No zemnieka par Galvenā štāba priekšnieku
Viena no populārākajām latviešu avīzēm 20.gadsimta sākumā “Dzimtenes Vēstnesis” 1915.gada 7.februāra laidienā ievietoja braša Krievijas armijas virsnieka fotogrāfiju ar ordeņiem pie krūtīm un impozantiem uzplečiem (zemas kvalitātes dēļ attēlu nevaram reproducēt). Bildes parakstā bija teikts: “Palkavnieks Z.J.Addens Cīņā pret vāciešiem pag. gada augusta mēnesī kā pulka komandieris ievainots, kritis no zirga un pēc tam sagūstīts. Tagad atronas gūstniecībā Prūsijā (Cistrinā). Dzimis Kalnamuižas Adieņu mājās, Kurzemē; beidzis Ģenerālštāba akadēmiju Petrogradā.”
Zāmelis Adienis |
Cara dienestā
Tagad plašāk par šo latviešu
pulkvedi. Viņš – pareizi Zāmelis Adienis – patiešām dzimis
Kurzemē 1864.gada 15.janvārī Grobiņas apriņķa Vecpils pagastā
zemnieka ģimenē. Pabeidzis divas klases Jelgavas reālskolā,
jaunietis, lai perspektīvā kļūtu par virsnieku, 1884.gada jūnijā
brīvprātīgi iestājās 112. Urālu kājnieku pulkā Kauņā. Pēc trim
gadiem viņš jau absolvēja junkurskolu netālajā Viļņā un varēja
pakāpeniski kļūt par poručiku (1892), štābkapteini (1900),
kapteini (1901), apakšpulkvedi (1905) un pulkvedi (1910).
Z.Adienis bija to nedaudzo latviešu virsnieku vidū (Georgs
Karlsons, Jukums Vācietis, Pēteris Radziņš u.c.), kuri, lai arī
zemas kārtas, beidza Ģenerālštāba akadēmiju Pēterburgā. Viņš
saņēma diplomu 1900.gadā. Pēc tam vajadzēja komandēt rotu, tad
bataljonu un ieņemt divīzijas štāba priekšnieka amatu. 1914.gadā
bija jādodas uz fronti, kur kaujā pie Gumbinenas Austrumprūsijā
nācās nelaimīgi krist vācu gūstā. Nometnē vajadzēja pavadīt
vairāk nekā četrus gadus.
Savas valsts karaspēkā
Atvilcis elpu dzimtajā pusē, Z.Adienis, būdams tikko nodibinātās neatkarīgās Latvijas īstens patriots, devās uz Liepāju, lai stātos savas valsts aizstāvju rindās. Pieredzējušo virsnieku 1919.gada 29.martā iecēla par Latvijas aizmugures apsardzības priekšnieku. Viens no svarīgākajiem viņa uzdevumiem bija pārzināt latviešu komandantūru darbu. Šajā laikā tās jau bija izveidotas Aizputē, Priekulē, Durbē, Gaviezē, Bātā un citur. Komandantūras nodibināja un uzturēja kārtību aizmugurē, veica mobilizāciju, rūpējās par karaspēka apgādi, organizēja pašvaldības iestādes. Tas nebija viegls uzdevums, īpaši pēc vācu organizētā puča Liepājā 1919.gada 16.aprīlī, kad pretinieks visādi kavēja komandantūru darbu. Jau nākamajā dienā vācieši uzbruka Durbes komandantūrai, bet tās paprāvā komanda atsita tos, turklāt viņi zaudēja četrus kritušos un 13 ievainotos (latvieši tika cauri ar diviem ievainotajiem). Aprīļa beigās pučistiem tomēr izdevās atbruņot šo komandantūru un turienes rezerves rotu (jādomā, ka tā nebija apbruņota), nošaujot leitnantu Ginteru. 19.aprīlī tika atbruņota Ventspils komandantūra divu virsnieku un 12 kareivju sastāvā. Rudbāržos vācieši sagrāba četrus virsniekus un kareivjus. Neraugoties uz šīm neveiksmēm, frontei virzoties uz priekšu, komandantūru tīkls Z.Adieņa vadībā vērsās plašumā. Viņam, akadēmiski izglītotam virsniekam, vienlaikus vajadzēja vadīt komisiju, kura izstrādāja veidojamās Latvijas armijas kareivju dienesta kārtību, pakāpju un apbalvošanas noteikumus.
Vēl augstākā amatā
Ar Ministru kabineta1919.gada
11.augusta lēmumu Z.Adieni iecēla par armijas Galvenā štāba
priekšnieku, nomainot šajā amatā ģenerāli Augustu Misiņu. Pēdējam
uzticēja armijas inspektora pienākumus. Galvenajā štābā ietilpa
ģenerālštāba, mobilizācijas un vispārējā nodaļa. Pamatojoties uz
valdības vadītāja un apsardzības ministra Kārļa Ulmaņa
29.septembra pavēli, štābam pakļāva arī Kara muzeju, bet no
1920.gada – virsnieku un kareivju klubus. Ar valdības 1920.gada
14.janvāra lēmumu Ģenerālštābā nodibināja karā iesaukto trūcīgo
ģimeņu apgādības nodaļu. Tās filiāles vajadzēja ierīkot Liepājā,
Jelgavā un Ventspilī. Nedaudz vēlāk tam tika padoti apriņķu
apsardzības priekšnieki.
Plašajā pārskatā par galvenā štāba darbību no 1918.gada
18.novembra līdz 1920.gada 31.decembrim (Latvijas Valsts vēstures
arhīvs, 5192.f., 1.apr., 334.lp.) teikts, ka “visu šo laiku
Galvenais štābs ir strādājis kopā ar Apsardzības ministriju un
tāpēc viņa darbu ir grūti atšķirt no ministra darba. No 36
pavēlēm tikai vienu ir parakstījis Galvenā štāba priekšnieks,
visas citas parakstītas no apsardzības ministra un no ministrijas
kancelejas priekšnieka, tātad automātiski Galvenais štābs palicis
par sāņus iestādi, viņa rokās ir palikuse vienīgi mobilizācija,
kuras izvešana arī ir sarežģīta, tāpēc ka apriņķa apsardzības
priekšnieki ir tieši padoti apsardzības ministrim” (līdz
1920.gada janvārim – R.T.) (LVVA, min.1., 23.lp.).
Mobilizācija dibināmajai Latvijas armijai sākās drīz vien pēc
valsts proklamēšanas, aktīvi piedaloties arī Z.Adienim un gada
otrajā pusē esot vienam no rosmīgākajiem šīs akcijas vadītājiem.
Tikai daži piemēri. 1919.gada augusta vidū izveidoja Vidzemes
divīzijas rezerves bataljonu, kura karavīri nāca no Valmieras un
Cēsu jaunmobilizēto apmācības bataljoniem, kā arī no Cēsu un
Rīgas jaunformējamiem spēkiem. Septembra beigās saformēja nesen
nodibinātās Kurzemes divīzijas papildu bataljonu, kas 10.oktobrī
sāka mobilizēto apmācību. Mobilizācijas kļuva biežākas un
plašākas. Sakarā ar Bermonta karaspēka uzbrukumu 1919.gada
oktobrī Latvijas armija palielinājās par apmēram 8 tūkstošiem
cīnītāju – iesauktajiem un brīvprātīgajiem. Valsts bruņotie spēki
pieauga aptuveni no 25 tūkstošiem vīru 1919.gada vasarā līdz 50
tūkstošiem rudenī. Tas bija fantastiski!
1920.gada pavasarī, kad Ministru kabinets 31.maijā pieņēma lēmumu
atbrīvot Z.Adieni no Galvenā štāba priekšnieka pienākumiem,
nedaudz vēlāk ieceļot šajā amatā ģenerāli Mārtiņu Peniķi,
Latvijas armijā pēc saraksta bija (1.jūnijā) 2356 virsnieki un
sanitārvirsnieki, 687 kara ierēdņi, 8059 instruktori, 2772 brīva
līguma darbinieki un 39 420 kareivji (Bērziņš V., Bambals A.
Latvijas armija. – Rīga, 1991., 34.lpp.). Šajos iespaidīgajos
skaitļos tāpat bija daļiņa, turklāt ne maza, arī Z.Adieņa darba.
To godīgi padarījis, viņš aizgāja no armijas. Aizgāja, bet, kā
izrādījās, ne uz visiem laikiem.
Z.Adienis vēl bija vajadzīgs Latvijas armijai un ar apsardzības
ministra Gustava Zemgala (vēlāk Valsts prezidents) 1922.gada
31.marta pavēli viņu atkal ieskaitīja aktīvajā kara dienestā.
Galvenā štāba priekšnieks M.Peniķis viņu nosūtīja karaskolas
priekšnieka pulkveža Jāņa Ceplīša rīcībā. Pēdējais, protams,
erudīto virsnieku iecēla par kara zinību lektoru. Šis darbs,
domājams, Z.Adieni tomēr neapmierināja, arī veselība nebija laba
(gads tika pavadīts Ķemeru karavīru sanatorijā), un viņš jau tā
paša gada oktobrī pēc paša vēlēšanās atvaļinājās. Apmetās uz
dzīvi dzimtajā pusē, bet jau 1925.gada 19.novembrī pulkvedis
Zāmelis Adienis aizgāja mūžībā. Viņš atdusas Medzes pagasta
kapos.
Materiālus sagatavojis
Rihards Treijs,
prof., Dr.habil.hist.