ATSAUCĒ IETVERT:
Elza Radziņa
(10.02.1917. - 18.08.2005.). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.08.2005., Nr. 131 https://www.vestnesis.lv/ta/id/114728
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Elza Radziņa
(10.02.1917. – 18.08.2005.)
Noslēgusies kāda izrāde
dzīves garumā – mūžībā aizgājusi izcilā latviešu aktrise Elza
Radziņa.
Teātris ir ļoti trausla un gaistoša māksla, nākamībai paliek vien
atmiņas, fotoattēli, skaņu ieraksti, kāda videolente, stāstot par
skaistām lomām, par gudru, stipru un arvien pievilcīgu
aktrisi.
Par spīti laika varai uztveramāku būtību saglabā kino. Vēl pēc
gadiem skatītājus uzrunās Ģertrūde Grigorija Kozinceva
ekranizējumā “Hamlets” (1964), Oļiņiete Voldemāra Pūces “Mērnieku
laikos” (1970), Ance Oļģerta Dunkera filmā “Klāvs Mārtiņa dēls”
(1970), Māte Gunāra Pieša “Pūt, vējiņi!” (1973) un citi tēli. Ar
tiem Elza Radziņa ir suminājusi arī Latviju un nesusi tās gaišo
tēlu tālu pasaulē.
Līdzās skatuves un kino lomām Elzai Radziņai arvien tuva bija
dzeja, tās valodā viņa bieži uzrunāja zinātniekus un kultūras
cilvēkus Latvijas Zinātņu akadēmijā, pati būdama akadēmijas goda
locekle. Pat Aizsaulē viņa paliek Triju Zvaigžņu ordeņa
virsniece, Jelgavas pilsētas goda pilsone, mūža balvas par
ieguldījumu teātra mākslā laureāte. Par aktrisi uzņemta filma,
viņa ir gleznota un apdziedāta. 2002.gada 16.aprīlī viņai savu
dzejoli veltīja Andrejs Eglītis:
Viss vārdu
skaistums, kas
Jūsu mutei dots –
Ir dots no Dieva
To debess apliecina un
Ceļos nometusies ieva
““Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama” – tas ir mantojums no manas tautas un pavisam tieši – no manas mammītes.” Tā Elza Radziņa atzina “Latvijas Vēstneša” izdotajā grāmatā “Triju zvaigžņu gaismā” 1998.gadā.
Dārzos rudens krāsās zied augusts, pilnos auļos turpina traukties dzīve. Nu jau bez Elzas Radziņas.
“LV”