Kurzemes tīrradņi

Līdz augusta beigām Rīgā, Latvijas Mākslinieku savienības galerijā, apskatāma mākslas zinātnieka Aivara Leiša veidota izstāde “Naivā Kurzeme”, kurā eksponēti Kurzemē dzīvojošu mākslinieku naivistu darbi. Šo izstādi varētu uzskatīt par praktisku turpinājumu Aivara Leiša pētījumam par naivistu mākslu Latvijā – grāmatai “Tīrradņi”.

Žanis Bulavs. “Tēvzemei un Brīvībai”

Uldis Dambergs. “Ābrams”

No Ruso un Pirosmani līdz latviešiem

Mākslas pasaulē nereti notiek tā, ka ir kāds cilvēks, kas tīši vai netīši uziet kādu pirms tam nezināmu vai aizmirstu mākslinieku vai mākslas virzienu, piemēram, kā tas notika ar gleznotāju Kārli Padegu, kuru pēc vairākiem aizmirstības gadiem saulītē izcēla mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs. Līdzīgi gadījās mākslas zinātniekam Aivaram Leitim, kurš azartiski noņēmās ar naivisma pārstāvju meklēšanu Latvijā.
Aivars Leitis pēta naivistu mākslu aptuveni divdesmit gadus. Interese par šo mākslas virzienu pētniekam radās Maskavā, saskaroties ar pasaulē pazīstamāko naivistu francūža Žana Žaka Ruso un gruzīnu lepnuma Niko Pirosmani darbiem. Atklājās, ka naivisms nav raksturīgs tikai izredzētām tautām. Pamatīgais darbs pie naivistu mākslas izpētes sākās 20.gadsimta 80.gados, kad Aivaram Leitim sāka sūtīt ziņas par cilvēkiem, kuri glezno, bet publiski ar to nelielās.

Naivisms un naivisti

Pirms Aivars Leitis izdeva grāmatu “Tīrradņi”, tikai retais zināja, kas tie naivisti ir un kas tas vispār par mākslas virzienu. Grāmata vairumam cilvēku atklāja līdz šim nezināmu lapaspusi latviešu mākslas vēsturē.
Naivisms mākslā nepavisam nenozīmē vientiesību vai lētticīgu skatu uz dzīvi. Tas ir mākslas zinātnieku dots apzīmējums, un tāds tas arī jāpieņem. Turklāt naivisms ir viens no retajiem mākslas virzieniem, kas nepakļaujas vispārīgai mākslas kritikai, jo tas nepretendē uz lielās mākslas statusu.
Nepārprotami, naivisms ir tikai vispārīgs apzīmējums kādai savstarpēji nepazīstamu cilvēku kopai, lai to darbus būtu vienkāršāk apkopot un klasificēt. Aivars Leitis par naivistiem dēvē cilvēkus, kuri nav profesionāli mākslinieki, bet nodarbojas ar mākslu pašu priekam, nedomājot par materiālu labumu.
Izņemot Modri Sapunu, gandrīz visi izstādes “Naivā Kurzeme” mākslinieki ir pensionāri un gleznošanai vai skulptūrai tie pievērsušies mūža nogalē. Katrs no viņiem savas dzīves pieredzi, pasaules redzējumu un sajūtas izsaka citādi, un tas ir vissaistošākais naivistu mākslā, jo šie cilvēki nedomā tik daudz par formu kā par to, ko vēlas pateikt. Naivisma pēkšņās popularitātes pamatā, iespējams, slēpjas neviltotais, nesamākslotais, mīlīgi naivais un ikvienam atpazīstamais skatījums uz lietām.

Kurzemes naivie

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā sarīkotajā izstādē ir apskatāmi astoņu Kurzemes mākslinieku darbi. It kā nekas dižs, tomēr priekšstats par naivistiem rodas pozitīvs, jo visi kā viens tie uzrunā skatītāju ar labsirdīgu māksliniecisko valodu.

Modris Sapuns. ““Laimas” brīnišķās šokolādes noslēpums” Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Vairākkārt izskanējuši pārmetumi, ka izstādes veidotājs Aivars Leitis lielu uzmanību pievērsis cilvēciskajam faktoram un informatīvā materiāla lauvas tiesa atvēlēta mākslinieku biogrāfijām. Bet kas gan cits, ja ne šo cilvēku dzīves gājums mums var palīdzēt labāk izprast naivistu mākslu? Šis nav tas gadījums, kad cilvēki ar akadēmisku izglītību, t.i., mākslas zinātnieki, var “piesieties” darbiem, kuros nav nekā akadēmiski pareiza. Ir jāpieņem fakts, ka šie cilvēki ir autodidakti un viņi glezno vai veido to, kas šķiet pareizs, skaists un mūžīgs.
Iespējams, pazīstamākais no mākslinieku plejādes kuldīdznieks Žanis Bulavs (1908–2004) uzskatīja, ka iemācījies ieraudzīt skaisto, pateicoties grūtībām un pazemojumiem, ko vēlāk mēģinājis attēlot savās gleznās. Laucienas pagasta Rūpniekos dzīvojošais Uldis Dambergs (1931) brīvajos brīžos griež kokā latviešu tautas folkloras tēlus. Ugāliete Olga Bērziņa (1914–2001) gleznoja akvareļus un centās radīt pašas ikdienišķai lietošanai izdomātus tēlus, kuriem bija jābūt kā romantiskam sapnim par to, ka cilvēki varētu būt savādāki un labāki. Jāņa Grāvēja (1905–1981) gleznas pārliecina ar godīgumu un harmonisku īstenības uztveri. Pensionētais Saldus dārznieks Edmunds Tomsons (1911) uzskatīja, ka pasaulei ir tikai viena jēga, un tas ir skaistums, ko mākslinieks atklājis caur ziedu gleznojumiem un ainavām. Ventspilnieks Viktors Treilands (1905–1961) bijis pazīstams krāsotājs, kurš brīvajos brīžos gleznojis panorāmiskas Ventspils ainavas, naivi poētiskas ziedu klusās dabas, jūras ainavas un reproducējis slavenu mākslinieku darbus. Savukārt talsenieks Modris Sapuns (1979), vispirms izkrāsojot un pēc tam izskrāpējot formas kontūras, panāk labestīgu jūtu tīrību.
Ne viens vien izstādes apmeklētājs par izstādi ir sajūsmā tieši šīs labestības, cilvēciskā “muļķīguma” dēļ, jo tās ir sajūtas, kuras ikviens kaut reizi ir piedzīvojis. Jācer, ka tuvākajā nākotnē iepazīsimies arī ar citu novadu naivistiem, pat ja tie savā naivumā neatšķiras no citiem.

Raivis Spalvēns