• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Nodarbinātības veicināšana - valsts un pašu rokās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.08.2005., Nr. 130 https://www.vestnesis.lv/ta/id/114618

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amerikas latviešu jaunieši iepazīst Latviju

Vēl šajā numurā

18.08.2005., Nr. 130

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Nodarbinātības veicināšana – valsts un pašu rokās

Viens no būtiskākajiem jebkuras zemes labklājības garantiem ir augsta nodarbinātība, jo pārticību valstī vairo vienīgi tās iedzīvotāju maksātie nodokļi.

01.JPG (14773 bytes) 02.JPG (11128 bytes)

Labklājības ministrijas Darba departamenta direktore Ineta Tāre
Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Kārlis Šmits

Ne velti Eiropas Savienības (ES) eksperti uzskata, ka Lisabonas stratēģijas galvenā mērķa sasniegšanai prioritāras ir tieši izglītība un nodarbinātība. Uzdevums – panākt, lai 2010.gadā ES nodarbinātības līmenis sasniegtu 70%. Pērn Latvijā tas bija 62,3%. Kā rakstīts Labklājības ministrijas (LM) mājaslapā, izanalizējot situāciju, skaidrs, ka Lisabonas stratēģijas mērķus nodarbinātībā Latvijai izdosies sasniegt tikai daļēji.
Mūsu valstī atbildīgā par nodarbinātības politikas koordināciju ir Ekonomikas ministrija (EM), kuras galvenais uzdevums ir izstrādāt ilglaicīgu nozaru attīstības stratēģiju, kā arī veicināt jaunu darba vietu rašanos un pašnodarbinātību. Savukārt LM pārziņā ir bezdarba mazināšanas politika. Proti: tās galvenais uzdevums ir motivēt bezdarbniekus iekļauties darba tirgū un nodrošināt, lai šie cilvēki atbilstu tā prasībām.
Šābrīža galvenās problēmas ir, no vienas puses, lielais bezdarbs mazkvalificēto darba ņēmēju vidū, no otras – kvalificētu darbinieku trūkums atsevišķās nozarēs. To visu vēl sarežģī lielās reģionālās atšķirības, piemēram, Rīgā bezdarbs ir ap 4%, bet vietām Latgalē pat pārsniedz 20%.
Latvijai tāpat kā citām ES dalībvalstīm aktuāla ir iedzīvotāju novecošanās, kas draud ar darbaspēka trūkumu nākotnē, ko vēl vairos uz ārzemēm peļņā aizbraukušo skaits. Tāpēc ir ļoti būtiski gan šajā, gan nabadzības mazināšanas kontekstā panākt, lai darba tirgus būtu pieejams un iekļautu visas sabiedrības grupas – gan invalīdus, gan pirmspensijas vecuma ļaudis, gan bijušos ieslodzītos utt.
Viss iepriekš minētais liecina, ka valstij nepieciešama ilglaicīga nodarbinātības stratēģija, kas sevī ietvertu gan izglītības atbilstības darba tirgus vajadzībām nodrošināšanu, gan darba tirgus prognozēšanu, gan reģionālo atšķirību mazināšanu, gan atbalstu sociāli atstumtajām grupām, gan uzņēmējdarbības veicināšanu.

Trūkst darba tirgus prognozēšanas

Kā “Latvijas Vēstnesim” apgalvo Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvji, valstī trūkst šādas politikas. Tam gan īsti nepiekrīt LM Darba departamenta direktore Ineta Tāre. Latvijā nodarbinātības politika ir veidota un balstās uz ES nodarbinātības stratēģiju un Lisabonas stratēģiju. Līdz šim katru gadu izstrādāts nacionālais nodarbinātības plāns, šogad pirmo reizi Latvija Eiropas Komisijai iesniegs Nacionālo Lisabonas programmu, kurā nodarbinātība skatīta ciešā saistībā ar makroekonomiskiem un mikroekonomiskiem procesiem.
Tas, kā patiesi trūkst, ir skaidrība par nozaru attīstību ilgtermiņā un valsts prioritātēm, līdz ar to izpaliek darba tirgus attīstības prognozēšana. Tā ir būtiska gan profesionālajai, gan augstākajai izglītībai, kā arī Nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA), lai zinātu, par ko tad bezdarbniekus pārkvalificēt. Pateicoties Eiropas sociālā fonda līdzekļiem, Labklājības ministrija apsaimnieko plašu programmu “Darba tirgus pētījumi”, un viens no tiem ir tieši par darba tirgus prognozēšanu. Taču pētījuma rezultāti būs pieejami tikai 2007.gadā. Te ir vietā jautājums: kurai ministrijai tad īsti jāatbild par šo prognozēšanu?
Kā “LV” skaidro EM Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Kārlis Šmits, īstermiņa prognozēšanu, kura galvenokārt balstās uz darba devēju aptaujām, arī turpmāk tāpat kā līdz šim vajadzētu veikt NVA. Protams, ar to nepietiek, lai veiktu pasūtījumu augstākajai izglītībai, kas to izpildīs tikai pēc pieciem gadiem. K.Šmits uzskata, ka šāda ilgtermiņa darba tirgus prognozēšana, kas cieši saistīta ar kopējo tautsaimniecības attīstību, būtu jāveic EM. Jo LM nevar noteikt, kādu nozaru attīstība valstij ir prioritāra. K.Šmits uzsver: atšķirībā no tautsaimniecības plānošanas, kas aptver 30 gadu periodu, darba tirgus ilgtermiņa prognoze, plānojot, cik speciālistu būs nepieciešams kādā nozarē, var tikt veikta tikai nākamajiem 5–10 gadiem. Lai gan izglītības procesa nodrošinātāji un darba devēji teiktu paldies arī par šāda termiņa prognozēm.

Darba tirgus nevēlas visus darba ņēmējus

Nacionālā Lisabonas programma sevī ietver nodarbinātības politikas pamatnostādnes 2005.–2008.gadam. Viena no būtiskākajām – veicināt “dzīves cikla” pieeju nodarbinātībai. Tas nozīmē, ka darba tirgū būtu jāiekļaujas visiem darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem: gan jauniešiem, gan pirmspensijas vecuma cilvēkiem, gan sievietēm ar maziem bērniem. I.Tāre uzskata – ir nepieļaujami, ka 11% no ekonomiski neaktīvajiem cilvēkiem nestrādā tādēļ, ka viņiem jāaprūpē bērni invalīdi vai veci cilvēki. Valstij ir jānodrošina šādu cilvēku aprūpes iespējas vai nu institūcijās vai dienas centros, lai viņu radinieki varētu strādāt un saņemt algu, nevis pabalstu.
I.Tāre stāsta, ka visgrūtāk ir darba tirgū integrēt jauniešus, gados vecākus ļaudis un cilvēkus ar atkarībām. Jauniešu konkurētspēju darba tirgū galvenokārt ierobežo praktiskās darba pieredzes trūkums. Lai šo mezglu kaut daļēji atrisinātu, NVA vasarās skolēniem rīko subsidētos nodarbinātības pasākumus. Attiecībā uz gados vecākiem ES ir skaidra nostāja – pēc iespējas ilgāk noturēt cilvēkus darba tirgū. Protams, paaugstinot pensionēšanas vecumu, jānodrošina, lai šai vecuma grupai būtu iespējas atrast darbu. Valsts te varētu nākt talkā ar subsidētajām darba vietām, kā arī veicināt šo cilvēku pašnodarbinātību.
I.Tāre uzskata: lai nodrošinātu sociālās atstumtības riska grupu iekļaušanos darba tirgū, nepietiek tikai ar subsidētajām darba vietām vien. Tas varētu būt arī valsts atbalsts nodokļu atvieglojumu veidā tiem darba devējiem, kas gatavi nodarbināt, piemēram, bijušos ieslodzītos, jauniešus ar pamatizglītību, bez darba pieredzes utt.
K.Šmits skaidro, ka EM nav iecerējusi ieviest šādus atbalsta pasākumus, jo uzskata, ka to administrēšana būtu pārāk sarežģīta un tādēļ visefektīvākā palīdzība ir tieši subsidētās darba vietas. Tam gan nepiekrīt I.Tāre, norādot, ka ES veco dalībvalstu pieredze liecina tieši pretējo.
Tautsaimniecībai pārorientējoties no darbietilpīgas uz zināšanu ekonomiku, lai darba ņēmēji spētu neizkrist no darba tirgus, ļoti svarīga ir viņu spēja pielāgoties mainīgajām darba tirgus prasībām. Tādēļ ļoti būtiska ir mūžizglītības iespēju nodrošināšana. Kā skaidro K.Šmits, jau pašlaik ir vairāki atbalsta instrumenti tiem darba devējiem, kas investē līdzekļus savu darbinieku apmācībā un kvalifikācijas celšanā. Nacionālā Lisabonas programma arī paredz iekļaujošas mācību politikas veicināšanu, kas vērsta tieši uz invalīdu profesionālo rehabilitāciju. Tomēr neatbildēts ir jautājums, ko īsti iesākt ar daudzskaitlīgo mazkvalificēto darbaspēku, kura liela daļa ne tuvu nav jaunieši, augot pieprasījumam pēc izglītotiem un kvalificētiem strādājošiem.

03.JPG (16582 bytes)
Kausētā siera šķēlīšu ražotne a/s “Rīgas piensaimnieks”
Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Bez darbavietām nevar veicināt nodarbinātību

Kā “LV” savulaik uzsvēruši daži sociālie darbinieki, viņi tiek galā ar bezdarbnieku motivēšanu iesaistīties aktīvajos nodarbinātības pasākumos, spēj nodrošināt pārkvalifikācijas iespējas, bet viņi ir bezpalīdzīgi, saskaroties ar bezdarbu, īpaši laukos. 2004.gadā tikai 3,4% no visiem nodarbinātajiem bija darba devēji, 6,2% – pašnodarbinātie, bet 87% – darba ņēmēji, kas ir sliktākais rādītājs ES.
Atsevišķi darba devēji apgalvo, ka pašreizējais Darba likums neveicina uzņēmējdarbību, ir pārāk sociāls un labvēlīgs darba ņēmējiem. Tam kategoriski nepiekrīt I.Tāre. “Mēs neesam saņēmuši konkrētus piedāvājumus no darba devējiem, kas tad Darba likumā būtu jāliberalizē. Kas tad būtu jādara – vai jāatvieglo darbinieku atlaišanas kārtība? Tā jau tāpat nav sarežģīta.” Turklāt šis noteiktais mēnesis, kad jābrīdina iepriekš par darbinieku atlaišanu, ir nepieciešams NVA, lai tā varētu plānot savus atbalsta pasākumus. I.Tāre arī kategoriski noliedz, ka Latvijas situācija būtu līdzīga Vācijai, kurā vieglāk uzņēmumu novest līdz bankrotam nekā restrukturizēt milzīgo atlaišanas pabalstu dēļ. “Latvijā nekā tāda nav”. Uzņēmējdarbības attīstību, pēc EM un LM domām, visvairāk kavē tieši lielais ēnu ekonomikas īpatsvars, augstais nedeklarētās nodarbinātības īpatsvars, kas kropļo konkurenci un bremzē ekonomisko attīstību. Tieši tādēļ paredzēts par ESF līdzekļiem stiprināt Valsts darba inspekcijas kapacitāti. Te gan jāpiebilst, ja darba inspektoriem netiks paaugstinātas algas, nekāda kapacitāte neiznāks.
K.Šmits stāsta, ka EM prioritāte pašnodarbinātības veicināšanai ir sekmēt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Tas iespējams, veidojot komercdarbībai labvēlīgu vidi, veicinot finanšu pieejamību. EM ir izstrādājusi “Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības programmu 2004.–2006.gadam”, kurā plānoti gan nodarbinātības pasākumi bezdarbniekiem, kas orientēti uz sava biznesa attīstīšanu nākotnē, gan konsultatīvi pasākumi komercdarbības sācējiem. Arī NVA 2006.gadā plāno uzsākt jaunu pasākumu – konsultācijas komercdarbības sākšanai NVA reģistrētajiem bezdarbniekiem. Diemžēl, kā stāsta K.Šmits, EM priekšlikums par nodokļu samazinājumu individuālajiem uzņēmējiem (tāpat kā tika samazināts uzņēmuma ienākuma nodoklis) nav guvis Finanšu ministrijas atbalstu.
EM domājusi arī par uzņēmējdarbības veicināšanu reģionos, jo pašlaik vismazāk pieteikumu uz struktūrfondu finansējumu komercdarbības atbalstam ir tieši no Latgales. Tāpēc EM programmā “Atbalsts komercdarbības infrastruktūras modernizācijai” paredz lielākas dotācijas atbalstāmajiem reģioniem, īpaši Latgalei. EM ar piesaistītu konsultantu palīdzību Latgalē sniedz arī padziļinātu informatīvo atbalstu Eiropas naudas apguvei.
Skaidrs gan ir viens – nevar cerēt, ka jau tuvākajos gados laukos būs pietiekami darba vietu. Tādēļ svarīgi veicināt darbaspēka ģeogrāfisko mobilitāti. Tas nozīmē, ka mūsdienās cilvēki pārsvarā nevis strādā tur, kur dzīvo, bet dzīvo tur, kur strādā. Jā, valsts ilgtermiņa interesēs gan nav radīt pāris uzblīdušas pilsētas un tukšus laukus, taču šābrīža situācijā cilvēkiem tomēr svarīgāk ir strādāt, lai nezaudētu prasmes, nevis gaidīt, kad parādīsies darbavieta tuvu dzīvesvietai.
Nacionālā Lisabonas programma ir vairāku ministriju kopdarbs, un katra no tām nāk klajā ar savām prioritātēm nodarbinātības veicināšanai. Tās izanalizējot, valsts, kā to aicina darīt Eiropas Komisija, izvēlēsies trīs četras būtiskākās, kuru īstenošanai tad veltīs visus spēkus. Jo līdz šim, piemēram, runājot par rīcības plānu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, viens no Komisijas pārmetumiem bija pārlieku lielā sadrumstalotība un tik daudzu prioritāšu definēšana, ka skaidrs – visas īstenot neizdosies. Lūgta minēt savu ministriju prioritātes nodarbinātības veicināšanā, I.Tāre nosauc nedeklarētās nodarbinātības mazināšanu, jaunu darba vietu radīšanu un ar izglītību saistītos jautājumus – atbilstību darba tirgus prasībām un profesionālo orientāciju. Savukārt K.Šmits uzsver mūžizglītības attīstības stimulēšanu, pielāgošanās spēju un mobilitātes sekmēšanu darba tirgū, kā arī jaunu darba vietu radīšanu.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!