemtu kā labojumus.

Nu, to varētu apstiprināt, 1.panta pēdējo rindkopu, pantus– 3., 7., un tā tālāk. Šeit tikai rodas jautājums, pieņemsim, par 3.pantu: “Sabiedriskās drošības, pilsoņu personīgās drošības nodrošināšana”. Bet personas bez pilsonības? Bet ārzemju pilsoņus? Vai viņu drošību policija nesargās?

Tālāk. “Palīdzēt pilsoņiem”. Atkal jautājums: bet personām bez pilsonības?

7.pantā rakstīts: “Latvijas Republikas pilsoņu pienākums ir palīdzēt policijai sargāt sabiedrisko kārtību.” Bet vai Latvijas Republikas nepilsoņi un ārzemju pilsoņi policijai palīdzēs sargāt sabiedrisko kārtību vai nepalīdzēs? Acīmredzot šis jautājums jāatrisina. Pie pilsonības institūta es vairāk neapstāšos, domāju, ka tāpat viss ir skaidrs.

Tālāk. Jāpievērš uzmanība tai nodaļai, kur runāts par pienākumiem. Pie policijas darbinieka papildu pienākumiem rakstīts, kam policijas līdzstrādniekiem jāsniedz palīdzība, te vesels saraksts: tautas deputātiem, veselības aizsardzības orgāniem, ārstniecības iestādēm, dabas aizsardzības orgāniem, cietumu iestādēm, ugunsdzēsējiem, karaspēka daļām, muitai, kontroles dienestiem, Valsts finansu inspekcijai. Vai jūs stādāties priekšā, kāds štats būs vajadzīgs vietējās policijas priekšniekam, lai katram inspektoram dotu konvoju vai vismaz pavadoni? Cik pareizi tas būs? Tas ir viņa pienākums, saprotiet! Likumā rakstīts “pienākums”. Kāpēc tad mēs devām zināmas tiesības tam pašam finansu inspektoram, savas aizsardzības valsts inspektoram? Viņus pašus vajag apbruņot un dot tiesības. Kāpēc viņiem dot konvoju un vēl no policijas? Tas ir nepareizi. Tas nozīmē, ka jautājums jāpārstrādā. Labāk tas ir formulēts jau pieņemtajā likumā par miliciju, kur 11.panta otrajā daļā teikts: “sniedz palīdzību savas kompetences ietvaros likumā paredzētos gadījumos”. Visiem saprotams, nav vajadzīga vesela nodaļa par kaut kādiem papildu pienākumiem.

Rodas jautājums, kas skar pilsoņu konstitucionālās tiesības: dzīvokļa un personīgās mantas neaizskaramību. Tālāk, 19.pantā, atkal atduramies pie pilsonības, pirms manis deputāts Plotnieks par to jau runāja, tādēļ par 19.pantu neatkārtošos.

Tālāk jautājums par ieroča lietošanu. Kad policijas darbinieks ir tiesīgs lietot ieroci? Arī šeit ir daudz strīdīgu jautājumu. Ņemsim tādu jēdzienu kā “ieroča pielietošana, ja nodarīts kaitējums veselībai”. Kādā apjomā, kādai veselībai, kāds kaitējums? Ja divi huligāni vai žūpas viens otram degunus pārsituši, tad var uz viņiem šaut, pielietot ieroci? Precīzāk jānorāda, kad drīkst lietot ieroci. Bet rakstīts vienkārši “kaitējums veselībai”.

Tagad jautājums par ķīlnieku atbrīvošanu. “Lietot ieroci, ķīlniekus atbrīvojot.” Bet ja vīrs ieslēdzis sievu un nelaiž viņu ātrā, kamēr naudu pudelei nav iedevusi? Viņa taču arī ir ķīlniece. Arī šeit vajag precīzāk noteikt, vai uz vīru drīkst šaut. Skaidrāk jāpasaka, ka “ķīlniekus, kurus aiztur bruņotas personas, pielietojot fizisku spēku”. Šie jautājumi jāizgaismo precīzāk.

Tālāk tas pats. “... ķīlnieku atbrīvošanā bez brīdinājuma pielieto ieroci”, un viss. Kādus ķīlniekus, kādos apstākļos? Jautājums nav precīzi formulēts. Šajā daļā vispār daudz neatrisinātu jautājumu.

Tālāk es dažus vārdus gribu teikt par policijas struktūru. Nu, ir policijas departaments, ar to pati Iekšlietu ministrija tiks galā. Bet lieta tā, ka tagad mums būs valsts policija, kārtības policija, kriminālā policija, transporta policija. Izlaists jēdziens “izmeklēšana”. Bet vai nozieguma vietā izmeklētājs var strādāt bez operatīvā darbinieka, iecirkņa inspektora, bez citiem speciālistiem? Tas ir, bez vienotas pakļautības visām policijas apakšvienībām praktiski uz vietām būs vienkārši virves vilkšanas sacensības. Viens teiks: “Tas nav mans, uz šo notikumu man nav jābrauc.” Jābūt vienpersoniskai vadībai. Šie cilvēki valkās uzplečus, viņiem nebūs arodbiedrības, visiem jāpakļaujas vienam priekšniekam. Tāpēc šis jautājums vēl prasa nopietnu piestrādāšanu. Ne gadījuma pēc es teicu, ka mums ir vajadzīgi dati par pašreizējo struktūru. Mums jāparedz arī apakšvienību kopējā sadarbība. Pagaidām mums nav precīzas darbību organizācijas sistēmas, īpaši izpildīšanas līmenī. Tāpat kā, es jau teicu, nav vienvadības un pēc metodoloģiskiem norādījumiem.

Tālāk. Dienesta pienākumu izpildi acīmredzot nevajadzētu iekļaut likumprojektā, jo tas nereglamentē policijas iekšējo kārtību. Būs jāizstrādā atsevišķi nolikumi par dienestu policijā, kuros būs noteikta kārtība, kā pieņemt darbā un kā atbrīvot, atvieglojumi darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem, pensiju nodrošinājums, dzīvokļu un transporta lietas. Vesels problēmu komplekss. Es domāju, ka tas jāizstrādā kā atsevišķs nolikums, tam pietiktu Latvijas Republikas Ministru padomes apstiprinājuma. Atspoguļot to visu likumā nevajag, šeit tas ir izteikts pārāk īsi, ne visur un ne visiem saprotami. Tāds ir mans priekšlikums. Es domāju, ka likumprojekts, kā es jau teicu, ir vajadzīgs, bet tas prasa kardinālu pārstrādāšanu, ne tikai ievērojot šeit izteiktos priekšlikumus, bet arī zinātnes atzinumus un milicijas darbinieku praktiskos ieteikumus. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Acīmredzot te ir izdarīts tīri labs un vērtīgs darbs. Taču daudz kas būtu labojams. Tam, ko daudzi no profesionālajiem milicijas darbiniekiem šeit teica, es ļoti lielā mērā arī piekrītu.

Ne visai es varu piekrist cienījamajam Morozļi kungam, kas teica, ka te tiks aizstāvētas tikai pilsoņu tiesības un tā tālāk. 1.pantā vismaz latviešu redakcijā te skaidri un gaiši ir rakstīts– aizstāvēt visu to personu tiesības, dzīvību un tā tālāk, kas dzīvo Latvijas teritorijā. Ne tikai pilsoņus. Tā ka šādiem pārmetumiem nav nekāda pamata.

Es varētu piekrist Šapovālova kunga pozīcijai, ka šis likums pārāk vispārējs un atgādina Padomju savienības likumu. Tāpēc es arī uzskatu, ka šajā likumā jābūt skaidrai līnijai, ka tas ir Latvijas likums un ka tā ir policija, kas aizstāv Latvijas iedzīvotāju un varbūt ārzemnieku, mūsu viesu intereses.

Šajā sakarā, manuprāt, likumprojektā obligāti vajadzētu tēzi par to, ka jebkuru citu kārtības sargāšanas vienību darbība republikas teritorijā, izņemot tās, kas ir pakļautas Latvijas Republikas likumīgi ievēlētajai valdībai, ir pretlikumīga. Lai viss būtu skaidrs un savās vietās. Jo jaunais PSRS likums rada zināmas aizdomas, ka te var blakus mūsu paralēlajai prokuratūrai radīt vēl vienu paralēlu PSRS policiju, kas mums absolūti nav vajadzīga.

Es tomēr uzskatu par nepieciešamu mūsu likumprojektu salīdzināt ar PSRS likumprojektu ne tāpēc, lai saskaņotu, bet tāpēc, ka es redzu, ka viena otra formula PSRS likumā nemaz nav tik zemē metama un vienkārši tā jāņem vērā, un varbūt arī jāiestarpina šeit.

Nākošais vispārējais aizrādījums. Es tomēr uzskatu, ka šis likumprojekts ir pārāk maz saskaņots ar ANO kodeksu “Par tiesību sargāšanas orgānu vadītāju uzdevumiem”. Vajadzētu, lai tēzes, kas ir šajā ANO kodeksā, būtu reljefi te iekšā, lai būtu redzams, ka mēs ievērojam starptautisko tiesību noteikumus.

Es uzskatu, ka vajadzētu arī ņemt vērā tos pāris ANO dokumentus, kuros ir reglamentēti jautājumi par spīdzināšanu, respektīvi, kas ir vērsti pret spīdzināšanu.

Līdz ar to es piekrītu profesora Plotnieka pozīcijai, ka acīmredzot šeit vajadzētu ļoti īsu procesuālo normu kompleksu, kas ir atļauts policijas darbiniekam un kādā veidā. Tas viss attiektos arī uz aizturēšanu, uz citām procesuālām darbībām, ņemot vērā to, ka tomēr ierindas policists slikti zina kriminālo likumdošanu, procesuālo likumdošanu. Tad vismaz šo viņam būtu jāliek iemācīties no galvas, un tad te būtu arī iekšā šīs normiņas. Tām jābūt ļoti reljefi iestarpinātām.

Šajā likumā es, cienījamie kolēģi, redzu vienu ļoti būtisku trūkumu. Tas ir jautājums, kurš tiek plaši apspriests PSRS, respektīvi, par policijas speciālajām pilnvarām. Mums vajag skaidri un gaiši šeit ierakstīt, vai policijai ir vai nav tiesības vervēt aģentūru. Es uzskatu, ka tas ir svarīgāk nekā tas policijas palīgdienests, kas te aprakstīts. Tādu palīgdienestu nekur pasaulē nav. Pasaulē ir profesionālā policija un policijas aģentūra. Vairāk nekā nav. Tad ir disciplīna un kārtība. Mums to arī vajag pateikt, jo apkarot organizēto noziedzību nav iespējams bez diviem līdzekļiem. Pirmkārt, bez aģentūras, otrkārt, bez speciālās tehnikas. Ja speciālā tehnika ir saistīta ar noklausīšanos un tā tālāk. (diemžēl bez tās nevar apkarot organizēto noziedzību), tad par to vajag uzrakstīt. Es saprotu, ka tas ir ļoti ass līdzeklis un visi no tā ļoti kautrējas, bet vajag pateikt, vai tas ir atļauts vai aizliegts. Ja aizliegts, tad aizliegts.

Bez tam, es uzskatu, ka 3.pantā vajag skaidri pateikt, ko policists nedrīkst darīt. Viņš nedrīkst izpildīt pretlikumīgas pavēles. Te ir pateikts, ka nav iespējams uzlikt tādus pienākumus, kas nav paredzēti likumos. Es domāju, ka šī formula ir pareiza. Ne par visu to, ko policijas priekšnieks uzdos policistam, ir īpaši rakstīts likumā, ka tas ir atļauts. Nevar uzrakstīt visu, ko ir atļauts darīt policijai. Bet likumā jābūt skaidri un gaiši pateiktam, ko policists nedrīkst darīt. Tā, piemēram, viņš nedrīkst izpildīt jebkuras pretlikumīgas un antihumānas pavēles. Mēs varam atrast frāzi, kā mēs to varam iestarpināt.

Bez tam, es uzskatu, ka ļoti liels trūkums šajā policijas likumā ir tas, ka nav norādīts, ka policiju nedrīkst izmantot politisku pasākumu veikšanai nevienas partijas labā. Nevienas partijas uzdevumu veikšanā, kā tiek darīts līdz šim. Pašlaik policija vai vismaz dažas kārtības sargāšanas vienības pilda tikai atsevišķas partijas uzdevumus. To vajadzētu skaidri un gaiši ierakstīt, ka valsts policija nedrīkst pakļauties nevienai partijai.

Tālāk 9.pantā rakstīts, ka policijas uzdevums ir kontrolēt. Es nezinu, kāpēc kontrolēt, nevis nodrošināt kārtību? Policijai ir jānodrošina kārtība, nevis jākontrolē. Ja nav kārtības, ja kaujas, bet policists tikai kontrolē, kā divi kaujas, tad policista darbs nav pietiekams. Jānodrošina, lai nekaujas, nevis jākontrolē, kā kaujas.

Te ir dubultošanās– 12.punktā 8.lappusē un tālāk vēl 13.lappusē par izbraukšanu. Es piekrītu Plotniekam un citiem, ka policijai ar izbraukšanu nav nekādu darīšanu. It sevišķi policija nevar izsniegt iebraukšanas vīzu. Iebraukšanas vīzas izsniedz visās valstīs ārlietu vai speciāli imigrācijas orgāni, kuri, protams, var saistīties ar policiju un pārbaudīt policijas uzskatus, ja tas ir vajadzīgs, pārbaudīt, vai šī persona nepārvadā narkotikas vai nenodarbojas ar vēl kaut ko citu, vai nav starptautiskais terorists. Ne jau policijai jādod iebraukšanas vīza. Ārzemnieks pat nevar griezties pie mūsu policijas. Viņš var griezties tikai konsulātā, kad mums tādi konsulāti ārzemēs būs, vai vēl kaut kur.

Es galīgi nesaprotu, kāpēc ir jāsadala policijas pienākumi pamatpienākumos un papildpienākumos. Nav saprotams, kāpēc viena lieta ir ierakstīta papildpienākumos un otra– pamatpienākumos. Var taču rakstīt skaidri un gaiši, ka tie ir policijas pienākumi, un viss. Ko nozīmē papildpienākumi un pamatpienākumi? Vai papildpienākumi varbūt mazāk jāpilda? Tas taču arī nav pareizi, vai ne?

Par policijas tiesībām. Acīmredzot ir jāprecizē procesuālā norma par dokumentu pārbaudīšanu, jo bez jebkādas vajadzības nevienam dokumentus pārbaudīt nevar, tā ir pilsoņa tiesību ierobežošana. Turklāt daudzi nenēsā līdzi dokumentus. Es normālos apstākļos nenēsāju nekādus dokumentus, ja viņi man nav vajadzīgi. Ko tad es parādīšu?

Par ielaušanos telpās– tas ir absolūti neiespējami, tāda norma jebkurā gadījumā jālabo. 12.punkts 11.lappusē.

Tālāk– par karaspēka daļām. Acīmredzot šī norma vienkārši nestrādās tagad un neviens nelaidīs mūsu policiju iekšā karaspēka daļās. Jūs atvainojiet, bet vispirms jāsarunā tā lieta ar Kuzminu. Mums ir vajadzīgas savas karaspēka daļas. Tad mums būs skaidrs, kurš kur tiks iekšā. Bet tagad tāda norma nestrādā. Ja tā nestrādās, nav ko rakstīt.

Ļoti neprecīza man liekas 12.punkta pēdējā frāze, ka policistam ir tiesības ielauzties telpās ārkārtēju notikumu gadījumos, kas apdraud sabiedrisko un cilvēku personisko drošību. Tas ir tā saucamais “gumijas” pants jeb gumijas norma, kuru var pielietot un pielīdzināt jebkuram gadījumam. Tas, manuprāt, nekādā ziņā nav pieņemami.

Par šautuvēm. Acīmredzot 20.punktā minētas šautuves. Ir runa par vītņu stobriem, ugunsieroču šautuvi. Bet ne jau gaisā tiks šauts. Šautuve obligāti ir policijā jāreģistrē. Priekš kam? Lai viņi tur “blitē”!

Tālāk– par speclīdzekļiem. Acīmredzot šajā nodaļā varētu ierakstīt visu, kas attiecas uz elektroniskajiem līdzekļiem, kurus policija var izmantot, un norādīt, kāda ir šo līdzekļu izmantošanas procesuālā kārtība. Tas ir ārkārtīgi būtiski, un bez tā likums pareizi nestrādās.

Tālāk 12.panta 3.punktā ir izteikums– “aizturēt noziedznieku”. Tas arī ir procesuāli jāpieslīpē, jo to, ka persona ir noziedznieks, var pateikt tikai tiesa, bet nevis policija. Tāpēc aizturētais var būt tikai aizdomās turamais. Aizdomās turamais par nozieguma pastrādāšanu. Citādi nekā.

Tālāk par to, kā var lietot ieročus pret personām. Es uzskatu, ka visa šī 4.punkta norma 15.lappusē par personu aizturēšanu un ieroču pielietošanu jāpārstrādā, jo te, piemēram, ir teikts, ka, ja cilvēks ir slēptuvē, tad uz viņu var šaut. Ja es esmu noslēpies, tas vēl nenozīmē, ka uz mani var šaut. Ja es šauju no tās slēptuves, tā ir pavisam cita lieta. Tā ka visa šī ieroču pielietošana arī ir ļoti kapitāli jāpārstrādā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Smirnov!

V.Smirnovs: */Cienījamie kolēģi deputāti! Kā jau pareizi tika atzīmēts, šodien parlaments izskata vienu no vissvarīgākajiem likumprojektiem, ja ne pašu svarīgāko no visiem, kas pieņemti nepilna gada darbības laikā. Šis likums diendienā skars visus– vēlētājus, pilsoņus, nepilsoņus, ārvalstu pavalstniekus, katru, kas pie mums dzīvo pastāvīgi, komandējumā, ir šeit jebkura cita iemesla dēļ. Ja gribat– šī ir mūsu pašreizējās demokrātijas seja. Un tādēļ likumsakarīgi šodien ir uzdot jautājumu: vai visi mēs apzināmies, ka pārāk lielā steigā liekam pamatus tai tiesiskajai kārtībai, kāda republikā eksistēs piecus, desmit un vairāk gadus. Šajā sakarā gribu teikt, ka esmu kategoriski pret steigu tik svarīgā jautājumā.

Jau no vakardienas jautājumiem, kas tika uzdoti komisijas priekšsēdētājam deputātam Jundzim, es sapratu, ka acīmredzot šī steiga ne pie kā laba nenovedīs. Ne velti deputāti– sievietes, kas uzdeva jautājumus, tos par nožēlu sāka ar taisnošanos, ka nav sapratušas, nav iedziļinājušās, pārklausījušās.

Mēs aulekšiem ienācām pirmajā lasījumā, nepievēršot īpašu uzmanību tam, ka atsevišķas komisijas likumprojektu nav apspriedušas, pēc principa “pašas vainīgas, ja nav lasījušas”. Bet Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētāja deputāta Endziņa arī pašlaik nav zālē, acīmredzot principa pēc, citādi grūti novērtēt viņa prombūtni tik svarīga likumprojekta apspriešanas laikā.

Mūsu komisijā darba sākumā nebija teksta krievu valodā. Piekrītat, ka tā svarīgas valstiskas lietas netiek kārtotas. Man liekas, ka aizvadītajā gadā šajā zālē ir pieļauts pietiekami daudz kļūdu, lai neizdarītu vēl vienu tik nopietnu kļūdu.

Kas mums ir šodien? Viens no dažos gadījumos uzlabotiem vissavienības dokumentu analogiem par miliciju, bet bagātā ārzemju pieredze pārstāvēta tikai ar nosaukumu “policija”. Papildinot to, kas šeit jau izskanēja, es gribētu izdarīt tikai dažas remarkas pie atsevišķu pantu satura.

Piemēram, 3.pants. Policijas uzdevums, manuprāt, nevar būt tikai pilsoņu personīgās drošības nodrošināšana. Ja to var pieskaitīt tikai pie redakcionāla rakstura paviršībām, kā tas vakar tika vērtēts, tad tā ir ļoti nožēlojama kļūda. Tai ir arī politiska nokrāsa. Nekur pasaulē nav tāds stāvoklis, ka valsts, lai kāda tā būtu, gādātu par drošību tikai tām personām, kam ir pilsonība. Tā gādā par drošību visām personām, kas atrodas valsts teritorijā, bez jebkādiem izņēmumiem. Citās likuma nodaļās ir atsauces šajā sakarā. Kad vakar deputātam Jundzim jautāja, kāpēc šeit tāds formulējums, viņš atbildēja, ka viss ir izskaidrots citās vietās. Ja uzmanīgi meklē, tiešām var atrast. Bet es domāju, ka nevajadzētu tā būt, ka dažādos pantos par vienu un to pašu jautājumu ir dažādas nostādnes, kas izlasāmas dažādi. Piemēram, 9.pants. Galvenais, bet uzskaitījumā pats pirmais policijas darbinieku pienākums sabiedriskās drošības uzturēšanai ir kontrolēt kārtību ielās, laukumos, uz ceļiem un tā tālāk, bez kādiem izņēmumiem. Es lasu un man nav īsti saprotams, vai tas nav tas pats, kas nodrošināt kārtību ielās? Tik daudz lieku vārdu par vienu un to pašu tēmu. Starp citu, to kontrolieru jau tā mums visur daudz. Bet kas kārtību nodrošinās, kas uzņemsies uz sevi reālu valstisku pienākumu? Likumā par to jārunā īsi un saprotami.

11.pants. Policijas līdzstrādnieku tiesības, 12.punkts. Šodien es neesmu pirmais, kas runā par šīm tiesībām jebkurā diennakts laikā ieiet dzīvojamās un citās telpās. Jau vakar par to tika runāts. Es tikai gribu piebilst, kā būs ar konstitūciju, kas skaidri un gaiši deklarē dzīvokļa neaizskaramību? Man liekas, ka vissavienības likumā par miliciju ir konkrētāk teikts, vērtīgāk no praktiskās puses. Tajā runa ir par to, ka dzīvojamajā telpā milicijas darbinieks var ieiet tikai tajā gadījumā, ja viņš vajā dzīvoklī noslēpušos noziedznieku.

Tālāk šajā pašā 12.punktā ir runa par policijas līdzstrādnieka tiesībām apmeklēt karaspēka daļas, iestādes. Es lasu un, godīgi sakot, nesaprotu, no kurienes tas radies. Ja analogi ir vissavienības dokumentos, tad mani tas nepārliecina, jo arī tajos ir daudz neprecizitāšu. Ir atkāpe “...izņemot teritorijas, kam ir speciāla režīma statuss”. Man rodas jautājums: šis režīms ir izsludināts avīzēs vai karaspēka apakšvienības pašas to darījušas zināmu policijas darbiniekiem? Tur ielūkoties var, ja ir pamatotas aizdomas, ka tur notiek noziegums. Bet kas šo jautājumu izlemj? Ja ierindas policijas darbinieks pieņem lēmumu par notikumu attīstības dinamiku un savu dienesta darbību, tad, man liekas, ne vienmēr tā var būt juridiski pamatota. Acīmredzot šeit tomēr nepieciešams šāds formulējums: “...saskaņojot ar karaspēka apakšvienības priekšniecību vai uz saskaņotu dokumentu pamata”.

Un, protams, šie dokumenti jāizstrādā.

Man liekas, ka dokumentā, ja mēs pievēršam tam tik lielu uzmanību, jāietver policijas darbinieku galvenie audzināšanas principi. Īsi jāformulē goda, pašcieņas, vīrišķības, izturības, gribas augstie morālie principi. Iespējams, ka instrukcijā tas nav vajadzīgs, bet likumā, reglamentā tas ir nepieciešami. Kā ķīla tam, ka tiesību sargāšanas orgāni tiešām kalpos tautai, iemantos tautas cieņu un uzticību. Piemēru, ka šajā jomā ne viss ir kārtībā, mums ir ļoti daudz. Minēšu tikai vienu. No Jēkaba ielas puses šeit vārtos stāv jaunākais seržants. Vakar pēc pusdienām mēs ar deputātu Mantuļņikovu atgriezāmies Augstākās padomes namā, bet jaunākais seržants mums rupji uzkliedza: “Uzrādiet caurlaides!” Parādām dokumentus. “Ejiet!” “Bet stādieties priekšā, kas jūs esat!”– es saku. “Es to nedarīšu!” viņš mums atkliedza. Es atradu vada komandieri, aprunājos ar viņu. Izrādās, ka šajā postenī, aukstumā, liek tos milicijas darbiniekus, kas ir nogrēkojušies un nav cienīgi stāvēt siltākā vietā. Saprotiet?

Šeit likumā stingri jānosaka, kas atbild par policistu audzināšanu, kā organizēt šo darbu, kā sasniegt mērķi. Beigās es gribu izvirzīt divus konkrētus priekšlikumus.

Pirmais. Godātie deputāti! Es domāju, ka pēdējā laikā mēs esam piemirsuši tādu kādreiz populāru un ļoti demokrātisku formu kā likumprojekta visas tautas apspriešana. Tā no mūsu demokrātiskās dzīves ir pazudusi, bet republikā būtu atgriežama. Jāprasa padoms no tautas, tauta var pateikt parlamentam priekšā, kādai jābūt jaunajai policijai. Valsts augstākais varas orgāns konkrētā darbā to ievērotu. Tā kā es šim jautājumam piešķiru ļoti lielu nozīmi, tad lūdzu par to nobalsot pirms likumprojekta apspriešanas pa pantiem.

Otrais. Domāju, ka šodien nepieciešams izveidot darba grupas atsevišķu likuma nodaļu izstrādāšanai no dažādu nozaru speciālistiem– zinātniekiem, praktiķiem, vadītājiem. Līdz šim acīmredzot jau ir iesaistīti divi trīs desmiti cilvēku. Protams, lielu darbu jau ir ieguldījuši ģenerālis Indrikovs, deputāts Jundzis. Taču, man liekas, ka tas ir nepietiekami. Arī Aizsardzības un iekšlietu komisija savās sēdēs visu nevar paspēt. Pēc tam, kad nodaļās vairs nebūs atkārtojumu, pārprotamu vietu, pretrunīgu spriedumu, bet viss būs skaidri un precīzi kā likumā, tā reglamentā– es beidzu– valdības lēmumos, ministra pavēlēs, departamenta priekšnieka pavēlēs, tauta būs apspriedusi, tad arī varēs klausīties plenārsēdē. Bet šodienas apspriešana, kas, bez šaubām, dod savu labumu, nevar tikt uzskatīta par likuma pirmo lasījumu, jo tas nav pietiekami sagatavots. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds iekšlietu ministra vietniekam Indrikova kungam.

Z.Indrikovs, iekšlietu ministra vietnieks: Cienījamie deputāti! Šis projekts ir trešais, kurš apspriests visā republikā. Mēs izsūtījām februārī, martā uz vietām konceptuālu projektu, pēc tam tekstuālo projektu sūtījām izpildkomitejām un visām iekšlietu nodaļām, resoriem, ministrijām. Pirmais konceptuālais projekts bija publicēts avīzē “Kaujas postenī”, ar to varēja iepazīties plašāks sabiedrības loks. Tagad trešo reizi ir nodrukāts tūkstotis eksemplāru un tie izsūtīti pagastiem, visām ministrijām, resoriem, izpildkomitejām. Mēs burtiski aizvakar saņēmām PSRS likumu par padomju miliciju un Moldovas Republikas likumu par policiju. Tur ir dažas interesantas idejas, tās netika iestrādātas iekšā, bet tagad darba grupa tās iestrādā. Deputāti arī uzstājoties par to runāja.

Manuprāt, jāpiekrīt tiem izteikumiem, kuri vakar un šodien no šīs tribīnes tika teikti par 9. un 11.panta apakšpunktu sīkāku sadalījumu, jo vienā un tajā pašā apakšpunktā ir vairākas problēmas, kuras rada domstarpības un nav viennozīmīgi saprotamas. Kas attiecas uz 11.panta 17.punktu par ekonomisko noziegumu apkarošanu, ja mēs reāli domājam, ka milicijai jeb policijai jāķer sīki zaglīši, kuri zog divus trīs rubļus, tad šis punkts nav vajadzīgs, bet, ja mēs domājam par ēnu ekonomiku, kur zog simts tūkstošus, divsimts tūkstošus, miljonus, tad, bez šaubām, šo jautājumu risināšanai šo punktu vajag. Varbūt jāpieliek papildu garantijas. Tāpat es uzskatu, ka jāpieliek acīmredzot būs papildu garantijas arī dažos citos apakšpunktos, par ko es arī pateikšu. Šeit es domāju, ka nevar ne finansu inspekcijai, ne revīzijas aparātam uzlikt tiesības ierosināt krimināllietu vai izlemt jautājumu par kriminālatbildības ierosināšanu par ekonomiskajiem noziegumiem. Šodien mūsu likumos nav iestrādātas šīs normas. Decembrī šīs normas mazliet tika iestrādātas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Mums bija trīs četri nozieguma sastāvi, kuri skāra ekonomiskos noziegumus. Bet jaunajā kriminālkodeksā acīmredzot būs vairākas atsevišķas nodaļas, tie simts panti, kuri apkaros ekonomiskos noziegumus, jo laikam tagad visiem ir saprotams, ka tas ir valsts pamats un sabiedrības pamats arī.

Šā panta 12.punkts arī radīja dikti daudz domstarpību apspriežot. Tas it kā aizskar konstitucionālās tiesības, bet šeit ir runa (otrajā pusē varbūt tikai vajag mazliet konstrukciju mainīt) par to, lai pārtrauktu noziegumu. Kliedz cilvēks pēc palīdzības, durvis slēgtas. Nelauzt, gaidīt kamēr nositīs? Nevar– ir jālauž tās durvis. Šeit nav noziedznieka vajāšana. Šeit sauc pēc palīdzības kaimiņi.

Otrs jautājums. Kad vajā noziedznieku, runa jau nav par nozieguma sabiedrisko bīstamību. Runa ir par noziegumu, kas ir nopietns un ir izdarīts, par noziedznieku, kuru vajā. Cilvēks, kas viņu ķer, redz, ka viņš kaut kur ieskrien. Gaidīt, kamēr viņš nāks laukā vai iznīcinās nozieguma pēdas, iznīcinās nolaupīto, noslēps ieroci? Te runā, ka noziedznieks ir tad, ja tiesa atzinusi, ja ir attiecīgs prokurora lēmums. Bet šodien likums neparedz, kādā veidā milicijai var uzlikt par pienākumu atvest kādu piespiedu kārtā uz tiesu, kurš neierodas. Praktiski realizēt šo jautājumu mēs daudzos gadījumos nevaram. Acīmredzot šeit procesuālajā likumdošanā būs tuvāk jāizstrādā šīs normas.

Es iesaku papildināt šo apakšpunktu ar normu, ka par katru tādu gadījumu rakstiski ne vēlāk kā 24 stundu laikā jāpaziņo prokuroram, lai viņš varētu laikus iejaukties un saukt pie atbildības to policijas darbinieku, kas ir pārkāpis tiesības, ja tās ir pārkāptas vai apstrīdamas varbūt. Lai prokurora rīcībā būtu ne tikai cietušais, kurš uzskata, ka policijas darbinieks ir pārkāpis konstitucionālās tiesības un šā likuma tiesības, lai viņš var arī pats iekļauties iekšā un pārbaudīt šīs normas. Tāda norma ir iekļauta Moldovas likumā par policiju, un es iesaku arī te to izmantot.

Šeit vakar izvērsās strīdi, vai jādala sīkāk policija dažādās apakšvienībās: ceļu, transporta, kārtības, kriminālā un tā tālāk. Mums tagad tādu dalījumu ir līdz 20. Tie bija arī ministrijas struktūru veidojumos, kurus mēs tagad likvidējam. Veidojas tāda situācija, ka milicijas telpas ir par mazu, lai visus ierēdņus uzņemtu rajona centrā, bet tur, kur notiek noziegumi, kur iedzīvotāji dzīvo, milicijas nav. Tāpēc mēs pārgājām uz policijas iecirkņu struktūru ar galveno amatpersonu– inspektoru, kura pilnvaras būs stipri plašākas nekā to darbinieku pilnvaras, kuri šodien nodrošina sabiedrisko kārtību.

Ļoti lielas diskusijas šodien un vakar radīja 5.pants par tiesībām saņemt no policijas darbinieka paskaidrojumus. Ir runa par mutisku paskaidrojumu uz vietas. Ielu slēdz, nelaiž. Kāpēc nelaiž? Kāpēc nedrīkst iet? Šodien pasaka tā: priekšnieks pavēlēja. Tāds paskaidrojums nav pieņemams, jābūt skaidram, kāpēc transports nedrīkst braukt, kāpēc policijas darbinieks stāv parastā normālā ielā, kāpēc slēgta kāda eja vai māja ielenkta. Procesuālie likumi, administratīvais un kriminālais process reglamentē, ka tiks birokrātiski sniegta rakstiska atbilde. Bet šeit jārīkojas uz vietas. Aizturot cilvēku, pārbaudot dokumentu, mutiski jāpaskaidro, kāpēc tas tiek darīts. Šodien tas netiek veikts, likums to neprasa un dažas instrukcijas arī aizliedz to darīt. Tāpēc mēs iestrādājām šo normu– uz vietas mutiski paskaidrot.

Runa bija par dokumentu pārbaudi. Ko nozīmē– aizdomās turētais par likuma pārkāpumu? Meklētais noziedznieks? Kāds dokuments jānēsā, lai izsludinātu vissavienības meklēšanu, republikas meklēšanu, visas pasaules meklēšanu? Kādi attaisnojoši dokumenti katram policijas darbiniekam jānēsā līdzi, lai varētu pārbaudīt, vai tas uz ielas ir noziedznieks, un aizturēt viņu? Kādā veidā? Es nesaprotu. Jāizdara tikai dokumentu pārbaude un jāpaskaidro, kāpēc cilvēkam dokumentus pārbauda. Ja viņš nav tas īstais, tad jāatvainojas. Man liekas, ka pārpratumu šajā jautājumā nevarētu būt.

Šeit izskanēja liela kritika par to, kāpēc daudzas normas nav iestrādātas šajā likumā. Mēs neiestrādājam materiālo likumu normas ne krimināllikumā, ne administratīvajos likumos. Tām ir jābūt atsevišķos likumos. Šodien ir pieņemti daudzi likumi, kuros mēģināts ietvert materiālo jeb procesuālo tiesību normas. Un tad ir sajukums. Vienā ir ierakstīts tā, otrā tā, trešā tā. Milicijas jeb policijas darbinieks mēģina izlemt, kurš likums ir īstais, kuram ir jāpakļaujas, skatoties pēc datuma. Tāpēc mēs principiāli nevienu normu centāmies neielikt tur, kur runa ir par pārkāpumu. Tas jautājums jāregulē citam likumam. Policistam tikai jāpilda likums, kādā kārtībā drīkst aizturēt un kā kārtot pārējos jautājumus.

Vēl man būtu viena piebilde. Lēmuma projektā ir izlaists jautājums, kādi normatīvie akti jāatceļ. Pašā likumā nav iestrādāta norma, kura uz šodienu reāli pastāv milicijā un kura ir pastāvējusi arī agrāk Latvijas Republikas policijā.

Vai mūsu policijas nodaļām, pārvaldēm jeb garnizoniem, kā mēs sakām, vajadzīgs atsevišķs policijas karogs? Tāds bija pirmās republikas laika policijai, kā arī milicijai no 1962.gada. Katram milicijas garnizonam, katrai lielākai nodaļai vai apakšvienībai ir savs karogs. Tas ir kā audzināšanas simbols varbūt. Es lūgtu deputātus apsvērt. Šo normu vajag, bet šodien tās nav likumprojektā.

Bija kritika par to, kāpēc šis likumprojekts pretstatīts Savienībā pieņemtajam likumam, bet par pārējām republikām nekas netika minēts. Es teiktu, ka šeit, ja jūs rūpīgi salīdzināsiet tekstus, normas kopumā ir iestrādātas mazliet rūpīgāk. Mēs ņēmām pieredzi no Lietuvas, Igaunijas, tagad iestrādāsim vēl arī Moldovas. PSRS visu likumprojektu normas bija ieliktas iekšā. Atšķirība tomēr ir daudzos pantos un nodaļās. Pašas sadaļas Savienības likumā pat vispār nav minētas. Nav pat dots jēdziens, kas ir milicijas darbinieks. Mēs 2.pantā mēģinājām dot normas par policijas darbinieku tiesībām, garantijām. Manuprāt, šī kritika prasa rūpīgu dažādu pieņemto likumu un likumprojektu salīdzināšanu. Es pilnīgi atbalstu, ka jāizveido papildu darba grupa. Mēs aktīvi sniegsim visu palīdzību, paskaidrosim rakstiski, mutiski, ja būs vajadzība, lai deputātu komisija varētu likumu labāk noslīpēt. Bet es tomēr uzskatu, ka pirmajā lasījumā to būtu iespējams pieņemt.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, līdz starpbrīdim palikušas nepilnas trīs minūtes. Pēc starpbrīža debates turpina deputāts Stepičevs. Vēl nav runājuši trīs deputāti, kas ir pierakstījušies debatēs. Pēc tam būs jābalso. Starpbrīdis 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Turpinām debates par likumprojektu “Par policiju”. Vārds deputātam Stepičevam.

M.Stepičevs: Cienījamais priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Šodien izskatāmais likuma projekts, manuprāt, ir ļoti svarīgs un tādēļ tas izraisījis tādas ļoti kaislīgas debates. Jau otro dienu mēs pie tā strādājam. Jādomā, ka tas ir tāpēc, ka šis likums ļoti interesē daudzus mūsu iedzīvotājus un to daļu, kas kalpo šim likumam vai būs pakļauta šim likumam– policiju. Protams, var jau teikt, ka šis projekts ir nepilnīgs tāpēc, ka tur ir strādājuši Bišers, Indrikovs un citi. Droši vien projekts būtu daudz labāks, ja pie tā būtu strādājis Rubiks, Potreki un Šteinbriks un ja šo biedru kopu būtu vadījis mūsu cienījamais Morozļi kungs. Bet tā vai citādi, mums vienalga šeit būtu kaislības, un mēs tāpat būtu to pārsprieduši vairākkārt.

Apstāsimies pie dažiem punktiem! Pirmkārt, pats princips. Tā kā šo likumprojektu iesniedza Iekšlietu ministrija, tad mūsu komisija, izskatot, tajā izdarīja labojumus, kurus jums centās izskaidrot komisijas priekšsēdētājs savā runā, bet laikam mēs visai vērīgi neklausījāmies, tāpēc atkārtojam to, kas jau ir izlabots, izmainīts, piedāvāts no mūsu komisijas puses. Mēs skatām šo likumu tā, it kā tas nekad nebūtu komisijā skatīts.

Lūk, daži nez kāpēc šeit tribīnē runā par tādu jēdzienu kā “pilsoņi”. Šis jēdziens nav piemērojams šim likumam, pilsoņu mums šodien republikā nav. Šis jēdziens jau nomainīts ar vārdu “iedzīvotāji”, bet nāk trīs, četri deputāti un vienu un to pašu atkārto, it kā mēs tādu vienkāršu lietu būtu palaiduši garām.

Tāpat par ielaušanos dzīvoklī jebkurā diennakts laikā. Mūsu komisijai bija iebildumi pret šo traktējumu. Savi uzskati ir arī Iekšlietu ministrijai, un par to bija paskaidrojumi. Es domāju, ka jāpiekrīt tiem priekšlikumiem, kuri šodien bija izteikti. Šeit būtu jādomā un tiešām jālabo. Ja runā, ka policijai nebūtu tiesības izlikt no patvaļīgi ieņemtām telpām, tad jau iznāk, ka mēs tādu situāciju turpināsim. Ir ieņemtas dažas mūsu valsts iestādes, pateicoties milicijas darbībai, un mums nebūs tiesības no tām izlikt. Daži deputāti uzstājoties varbūt to neņem vērā. Līdz ar to mēs atstājam tādu jēdzienu kā “izlikšana no telpām” vai varbūt pat “vardarbība”.

Es gribētu vienīgi atbalstīt tādu domu, ka varbūt tiešām vajadzētu šo likumprojektu nedaudz plašāk izklāstīt. Varbūt procesuālus jautājumus, kā šeit izteicās daži deputāti, varētu iekļaut šajā likumā, jo milicijas tiesības un pilnvaras līdz šim nebija visai skaidri izteiktas un nebija zināmas. Līdz ar to miliciju mēs uzskatījām par kaut kādu svešķermeni, kas darbojas patstāvīgi, nepakļaujas nekādiem likumiem un nerespektē cilvēktiesības līdz ar to. Ja mēs nedaudz plašāk izklāstītu šos procesuālos momentus, varbūt tas radītu labāku izpratni no tautas puses un nebūtu divējāda traktējuma.

Es gribētu, pirmkārt, pasvītrot, kādi būtu policijas darbības mērķi. Man liekas, pirmkārt, tā būtu sabiedrības iesaistīšana tiesību un drošības ievērošanā, sabiedrības drošības aizsardzība, kā arī sabiedrības iesaistīšana drošības aizsardzības nodrošināšanā. Te būtu vietā tāds jēdziens kā “policijas principiālie pienākumi”. Viens no šiem pienākumiem būtu panākt sabiedrisko kārtību un drošību. Policijas pienākumos būtu novērst kriminālpārkāpumus, nekārtības, rūpēties par sabiedrības drošību, uzraudzīt sabiedrisko kārtību, novērst nekārtības un uzsākt darbību, ja tādas notiek. Ierosināt izmeklēšanu atbilstoši nodarījumam, nodrošināt sabiedrības sniegtās informācijas aizsardzību, veicināt citu sadarbību. Šeit varētu daudz ko no policijas darba varbūt izklāstīt plašāk, lai jautājums būtu izprotams.

Mums šeit nav izstāstīts, kādas tiesības ir personām, kādas ir viņu cilvēktiesības un kur tās būtu policijai jāaizstāv. Arī tas nav te teikts. To varētu izklāstīt nedaudz plašāk.

Nav izskaidroti tādi jēdzieni kā “spēka pielietošana” un kādā gadījumā tā būtu atbalstāma un atļauta. Te varētu norādīt, ka policija būtu tiesīga izmantot spēku, ja saduras ar spēku vai ar draudiem spēka pielietošanā pret personu, kā arī, ja persona tiek ņemta apsardzībā, lai pakļautu izmeklēšanai vai nogādāšanai tiesā, ja persona tiek apcietināta un ir mēģinājusi aizbēgt. Tādus jēdzienus vajadzētu izklāstīt vairāk un skaidrāk. Varbūt vajadzētu izskaidrot, kas ir būtībā vardarbība. Mums tādi jēdzieni arī nav izklāstīti.

Būtu dīvaini, ja šodien mēs iznāktu šeit uz tribīnes un paziņotu, ka viss ir kārtībā, likums nav apspriežams, tas nav apšaubāms un ir galīgi gatavs. Tad arī nekas labāks nekļūtu no šā likuma. Ja šodien tik stingri to kritizē, tad tas ir labi un tas dos iespēju daudzmaz to uzlabot. Ja mums te šodien saka, ka tas nav pietiekami apspriests, tad šis paziņojums ir diezgan kļūdains, jo tiešām ļoti daudz ir strādāts. Būtu bijis labi, ja mūsu opozīcija arī būtu strādājusi līdzi. Par nožēlu opozīcijas darbs faktiski nebija jūtams, gatavojot šo likumprojektu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņi nāk uz tribīni un būtībā par šo likumu neko arī nepasaka, tikai kaut kādas kopējas frāzes, jo viņi nav pat projektu izlasījuši.

Jautājums par lemšanas tiesībām par izbraukšanu uz ārzemēm. Šeit ir jāatbalsta tas, ka lemt nedrīkstētu, tikai noformēt dokumentus. Tā ir kļūda, ko mēs neesam pamanījuši. Tā būtu tiešām jālabo.

Attiecībā uz to, ka nav paredzēta depolitizācija. Šeit uzstājās deputāts Bojārs un teica, ka nav paredzēta aģentūras veidošana. Paskatieties 5.panta pēdējā rindkopā! Tur jau, man liekas, diezgan skaidri ir izteikta šī doma un diez vai tā vēl būtu pastiprināma. Ja ir vajadzīgs vairāk izteikt kaut kādā veidā, nekādu iebildumu nebūtu, varētu izskatīt.

Tātad, ja mūsu oponenti šim likumam piepalīdzētu un sniegtu visus savus priekšlikumus, tad to varētu jau otrajā lasījumā redzēt tieši tādu, kāds būtu pieņemams. Es lieku priekšā noteikti šo likumprojektu pirmajā lasījumā pieņemt konceptuāli un virzīt to tālāk, jo šāda situācija, kāda pašreiz ir republikā, nav normāla, ņemot vērā, ka mums eksistē gandrīz vai divas milicijas un trešā– OMON, turklāt tas viss ir armijas aizsegā. Es domāju, ka tāda situācija ir nenormāla. Ja kāds to uzskata par normālu, tad viņš ir ieinteresēts uzturēt pašreizējo situāciju.

Tā ka likumprojekts steidzīgi jāizskata un steidzīgi jāpieņem. Mums vajadzīga sava stipra un droša policija, kura ieviestu kārtību un aizsargātu cilvēktiesības visās jomās.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Simsonam.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! No šīs tribīnes izskanējušās idejas un priekšlikumi, manuprāt, ir pietiekami vērtīgi un nopietni, lai mēs tiešām tos uzklausītu un savas mazāk svarīgās lietas varbūt atliktu uz citu laiku. Dabiski, ka viedokļi ir ļoti atšķirīgi, jo šajā zālē sēž gan tie cilvēki, kuri ir strādājuši represīvajās iestādēs un bijuši cieši saistīti ar līdzšinējo miliciju, gan otra kategorija– tie, kuri ir centušies izvairīties no šīs milicijas. Es piederu pie šīs otrās kategorijas, tāpēc varbūt mans skatījums būs nedaudz savādāks, ne tik kompetents kā iepriekšējiem runātājiem. Bet man ir dažas atziņas, kuras es esmu guvis Amerikā, iepazīstoties ar turienes policijas struktūru un darbu, un es mēģināšu jums tās izklāstīt.

Manuprāt, mums ir jāiet uz policijas decentralizāciju un tajā pašā laikā uz universālumu, jo cilvēkam, kuram nepieciešama policijas palīdzība, nav tādas iespējas atrast īsto policistu, kā reizēm tas šobrīd tiek prasīts, jo viens nodarbojas tikai ar auto un negrib iejaukties ģimenes skandālu kārtošanā, savukārt apsardzes dienests arī pilda tikai savas specifiskās funkcijas. Ārzemēs šajā ziņā ir gājuši daudz tālāk, tur cilvēkam nav jāatceras uztraukumā vai nelaimē trīs cipari– 01, 02, 03, tur ir tikai viens cipars. Informāciju pieņem policija, pirmo palīdzību sniedz policija un šī pati policija pēc tam norīko uz nelaimes vietu ugunsdzēsējus, ātro palīdzību vai kādu citu dienestu.

Decentralizācija varētu palielināt katra policista vai struktūrvienības atbildību par savu rīcību, nenoveļot šo atbildību uz augstākstāvošo instanci. Pilsoņu intereses mums būs jāliek pirmajā vietā. Es atvainojos, šeit opozīcijas pārstāvji kritizēs manu izteikumu “pilsoņu”, bet es te ar vārdu “pilsonis” domāju tā pirmatnējo nozīmi, proti, buržuā, birģeris vai citādi, bet nevis tajā šķiriskajā nozīmē, kuru pēc revolūcijām ir sākuši lietot.

Manuprāt, šajā likumprojektā varbūt būtu iespējams kaut ko precizēt, ja mēs atšķirtu dažādās policijas pēc funkcijām: kārtības policija un kriminālpolicija, pēc tam dalot tālāk, kura ir valsts un kura ir municipālā jeb vietējo pašvaldību policija.

Kriminālā policija nenoliedzami būtu valsts policija un tikai valsts policija, bet kārtības policija varētu dalīties valsts policijā un municipālajā policijā. Tā iemesla dēļ, ka kāda daļa ir municipālā policija, nevajadzētu ierobežot tās funkcijas. Atšķirība ir tāda, ka ir kopēji pienākumi, kurus valstī veic vienveidīgi, piemēram, pasu sistēma, nepilngadīgo uzskaite, bijušo ieslodzīto darba uzraudzība un tamlīdzīgi. Municipālā policija atšķiras tikai ar finansējumu formu, varbūt ar savu apģērbu, bet nekādā veidā tās funkcijas nav mazākas vai ierobežotākas kā valsts policijai.

Es pilnā mērā piekrītu tam, ka daudzas funkcijas būtu attiecināmas uz Ārlietu ministrijas dienestu. Viena struktūra, kurai varbūt nevajadzētu ieiet policijā, ir apsardze, jo apsardzes dienests būs tas, kurš nekādā gadījumā neies iedzīvotājam palīgā, ja viņam ir kāda nelaime gadīsies. Šis dienests pilda savas specifiskās funkcijas– apsargā konkrētus objektus. Vai ir pamats tādā gadījumā šo apsardzes dienestu veidot kā policiju? Varbūt mēs varētu pārņemt ārzemēs izplatīto praksi, ka apsardzes dienestu finansē un viņš ir atbildīgs tā uzņēmuma priekšā, kuru viņš apsargā. Protams, viņa rīcībai jāpamatojas uz likumu.

Mēs šeit runājam par dzīvokļu jautājumu un par transporta lietošanu un atkal orientējamies uz kājnieku policistu. Tātad viņam ir jādzīvo šajā mikrorajonā, lai viņš kājām varētu aiziet līdz nelaimes vietai un cilvēkam palīdzēt.

Tā, draugi mīļie, ir vakardiena. Policijai ir jābūt pietiekami mobilai. Arī Amerikā ir tā, ka katram pilsētas policistam patrulēšanai ir konkrēts apgabals, bet tas nenozīmē, ka viņš tur dzīvo. Viņš ar automašīnu šo apgabalu apbraukā un uzrauga, viņš vienmēr ir sasniedzams. Ja pienāk ziņojums centrālē, ka kādā vietā ir kāds skandāls vai notikums, tad viņš saņem savā mašīnā šo ziņu par nekārtību viņa apgabalā un dodas turp to novērst vai rīkoties.

Es nezinu, vai varētu piekrist domai par absolūti stingru centralizāciju un vienveidību. Tā ir militāra tendence. Kā jau minēju, policistam ir jābūt atbildīgam pilnā mērā un viņam ir jārīkojas pēc likuma.

Profesors Bojārs piedāvāja papildināt šo likumu ar kādām normām, kuras policistam vajadzētu zināt no galvas. Diez vai tas būs pietiekami, jo Amerikā katram policistam ir blociņš kabatā, kurā sarakstīts tas, kas viņam ir jāzina, un vēl otrs blociņš, kur ir arī skaidrojums dažādiem jēdzieniem un terminiem, kā arī attiecīgo likumu īsi izvilkumi. Tas policistam jānēsā līdzi un no tā viņam jāvadās rīkojoties. Bet tās ir nianses, tas nebūt nenozīmē, ka mums būtu jāpārņem tas viss, kas ir ārzemēs, jo tur demokrātija ir attīstījusies jau daudzus gadus, gadu simtiem, bet mēs to tikai sākam.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka nekāda vilcināšanās, nekādi atlikšanas termiņi mums nav pieņemami, ir jārīkojas un jādara nekavējoties. Nebūt nav jāpiemēro policijas likums tam kontingentam, kāds šobrīd strādā milicijā. Protams, ir jāzina milicijas darbinieku viedoklis. To mēs uzklausīsim piektdien. Bet likums ir jāveido tāds, kāds vajadzīgs cilvēkiem, mūsu valstij un mūsu iedzīvotājiem. Mums ir jāatrod tādi policisti, jāsagatavo tādi policisti, kādi ir vajadzīgi valstij un tās iedzīvotājiem un kuri šo likumu varētu ievērot un atbilstoši šim likumam strādāt, un nevis otrādi.

Es pilnībā piekrītu kolēģim Šapovālovam, ja nemaldos, ka šeit nevar būt pārkrāsošana, nosaukuma maiņa vai fasādes pielabošana. Šeit ir jābūt būtiskai izmaiņai. Tāpēc es lūdzu neatlikt uz vēlāku laiku, bet jautājumu risināt nekavējoties un ar atbildības sajūtu ļoti nopietni.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Godājamais priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Atļaujiet sniegt šā dokumenta nelielu politisku analīzi. Speciālisti jau daudz ko ir šeit runājuši, un, manuprāt, nav pamata viņiem neticēt, bet viens aspekts tomēr nav skatīts.

Pirmkārt, man liekas, ka tas nav likumprojekta trūkums, ka tur ir veselas nodaļas tulkotas it kā no PSRS likuma. Svarīgi ir nevis tas, no kā teksts ņemts, bet kam šis likums kalpo. Jo moto taču ir tāds: lai vienreiz policija ieņemtu to vietu sabiedrībā, ko tā pelna. Mēs šodien sakām, ka šis ir slikti un tas ir slikti, bet noklusējam, kādēļ tas viss ir. Te ļoti pareizi jau tika teikts, ka vaina ir kadru trūkumā, vaina ir sabotāžā, atklātā sabotāžā pret miliciju. Ir skaidrs, ka līdz pašam pēdējam laikam milicijai nebija lielas autoritātes. Par materiālo nodrošinātību te nemaz nav ko runāt. Kolēģis Šapovālovs, manuprāt, ļoti pareizi atzīmēja, ka tas ir viens no milicijas darba garantiem. Viss ir jālabo ar tādu apsvērumu, lai mums nebūtu tikai policija vien, bet lai tā būtu Latvijas Republikas policija. Es gribētu, lai mēs to saprastu un lai te nebūtu nekādu divdomību.

Es pilnībā piekrītu Bojāra kungam. Es domāju, ka mums obligāti 3.pantā ir jāpasaka, ka policijas uzdevums nav vienīgi garantēt sabiedrisko drošību. Tas ir pats par sevi saprotams. Bet tās uzdevums ir garantēt Latvijas Republikas likumu izpildi. Tā nevar būt kaut kāda policija ārpus laika un telpas.

Otrs jautājums ir politisks. Šeit ir ļoti miglains 5.pants. Te teikts, ka garantija ir policijas darbinieku nepiedalīšanās partiju un citu sabiedriski politisko organizāciju un kustību darbībā. Tas rakstīts te melns uz balta. Tas attiecas uz kompartiju. Vai tas nozīmē, ka tur nebūs Tautas frontes grupas un partijas organizācijas? Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki varēs iet pēc instrukcijām pie Rubika un pēc tam darīt savu darbu policijā? Vai tas nozīmē kaut kādus citus ierobežojumus? Šeit nevar būt nekādas “muļļāšanās”, te ir jābūt visam pilnīgi skaidram. Mēs nevaram pieļaut graujošas organizācijas darbu tiesību sargāšanas orgānos.

Trešais jautājums ir par cilvēktiesībām. No politiskā viedokļa nav pieņemami tādi formulējumi, kas pieļauj divējādus tulkojumus. Bet mums ir jābūt reālistiem. Jebkuras tiesību normas un visas citas normas vajag formulēt. Cilvēktiesības ir jāievēro, bet ar piebildi, ja šo tiesību ievērošana neizsauc citu cilvēktiesību pārkāpumu. Tieši šo formulējumu vienmēr mūsu tiesību aizstāvji aizmirst, tīšām aizmirst. Es uzskatu, ka milicija jeb policija šajā gadījumā nevar būt bezzobaina, bet tajā pašā laikā tur nav pieļaujama patvaļa.

Šo tiesību normu ievērošanai un pienākumiem ir jābūt līdzsvarotiem tā, lai nebūtu ne bezzobainības, ne patvaļas, bet abiem šiem lielumiem noteikti ir jābūt.

Es pilnīgi piekrītu kolēģiem, ka no politiskā viedokļa nepieņemams ir 26.pants, kur pašreizējā momentā ir atrunāts pilsonības jautājums. Protams, pašreizējā momentā mums pilsonības nav un vēl kādus pāris gadus nebūs, tātad šinī gadījumā tas ir jāatrunā pie likuma spēkā stāšanās. Tas, kas šeit ir darīts, tas ir diezgan neveiksmīgi darīts. Man liekas, ka vajadzīga lielāka skaidrība.

Kā nespeciālists, bet kā politiķis, vērtējot šo dokumentu, es varu teikt, ka te ir pieļauta smaga politiska kļūda. Man jāatvainojas par asu izteicienu, bet man tas ir jāsaka. Lēmumā par policijas likuma spēkā stāšanās kārtību ir 3.1.punkts, kur paredzētas kaut kādas mistiskas piemaksas par valodas prašanu. Cik ilgi mēs auklēsimies ar tiem mūsu impēristiem, kas nevīžo mācīties valsts valodu? Ne par to, ka latviešu valodu prot, ir jādod piemaksa, bet ir jāatvelk no algas, ja latviešu valodu neprot, jo valsts valodas neprašana ir profesionāls trūkums. Tas nav talants, ja kāds prot latviešu valodu. Jāparedz klauzula, ka valsts valodas prašana vai neprašana nav par šķērsli strādāšanai milicijā, bet atalgojums ir atkarīgs no tā, vai cilvēks tur ir pilnvērtīgs darbinieks, kas prot abas valodas, vai nepilnvērtīgs darbinieks, kas prot tikai vienu valodu.

Man liekas, ka šis likums ir ārkārtīgi svarīgs un aktuāls, jo valsts nevar pastāvēt, ja nav valsti sargājošas institūcijas. Tieši tādēļ visām runām par to, ka mums vajag te ļoti daudz domāt, ļoti daudz plānot, mēnešiem rīkot aptaujas, mēnešiem skaidrot sabiedrisko domu, nav īstas jēgas. Mīļie draugi, vilciens var aiziet, bet šis likums ir ārkārtīgi aktuāls.

Protams, starpposmā starp pirmo un otro lasījumu paies kāds laika sprīdis, varbūt tās būs divas vai trīs dienas, kā mēs esam dažkārt darījuši, var būt, ka būs divas vai trīs nedēļas, bet šis likums, es gribētu teikt, ir svarīgāks nekā daudzi likumi, kurus mēs šeit skatām, aktuālāks un steidzīgāks nekā daudzi no tiem.

Nebūtu grēks pateikt, ka varbūt mēs varam pieņemt speciālu lēmumu, kas tiešām ir vajadzīgs Važņa kunga un Indrikova kunga darbam, lai varbūt šo likumu varētu skatīt divos lasījumos izņēmuma kārtā. Es tomēr neesmu pārliecināts. Es domāju, ka noteikts pamats tālākai darbībai pašreiz ir. Es gribētu teikt no politiskā viedokļa, ka šis likums mums noteikti pirmajā lasījumā šodien jāpieņem un tad jāstrādā tālāk. Visi tie cilvēki, kas grib strādāt un nevis atkal tikai uzstāties plenārsēdē, domā tāpat, tā ka es aģitēju balsot par šo likumu un to tūlīt pieņemt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi deputāti! Man ir tas gods noslēgt debates. Es centīšos iekļauties laikā. Šis likums, kā jau iepriekš teica, ir ļoti steidzams. Es uzskatu un esmu jau visu laiku uzskatījis, ka valsts pamatuzdevums ir aizsargāt savus iedzīvotājus, viņu mantu, viņu tiesības. Policijai šajā aizsardzībā ir viena no galvenajām lomām. Protams, galvenā loma ir mums, pieņemot pareizu un racionālu likumu sistēmu, kas ļauj attiecīgajām amatpersonām gādāt par drošību un kārtību. Šai sakarībā es gribētu teikt, ka šis likums nav jālasa vienīgi milicijas nodaļās, nav jāiepazīstas vienīgi policijai, bet, lai būtu normāls policijas darbs, arī iedzīvotājiem ir jāzina likums. Likumam ir jābūt atklātam, lai iedzīvotāji zina, kā viņi tiek aizsargāti, kādā veidā un ko policija drīkst darīt un ko nedrīkst, kad policists drīkst šaut. Jāzina, ka attiecīgā situācijā viņš tiešām šaus un ar steku sitīs, ja tas nāks visai sabiedrībai tikai par labu.

Te bija daudz iebildumu, ka neesot tā un neesot šitā. Bet man liekas, ka daudzējādā ziņā šī forma nav pareiza, jo ar to vien, ka ir uzrakstīts, kādas ir policijas darbinieku vispārīgās tiesības, ir par maz. Piemēram, ķirurgam ir tiesības cilvēkam griezt pušu vēderu. Bet neviens nesapratīs, ko tas nozīmē, ja uz ielas ķirurgs nāks pie cilvēka un ar nazi griezīs.

11.panta 14.punktā ir sacīts, ka var izdarīt transporta līdzekļu apskati apvidos, kur iespējama izbēgušu un citādu noziedznieku parādīšanās, bet tālāk ir sacīts, ka visādas kratīšanas vispār var bez atrunām izdarīt. Es domāju, ka policists, kamēr viņam nav formas tērpa, ir tīri privāta persona ar privātpersonas tiesībām. Ja viņš ir formas tērpā, viņam jau ir citas tiesības. Ja viņš ir iekļauts grupā, kas izmeklē noziegumu, viņam atkal ir citas tiesības. Ja viņam ir kratīšanas vai apcietināšanas orderis, arī ir citas tiesības. Jāpanāk, lai cilvēki varētu saprast arī bez visām tām dienesta instrukcijām, kuras viņiem nebūs pieejamas, ka policistam ir tiesības pārbaudīt finansu dokumentus vai ka viņam ir tiesības ienākt nakts laikā dzīvoklī. Jābūt ir konkrēti norādītam, kādā situācijā šīs tiesības iestājas, nevis vienkārši norādītas šīs tiesības. Tā, piemēram, ja būtu pieņemts pants par cilvēktiesībām kaut vai pirmajā lasījumā, tur šīs lietas diezgan skaidri būtu pateiktas.

Piemērs. Personas dzīvoklis ir neaizskarams, nevienam nav tiesību ieiet dzīvoklī bez tajā dzīvojošo atļaujas, izdarīt kratīšanu bez tiesas lēmuma, izņemot gadījumus, kad persona aizturama nozieguma vietā. Šeit bija jautājums, vai tad, ja sauc pēc palīdzības, arī nav tiesību? Šeit ir teikts, ka nav tiesību bez dzīvojošo atļaujas ienākt, bet, ja sauc, lai nāk, tad ir skaidrs, ka ir atļauja. Tā ka man ir novēlējums, lai pēc iespējas ātri pieņemtu likumu par cilvēktiesībām, tad par ļoti daudzām lietām mēs varētu spriest, vai tās atbilst mūsu pieņemtajam konstitucionālajam “jumta” likumam.

Man liekas, ka šis likums jāpieņem ne tikai pēc iespējas ātri, bet jāpieņem arī kvalitatīvi, tāpēc man ir ierosinājums par vienu konceptuālu balsojumu. Darba grupai būtu jāņem vērā, ka Latvijas Republikas pilsoņi šajā likumā pašreiz nedrīkst tikt minēti, jo citādi personālsastāva komplektēšana būs iespējama tikai tad, kad būs atjaunots Latvijas Republikas pilsonības institūts. Es lieku priekšā konceptuāli nobalsot par to, ka šai likumā vārds “pilsonis” nedrīkst parādīties nevienā vietā, tas ir jāaizstāj ar vārdu “iedzīvotāji”, “Pastāvīgie iedzīvotāji”, “persona” vai citu, lai nebūtu nekādu divdomību. Īpaši tas attiecas uz 26. un 27.pantu. Ja to neievēros, likums vienkārši nevarēs darboties.

Priekšsēdētājs: Nobeigumā vārds Tālavam Jundzim, pēc tam balsošana.

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi! Paldies visiem, kas divas dienas šajā zālē uzstājās ar konstruktīviem priekšlikumiem. Nenoliedzami, ka šie priekšlikumi un šī apspriešana mums ārkārtīgi daudz deva, tā bija darba grupai un Aizsardzības un iekšlietu komisijai ārkārtīgi vajadzīga, jo mēs, tā sakot, “savā sulā vārāmies” jau divas nedēļas. Tāpēc ir ļoti patīkami, ka daudzos jautājumos mūsu domas tiešām sakrīt ar jūsu domām. Protams, ir arī jautājumi, pie kuriem mēs vēlreiz atgriezīsimies, ņemot vērā šeit teikto.

Izskanēja arī deputātu runās, mīksti sakot, nelielas piezīmītes, kas liecina, ka daži ne sevišķi rūpīgi klausījušies ziņojumu vakar un kritizē vienā laidā to, par ko jau ziņojumā tiku teicis, runājot komisijas vārdā. Tas turpinājās katrā trešajā runā. Komisija nevarēja iesniegt jaunu likumprojektu ar visiem tiem labojumiem, kas bija mūsu komisijā saņemti, jo, kā jūs zināt, šis likumprojekts ir iesniegts likumdošanas iniciatīvas kārtībā, un jums tas jāredz tāds, kāds tas ir. Otrajā lasījumā, protams, mēs izteiksim arī mūsu domas.

Tālāk par to, ka šis likumprojekts ir ļoti līdzīgs padomju milicijas likumam, kurš pieņemts 6.martā Maskavā. Šajā sakarībā vēl būtu jāatzīmē, ka tas ir līdzīgs pagājušā gada rudenī Igaunijā pieņemtajam likumam. Tas ir līdzīgs arī Lietuvā pieņemtajam likumam par policiju. Ņemot visu to vērā, jāraugās, vai te tomēr nav kāda likumsakarība, kāpēc likumi ir tik līdzīgi un kāpēc mums neizdodas nedz ekonomikā, nedz politikā pacelties spārnos un aizlidot kaut kur tālā bezgalībā, pieņemot kaut ko principā pavisam jaunu, kaut ko neredzētu, kaut ko nepiedzīvotu.

Dārgie kolēģi, tas vienkārši nav iespējams. Jāsaprot, manuprāt, būtu katram, ka mēs neradīsim šajā zālē un vispār šajā sasaukumā ideālu likumdošanu, kura kalpotu piecdesmit un simts gadus. Tas attiecas ne tikai uz šo likumu. Pašreiz ir pārejas periods. Tas arī pilnībā atspoguļojas likumdošanā. Mēs varam virzīties uz priekšu tikai soli pa solim. Nepretendēsim uz to, ka mēs izstrādāsim kaut kādas ideālas valsts ideālus likumus.

Tas, ka šis likumprojekts ir solis uz priekšu, turklāt pietiekami plats solis, cik nu tas ir mūsu iespējās, manuprāt, ir jāatzīst, bet vairāk ne uz ko arī nepretendēsim.

Priekšlikums likumprojektu nepieņemt vispār pirmajā lasījumā, kā jūs dzirdējāt, te atskanēja tikai no frakcijas “Līdztiesība” puses. Kolēģi, te es gribu pievērst uzmanību vienam ļoti svarīgam punktam. Tieši šādi paši iebildumi, tieši šādas pašas pretenzijas skanēja pirms pusgada, kad mēs septembrī apspriedām likumprojektu par Latvijas Republikas Prokuratūru. Arī šis likums iepriekš bija pietiekami nopietni izstrādāts, apspriests praktisko darbinieku vidū. Neraugoties uz to, dzirdējām tieši šīs pašas pretenzijas. Mums zināmie spēki, kuri piespieda mūs janvārī celt barikādes, tagad alkst pēc kaut kāda revanša sakarā ar janvāra notikumiem, kuros viņi izgāzās. Es domāju, ka šie spēki ļoti labi apzinās, ka policija vai milicija faktiski ir vienīgais reālais līdzeklis mūsu valdības un likumīgi ievēlētā parlamenta rokās. Tāpēc šo vienīgo līdzekli, ja jau tas neizdevās janvārī, vajag tagad par katru cenu izsist no rokām un nobremzēt. Tāpēc būsim uzmanīgi, sapratīsim šīs kaimiņfrakcijas viedokli un tā arī to novērtēsim!

Es domāju, ka likumprojekts pirmajā lasījumā ir pieņemams. Esmu gatavs ar mūsu komisiju ļoti nopietni strādāt ar visām piezīmēm, un domāju, ka laikā no 16. līdz 23.aprīlim mēs to varētu iesniegt otrajam lasījumam, ja šodien nobalsos.

Jārunā vēl par dažām konceptuālām lietām. Pirmais– jautājums par pilsoni un personu. Visur, kur runa ir par policijas darbinieku pilsonību, atskaitot 26.pantu, liekam praktiski vārdu “persona”. To es jau ziņojumā teicu. Bet vai arī policijā jāpieņem personas vai tomēr pilsoņi, kaut arī vēl šis institūts nav skaidrs, tas jautājums varbūt nav konceptuāls, un par to varētu pat atļauties strīdēties līdz otrajam lasījumam.

Konceptuāli vislielākās pretenzijas bija– es par to jau arī ziņojumā teicu, un arī komisijā tā tas bija,– sakarā ar policijas darbinieku tiesībām. Praktiski pārsvarā skanēja viedoklis, ka tomēr šīs tiesības būtu precizējamas, saskaņojamas ar starptautisko tiesību un konstitucionālajām normām un zināmā mērā ierobežojamas. Domāju, ka šo konceptuālo principu komisijā mēs atbalstīsim. Ja vajadzīgs, protams, arī jūs varat izteikt attieksmi balsojot.

Trešais konceptuālais aspekts, kas izskanēja, bija jautājums par municipālo policiju. Šajā zālē pamatā skanēja priekšlikumi, ka municipālā policija ir jānostiprina un tās pilnvaras jāpaplašina salīdzinājumā ar to, kā tas ir projektā, un jānosaka nedaudz detalizētāk. Tas ir grūts uzdevums, bet nenoliedzami, ka mēs tādu ceļu iesim. To rādīja arī apspriešana komisijā. Ja tāds atbalsts ir, arī šai virzienā strādāsim līdz otrajam lasījumam.

Par apsardzes uzņēmumiem es laikam pietiekami precīzi vakar neatbildēju, jo šodien atkal skanēja priekšlikumi, ka vajadzētu apsardzi veidot kā atsevišķu organizāciju. Likumprojekta 9.panta 9.punktā ir paredzēts, ka tiek speciāli izveidoti uzņēmumi apsardzes funkciju pildīšanai. Kaut gan tai pašā laikā pārejas periodā ir paredzēts, ka šo uzņēmumu darbību kontrolēs policija, turklāt, runājot par sevišķi svarīgiem objektiem, tur saglabāsies policijas apsardzes funkcijas, tā ka tas jautājums arī varbūt nav tik konceptuāls. Bet visos pārējos jau minētajos punktos, es domāju, komisija arī ies šo ceļu, kurš pamatā izskanēja jūsu runās.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, vai tagad mums ir nepieciešams balsot par šiem konceptuālajiem jautājumiem? Man liekas, ka tas jāatstāj uz otro lasījumu. To teica arī Jundža kungs. Es atvainojos, Eglāja kungs, ja jūs klausījāties Jundža kunga izskaidrojumu, tad jums jāzina, ka nav vairs tāda jēdziena.

Lūdzu, pirmais mikrofons!

V.Eglājs: Es tomēr uzskatu, ka 26. un 27.pants šādā formulējumā varēs darboties tikai tad, kad būs atjaunots pilsonības institūts. Tādā sakarībā šis formulējums ir jāmaina. Man sava formulējuma nav, bet es gribētu, lai darba grupa, ņemot vērā balsošanas rezultātus, izdomā formulējumu. Tas ir konceptuāli: ko tad pieņemt, pēc kādiem rādītājiem. Tāpēc es tomēr uzskatu, ka mums par to ir jānobalso, lai darba grupa zina, kā strādāt. Tas ir jāizdara tagad, jo otrajā lasījumā jau būs par vēlu.

Priekšsēdētājs: Ir ierosinājums par vienu konceptuālu balsojumu– 26., 27.pants, kur ir Latvijas Republikas pilsoņu apzīmējums. Vai ir kādi citi ierosinājumi vēl par kādu konceptuālu balsojumu, pirms mēs balsojam par visu kopumā?

A.Plotnieks: Man būtu ierosinājums konceptuāli nobalsot par diviem jautājumiem. Pirmais. Vai ir nepieciešams šo likumprojektu papildināt ar normu komplektu, kas reglamentētu pensijas un citas materiālās garantijas? Otrs jautājums attiecas uz ieroču lietošanu. Tas ir 13.pants. Vai mēs uzskaitām gadījumus, kad lieto ieročus, vai saistām to ar ļoti plaši izprotamu nepieciešamās aizstāvēšanās institūtu? Tā tomēr ir principiāla jautājuma nostādne.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons!

V.Smirnovs: */Priekšsēdētāja kungs! Es gribu atgādināt par savu priekšlikumu, kuru es izvirzīju runā attiecībā uz to, ka pirms vai pēc likumprojekta apspriešanas pirmajā lasījumā jautājumu nodot visas tautas apspriešanai pirms otrā lasījuma./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons!

J.Dobelis: Man ir priekšlikums balsot tikai vienu reizi par pieņemšanu vai nepieņemšanu pirmajā lasījumā un visus konceptuālos balsojumus atstāt uz otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, konceptuālie balsojumi ir jābalso pirmajā lasījumā, otrajā lasījumā balsosim pa pantiem. Te vienīgi ir jautājums par to, ko mēs uzskatām un ko neuzskatām par konceptuālu. Varētu piekrist, ka jautājums, kāds personu loks ir tiesīgs strādāt Latvijas Republikas policijā, ir konceptuāls, bet man personiski ir dziļas šaubas, vai visi šie reglamentējošie un pārējie jautājumi ir konceptuāli, proti, tie, ko deputāts Plotnieks ierosināja. Tā, piemēram, par tautas apspriešanu nav konceptuāla balsojuma. Par to mēs nobalsosim atsevišķi, kad būsim likumu vai nu akceptējuši vai ne pirmajā lasījumā. Atklāti sakot, jānoraida Dobeļa kunga ierosinājums, jo konceptuāli mums tiešām jāņem tikai pirmajā lasījumā.

Ja godājamie deputāti man piekristu, tad mēs varētu nobalsot konceptuāli par 26. un 27.pantā iekļautajām normām, proti, par to personu loku, kuras ir tiesīgas strādāt policijā. Pēc tam varētu balsot, kopumā akceptējot konceptuāli šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Pēc tam varētu nobalsot, vai mēs to nododam visas tautas apspriešanai. Tātad trīs balsojumi. Neredzu pretenzijas.

Lūdzu reģistrēsimies! Rezultāts: 131 deputāts.

Pirmais balsojums par to, vai mēs akceptējam šādā redakcijā 26. un 27.pantu, kur ir minēts, ka tikai Latvijas Republikas pilsoņi ir tiesīgi strādāt Latvijas Republikas policijā un būt par ārštata policijas darbiniekiem. Ja nebūs pietiekams balsu skaits, tas nozīmē, ka šie panti netiks akceptēti. Rezultāts: par– 52, pret– 41 un atturas– 28. Līdz ar to šie divi panti nav akceptēti pirmajā lasījumā. Komisijai būs jāturpina šis darbs.

Otrais balsojums ir par likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā, izņemot 26. un 27.pantu. Rezultāts: par– 94, pret– 21 un atturas– 12. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Pēdējais balsojums pēc deputāta Smirnova ierosinājuma– vai mēs nododam līdz otrajam lasījumam šo likumprojektu visas tautas apspriešanai. Par balsošanas motīviem, lūdzu, trešais mikrofons!

T.Jundzis: Es gribu tikai atgādināt, ka šis ir trešais variants, kurš ir apspriests drošības iestādēs. Otrkārt, piektdien, 22.martā, šajā pašā zālē ir aicināti uz apspriedi visas republikas milicijas nodaļu pārstāvji, vietējo padomju pārstāvji. Praktiski šī apspriešana vēl visai plaši turpināsies arī pēc pirmā lasījuma, tāpēc nebūtu pamata organizēt tautas apspriešanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons!

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi! Manuprāt visiem ir skaidrs, ka šis likums, likumprojekts skars katru republikas iedzīvotāju. Tāpēc negribētu, lai kāds šaurs personu loks izlemtu šā likuma likteni. Man liekas, ka jāatbalsta deputāta Smirnova priekšlikums. Lai visi republikas iedzīvotāji, tajā skaitā bijušie tiesībsargājošo orgānu darbinieki, izlasītu šā likuma projektu un izteiktu savu viedokli. Kāpēc mēs atkal baidāmies tik svarīgu likumprojektu publicēt visas tautas apspriešanai? Es ierosinu atbalstīt deputāta Smirnova priekšlikumu un publicēt likumprojektu visas tautas apspriešanai./

Priekšsēdētājs: Lēmumu mēs varam pieņemt, bet tas laikam būs atkarīgs no tā, kā strādās Latvijas Republikas tipogrāfijas.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par, pret vai atturoties par deputāta Smirnova un deputāta Kostina ierosinājumu– nodot likumprojektu visas tautas apspriešanai. Rezultāts: par– 50, pret– 50, atturas– 25. Līdz ar to lēmums nav pieņemts. Likumprojekts ies parasto gaitu, tas tiks apspriests sanāksmē 22.martā.

Lūdzu arī visus deputātus, kas ir ieinteresēti šā likumprojekta izskatīšanā un pieņemšanā, piedalīties šajā sanāksmē!

Tālāk, godājamie kolēģi, plenārsēdi vadīs Dainis Īvāns.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Lēmums par papildpasākumiem Rīgas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu nodošanu ekspluatācijā. Ziņo Indulis Emsis. 571.dokuments.

I.Emsis: Cienījamie kolēģi deputāti! Runa ir par 571.dokumentu. Ir nepieciešami papildu pasākumi, lai šogad varētu tikt nodotas ekspluatācijā Rīgas attīrīšanas iekārtas. Pirmais jautājums, kas varētu rasties deputātiem, ir šāds: kāpēc mēs šo jautājumu izskatām parlamentā, nevis Ministru padomē?

Es īsi mēģināšu situāciju raksturot. Šis jautājums tiešām attiecas uz Ministru padomi, bet, ja jūs paskatītos uzziņu, tad jūs varētu izlasīt, ka Ministru padome ir mēģinājusi šo jautājumu atrisināt ļoti intensīvi un jau ilgstoši. Ir pieņemti septiņi Ministru padomes lēmumi, lai šīs attīrīšanas iekārtas nodotu ekspluatācijā.

Pirmais nodošanas termiņš bija 1984.gadā, tad tas tika atlikts uz 1985.gadu, vēlāk, kā jūs redzat, uz tālākiem laikiem. Ja šobrīd netiks veikti ļoti radikāli pasākumi situācijas stabilizācijai, tad var izrādīties, ka šā gada jūlijā mēs attīrīšanas iekārtas ekspluatācijā nodot nevarēsim.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viss iekavējums vēlreiz tiks pārbīdīts par veselu gadu. Faktiski tas nozīmē politisku un starptautisku skandālu, jo Baltijas jūras reģionā citas tādas miljonu pilsētas, kas ievadītu notekūdeņus tieši jūrā bez jebkādas attīrīšanas, nav. Mēs esam vienīgie tāda tipa darboņi. Starptautiskajā skatījumā mums nav nekāda attaisnojuma. Mēs pārkāpjam visus starptautiskos normatīvus un standartus. Mēs pārkāpjam visus starptautiskos nolīgumus.

Sev par attaisnojumu mēs varam teikt: Latvija tos nav parakstījusi. Bet manā skatījumā vides aizsardzības jautājumos mums šie nolīgumi būtu jāņem vērā neatkarīgi no tā, ka tos Latvijas pārstāvis nav parakstījis, jo visu laiku mēs šādu politiku esam piekopuši.

Kāda ir situācija tagad? Attīrīšanas iekārtas ir tādā stadijā, ka tās var reāli nodot. Projekts ir pārstrādāts ar Rietumvācijas firmu līdzdalību, un ir projektā ievērota pati labākā attīrīšanas prakse, proti, ir paredzēta slāpekļa un fosfora savienojumu eluminācija. Tas, pēc Savienības vecajiem normatīviem, pie mums vispār netiek prasīts, bet tiek prasīts pēc starptautiskajiem standartiem. Ar šo attīrīšanas iekārtu nodošanu ekspluatācijā mums ir iespēja pierādīt Latvijas jaunās valdības lojalitāti attiecībā pret vides aizsardzības jautājumiem. Ja mēs to neizdarīsim, tad faktiski kā mūsu parlaments, tā valdība būs parakstījusi to pašu nenodošanas un neizpildes sindromu. Septiņus Ministru padomes lēmumus papildinās astotais. Protams, tas radīs neuzticību gan vietējos iedzīvotājos, gan visā starptautiskajā saskarsmē. Tāpēc šis jautājums ir tik nozīmīgs.

Mēs neredzam citu iespēju, kā lietot visefektīvāko līdzekli, proti, Vides aizsardzības komisija un Vides aizsardzības komiteja uzskata par iespējamu apturēt celtniecību Rīgā līdz tam brīdim, kad tiks nodotas ekspluatācijā attīrīšanas iekārtas. Tas nozīmē celtniecības apturēšanu līdz jūnijam.

Protams, apturēt visu celtniecību Rīgā nav vajadzības, runa ir par to celtniecību, kas traucē būvētājiem koncentrēt līdzekļus šīs ekoloģiskās būves pabeigšanai. Tāpēc mēs ierosinām dot tiesības Ministru padomei sastādīt to būvju sarakstu, kuras netraucē attīrīšanas iekārtu nodošanu, un to būvdarbus pēc grafika tad arīdzan atļaut.

Celtnieki ir pametuši attīrīšanas iekārtas, jo visi naudīgie darbi tur padarīti. Viņi tur ir saņēmuši miljonus. Kā jūs redzat, te ir uzskaitīts, cik tas viss maksā. Es jums varu pateikt ļoti precīzi par šiem līdzekļiem. Tie šobrīd ir 43,4 miljoni. Pabeigšanas darbi ir kosmētiska rakstura un vairs nav tik naudīgi, tāpēc celtnieki grūti piedabūjami attīrīšanas iekārtas pabeigt labā kvalitātē. Viņi labprātāk strādā citos objektos. Piemēram, 7. un 55.celtniecības organizācija vēl strādā septiņās citās iestādēs. Tur viņi ceļ VEF civilās aizsardzības objektus, ražošanas apvienības “Alfa” objektus un vēl veselu virkni objektu. Protams, tur ir naudīgāki darbi, bet attīrīšanas iekārtās valda relatīvs klusums. Lūk, kāpēc ir nepieciešami šie pasākumi.

Pašreiz stāvoklis ir tāds, ka neizdarīto darbu grafikā ir 59 punkti. Tiem bija jābūt pabeigtiem janvārī un februārī. Šajos divos mēnešos no šiem 59 punktiem ir izpildīts 41 punkts. Faktiski pašreiz Rīgas attīrīšanas iekārtās ar aktu pieņemta ir tikai viena būve. Tā ir izlaide Rīgas līcī. Šī izlaide ir gatava, to Ļeņingradas apakšuzņēmēji ir nodevuši. Pārējās celtnes neviena nav nodota ar aktu, visās ir sastādīti neizdarību protokoli. Vesela virkne neizdarību un nenobeigtību, kā vienmēr tas mums ir. Tāpēc atkal ir šīs problēmas. Galvenās no tām es varu uzskaitīt. Tā ir pirmreizējo un otrreizējo nostādinātāju apdare, gāzbetona iekšējo sienu izolāciju apdare, gaisa padeves un inženierkomunikāciju nobeigšana un tamlīdzīgi.

Es negribētu jūsu uzmanību ilgi aizkavēt, bet pakavēties tikai pie lēmuma projekta. Pārrunājot vēlreiz vakardien šo jautājumu ar pilsētas vadību, ar Ministru padomes speciālistiem un ministriem, mēs konstatējām, ka ir iespējams (acīmredzot pēc viņu pieprasījuma) svītrot 3.3.punktu, jo tas faktiski dublē Ministru padomes lēmumu un jaunu informāciju nesniedz. Mēs arī varētu šim viedoklim piekrist, jo acīmredzot 1993.gads ir tik nereāls termiņš, ka ierakstīt to Augstākās padomes lēmumā, lai pēc tam nerealizētu, acīmredzot nav jēgas. Tātad ir priekšlikums šo jautājumu uzticēt Ministru padomei, lai tā tālāk risinātu darba kārtībā. Viss pārējais, manuprāt, varētu palikt.

Diskutabls ir jautājums par celtniecības darbu pārtraukšanu Rīgas pilsētā, kas ir ierakstīts 1.punktā. Vai runa ir tikai par to celtniecības darbu pārtraukšanu, ko finansē no budžeta līdzekļiem, vai arī par visu darbu pārtraukšanu? Šobrīd situācija ir tāda, ka budžeta līdzekļi pilsētai ir ļoti sašaurināti, jo mēs budžeta līdzekļus novirzījām galvenokārt uz lauku rajoniem.
Pilsētas celtniecības darbi tiek veikti no iestāžu un citu pasūtītāju līdzekļiem. Manuprāt, būtu loģiski svītrot vārdus “no budžeta līdzekļiem”. Tātad– pārtraukt visus finansējumus, kas traucē attīrīšanas iekārtu nodošanu termiņā. Tādas būtu mūsu prasības.

Tāpat 4.punkts ir ielikts tajā sakarībā, ka visi plānotie resursi materiāltehniskie resursi un nauda ir izlietoti, bet attīrīšanas iekārtas ekspluatācijā nav nodotas. Trīs reizes ir atcelti šie termiņi. Tas nozīmē, ka kaut kur ir palikuši materiālie resursi. Tāpēc mēs iesakām prokuratūrai painteresēties, kur palika materiālie resursi, jo šobrīd valdība, Rīgas izpildkomiteja un Rīgas padome ir atradusi iespēju piešķirt papildu līdzekļus attīrīšanas iekārtām. Tātad vēlreiz maksāsim to, kas vienreiz jau ir samaksāts. Bet citas izejas nav, jo attīrīšanas iekārtas ir jānodod. Bet es domāju, ka vajadzētu arī prokuratūrai paskatīties, kur tad šie līdzekļi tomēr palika. Tas ir 4.punktā iestrādāts. Tas būtu viss par šo lēmuma punktu. Šeit piedalās arī ministrs Prūša kungs. Ja ir kādi jautājumi, tad mēs pa abiem varam atbildēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pārejam pie jautājumiem. Varbūt Prūša kungs un Ūdensvadu un kanalizācijas pārvaldes priekšnieks Bambes kungs varētu nākt tuvāk, lai tūlīt atbildētu uz jautājumiem. Bambes kunga nav, mana informācija ir neprecīza. Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Emša kungs, man ir divi īsi jautājumi. Pirmais jautājums ir vienkāršs. Vai tajos pasākumos, kas avārijas kārtībā tagad tiek veikti attīrīšanas iekārtās, ir paredzēta arī analītisko iekārtu nodrošināšana, lai mēs varētu ekspluatēt šīs attīrīšanas ietaises pēc visiem noteikumiem?

Otrs jautājums. Vai jums neliekas, ka šajā gadījumā šis lēmums ir nedaudz bezzobains, un vai mums nav jādod Ministru padomei pilnas tiesības uzlikt sankcijas, jo daudzos gadījumos mēs ļoti labi zinām, ka līgumsaistību nepildīšana nav tik daudz nevarēšana kā nevēlēšanās? Tas atrodas Kurzemes rajona teritorijā un neatrodas Vidzemes rajona teritorijā. Vai šeit nav jāparedz skaidras sankcijas, jo mēs esam pietiekami auklējušies?

I.Emsis: Kas attiecas uz laboratorijām, es varu atbildēt pozitīvi. Laboratorijas ēka ir ieprojektēta celtniecības gaitā, ir paredzēti finansiālie līdzekļi un cilvēku resursi. Mēs iesniedzām Zinātņu akadēmijā un Rīgas izpildkomitejā priekšlikumus šo laboratoriju izmantot nevis kā Rīgas attīrīšanas iekārtu laboratoriju, bet kā visu Latvijas attīrīšanas iekārtu centrālo laboratoriju, tā ka šī doma ir ņemta vērā un cerams, ka tā tiks realizēta.

Kas attiecas uz bezzobainību, tad, manā skatījumā, ir tieši tā, kā jūs sakāt. Bet mēs ņemam vērā celtnieku argumentus, un viņi saka, ka šobrīd no celtniecības visi cilvēki bēg tādā tempā, ka acīmredzot Prūša kungs šaubās par iespēju izmantot asāku ietekmēšanu. Mēs centāmies izmantot nevis pātagas, bet gan pīrāga principu un vēlreiz iedevām papildu līdzekļus, lai šo attīrīšanas iekārtu būvdarbus varētu pabeigt, jo galvenais šobrīd ir sasniegt mērķi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons!

I.Geidāns: Cienījamais referent! Man ir politiskas un tehniskas dabas jautājums. Agrīnajā stadijā, kad veidojās frontes, interfronte izsludināja attīrīšanas iekārtas par ģenerālobjektu. Vai šodien jūs, zinot visu situāciju kopumā, varat atbildēt, pie kā novedusi viņu darbošanās? Vai viņi atklātā vai slēptā veidā sabotēja šo celtniecību vai ar visu sirdi un dvēseli cēla?

I.Emsis: Man nav konkrētu datu, ka tur būtu interfronte darbojusies. Varbūt ministra kungam ir tāda informācija. Man nav tādas informācijas, ka viņi tur būtu bijuši kādā pasākumā. Es nevaru atbildēt.

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kunga šeit nav, tā ka mums nav kam pajautāt. Lūdzu, otrais mikrofons!

G.Grūbe: Es domāju, ka šāds lēmums Ministru padomei būtu jāraksta. Es nezinu, kāpēc mēs algojam veselu rindu ministru kungu un ministriju aparātu, kuri netiek ar šiem darbiem galā. Man nav tomēr saprotams, kāpēc ar šo jautājumu nodarbojas Augstākā padome.

I.Emsis: Jā, es piekristu šim jautājumam, bet mani vienkārši biedē šie septiņi Ministru padomes lēmumi, kuri bija un ir pieņemti šajā jautājumā, bet nav devuši vēlamo rezultātu, jo tik konkrētu pasākumu kā celtniecības apturēšana Ministru padome nekad nav izvirzījusi. Domāju, ka arī šī Ministru padome šādu jautājumu nespētu izvirzīt, vienkārši baidoties no pretreakcijas. Bet Augstākās padomes tiesībās, man liekas, tas ir, jo mēs atbildam par deputātiem visā Latvijā, ne tikai par Rīgā dzīvojošajiem, kas gaida dzīvokli.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

B.Salītis: 3.2.punktā ir rakstīts, ka jāpanāk, lai visas iestādes un uzņēmumi savus notekūdeņus nodrošinātu zināmā kvalitātē. Vai Rīgas pilsētai pastāv tāda programma, lai visas attīrīšanas iekārtas tiktu sakārtotas līdz tādai kvalitātei, kas nodrošinātu attīrīšanas iekārtu darbību?

I.Emsis: Šāda programma pastāv. No 28 uzņēmumiem 17 diemžēl netiek galā ar šo programmu, tāpēc, mūsuprāt, šeit palīdzība ir jāatrod. Rīgas deputātu padome ir atradusi iespēju palīdzēt šiem rūpniecības uzņēmumiem pabeigt darbus. Ja tas netiks izdarīts līdz brīdim, kad attīrīšanas iekārtas būs ieregulētas un sāks darbu, citas iespējas nebūs kā viņu notekūdeņus vai nu nošķirt no pārējiem komunālajiem notekūdeņiem un laist kaut kur tieši jūrā, kas ir likumpārkāpums, vai arī šos uzņēmumus slēgt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Plotnieka kungs.

A.Plotnieks: Godājamajam referentam jautājums par 3.2. Vai jūs savienojat šajā gadījumā Ministru padomes un Tautas deputātu padomes uzdevumus tāpēc, ka nav iespējams nošķirt tos uzņēmumus, par kuru attīrīšanas iekārtām tomēr būtu jārūpējas Ministru padomei, un tos, par kuru iekārtām rūpējas vietējās padomes, vai šeit ir kāds cits princips? Man šķiet, ka vajadzētu nošķirt municipālos uzņēmumus un tos, kurus var ietekmēt Ministru padome.

I.Emsis: Diemžēl vēsturiski Rīgā tīkli ir vienoti, un mēs nekādi pat pie vislabākās gribas šajā situācijā nevaram nošķirt komunālos ūdeņus no rūpnieciskajiem. Nevaram nošķirt arī atbildību. Es saprotu, ka jūsu jautājumā ir liela loģika, tā tam arī vajadzētu būt, bet izdarīt to praktiski un reāli nevar, jo mums pietrūkst iespēju nodalīt šo atbildības pakāpi.

Mēs varam rēķināties tikai ar to atšķaidījumu jeb ar to ūdens kvalitāti, kas ieiet attīrīšanas iekārtās. Pret tiem uzņēmumiem, kuru notekūdeņi atbilst šīm prasībām, mēs nekādas prasības nevaram izvirzīt, bet pret tiem, kuru notekūdeņi neatbilst, var izvirzīt prasību, ka viņiem ir jāveic tādi pasākumi, lai iekļautos prasību rāmjos. Tikai tik daudz, vairāk no viņiem netiek prasīts. Tas vajadzīgs, lai viņu dēļ neizietu no ierindas šīs gala attīrīšanas iekārtas. Principā šī pieeja pasaulē tiek atzīta par nepareizu. Šobrīd katrs uzņēmējs savus notekūdeņus attīra pats un nodod pilsētai jau attīrītus. Tā ka jūsu jautājums ir ļoti loģisks.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es redzu, ka jautājumu vairs nav. Es vienīgi palūgšu celtniecības ministru sniegt nelielu komentāru, kādas ir iespējas. Te bija arī viens jautājums– vai tas jālemj Augstākajai padomei.

A.Prūsis, arhitektūras un celtniecības lietu ministrs: Godātie deputāti! Emša kungs izdarīja zināmu ekskursu vēsturē, es runāšu tikai par šodienu un šo gadu. Ja būs jautājumi, tad par pagājušā gada otro pusi es labprāt atbildēšu, jo vairāk tāpēc, ka uzdevums ir viens. Vai jums pieņemt lēmumu vai nepieņemt, protams, to lemsiet jūs, es vienkārši gribētu jūs informēt, ka Ministru padomes darba kārtībā aprīļa sākumā arī ir jautājums par Rīgas attīrīšanas ierīču bezierunu nodošanu ekspluatācijā šā gada jūlijā. Jautājums tiks izskatīts aprīļa pirmajā sēdē.

Par šo gadu. Stāvoklis, protams, ir nopietns, taču es negribu teikt, ka tas ir katastrofāls. Šajā ziņā pilnīgi pievienojos Emša kunga domām, ka attiecīgu pasākumu rezultātā viss ir reāli paveicams. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu pēc tik daudzu termiņu pārkāpšanas.

Pirmais bloks ir finansiālo, materiālo un darbaspēka resursu bloks. Otrais– jautājumi par materiālo un morālo stimulēšanu.

Visi finansēšanas jautājumi ir atrisināti, nauda ir iedalīta vajadzīgajā apjomā. Turklāt jāsaka, ka principā kapitālieguldījumu plānā celtnieki un pasūtītāji iekļaujas pirmatnējās tāmes ietvaros, ekonomējot uz iekārtām un pārtērējot diemžēl uz darba algām. Šis jautājums ir atrisināts šim gadam. Šie 4 miljoni kapitālieguldījumu ir pilnīgi pietiekami.

Materiāli un iekārtas. Arī šie jautājumi pamatvilcienos ir atrisināti. Es varētu šeit diskutēt ar pasūtītāju, ar pilsētas izpildkomiteju, jo Bambes kungs ir ieradies, bet principā, lai uzsāktu komplekso regulēšanu un to veiktu, jautājums jārisina darba kārtībā.

Ir viens nopietns jautājums par organisko stiklu, bet arī to, es domāju, pasūtītājs ir spējīgs atrisināt, jo tas ir viņa uzdevums.

Par darbaspēku. Šodien tur strādā 300 cilvēku. Pēc vidējām normām, lai darbus pabeigtu, jāstrādā apmēram 450 cilvēkiem. “Latvijas celtnieks” risina jautājumu par darbaspēka koncentrāciju. Otrām kārtām patlaban tiek risināts jautājums par speckomandantūras likvidēšanu Liepājā un pārbāzēšanu uz Rīgu. Tādējādi arī šis jautājums ir atrisināms vistuvākajā laikā.

Būtiskāks, manuprāt, ir jautājums par stimulēšanu. Ko mēs esam izdarījuši? Ņemot vērā to, ka šogad ir līgumcenas, šajās līgumcenās ir ielikts materiālās stimulācijas faktors. Jautājumu mēs atrisinājām pirms nedēļām trim ar Finansu ministriju un ar pilsētas izpildkomitejas vadību. Ir izveidota sistēma, kurai jānodrošina maksimālā materiālā ieinteresētība, sākot ar strādnieku un beidzot ar pārvaldes priekšnieku, ar inženiertehnisko darbinieku, lai attīrīšanas ierīces tiktu nodotas laikā. Summas tur ir vairāku tūkstošu rubļu apmērā uz vienu cilvēku. Lai kā mums inflācijas process attīstās un rublis devalvējas, taču tā nav gluži niecīga summa.

Vecās administratīvās sviras nu pilnā mērā nedarbojas, taču, izmantojot jūsu pieņemto likumu, proti, Latvijas Republikas likumu par valsts uzņēmumu, un pretēji savai nostādnei, ka vismaz mūsu ministrijas uzņēmumu un organizāciju statūtu apstiprināšana un vadītāju iecelšana notiks pēc iespējas ātri, paredzēts, ka visu to organizāciju vadītāju apstiprināšana vai neapstiprināšana, kuri ir nodarbināti attīrīšanas ierīču būvē, notiks vienu dienu pirms Augstākās padomes noteiktā termiņa– 1.jūlija. Tas būs atkarīgs galvenokārt no tā, kā būs strādāts attīrīšanas ierīcēs, jo jūnija beigās būs absolūti skaidrs, vai šis termiņš– 17.jūlijs– tiks vai netiks ievērots.

Kas vēl būtu jāizdara? Manuprāt, šeit ir zināma loma pasūtītājam, jo galu galā visu to, kas tika maksāts, līdz šim parakstīja divi– celtnieks un pasūtītājs. Bez tā nekādi finansu dokumenti netika pieņemti. Ir panākta vienošanās, arī Bambes kungs to apstiprinās, ka viss tagad ir sadalīts pa objektiem un ka šīs astītes, šos 3–4%, maksās tikai par pilnīgi pabeigtu objektu. Arī šo materiālo stimulēšanu maksās tikai par pilnīgi pabeigtiem objektiem. Pasūtītājam jānoslēdz līgums. Diemžēl šodien vēl līgums nav noslēgts ar ģenerāluzņēmēju. Pasūtītājam ir jābūt absolūtā skaidrībā arī par tiem materiāliem, kuri varbūt šobrīd nelimitē, jo pilnīgas skaidrības nav. Tad šis jautājumu bloks būtu izsvērts arī no šīs materiālās un administratīvās jeb morālās stimulēšanas viedokļa. Protams, paliek atklāts jautājums, kas nav gluži mūsu kompetencē vai galīgi nav mūsu kompetencē, par lokālajām attīrīšanas ierīcēm, kas atrodas uzņēmumos, kuriem jāplūdina iekšā notekūdeņi pirmajā kārtā.

Kas attiecas uz turpmāko, tad ir skaidrs, ka 1993.gads nav reāls termiņš, jo līdz šim celtnieki regulāri apguvuši apmēram 10 miljonus rubļu gadā vecajās salīdzināmajās cenās. Tātad nāk jau tuvu pie 50 miljoniem. Atlikušo divu gadu laikā nebūtu reāli šo summu apgūt. Šeit jārisina viena problēma, proti, lai 1994.gadā mēs panāktu to notekūdeņu, ko šodien ieplūdinām Ķīšezerā un Juglas ezerā, ievadīšanu Rīgas attīrīšanas ierīcēs. Tas ir iespējams. Jāuzbūvē apmēram par 10 miljoniem rubļu kolektori. Tas ir celtniecības organizāciju pašreizējo jaudu robežās. Ja mēs šādu starpposmu panāktu, tad varētu sākt 1994.gadā atveseļot Juglas ezeru un Ķīšezeru, izmantojot pirmās kārtas papildu jaudas. Es domāju, ka tas būtu nopietns solis Rīgas reģiona ūdenskrātuvju ekoloģiskajā attīrīšanā.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi celtniecības ministram? Nav. Kādi priekšlikumi ir par šā lēmuma pieņemšanu? Mums acīmredzot jāvienojas principiāli, vai lēmumu vajag pieņemt vai nevajag.

Debatēs pieteicies vienīgi deputāts Plotnieks. Lūdzu.

A.Plotnieks: Es, pirmkārt, gribētu ar vislielāko pārliecību aicināt, lai mēs šo lēmumu pieņemtu. Šinī gadījumā tas nav kaut kāds nenozīmīgs pārvaldes akts, kurš dzimst parlamentā, bet tas faktiski ir Rīgas jūras līča dzīvības un varbūt arī Latvijas tautas dzīvības moments, kurš ir jāņem vērā. No šā viedokļa man šķiet, ka varētu, pieņemot šo lēmumu, atsevišķus tā punktus tomēr pastiprināt.

Pirmkārt, 1.punktu es ierosinātu formulēt šādā redakcijā– līdz Rīgas pilsētas notekūdeņu bioloģisko attīrīšanas iekārtu pirmās kārtas kompleksa jaudu apgūšanas uzsākšanai apturēt rūpniecisko celtniecību Rīgā. Līdz ar to būtu ļoti skaidrs, ko mēs vēlamies. Jo šobrīd tie vai citi objekti, kas tiek celti, var būt finansēti no Latvijas budžeta, izlemjot to parlamentā, tos var finansēt no PSRS budžeta, var finansēt pašas rūpnīcas. Galu galā izrādīsies tā, ka strādnieki būs visur, tikai ne šajās attīrīšanas ierīcēs.

Savukārt 2.punktu, manuprāt, būtu lietderīgi izteikt tādējādi, ka Ministru padome var noteikt izņēmumus no šīs vispārējās kārtības tām rūpnīcām un organizācijām, kuras praktiski piedalās šo attīrīšanas iekārtu būvniecībā. Tas tādā gadījumā būtu kliņģeris. Ja mēs redzam, ka viena vai otra rūpnīca ir gatava kaut ko darīt un dara, tad acīmredzot varētu arī nākt pretī un tos vai citus materiālos resursus nodot tās rīcībā.

Savukārt, runājot par 3.punktu, man, godīgi sakot, izraisa šaubas 3.2.punktā ierakstītā formula panākt, lai tie un tie uzņēmumi un iestādes nodrošinātu nepieciešamo notekūdeņu kvalitāti. Es paredzu, ka situācija būs tāda, ka visi darīs visu, lai panāktu, un neviens neko nepanāks. Tajā dienā, kad sistēma būs jāiedarbina, tur ieplūdinās pilnīgi sagandētus notekūdeņus, kas sagandēs šo sistēmu. Tāpēc es gribētu šeit varbūt ieviest pātagas principu un formulēt prasību Ministru padomei, ka tajā dienā ir jāaptur to uzņēmumu un citu organizāciju darbība, kas nav nodrošinājušas savu notekūdeņu atbilstību kvalitatīvajām prasībām. Ja mēs šādi pastiprinātu šo lēmumu, tad varbūt parlaments būtu izdarījis ļoti būtisku darbu, kas ietekmēs visu Latvijas likteni.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot, ja nav citu priekšlikumu, mēs turpinām. Emša kungs, jums vajadzētu nākt, lai mēs lēmumu varētu akceptēt pa punktiem. Laikam par ievaddaļu nav nekādu problēmu? Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Mani interesē viena lieta. Šis lēmums tieši skars Rīgas pilsētu. Vai tad tiešām no Rīgas pilsētas padomes vai izpildkomitejas nav neviena, kas varētu pateikt savu viedokli šajā ziņā?

No zāles. Ir. Ja tas ir vajadzīgs, Bambes kungs var pateikt īsu viedokli. Viņš ir Rīgas Ūdensvada un kanalizācijas pārvaldes priekšnieks.

Priekšsēdētājs: Jums ir tāda vēlēšanās, Preinberga kungs?

G.Preinbergs: Kaut vai piecas minūtes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bambes kungs. Ja cilvēks ir ieradies, tad vajadzētu viņu uzklausīt.

U.Bambe, Rīgas Ūdensvada un kanalizācijas pārvaldes priekšnieks:Cienījamie deputāti! Es uzstājos kā šā objekta pasūtītājs un kā šā objekta nākamais ekspluatācijas organizācijas pārstāvis. Principā šis lēmumprojekts no mūsu viedokļa un arī no pilsētas izpildkomitejas un padomes viedokļa būtu pieņemams, jo visi šie punkti ir iepriekš ar mums principā pārrunāti, izņemot to, ko jau teica Prūša kungs, ka absolūti nereāls ir 3.3.punkts par otrās kārtas nodošanu ekspluatācijā 1993.gadā. Šajā jautājumā pilsētas izpildkomiteja ir griezusies Ministru padomē, ierosinot pārskatīt šo termiņu, jo ir jāveic vesela rinda sarežģītu projektēšanas darbu un celtniecības darbu. Gadījumā, ja 3.3.punkts paliks šādā redakcijā, tas būs absolūti nereāls, tādēļ to vajadzētu izsvītrot. Šeit bija jautājums par lokālajām notekūdeņu attīrīšanas ietaisēm. Varu pateikt to, ka mēs strādājam ar rūpniecības uzņēmumiem jau ilgāku laiku, vismaz 5 gadus. Visi rūpniecības uzņēmumi ir brīdināti. Apmēram divus gadus mēs uz rūpniecības uzņēmumiem iedarbojamies ar ekonomiskām metodēm. Ir zināms progress, jo daudzi rūpniecības uzņēmumi sapratuši, ka bez šīm lokālajām attīrīšanas ietaisēm iztikt nevarēs. Problemātisks ir jautājums par tiem rūpniecības uzņēmumiem, kuriem pēc viņu plāniem, pēc republikas plāniem sava ražotne vai atsevišķu šo ražotņu veidi jāizvāc no Rīgas, bet nav atrisināts jautājums par šo ražotņu izvietošanu citos objektos. Turpmāk ar šiem rūpniecības uzņēmumiem būs vēl jāstrādā, protams, ja šo rūpniecības uzņēmumu notekūdeņi neatbildīs tām prasībām, ko izvirzām, lai varētu nodrošināt notekūdeņu attīrīšanas ietaišu efektīvu darbību. Pretējā gadījumā izvirzīsim jautājumu par šo rūpniecības uzņēmumu slēgšanu vai to ražošanas procesu apturēšanu, kas traucē attīrīšanas ietaišu bioloģisko procesu.

Principā, kā jau teicu, lēmums ir atbalstāms. Pilnīgi varu piekrist Prūša kunga teiktajam, ka ir cerības, jo celtniekiem tagad ir rasts zināms stimulācijas fonds. Šie jautājumi ir izvirzīti par citiem konkrētiem objektiem. Pēdējās operatīvās sanāksmes šajā objektā vēsta par to, ka acīmredzot būs zināma sapratne no celtniecības organizāciju puses un ka šis noteiktais termiņš ir beidzamais un to vairs pārkāpt nedrīkst.

Priekšsēdētājs: Mēs esam nonākuši līdz starpbrīdim. Mums ir jāizpilda vēl viens rituāls, ko parasti darām, proti, mūsu kolēģiem Cuprunam un Batarevskim, vienam– šodien, otram– rīt, paliek 40 gadi. Apsveicam! (Zālē aplausi. Visi dzied.)

(Pārtraukums)