• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mācīties spēj visi. Bet vai visi to Latvijā apzinās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.10.2000., Nr. 348/349 https://www.vestnesis.lv/ta/id/11475

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ordeņa virsniece Milda Grīnfelde

Vēl šajā numurā

05.10.2000., Nr. 348/349

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mācīties spēj visi. Bet vai visi to Latvijā apzinās

No 28. līdz 30. septembrim Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Ziemeļvalstu padomi rīkoja ievadkonferenci sadarbības projektam "Pedagogu izglītošana Latvijā 2000–2002".

PEDAGOGI.JPG (28081 BYTES)

Arvids Karlsons, Anna Dreimane un Mudīte Reigase

Ir lietas, ko mainīt nav mūsu spēkos. Lai kā mēs to vēlētos, nav iespējams ietekmēt un grozīt to, kādi mēs ienākam šai pasaulē. Tomēr pilnvērtīgi jādzīvo ir arī tiem, kuru fiziskais ietvars un gara spējas krasi atšķiras no apkārtējiem. Izglītība ir viens no svarīgākajiem dzīves veidošanas posmiem. Tā nav atsevišķu cilvēku privilēģija. Līdzšinējā pasaules un Latvijas pieredze liecina, ka visi cilvēki, pat ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem, ir spējīgi mācīties.Problēma ir saistīta ar viņiem piemērotu mācību darba apstākļu radīšanu. Lai risinātu šo problēmu, no šā gada 28. līdz 30. septembrim Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sadarbībā ar Ziemeļvalstu padomi rīkoja ievadkonferenci sadarbības projektam "Pedagogu izglītošana Latvijā 2000–2002".

Konferencē piedalījās projekta vadītāji — Arvids Karlsens no Norvēģijas un Ingibjorga Hardardotira no Islandes,Oslo un Reikjavīkas pedagoģisko augstskolu mācībspēki, vispārējās un speciālās izglītības iestāžu pedagogi no vienpadsmit Latvijas rajoniem, trīs augstskolu — Latvijas Universitātes, Liepājas pedagoģijas akadēmijas un Rēzeknes augstskolas — pārstāvji, kā arī IZM darbinieki.

Atklājot konferenci, IZM Eiropas integrācijas un starptautiskās palīdzības programmu koordinācijas departamenta direktors Nils Sakss sacīja, ka speciālā izglītība ir viena no prioritātēm, domājot par izglītības attīstību Latvijā. Tiecoties iestāties Eiropas Savienībā, jāielāgo princips, ko saistībā ar speciālo izglītību ievēro ES dalībvalstis, proti, no segregācijas uz integrāciju. Kopš XIX gadsimta sākuma, kad Eiropā palēnām sāka apzināt bērnus ar speciālajām vajadzībām, daudzas valstis ir izgājušas vairākus ceļus: sākotnēji šie bērni tika sakopoti speciālās skolās, tad, pakāpeniski īstenojot integrācijas principu, vispārizglītojošās skolās tika veidotas speciālās klases, bet patlaban daudzās valstīs tiecas bērnus ar speciālajām vajadzībām integrēt vispārizglītojošo skolu parastajās klasēs. 1994. gadā pieņemtajā Salamankas rezolūcijā ir ietverta nostādne "Skola visiem", kas paredz nodrošināt izglītības pieejamību katram skolēnam. Analizējot datus par bērnu ar speciālajām vajadzībām apmācību, jāsecina, ka Latvija integrācijas gaitā ir tālu atpalikusi pat no Lietuvas un Igaunijas. Bet ir skaidrs, ka nevar integrāciju sākt bez attiecīgas skolotāju sagatavošanas. Tādēļ projekts, kas paredz pedagogu izglītošanu, ir ļoti svarīgs Latvijai. N. Sakss pateicās Ziemeļvalstu pārstāvjiem gan par projekta materiālo atbalstu, gan par iespēju gūt to valstu pieredzi, kas tiek minētas kā integrācijas paraugvalstis speciālās izglītības jomā.

Norvēģijas vēstniecības pārstāvis, padomnieks Ārne Sinness atzina, ka Latvijai nāksies vienā desmitgadē paveikt to, ko Ziemeļvalstis īstenojušas piecdesmit gados, integrējot bērnus ar speciālām vajadzībām vispārizglītojošajās skolās un sabiedrībā. Viņš uzsvēra, ka integrācija prasīs no valsts lielākus līdzekļus nekā speciālo skolu finansēšana, tomēr jāapzinās tās nepieciešamība. Valstī ir jārisina diskusija par to, ciktāl īstenot integrāciju, ņemot vērā Latvijas sociālekonomisko situāciju.

Projekta vadītājas asistente, Gaujienas speciālās internātskolas direktore Mudīte Reigase pastāstīja, ka Norvēģijā "Skola visiem" ir pilnībā īstenots projekts. Speciālās skolas tur vairs nepastāv, jo visi bērni ir integrēti vispārizglītojošās skolās, kas saņem papildu finansējumu par bērnu ar speciālajām vajadzībām apmācību. Pašvaldībai, kuras teritorijā piedzimis bērniņš ar speciālajām vajadzībām, līdz viņa skolas gaitu sākumam ir jānodrošina atbilstošu pedagogu sagatavošana vai piesaiste. Uz kādreizējo speciālo skolu bāzes ir izveidoti konsultatīvie centri, kur notiek gan pedagogu, gan vecāku izglītošana, kā arī vairāku nedēļu kursi bērniem ar speciālajām vajadzībām.

Latvijas Republikas Izglītības likumā, Vispārējās izglītības likumā un Speciālās izglītības attīstības koncepcijā ir noteiktas divas speciālās izglītības pamatnostādnes: pirmkārt, Latvijā jāpastāv abiem speciālās palīdzības sniegšanas veidiem — speciālās izglītības iestādēm un speciālai palīdzībai bērnam vispārējās izglītības iestādē; otrkārt, katram bērnam ar speciālām vajadzībām tiek nodrošināta iespēja izglītoties tieši viņam vispiemērotākajā izglītības iestādē, nodrošinot kvalificētu speciālu palīdzību un iespēju sagatavoties dzīvei. Projekta vadītāja Latvijā IZM Vispārējās izglītības departamenta vecākā referente Anna Dreimane pastāstīja, ka projekta rezultātā tiks konstatēts, vai šīs pamatnostādnes atbilst Latvijas vajadzībām, iespējām un apstākļiem, kā arī izvērtēta to saskaņa ar Eiropas pieeju speciālajai izglītībai. Īstenojot projektu, padziļināsies sadarbība starp vispārējās un speciālās izglītības iestādēm, bet galvenais, ka šajā darbā iesaistīsies arī augstskolas. Var runāt par integrācijas nepieciešamību, var noskaņot sabiedrību par labu integrācijai, bet , ja pedagogs nebūs sagatavots darbam ar šiem bērniem, integrācijas īstenošanai nebūs lielas nozīmes.

Pēc Norvēģijas un Islandes parauga Latvijā veidos speciālās palīdzības nodrošināšanas tīklu. Šis darbs jau ir aizsākts, patlaban piecām speciālās izglītības iestādēm Latvijā ir piešķirts attīstības centru statuss: Rīgas speciālajai pamatskolai bērniem ar psihiskās attīstības aizturi un mācīšanās grūtībām, Strazdumuižas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolai, Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolai, Pelču un Kokneses speciālajām internātskolām bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.Šīs skolas ir profesionāli padomdevēji tām vispārējās un profesionālās izglītības iestādēm, kurās mācās bērni ar attīstības traucējumiem. Jau trīs gadus visas speciālās izglītības iestādes apkopo ziņas savā rajonā par tiem bērniem, kas atbilstoši skolas specifikai mācās parastajās skolās, un ir gatavas sniegt palīdzību. Līdzekļu trūkuma dēļ diemžēl ir apstājusies attīstības centru tālāka izveide.

Projektā līdzās speciālajām skolām ir iesaistītas tās vispārizglītojošās skolas, kurām jau ir iestrādes integrācijas jomā, un augstskolas, kas ir gatavas padziļināt speciālo pedagogu sagatavošanas darbu. Projektā iesaistītie cilvēki darbosies kā multiplikatori savos reģionos.

Ziemeļvalstu padome katrā Baltijas valstī finansēja vienu lielu projektu, kam kaimiņvalstīs tika izstrādāti apakšprojekti, kas ļauj katrai valstij iekļauties pārējo divu valstu projektos.

Sadarbībā ar Igauniju tiks īstenots apakšprojekts "Bērnu ar speciālajām vajadzībām sagatavošana darbam speciālās izglītības iestādēs un integrēšana profesionālās izglītības sistēmā". Šis apakšprojekts Latvijai ir ļoti svarīgs, jo patlaban profesionālās izglītības iestādes atturīgi piedalās bērnu ar speciālām vajadzībām sagatavošanā darbam, tādēļ ka trūkst atbilstoši kvalificētu speciālistu. No 1993./1994. mācību gada Latvijā bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem pēc devītās klases ir iespējams mācīties arodklasēs. Ir jāizpēta, vai šādu klašu izveide ir bijis pareizais problēmas risinājums, un jānoskaidro, kā sadarboties ar profesionālās izglītības iestādēm, lai bērniem ar speciālām vajadzībām būtu plašākas iespējas apgūt arodu.

Sadarbībā ar Lietuvu tiks īstenots otrs apakšprojekts — "Rēzeknes pilsētā un Rēzeknes rajonā dzīvojošo bērnu speciālo vajadzību nodrošināšana reģiona robežās". Būs iespējams noskaidrot, vai vienā reģionā, tuvu dzīvesvietai, var nodrošināt pilnīgi visas speciālās vajadzības. Rēzekni izvēlējās tālab, ka pilsētai jau ir izveidojusies sadarbība ar attiecīgo Lietuvas reģionu, kur tiek īstenots līdzīgs projekts, turklāt Rēzeknes rajonā ir daudz speciālās izglītības iestāžu un Rēzeknes augstkola ir gatava iesaistīties šai darbā.

Visu trīs projektu galvenais sasniegums būtu panākt to, lai jebkuras pedagoģiskās augstskolas absolvents ir gatavs strādāt ar jebkuru bērnu, ņemot vērā viņa attīstības līmeni, veselības stāvokli. Galvenais — lai pedagogs saprastu un pieņemtu katru bērnu neatkarīgi no tā, kāds viņš ir ienācis šai pasaulē.

Kopš 1989./1990. mācību gada Latvijā tiek izglītoti tādi bērni, kas agrāk skaitījās neapmācāmi smagas garīgas atpalicības vai vairāku ļoti smagu attīstības traucējumu dēļ. Šo darbu ar dažiem bērniem sāka Liepājas un Daugavpils speciālās skolas, bet patlaban C līmeņa klasēs mācās jau piecsimt līdz sešsimt agrāk tā saukto neapmācāmo bērnu. Diemžēl pilnīgi neatrisināts ir jautājums par šo bērnu likteni pēc skolas beigšanas.Tā kā darbu atrast nav iespējams, viņi nonāk pansionātos, kur dzīve slīd tiem garām. Kopumā no tiem jauniešiem, kas apgūst amatu speciālo skolu arodklasēs, darbu izdodas iegūt aptuveni pusei — galvenokārt tiem, kuri nāk no labvēlīgām ģimenēm. Tomēr patlaban gandrīz divas trešdaļas no 10 077 bērniem, kas mācās 63 speciālās izglītības iestādēs un vispārizglītojošo skolu speciālās klasēs, ir no trūcīgām vai nelabvēlīgām ģimenēm. Viņu patstāvīgā dzīve pēc skolas beigšanas ir likteņa rokās.

A.Dreimane uzskata, ka viens no uzdevumiem Latvijas izglītības jomā turpmāk būs nodrošināt personām ar speciālām vajadzībām iespēju iegūt izglītību atbilstoši viņu interesēm, spējām un veselības stāvoklim jebkurā izglītības iestādē. Tomēr vēl pēc diviem trim gadiem integrācija būs dziļi individuāls process, jo pilnīgi visus bērnus nevarēs integrēt vispārizglītojošās skolās. Tas būs atkarīgs kā no blakussaslimšanām, tā no ģimenes atbalsta.

Kā paraugu integrācijas iespējamībai A.Dreimane minēja Rīgas 66. speciālo vidusskolu. Latviešu un krievu plūsmās līdzās mācās gan veseli bērni, gan ar skoliozi slimie, bet šogad tiem pievienojušies bērni ratiņkrēslos. Tika paplašinātas durvis, pārbūvētas tualetes, iegādāts mikroautobuss. Līdz jaunajam gadam ar Rīgas domes atbalstu pabeigs lifta būvi. Tomēr šīs pārmaiņas nelīdzētu nenieka, ja skolā nevaldītu sapratnes un izpalīdzības gaisotne gan no skolēnu, gan pedagogu, gan vecāku puses.

Konferences atklāšanas dienā speciālās izglītības iestāžu audzēkņi un pedagogi sniedza apsveikuma koncertu. Klausoties to, neviļus radās jautājums: vai un kad būs iespējams vispārizglītojošā skolā tik pamatīgi, pacietīgi, iejūtīgi un individuāli strādāt ar šādiem bērniem? Patlaban uz šo jautājumu atbildi sniegt nav iespējams. Vien jātec, ka nedrīkst neapdomīgi iznīcināt esošo speciālās izglītības sistēmu, kamēr nav skaidrs, vai reformas nāks par labu bērniem, un kamēr nav būtiski mainījusies pedagogu un visas sabiedrības domāšana, attieksme un rīcība.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!