Nodarbinātības veicināšana – valsts un pašu rokās
Viens no būtiskākajiem jebkuras zemes labklājības garantiem ir augsta nodarbinātība, jo pārticību valstī vairo vienīgi tās iedzīvotāju maksātie nodokļi.
Labklājības ministrijas
Darba departamenta direktore Ineta Tāre |
Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Kārlis Šmits |
Ne velti Eiropas Savienības (ES)
eksperti uzskata, ka Lisabonas stratēģijas galvenā mērķa
sasniegšanai prioritāras ir tieši izglītība un nodarbinātība.
Uzdevums – panākt, lai 2010.gadā ES nodarbinātības līmenis
sasniegtu 70%. Pērn Latvijā tas bija 62,3%. Kā rakstīts
Labklājības ministrijas (LM) mājaslapā, izanalizējot situāciju,
skaidrs, ka Lisabonas stratēģijas mērķus nodarbinātībā Latvijai
izdosies sasniegt tikai daļēji.
Mūsu valstī atbildīgā par nodarbinātības politikas koordināciju
ir Ekonomikas ministrija (EM), kuras galvenais uzdevums ir
izstrādāt ilglaicīgu nozaru attīstības stratēģiju, kā arī
veicināt jaunu darba vietu rašanos un pašnodarbinātību. Savukārt
LM pārziņā ir bezdarba mazināšanas politika. Proti: tās galvenais
uzdevums ir motivēt bezdarbniekus iekļauties darba tirgū un
nodrošināt, lai šie cilvēki atbilstu tā prasībām.
Šābrīža galvenās problēmas ir, no vienas puses, lielais bezdarbs
mazkvalificēto darba ņēmēju vidū, no otras – kvalificētu
darbinieku trūkums atsevišķās nozarēs. To visu vēl sarežģī lielās
reģionālās atšķirības, piemēram, Rīgā bezdarbs ir ap 4%, bet
vietām Latgalē pat pārsniedz 20%.
Latvijai tāpat kā citām ES dalībvalstīm aktuāla ir iedzīvotāju
novecošanās, kas draud ar darbaspēka trūkumu nākotnē, ko vēl
vairos uz ārzemēm peļņā aizbraukušo skaits. Tāpēc ir ļoti būtiski
gan šajā, gan nabadzības mazināšanas kontekstā panākt, lai darba
tirgus būtu pieejams un iekļautu visas sabiedrības grupas – gan
invalīdus, gan pirmspensijas vecuma ļaudis, gan bijušos
ieslodzītos utt.
Viss iepriekš minētais liecina, ka valstij nepieciešama
ilglaicīga nodarbinātības stratēģija, kas sevī ietvertu gan
izglītības atbilstības darba tirgus vajadzībām nodrošināšanu, gan
darba tirgus prognozēšanu, gan reģionālo atšķirību mazināšanu,
gan atbalstu sociāli atstumtajām grupām, gan uzņēmējdarbības
veicināšanu.
Trūkst darba tirgus prognozēšanas
Kā “Latvijas Vēstnesim” apgalvo
Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvji, valstī trūkst
šādas politikas. Tam gan īsti nepiekrīt LM Darba departamenta
direktore Ineta Tāre. Latvijā nodarbinātības politika ir veidota
un balstās uz ES nodarbinātības stratēģiju un Lisabonas
stratēģiju. Līdz šim katru gadu izstrādāts nacionālais
nodarbinātības plāns, šogad pirmo reizi Latvija Eiropas Komisijai
iesniegs Nacionālo Lisabonas programmu, kurā nodarbinātība
skatīta ciešā saistībā ar makroekonomiskiem un mikroekonomiskiem
procesiem.
Tas, kā patiesi trūkst, ir skaidrība par nozaru attīstību
ilgtermiņā un valsts prioritātēm, līdz ar to izpaliek darba
tirgus attīstības prognozēšana. Tā ir būtiska gan
profesionālajai, gan augstākajai izglītībai, kā arī
Nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA), lai zinātu, par ko tad
bezdarbniekus pārkvalificēt. Pateicoties Eiropas sociālā fonda
līdzekļiem, Labklājības ministrija apsaimnieko plašu programmu
“Darba tirgus pētījumi”, un viens no tiem ir tieši par darba
tirgus prognozēšanu. Taču pētījuma rezultāti būs pieejami tikai
2007.gadā. Te ir vietā jautājums: kurai ministrijai tad īsti
jāatbild par šo prognozēšanu?
Kā “LV” skaidro EM Tautsaimniecības struktūrpolitikas
departamenta direktors Kārlis Šmits, īstermiņa prognozēšanu, kura
galvenokārt balstās uz darba devēju aptaujām, arī turpmāk tāpat
kā līdz šim vajadzētu veikt NVA. Protams, ar to nepietiek, lai
veiktu pasūtījumu augstākajai izglītībai, kas to izpildīs tikai
pēc pieciem gadiem. K.Šmits uzskata, ka šāda ilgtermiņa darba
tirgus prognozēšana, kas cieši saistīta ar kopējo
tautsaimniecības attīstību, būtu jāveic EM. Jo LM nevar noteikt,
kādu nozaru attīstība valstij ir prioritāra. K.Šmits uzsver:
atšķirībā no tautsaimniecības plānošanas, kas aptver 30 gadu
periodu, darba tirgus ilgtermiņa prognoze, plānojot, cik
speciālistu būs nepieciešams kādā nozarē, var tikt veikta tikai
nākamajiem 5–10 gadiem. Lai gan izglītības procesa nodrošinātāji
un darba devēji teiktu paldies arī par šāda termiņa
prognozēm.
Darba tirgus nevēlas visus darba ņēmējus
Nacionālā Lisabonas programma sevī
ietver nodarbinātības politikas pamatnostādnes 2005.–2008.gadam.
Viena no būtiskākajām – veicināt “dzīves cikla” pieeju
nodarbinātībai. Tas nozīmē, ka darba tirgū būtu jāiekļaujas
visiem darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem: gan jauniešiem, gan
pirmspensijas vecuma cilvēkiem, gan sievietēm ar maziem bērniem.
I.Tāre uzskata – ir nepieļaujami, ka 11% no ekonomiski
neaktīvajiem cilvēkiem nestrādā tādēļ, ka viņiem jāaprūpē bērni
invalīdi vai veci cilvēki. Valstij ir jānodrošina šādu cilvēku
aprūpes iespējas vai nu institūcijās vai dienas centros, lai viņu
radinieki varētu strādāt un saņemt algu, nevis pabalstu.
I.Tāre stāsta, ka visgrūtāk ir darba tirgū integrēt jauniešus,
gados vecākus ļaudis un cilvēkus ar atkarībām. Jauniešu
konkurētspēju darba tirgū galvenokārt ierobežo praktiskās darba
pieredzes trūkums. Lai šo mezglu kaut daļēji atrisinātu, NVA
vasarās skolēniem rīko subsidētos nodarbinātības pasākumus.
Attiecībā uz gados vecākiem ES ir skaidra nostāja – pēc iespējas
ilgāk noturēt cilvēkus darba tirgū. Protams, paaugstinot
pensionēšanas vecumu, jānodrošina, lai šai vecuma grupai būtu
iespējas atrast darbu. Valsts te varētu nākt talkā ar
subsidētajām darba vietām, kā arī veicināt šo cilvēku
pašnodarbinātību.
I.Tāre uzskata: lai nodrošinātu sociālās atstumtības riska grupu
iekļaušanos darba tirgū, nepietiek tikai ar subsidētajām darba
vietām vien. Tas varētu būt arī valsts atbalsts nodokļu
atvieglojumu veidā tiem darba devējiem, kas gatavi nodarbināt,
piemēram, bijušos ieslodzītos, jauniešus ar pamatizglītību, bez
darba pieredzes utt.
K.Šmits skaidro, ka EM nav iecerējusi ieviest šādus atbalsta
pasākumus, jo uzskata, ka to administrēšana būtu pārāk sarežģīta
un tādēļ visefektīvākā palīdzība ir tieši subsidētās darba
vietas. Tam gan nepiekrīt I.Tāre, norādot, ka ES veco dalībvalstu
pieredze liecina tieši pretējo.
Tautsaimniecībai pārorientējoties no darbietilpīgas uz zināšanu
ekonomiku, lai darba ņēmēji spētu neizkrist no darba tirgus, ļoti
svarīga ir viņu spēja pielāgoties mainīgajām darba tirgus
prasībām. Tādēļ ļoti būtiska ir mūžizglītības iespēju
nodrošināšana. Kā skaidro K.Šmits, jau pašlaik ir vairāki
atbalsta instrumenti tiem darba devējiem, kas investē līdzekļus
savu darbinieku apmācībā un kvalifikācijas celšanā. Nacionālā
Lisabonas programma arī paredz iekļaujošas mācību politikas
veicināšanu, kas vērsta tieši uz invalīdu profesionālo
rehabilitāciju. Tomēr neatbildēts ir jautājums, ko īsti iesākt ar
daudzskaitlīgo mazkvalificēto darbaspēku, kura liela daļa ne tuvu
nav jaunieši, augot pieprasījumam pēc izglītotiem un
kvalificētiem strādājošiem.
Kausētā siera šķēlīšu ražotne a/s “Rīgas piensaimnieks” Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I. |
Bez darbavietām nevar veicināt nodarbinātību
Kā “LV” savulaik uzsvēruši daži
sociālie darbinieki, viņi tiek galā ar bezdarbnieku motivēšanu
iesaistīties aktīvajos nodarbinātības pasākumos, spēj nodrošināt
pārkvalifikācijas iespējas, bet viņi ir bezpalīdzīgi, saskaroties
ar bezdarbu, īpaši laukos. 2004.gadā tikai 3,4% no visiem
nodarbinātajiem bija darba devēji, 6,2% – pašnodarbinātie, bet
87% – darba ņēmēji, kas ir sliktākais rādītājs ES.
Atsevišķi darba devēji apgalvo, ka pašreizējais Darba likums
neveicina uzņēmējdarbību, ir pārāk sociāls un labvēlīgs darba
ņēmējiem. Tam kategoriski nepiekrīt I.Tāre. “Mēs neesam saņēmuši
konkrētus piedāvājumus no darba devējiem, kas tad Darba likumā
būtu jāliberalizē. Kas tad būtu jādara – vai jāatvieglo
darbinieku atlaišanas kārtība? Tā jau tāpat nav sarežģīta.”
Turklāt šis noteiktais mēnesis, kad jābrīdina iepriekš par
darbinieku atlaišanu, ir nepieciešams NVA, lai tā varētu plānot
savus atbalsta pasākumus. I.Tāre arī kategoriski noliedz, ka
Latvijas situācija būtu līdzīga Vācijai, kurā vieglāk uzņēmumu
novest līdz bankrotam nekā restrukturizēt milzīgo atlaišanas
pabalstu dēļ. “Latvijā nekā tāda nav”. Uzņēmējdarbības attīstību,
pēc EM un LM domām, visvairāk kavē tieši lielais ēnu ekonomikas
īpatsvars, augstais nedeklarētās nodarbinātības īpatsvars, kas
kropļo konkurenci un bremzē ekonomisko attīstību. Tieši tādēļ
paredzēts par ESF līdzekļiem stiprināt Valsts darba inspekcijas
kapacitāti. Te gan jāpiebilst, ja darba inspektoriem netiks
paaugstinātas algas, nekāda kapacitāte neiznāks.
K.Šmits stāsta, ka EM prioritāte pašnodarbinātības veicināšanai
ir sekmēt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Tas iespējams,
veidojot komercdarbībai labvēlīgu vidi, veicinot finanšu
pieejamību. EM ir izstrādājusi “Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu
attīstības programmu 2004.–2006.gadam”, kurā plānoti gan
nodarbinātības pasākumi bezdarbniekiem, kas orientēti uz sava
biznesa attīstīšanu nākotnē, gan konsultatīvi pasākumi
komercdarbības sācējiem. Arī NVA 2006.gadā plāno uzsākt jaunu
pasākumu – konsultācijas komercdarbības sākšanai NVA
reģistrētajiem bezdarbniekiem. Diemžēl, kā stāsta K.Šmits, EM
priekšlikums par nodokļu samazinājumu individuālajiem uzņēmējiem
(tāpat kā tika samazināts uzņēmuma ienākuma nodoklis) nav guvis
Finanšu ministrijas atbalstu.
EM domājusi arī par uzņēmējdarbības veicināšanu reģionos, jo
pašlaik vismazāk pieteikumu uz struktūrfondu finansējumu
komercdarbības atbalstam ir tieši no Latgales. Tāpēc EM programmā
“Atbalsts komercdarbības infrastruktūras modernizācijai” paredz
lielākas dotācijas atbalstāmajiem reģioniem, īpaši Latgalei. EM
ar piesaistītu konsultantu palīdzību Latgalē sniedz arī
padziļinātu informatīvo atbalstu Eiropas naudas apguvei.
Skaidrs gan ir viens – nevar cerēt, ka jau tuvākajos gados laukos
būs pietiekami darba vietu. Tādēļ svarīgi veicināt darbaspēka
ģeogrāfisko mobilitāti. Tas nozīmē, ka mūsdienās cilvēki pārsvarā
nevis strādā tur, kur dzīvo, bet dzīvo tur, kur strādā. Jā,
valsts ilgtermiņa interesēs gan nav radīt pāris uzblīdušas
pilsētas un tukšus laukus, taču šābrīža situācijā cilvēkiem tomēr
svarīgāk ir strādāt, lai nezaudētu prasmes, nevis gaidīt, kad
parādīsies darbavieta tuvu dzīvesvietai.
Nacionālā Lisabonas programma ir vairāku ministriju kopdarbs, un
katra no tām nāk klajā ar savām prioritātēm nodarbinātības
veicināšanai. Tās izanalizējot, valsts, kā to aicina darīt
Eiropas Komisija, izvēlēsies trīs četras būtiskākās, kuru
īstenošanai tad veltīs visus spēkus. Jo līdz šim, piemēram,
runājot par rīcības plānu nabadzības un sociālās atstumtības
mazināšanai, viens no Komisijas pārmetumiem bija pārlieku lielā
sadrumstalotība un tik daudzu prioritāšu definēšana, ka skaidrs –
visas īstenot neizdosies. Lūgta minēt savu ministriju prioritātes
nodarbinātības veicināšanā, I.Tāre nosauc nedeklarētās
nodarbinātības mazināšanu, jaunu darba vietu radīšanu un ar
izglītību saistītos jautājumus – atbilstību darba tirgus prasībām
un profesionālo orientāciju. Savukārt K.Šmits uzsver
mūžizglītības attīstības stimulēšanu, pielāgošanās spēju un
mobilitātes sekmēšanu darba tirgū, kā arī jaunu darba vietu
radīšanu.
Rūta Kesnere,
“LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv