Svētku vakars Mārkalnē pirms pusgadsimta

“Vēl tagad mārkalniešu vidū klīst gandrīz vai teikas par pēckara gadu cilvēku entuziasmu pašdarbības un sporta dzīvē. 50.gados mārkalnieši atceras Gitas Briediņas aizrautību ciema kultūras dzīvē. Spilgtā atmiņā vērienīgi organizētie sporta svētki, dziesmu spēles, karnevāli, dramatiskā kolektīva izrādes,” – tā rakstījusi Mārkalnes astoņgadīgās skolas direktora vietniece Ž.Mahņeva jau ceturtdaļgadsimtu pēc plašiem kultūras pasākumiem un pirmā etnogrāfiskā ansambļa dibināšanas Vidzemē.

Mēģinājumi Mārkalnes ciema klubā; Oto un Gita Briediņi 20.gs. 60.gados Foto no autoru personīgā arhīva

Piecdesmitie gadi vienai no raksta autorēm ir dzimšanas un bērnības laiks, otrai – radoša darba gadi. Tomēr minētās kultūras dzīves sakarā mūs vieno tas, ka abas esam bijušas tur klāt – Gita Briediņa bija šī nenogurdināmā dziedāšanas skolotāja ar filoloģisku izglītību, kas mācīja mūzikas mīlestību un muzicēšanu Mārkalnes ciema iedzīvotājiem, vāca folkloru, diriģēja korus, vadīja ansambļus, kopā ar dzīvesbiedru dejoja tautas dejas, iestudēja operetes, bērnu operas un baletus un paveica arī tādu milzīgu darbu kā etnogrāfiska uzveduma “Svētdienas vakars Mārkalnē” iestudēšana. Savukārt Dace Markus (Briediņa) tajos gados tika ņemta līdzi mēģinājumos un pasākumos, jo kur gan lai paliek lauku bērns pirmsskolas vecumā, ja abi vecāki ir tik aktīvi. Paldies Gitai Briediņai par atmiņām, fotogrāfijām un avīžu izgriezumiem, bez kuriem šis raksts nebūtu tapis!
Mārkalne ir pierobežas pagasts, tādēļ aprakstāmā ansambļa uzveduma sižeta pamatā bija reāli nostāsti par to, kā igauņu puiši nākuši latviešu meičas lūkoties. Muzikālo skanējumu veidojot, Gita Briediņa izmantoja tautasdziesmas un citas dziesmas un melodijas, kas saklausītas Alūksnes novadā. Folkloru pierakstīt palīdzēja tā laika Mārkalnes septiņgadīgās skolas skolēni, gan tekstus, gan mūziku skolotāja ieguva arī no Alūksnes apkaimes iedzīvotājiem, jo viņa bez skolas pasākumiem vadīja vēl astoņus mākslinieciskās pašdarbības kolektīvus un devītajā – jauniešu deju kolektīvā dejoja pati kopā ar dzīvesbiedru skolotāju Oto Briediņu.
Mārkalnē savāktos folkloras materiālus skolotāja Gita Briediņa vairākkārt nodeva Latvijas Zinātņu akadēmijas folkloristiem, kā dāvanu pretim saņemot “Folkloras vācēju rokasgrāmatu” un pateicības rakstu. 1957.gada 29.janvārī laikrakstā “Padomju Alūksne” publicēts Edgara Dambura raksts “Dziesma palīdz dzīvot un strādāt”, tajā lasāms: “Ziemas atkušņos un pavasara šķīdonī Mārkalnē braukšus gandrīz neiespējami aizkļūt – ceļi tādi, ka bail. Tad arī iznāk tā – ciems neatrodas nezin kādā pasaules malā: no Alūksnes tikai 15 kilometru, taču lielāko gada daļu no centra tikpat kā atgriezts. Bet nevajag domāt, ka tur dzīvo tālumnieki. Nē, šajā Vidzemes malienā ne mazums čaklu, kulturālu cilvēku, kuri kaislīgi mīl mūziku, dziesmas un tautiskās dejas. Ne jau velti mākslinieciskajā pašdarbībā mārkalnieši skaitās vai visaktīvākie rajonā.” No publikācijas uzzinām, ka sākumā Mārkalnē domāts rīkot apdziedāšanās vakaru, bet savākto materiālu bijis tik daudz, ka sākuši sapņot par plašāku uzvedumu. Te noderējusi skolotājas aizraušanās ar folkloru, viņas vērojumi kādās kāzās, kā arī daudzu citu ciema iedzīvotāju palīdzība, piemēram, igauniete Aino Priede ciemojusies pie igauņu mežsarga Vastselīnas rajona Miso ciemā un atnesusi vērtīgus materiālus, daudz stāstījušas Marta Rāte, Emīlija Ķēzele, Leonora Smirnova, Roņu māte. Kadaku tante u.c. Laikrakstos lasāmi aktīvāko uzveduma dalībnieku un atbalstītāju vārdi. Mārkalnes un arī Pededzes ciemā atradās vecas lauku māmiņas un tēvi, vecmāmiņas un vectēvi, kuri zināja stāstīt, dziedāt un spēlēt, un krājās materiāli, arī tādi, kas nebija apkopoti Emiļa Melngaiļa “Latviešu mūzikas folkloras materiālos”.

Ar maza bērna acīm

Maza bērna atmiņa pēc tik daudziem gadiem ir pieaugusi, bet interesanti, ka palikušie iespaidi ir divējādi – pacilājoša muzikāla gaisotne un vairākas sīkas detaļas. Pirmais laikam gan tādēļ, ka ciema iedzīvotāji pulcējās mēģinājumos kā svētkos, pulcējās, lai dziedātu, spēlētu, dejotu. Detaļas saistītas ar to, ko nedarīja ikdienā, piemēram, apbrīnojami dabisku ābeļziedu gatavošana no papīra, ap stieplēm aptīts zaļais kreppapīrs veidoja kātiņu, sārtais papīrs – ābeļzieda vidu, bet no baltā papīra tika izgrieztas ziedlapas. Tie likās brīnumaini mākslas darbiņi, kas tapa bērna acu priekšā un vēlāk greznoja uzvedumā dziedošo un dejojošo sieviešu matus. Savukārt garās meiteņu bizes lielāko tiesu veidoja pie pašu matiem piepītas pakulu bizes. Arī sarkanās un melnās krāsās sīki rūtotais vilnas audums, no kāda tika šūti Mārkalnes tautumeitu brunči, raksta autorēm joprojām šķiet ļoti skaists pat mūsdienu izsmalcinātās modes konkurences apstākļos. Ievērības cienīgs ir fakts, ka tieši ar šīm aktivitātēm dienas gaismā tika celtas nianses, pēc kurām tautastērpi Mārkalnē atšķiras no citiem Alūksnes novadā. Prātā arī Mārkalnes kultūras nama priekšnamiņš, kur pulcējās uzveduma grupas.
Protams, arī šāda folkloras uzveduma atspoguļošanā presē bija nodevas padomju politiskajai iekārtai, tā 1957.gada 27.aprīlī laikrakstā “Cīņa” lasāms: “Krietnu darbu veikuši Alūksnes rajona Mārkalnes ciema jaunieši kopā ar pašdarbības kolektīvu dalībnieku vecākās paaudzes pārstāvjiem, iestudēdami tautu draudzībai veltītu uzvedumu “Svētku vakars Mārkalnē”.”
Uzdevumā mākslinieciski iestrādātā tautu draudzības ideja pirmajā brīdī šķiet klaja nodeva padomju ideoloģijai, tomēr ciema iedzīvotājiem šis bija arī reālās dzīves sižets, jo igauņu puiši bieži apmeklēja pierobežas latviešu ciema ballītes, šajos ciemos dzīvoja vairākas igauņu izcelsmes ģimenes, par ko liecināja ģimeņu uzvārdi – Koemeci, Ratsepi, Verro, Ojas, Adleri, Musti u.c. Bija arī krievu ģimenes – Smirnovi, Akimovi u.c.
Lai kā piepūlētu atmiņu, nenāk prātā cittautiešu ģimenes, kurās nebūtu pratuši latviešu valodu vai demonstratīvi nerunātu latviski. Tieši otrādi – šie nomales ciemi bija ļoti latviska vide ar latviešu mācībvalodas skolām, latviskās kultūras dzīvi, kurā citu tautību cilvēki iedzīvojās dabiski. Un etnogrāfiskais uzvedums bija latviskajā kultūrā balstīts dzīves atspoguļojums. Pirmais Vidzemē. “Mārkalniešu darbs jau tāpēc vien cildināms, ka mākslinieciskās pašdarbības laukā viņiem nav trūcis uzņēmības iet jaunus, sevišķi Vidzemē maz iestaigātus ceļus,” rakstīja E.Damburs laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Blakus tautasdziesmām uzvedumā skanēja arī pašu sacerēti panti, gan arī it kā pilnīgi neloģiski vārdu virknējumi, kas atgādināja skaniskus citas valodas atdarinājumus. Līdzīgi panti ar variācijām dzirdēti arī citos Latvijas novados, tie folklorizējušies gan kā t.s. krievu, gan čigānu dziesmas, kaut arī, piemēram, kā zina stāstīt Valdis Muktupāvels, vairākos gadījumos tādā pantā nav neviena čigānu vārda, tikai šai valodai raksturīgi skaņu grupējumi.
Ap septiņdesmit pašdarbnieku atsaucās G.Briediņas aicinājumam veidot etnogrāfisku uzvedumu. Senas krievu dejas rādījuši Akimovi no Pededzes. Aizrautīgi dziedājuši un dejojuši piekabinātājs Jānis Siļķēns, lopkopis Rudolfs Vītoliņš, laukkopji Andris Kļaviņš, Alma Bumbure, Elza Romka, Velta Aploka, būvstrādnieks Verners Paeglis, veikalvedis Alberts Salaks un viņa sieva Erna, skolas motorists Kārlis Skripītis, traktorists Arvīds Berkulis, kolhoznieks Ēriks Voits, kolhozu priekšsēdētāji Edgars Prindulis un Elmārs Strazds un daudzi citi.
Skolotājiem Austrai Bredenfeldei, Janīnai Sluckai, Anastasijai Jermakai, Genovevai Bērziņai, Oto Briediņam pat prātā nav nācis aizbildināties ar pedagoģiskā darba slodzi, arī viņi bijuši aktīvi uzveduma dalībnieki.
Uzvedumā skan kokles, vijoles, bajāns un cītaras. Kokļu pašiem gan nav, tās laipni aizdevis Alūksnes mūzikas skolas direktors Rihards Ādamsons, kurš kā skatītājs pats piedalījies visos uzveduma mēģinājumos. Kokles uz ciema klubu zirga pajūgā atvedis skolas kurinātājs Arvīds Krūmiņš jeb Krūmiņonkulis. Igauņu dejas bijušas vājākā uzveduma vieta, tādēļ beidzot nolēmuši uzveduma ideju par kaimiņtautu draudzēšanos īstenot arī dejošanā un uzaicinājuši četrus igauņu dejotāju pārus no Miso ciema. Tā atrisināta igauņu tautastērpu problēma, jo dejotājiem bijuši savi krāšņi tautastērpi.
Vai uzveduma teksti un mūzika saglabājusies? Diemžēl tikai atmiņās, jo tolaik G.Briediņa visu rūpīgi pārrakstījusi – tekstu mašīnrakstā, notis ar roku – un iedevusi Tautas mākslas nama direktoram T.Bērziņam, viņš solījis nokopēt un atdot, par melodijām ieinteresējies komponists A.Žilinskis, materiāli ceļojuši tālāk un tā arī nav atgriezušies Mārkalnē.
Lai arī cik folkloriski bija uzveduma teksti un pēc iespējas autentiski tautastērpi, ideologi centās uzvedumu ievirzīt vēlamā politiskā virzienā, piemēram, tika spriests par uzveduma nosaukumu, piedāvājot arī “Svētku vakars kolhozā”, “Vakarēšana”, kā arī ideju par revolucionāro cīņu iekļaušanu skatuves darbībās. G.Briediņa bijusi prātīgi domājoša skolotāja, kura atradusi mierīgus vārdus, lai panāktu vēlamo. Laikrakstā “Literatūra un Māksla” tas atspoguļots ar šādu prognozi: “Varbūt palikt pie Gitas Briediņas ierosinājuma: uzvedumu izveidot divās daļās – dot senatnes un šodienas atspoguļojumu, bet revolucionārās cīņas tradīcijas – 1905. un 1919.gadu kā vēlīnāko periodu atstāt citam sarīkojumam. Citādi iznāks parasta montāža.” [E.Damburs.]

Kurzemnieki – krāšņāki

Un uzvedums top pusgada laikā. Mēģinājumi notiek Mārkalnes ciema klubā, tos vienmēr apmeklē daudz skatītāju, vietējie līdzjutēji, Tautas mākslas nama direktors Tālivaldis Bērziņš, žurnālistes Velta Spāre un Anna Iļjina, kā arī laikraksta “Padomju Alūksne” redaktors Jānis Lapsa. “Svētdienas vakars Mārkalnē” tiek rādīts Mārkalnes klubā, bet vasarā atbraukušie viesi to noskatās arī brīvā dabā.
Jā, mārkalnieši uzstājās arī rajona jaunatnes festivālā, par to 1957.gada 18.aprīlī avīzē “Padomju Alūksne” lasāms: “Ciema skolotāji un kolhoznieki sagatavojuši jaunrades uzvedumu “Svētdienas vakars Mārkalnē”, kas rajona festivālā izpelnījās skatītāju nedalītu atsaucību.
Un kā uzvarētāji Mārkalnes mūziķi brauca arī uz Rīgu, lai sacenstos par tiesībām uzstāties Vispasaules jaunatnes festivālā Maskavā.
“…Atveras priekškars. Skatuves dziļumā kā dabisks zaigo rāms ezera līcis, klusi dus meža stūris. Bet tad cilvēki ienes jautrību. Ņirb viņu augumi tautiskajos tērpos, iešalcas dziesmas mārkalniešu izloksnē, ko klusi un maigi pavada divas kokles, viena cītara un trīs vijoles. Tā sākas senais “Svētdienas vakars Mārkalnē” – uzvedums, ko sagatavojis Mārkalnes etnogrāfiskais ansamblis,” laikrakstā “Cīņa” 1957.gada 1.martā rakstījis J.Ruskulis.
Pēc uzveduma Rīgā žūrija priecājās, ka mārkalnieši ieguvuši augstāko vērtējumu punktos, uzdāvināja uzveduma vadītājai Gitai Briediņai vijoli, pašdarbniekiem – ziedu pušķus, bet vienlaikus arī atzina, ka uz Maskavu brauks Bārtas uzvedums, tur krāšņāki tērpi – grezni vainagi, koši brunči, zeķes, kamēr mārkalnietēm ziedu vainadziņi un atturīgāku krāsu, kaut arī autentiski tērpi – Maskavā jāparāda košums. Nē, nekāda traģēdija nenotika, koru un ansambļu dziesmas Mārkalnē turpināja skanēt, tika vākta un Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtos nodota folklora, turpinājās dažādu uzvedumu iestudēšana – vairāk gan skolēniem, bet 1957.gadā nopelnītā vijole joprojām tiek spēlēta Briediņu mājās.
Stāstījums par pirmo etnogrāfisko ansambli Vidzemē varētu beigties līdzīgi V.Spāres raksta beigām laikrakstā “Padomju Latvijas Sieviete” 1957.gada februārī: “Un tad mēs šķiramies. Mārkalnieši sasēžas gan zirgos, gan sīkās grupiņās aiziet nakts tumsā uz mājām, kas atrodas citam tuvu, citam tālu. Līksmi noskan: “Uz redzēšanos! Do svidaņija! Nāgemiseni!””
Iedvesmojošas ir šīs atmiņas, spilgta liecība arī fotoattēli un raksti avīzēs. Ne ideoloģiju te meklēt, bet dziļu lauku iedzīvotāju muzikalitāti, valodas un mūzikas mīlestību, pacilājumu, kas rodas, veicot radošu uzdevumu, neatlaidību un pacietību, padarot visu kārtīgi un līdz galam – darba tikumu.

Gita Briediņa,
Dace Markus