Visizplatītākā liksta – trūkst naudas

Nevar veikt visus uzliktos pienākumus

Anketēšanā iegūtā pašvaldību darbības pašvērtējuma analīze liecina: visizplatītākā problēma Latvijas pašvaldībās ir finanšu trūkums. Vairāk nekā 90% pašvaldību vadītāju norāda, ka pašvaldībām nepietiek finanšu visu autonomo funkciju veikšanai. Tas tādēļ, ka jau kopš pagājušā gadsimta 90.gadu sākuma virkne valsts funkciju tika nodotas pašvaldībām, bet diemžēl nenodrošinot atbilstošus finanšu avotus. Tādējādi netiek ievērota Eiropas Vietējo pašvaldību hartas un Latvijas Republikas likuma “Par pašvaldībām” prasība, ka pašvaldību finanšu resursiem ir jābūt samērojamiem ar pašvaldību atbildību (kompetenci), ka, nododot pašvaldībām jaunas autonomās funkcijas, tām vienlaikus jānosaka jauni ienākumu avoti.

Salacgrīvā par nopietnu problēmu uzskata jūras piekrastes apsaimniekošanu atbilstoši iedzīvotāju interesēm Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Gribat izlīdzināties – ņemiet no turīgajiem

Bažas rada pēdējo gadu tendence krasi samazināt valsts budžeta maksājumu daļu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Ja 1995.gadā valsts budžeta maksājumu īpatsvars izlīdzināšanas fondā bija 83,5% un tikai atlikušos 16,5% no šā fonda veidoja turīgāko pašvaldību maksājumi, tad 2005.gadā valsts budžeta daļa bija vairs tikai 15,1%. Pēdējos sešos gados valsts budžeta daļa pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda veidošanā ir samazinājusies šādi:
• 2000.gadā – 21,9%;
• 2001.gadā – 20,9%;
• 2002.gadā – 19,6%;
• 2003.gadā – 18,3%;
• 2004.gadā – 16,7%;
• 2005.gadā – 15,1%.
Attiecīgi pašvaldību maksājumu īpatsvars izlīdzināšanas fondā ir palielinājies no 16,5% 1995.gadā līdz 84,9% 2005.gadā. Tātad pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds ir pārvērties par līdzekļu pārdalīšanas instrumentu pašu pašvaldību starpā.

Kā tas ir citās Eiropas valstīs

Pašvaldību kompetences plašumu un zināmā mērā arī finanšu autonomijas līmeni valstī raksturo pašvaldību budžeta izdevumu īpatsvars kopējos publiskā sektora budžeta izdevumos, kā arī pašvaldību budžeta izdevumu attiecība pret valsts iekšzemes kopprodukta apjomu.
Vidēji 25 Eiropas Savienības (ES) valstīs pašvaldību budžetu īpatsvars kopējos publiskā sektora izdevumos bija 24%, Latvijā – 26%, bet visaugstākais tas bija Dānijā (55%), Zviedrijā (44%), Īrijā (40%), Somijā (38%), Spānijā (37%), Nīderlandē (37%). Viszemākie rādītāji ir Kiprai (2%), Maltai (4%), Grieķijai (6%), Slovākijai (7%).
Kā redzams, pēc šā rādītāja Latvijas pašvaldībās stāvoklis ir pat nedaudz labāks nekā caurmērā ES. Tomēr Latvija ievērojami atpaliek no Dānijas un Zviedrijas, kuras var uzskatīt par paraugu valsts varas un pārvaldes decentralizācijā.
Dānijā pašvaldību izdevumi bija 31% no iekšzemes kopprodukta, Zviedrijā – 23%, bet Latvijā – tikai 10%. 2004.gadā pašvaldību pamatbudžeta izdevumi Latvijā bija 318 latu uz vienu iedzīvotāju, Dānijā – ap 15 reizēm vairāk. Turklāt pašvaldību funkcijas Dānijā un Latvijā ir visai līdzīgas.
Pašvaldību budžeta autonomiju lielā mērā raksturo valsts subsīdiju, it sevišķi mērķdotāciju, īpatsvars kopējos budžeta ieņēmumos. Dānijā valsts subsīdijas ir tikai 9% no kopējiem vietējo pašvaldību budžeta ieņēmumiem, Latvijā – ap vienu trešdaļu, pie tam tās pārsvarā ir mērķdotācijas. Līdzīga situācija kā Latvijā, proti, līdzekļu trūkums, ir arī Igaunijas un Lietuvas pašvaldībās. Igaunijā jau diskutē vai nevajadzētu iedzīvotāju ienākuma nodokli 100% apmērā (šobrīd 56%) novirzīt pašvaldību budžetā, atļaujot tām noteikt šā nodokļa likmi.
Lietuvā publiskās pārvaldes reformu gaitā paredzēts pārtraukt funkciju deleģēšanu pašvaldībām bez atbilstoša finansējuma un piešķirt pašvaldībām tiesības veidot budžetu no vietējiem nodokļiem un nodevām un noteikt to likmes.

Ko domā tie, kas zina vislabāk?

Rēzeknes rajona Nautrēnu pagasta padomes priekšsēdētāja Līvija Pļavinska uzsver, ka:
• pašvaldībām ir nepieciešams lielāks finansējums no valsts budžeta;
• steidzami jāsakārto ceļu tīkls, asfaltējot tos;
• skolotāji cīnās par savām algām, bet aizmirst ieminēties, ka arī materiāli tehniskais nodrošinājums skolās ir ļoti slikts.
Madonas rajona Mārcienas pagasta padomes priekšsēdētāja Ināra Mālniece atzīmē, ka nav skaidrības, par kādiem līdzekļiem veikt pašvaldības īpašuma pārvērtēšanu līdz 2005.gada 31.decembrim, kas noteikta ar Ministru kabineta lēmumu.
Ludzas rajona Mežvidu pagasta padomes priekšsēdētāja Zita Mortukāne uzsver, ka problēmu rada naudas trūkums garantētā iztikas minimuma pabalstiem. Pēc Z.Mortukānes domām Labklājības ministrijai vajadzētu piešķirt dotācijas šiem pabalstiem. Z.Mortukāne atzīmē, ka otra problēma ir darba algas paaugstināšana pirmsskolas izglītības iestāžu audzinātājām, jo gada vidū Ministru kabinets ir nolēmis paaugstināt darba algas šīm iestādēm, bet pašvaldības budžetā tam nav paredzēti līdzekļi.
Salacgrīvas pilsētas domes priekšsēdētāja vietas izpildītājs Jānis Cīrulis par nopietnu problēmu uzskata jūras piekrastes apsaimniekošanu atbilstoši iedzīvotāju interesēm un risinājumu redz privātā sektora iesaistīšanā – publiskajā privātajā partnerībā. Šāda partnerība palīdzētu pašvaldībai piesaistīt privātā sektora līdzekļus, un tā ir visai izplatīta ASV un Rietumeiropā.
Alūksnes rajona Mārkalnes pagasta padomes priekšsēdētāja Zinaida Silirava uzskata, ka valstī jāpilnveido pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma, piemēram, paredzot arī tādu kritēriju kā iedzīvotāju blīvums (dzīvo vairāk viensētās vai centrā).
Balvu rajona Kupravas pagasta priekšsēdētājs Aivars Garais īpašas grūtības saskata nespējā nodrošināt līdzfinansējumu dažādu projektu izstrādē un iesaka nodrošināt līdzfinansējuma daļēju segšanu no valsts budžeta vismaz vienam projektam gadā.
Pēc Saldus rajona Šķēdes pagasta padomes priekšsēdētāja Arvja Andersona domām, nav attaisnojama birokrātiskā un pārāk centralizētā ES struktūrfondu sadale, tā pilnībā būtu jānodod reģionu rīcībā.
Daugavpils rajona Dvietes pagasta pašvaldības vadītājs Ainārs Astičs uzsver, ka nepietiek līdzfinansējuma ES struktūrfondu līdzekļu piesaistīšanai. Pašvaldība ir ņēmusi kredītus, bet vairāk nav iespējams dabūt.
Rēzeknes rajona Maltas pagasta padomes priekšsēdētājs Vitālijs Skudra norāda uz vairākām problēmām un grūtībām, ar kurām saskaras pašvaldība, īpaši akcentējot kultūru.
Līgatnes pilsētas domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins uzskata, ka pašvaldības ir pārveidotas par atskaišu gatavotājām. Tām arvien vairāk tiek atņemti resursi saimnieciskajai darbībai. Pašvaldības nav saimnieks savā teritorijā, bet tas ir vissliktākais. Pēc A.Šteina domām, tas ir visu valstī notiekošo problēmu pamats.
Atsevišķi pašvaldību vadītāji atzīmē, ka ir lielas grūtības ar skolu kapitālremontiem un uzskata, ka skolu kapitālremontu vajadzētu veikt par valsts budžeta līdzekļiem, bet skolu uzturēšanu – par pašvaldību budžeta līdzekļiem.

Naudas galvenā īpašība: tās vienmēr ir par maz

Autoru studiju gados mācīja, ka naudai ir kādas septiņas īpašības. Bet tas bija visai sen, citos apstākļos, valdot citai ideoloģijai. Šā raksta uzdevums nav pārpurināt vēstures putekļus. Pāršķirstot kādas piecas mūsdienu ekonomikas skaidrojošās vārdnīcas, nauda kā šķirklis nemaz neparādās. Tā ir visiem zināma aksioma, uz kuras tad dibinās viss pārējais, skaidroti tiek termini “naudas bāze”, “naudas masa”, “naudas reforma”, “naudas agregāti”, “naudas multiplikators” utt. Naudas galveno īpašību neminēja ne toreiz, ne tagad: “Naudas vienmēr ir par maz”. Nabagam pietrūkst 20 santīmu, lai nopirktu maizes gabalu šai un rītdienai. Multimiljonārs domā nopirkt hercogistes platībai atbilstošu džungļu masīvu Amazones krastos, ierīkot tur autoceļu tīklu un uzcelt atpūtas kompleksu. Miljonāri – ceļotmīļotāji, kuri jau izvārtījuši visas pasaules slavenākās pludmales, tagad grib caur viesnīcu un automašīnu stikliem aplūkot kaut ko pavisam eksotisku. Bet, pārskaitot esošos miljonus, izrādās, ka vairāku simtu miljonu projekta realizācijai pietrūkst, naudas ir par maz.
Nodrošināt, lai visi būtu apmierināti ar rīcībā esošajiem līdzekļiem, laikam nevarēs nekad. Vajadzības aug līdz ar iespējām, turklāt raksturīgi, ka apsteidzošos tempos.
Taču starp privātpersonu un pašvaldību vajadzībām ir samērā būtiska atšķirība. Privātpersonas (gan trūcīgie, gan turīgie) savas vajadzības formē samērā patstāvīgi. Ir jau tā sauktie gandrīz obligātie maksājumi, kuri jānomaksā, ja negrib zaudēt mājokli, neārstējoties priekšlaikus aiziet aizsaulē utt. Pašvaldībām savi pienākumi jāpilda, grib tās vai ne. Un ir raksturīgi, ka šādu pienākumu un atbildības sfēru skaits un apjoms aug daudz straujāk nekā ienākumu avotu skaits un apjoms.
Izeja, kura nav tā labākā, tiek meklēta, uzliktos pienākumus izpildot daļēji, nepietiekamā kvalitātē un termiņos. Vēlētāji domā, ka vainīgi ir pašvaldību vadītāji un deputāti, bet īstais cēlonis ir valdības makroekonomiskā politika, kas nenodrošina pienākumu, tiesību un līdzekļu līdzsvarotu sadali.

Kur meklēt risinājumus?

Vēsturiski vairākus gadsimtus pastāvēja t.s. “galvas naudas nodoklis”. Tā būtību nosaka pats nosaukums. Bez fiskālā uzdevuma tas nodrošināja kārtu jeb šķiru sabiedrības stabilizāciju. Galvas naudu maksāja tikai zemākās un līdz ar to nabadzīgākās šķiras. Lai kāds nekļūst turīgs un nemēģina rāpties augstākā šķirā! Muižnieki no šā nodokļa bija atbrīvoti. Lai kāds nekļūst nabadzīgs un “neblamē” savu kārtu! Redzams, mūsu apstākļos, kad gribam apturēt sabiedrības noslāņošanos un sašķelšanos naidīgās kārtās (slāņos), šis nodoklis neder.
Tāpat mērķi nesasniegs paaugstināts vai jauns īpašuma nodoklis. Vai nu tas būs proporcionāls, vai progresīvs, lielāko īpašumu īpašnieki un maksātāji dzīvos lielajās pilsētās, un ienākumus no tāda nodokļa gūs šīs pilsētas, veicinot tālāku teritoriālo noslāņošanos.
Uz zinātniskās fantastikas robežas atrodas ceļu nodoklis. Uz robežas tādēļ, ka Eiropā jau ir daudzas valstis, kur par dažu ceļu lietošanu ir jāmaksā. Tad uz šosejām pie katra pagasta vai novada robežas būtu barjeras. Vadītājam jāiemet pagasta lādē lats vai kāda cita spoža monēta. Tad paceļas barjera “Laipni lūdzam!”. Atbaidoši šķēršļi: transporta sastrēgumi pie šādām barjerām un ieguvēji būs tikai pagasti un novadi, kurus šķērso lielās transporta maģistrāles. Tālumnieku pagastos iegriezīsies vēl mazāk tūristu nekā līdz šim.
Daudzu pašvaldību vadītāji vēlas iegūt lielāku finanšu autonomiju, ar to vispirms saprotot tiesības ņemt aizdevumus privātās kredītiestādēs (bankās). Pašreiz to drīkst darīt tikai ar ikreizēju finanšu ministra atļauju.
Mūsdienās visā pasaulē ir kļuvis moderni dzīvot uz parāda. Taču pašvaldību gadījumā daži apstākļi prasa pārdomas, pirms dot pašvaldībām tādas tiesības.
Privātais kredīts ir dārgs (augstas procentu likmes). Lai tas attaisnotos, kredīta ieguldījumam ir jābūt ļoti ienesīgam. Vairums pašvaldību objektu tam neatbilst. Ne ceļi, ne skolas, ne veco ļaužu pansionāti, ne kultūras nami utt. Ir noteikts, ka aizņēmumus pašvaldības nedrīkst garantēt ar īpašumiem, kas nepieciešami pašvaldību autonomo funkciju veikšanai. Vismaz no morālā, ja ne no juridiskā viedokļa parāds ir jāatdod tam, kurš aizņēmies. Bet pašvaldības ievēlē uz samērā īsu laiku. Kredītu, protams, ņems ilgtermiņa. Tātad tas būs jāatdod jau citu deputātu vadītai pašvaldībai. Līdz ar to vienas partijas vai grupas vadīta pašvaldība ar lielu kredītu palīdzību parādīs savu rīcībspēju, gādību, izaugsmi utt., bet visu atbildību par parādu atmaksu “uzgrūdīs” nākamajiem sasaukumiem, nostādot tos grūtā stāvoklī.
Runājot par aizņemšanos, vēl jāatzīmē, ka latviešiem tradicionāli tā nav populāra. Bet šodienas apstākļos, kad no ES struktūrfondiem ir iespējams saņemt finansējumu, kas vairākas reizes pārsniedz projekta iesniedzējam nepieciešamā līdzfinansējuma apjomu, nodrošināt līdzfinansējumu ir ļoti svarīgi un nepieciešami. Pie šādiem nosacījumiem mainās attieksme pret kredītiem. Tāpēc ir cits izplatītāks viedoklis – ka arī Latvijā pašvaldībām jādod tiesības aizņemties komercbankās līdzīgi kā tas ir gandrīz visās Eiropas valstīs. Anketās gan nav minēts, kas garantēs šādus kredītus. Bez garantijām vai ķīlām privātbankas parasti tos neizsniedz. Bagātās pašvaldības kredītu atmaksu varbūt varētu garantēt ar savu budžetu, kā to dara valdības, bet ko ieķīlās nabadzīgās, kurām kredītu vajag visvairāk?

Atpalikušās pašvaldības arī ir valsts daļa

Jāpalielina nodokļu ieņēmumu daļa pašvaldību budžetā, it sevišķi mazāk attīstītās pašvaldībās. Ir jāsaprot, ka arī ekonomiski atpalikušās teritorijas ir valsts daļa, kas vajadzīga ne tikai mazās teritorijās dzīvojošiem iedzīvotājiem un tos pārstāvošai pašvaldībai, bet valstij kopumā. To diktē gan apsvērumi par valsts vienotību, aizsardzību, teritorijas, politiskās stabilitātes saglabāšanu, gan vides daļēju atveseļošanu, ko sabojā lielos ienākumus gūstošās pilsētas.
Tādēļ, pārdalot pienākumus starp centrālo valdību un pašvaldībām, vienlaikus ir jāpārdala valsts konsolidētais kopbudžets.
Jau tagad iedzīvotāju ienākuma nodokļa lielākā daļa (73%) nonāk pašvaldību rīcībā. Par saprātīgu uzskatāms priekšlikums, ka pašvaldību rīcībā nodotu šo nodokli pilnībā (100%). Tas ļautu noteikt, ka pašvaldības arī administrē (iekasē) šo nodokli. Pašreiz tādas tiesības ir vienīgi Rīgas, Ventspils un Liepājas pašvaldībām. Tad deputāti un pašvaldības darbinieki būs aktīvi cīnītāji pret ienākuma nodokļa nemaksātājiem, darbu bez darba līgumiem, algām aploksnēs u.c.

Īsi un skaidri

Lai nodrošinātu pašvaldības ar pietiekamiem finanšu resursiem un patstāvīgu budžetu, nepieciešams:

• panākt, lai pašvaldību finanšu resursi būtu samērojami ar pašvaldību kompetenci, kas noteikta ar likumu;
• ieviest pašvaldību nodokļus, noteikt, ka nekustamā īpašuma nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir pašvaldību nodokļi;
• pašvaldību nodokļu administrēšanu uzticēt pašvaldībām;
• dot pašvaldībām tiesības regulēt pašvaldību nodokļu likmes;
• nodrošināt pašvaldībām brīvu pieeju kapitāla tirgum;
• pilnveidot pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu;
• bez ikgadējiem pašvaldību operāciju budžetiem sastādīt operāciju budžetus trīs gadu periodam un investīciju (kapitālieguldījumu) budžetus piecu gadu periodam.

LZA akadēmiķis Oļģerts Krastiņš,

LZA akadēmiķis Edvīns Vanags