Latviešu karavīrs ar ģenerāļa zīmotnēm

No starpkaru Latvijas vairāk nekā 50 dažādu gadu ģenerāļiem tikai divi – Pēteris Voldemārs Radziņš un Mārtiņš Peniķis – no armijas štāba priekšniekiem avansēja par valsts bruņoto spēku komandieriem. Abi zemnieku dēli. Abi mācījās kara akadēmijā. Abi piedalījās trijās militārās kampaņās: krievu–japāņu karā, pirmajā planetārajā tautu slaktiņā un Latvijas atbrīvošanas cīņās. Latviešu strēlniekos gan karoja tikai M.Peniķis. Bet šoreiz stāsts par P.Radziņu.

Pēteris Voldemārs Radziņš

Vidzemnieks. Pasaulē nācis pirms 125 ziemvasarām – 1880.gada 2.maijā Valkas apriņķa Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs. Pirmo izglītību ieguvis vietējā draudzes skolā, Valkas pilsētas reālskolā un Nelsona privātskolā turpat. Varēja doties uz kādu augstskolu, bet Pēteris izvēlējās virsnieka karjeru. Un gāja uz to neatlaidīgi, bez atkāpšanās un kompromisiem.

Nikolaja II kara draudzē

Dienests tajā sākās brīvprātīgi 1898.gada augustā 112. Urālu kājnieku pulkā Kauņā. Pēc trim gadiem jaunietis beidza junkurskolu ar pirmās šķiras diplomu tuvējā Viļņā. Acīmredzot, lai iegūtu kauju pieredzi, P.Radziņš lūdza priekšniecību nosūtīt viņu uz krievu–japāņu kara darbības lauku. Tur poručiks P.Radziņš komandēja rotu.
Ne katru Krievijas armijas virsnieku, arī pašu spējīgāko, kur nu vēl nekrievu, sūtīja mācīties cara Nikolaja vārdā nosauktajā Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Taču Pēteris Radziņš izpelnījās šādu godu, izturot bargu konkursu 30:1. Viņš pabeidza impērijas prestižāko militāro augstskolu 1910.gadā ar spožu diplomdarbu “Rezerves loma augstākās priekšniecības rokās”, kuru publicēja ne tikai akadēmijas mēnešrakstā, bet arī grāmatā armijas vajadzībām. Autors saņēma kapteiņa pakāpi.
Pirmā pasaules kara laikā P.Radziņš ieņēma augstākus vai zemākus štāba virsnieka amatus krievu karaspēkā, kas operēja Rietumu un Rumānijas frontē. Neilgu laiku 1915.gada pavasarī nācās pakarot arī Šauļu un Jelgavas rajonā. 1917.gada jūlijā par pulkvedi paaugstinātais latviešu virsnieks bija drosmīgs karavīrs. Par to liecināja trīs Sv.Annas ordeņi, divi Sv.Staņislava un Sv.Jura ordenis.
Labēji tendētajam P.Radziņam nebija nekā kopēja ar lielinieku režīmu, kas nodibinājās Krievijā 1917.gada oktobrī. Bet viņam bija tuvi citas mazākumtautības – ukraiņu – neatkarības centieni, un tāpēc nav jābrīnās, ka 1918. un 1919.gadā latviešu pulkvedis ieņēma augstus posteņus turienes hetmaņa karaspēkā un pēc tam Ukrainas Tautas Republikas armijā. Pēc pēdējās sakāves viņš nokļuva Varšavā un arvien vairāk sāka domāt par atgriešanos dzimtenē. Tam palīdzēja laimīgs gadījums.
1919.gada oktobrī Polijas galvaspilsētā viesojās ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica vadītā Latvijas delegācija, kura palīdzēja P.Radziņam galīgi izšķirties par došanos uz Rīgu. 25.oktobrī viņš ieradās dzimtenē, kur tūdaļ tikās ar nule iecelto Latvijas armijas virspavēlnieku pulkvedi Jāni Balodi. Pēdējais savās atmiņās raksta: “(..) Smagas, drūmas oktobra dienas 1919.gadā. Bermonts jau 9.oktobrī bija ieņēmis Torņakalnu un apdraudēja mūsu metropoli. Mainījās armijas vadība. Katrs mirklis bija svarīgs un izšķirošs, gaidīt nevarēja. Nebija [armijas] štāba priekšnieka. Tā pienākumus izpildīja apsardzības ministra biedrs pulkv. E.Laimiņš.
Šādā saspīlētā stāvoklī, ja nemaldos, tas bija 26.oktobra vakarā, štābā ieradās enerģiska un inteliģenta izskata kungs vienkāršās melnās privātās drēbēs. Viņš stādījās priekšā: pulkvedis Radziņš. Es Radziņu pazinu jau kopš seniem laikiem, un arī tā bija nejauša sagadīšanās! Tas bija 1898.gadā, kad mēs abi kā savvaļnieki dienējām krievu 28.divīzijā – viņš 112., es 110.pulkā (..). Bez manis Radziņš atrada štābā priekšā arī citus savus vecus paziņas. Tā toreizējais mūsu armijas aizmugures priekšnieks pulkv. Silenieks nelaiķi (atmiņas uzrakstītas pēc P.Radziņa nāves 1930.gadā – R.T.) labi pazina un nodeva par viņu viscildinošākās atsauksmes. “Ko tur daudz gudrosim,” runāja štābā. “Armijai nekavējoši vajadzīgs štāba priekšnieks, te viņš ir – un labu labais.” Bet Radziņš ne par ko negribēja ļauties pierunāties. Kautrīgi, bet noteikti viņš vairījās no augstā amata: “Nē, tas nav man pa spēkam. Esmu tikko ieradies, nepārzinu jūsu apstākļus. Dodat man labāk kādu mazāku amatu.”
Bet viņam tomēr beidzot bija jāpiekāpjas. Nākošā dienā tika publicēta pavēle par viņa iecelšanu, un tajā pašā dienā viņš pārvērtās no privātas personas melnā uzvalkā par štāba priekšnieku attiecīgā militārā tērpā.”

Savā armijā

J.Balodis turpina: “Ar viņam piemītošām apbrīnojamām orientēšanās spējām viņš neticami ātri iejutās un iestrādājās savā jaunajā darbā. Kopā ar štāba vadību mēs viņu pēc kartēm iepazīstinājām ar frontes stāvokli, un jau nākošās dienās viņš kopā ar mums deva rīkojumus karaspēkam, kuru toreiz vēl savām acīm nebija redzējis. (..). Un nebija jau toreiz arī daudz laika apskatīties apkārt: jau 3.novembrī uzsākām izšķirošo triecienu pret Bermontu.”
Uzbrukuma plānu bermontiešiem izstrādāja J.Balodis kopā ar P.Radziņu un štāba virsniekiem. Par pēdējo jaunais priekšnieks 1921.gadā savā grāmatā “Latvijas atbrīvošanas karš” rakstīja, ka plāns īsumā bija šāds: uzbrukumu sagatavot ar sabiedroto flotes artilērijas uguns palīdzību. Galvenais triecienspēks – Latgales divīzija, piedalot tai 6. Rīgas kājnieku pulku. Galvenais uzbrukums Tames muižas un Šampētera virzienā, apejot Torņkalnu. Pēc šo divu vietu ieņemšanas uzbrukt Torņkalnam no rietumiem un dienvidrietumiem. Labā spārna nodrošināšanai Latgales divīzijai ieņemt Jūrmalu, kreisā spārna nodrošināšanai – Cementa fabriku vai nostiprināties tās tuvumā Daugavmalā. Vidzemes divīzijai sargāt Daugavas labo krastu un pēc iespējas uzbrukt visā frontē, lai saistītu ienaidnieka uzmanību pie šīs upes. To pašu darīt arī Kurzemes divīzijas daļām, kuras atradās Bermonta frontē (lielākā daļa no tām operēja Latgalē – R.T.).
Latvijas karaspēks, Anglijas un Francijas karakuģu artilērijas atbalstīts, pārgāja izšķirošajā uzbrukumā 1919.gada 3.novembrī. Operācija noritēja sekmīgi, un jau 11.novembrī Pārdaugava bija atbrīvota. Turpinājās cīņa par Rīgas Jūrmalu. Pēc tās atsvabināšanas dienas kārtībā nāca Jelgava.
Nacionālās armijas vadībai J.Baloža un P.Radziņa personā tagad vajadzēja izšķirties, ko tālāk darīt: vai nekavējoties vajāt ienaidnieku, lai varētu ātrāk ieņemt Jelgavu, vai dot saviem nogurušajiem pulkiem atpūtu, papildināt munīciju, palielināt smago ložmetēju un lielgabalu daudzumu no angļu pēdējā sūtījuma un tad pāriet uzbrukumā. Izšķīrās par otro variantu.

Turpinājums sekos

Materiālus sagatavojis
Rihards Treijs,
prof., Dr.habil.hist.