2000. gada 4. februārī

Par sevi, par dzīvi

Mūsu saruna notika Gaiļezera slimnīcā, kur Milda Grīnfelde jūlija sākumā tika izmeklēta sakarā ar redzes traucējumiem. Pirmajai sarunai mani iedrošināja viņas meita Ieva, kas te pavadīja augas dienas, jo māte pēc smaga kritiena patstāvīgi vairs no gultas necēlās. Kad es Ievai kādu vakaru gaitenī apvaicājos, vai es varētu ar viņas māmuļu aprunāties, Ieva sacīja: "Nāciet tūlīt! Viņa te jūtas vientuļa, labprāt ar jums patērzēs."

Milda Grīnfelde mani tiešām sagaidīja ar sirsnīgu smaidu, bet tūlīt piebilda: "Par Čaku gan esmu jau visu izstāstījusi. To, kas man vēl būtu sakāms, es gribētu pati uzrakstīt. Par Čaku un arī par Endzelīnu es tomēr ceru vēl uzrakstīt. Tiklīdz spēki atgriezīsies. Jo tam vajadzētu būt ar manu roku rakstītam, ar manis pašas vārdiem izteiktam."

Tam varēju vien piekrist. Sacīju, ka viņu kā Dzejnieka mūzu jau mazliet pazīstam no paša Čaka dzejas, bet šoreiz viņa lasītājiem varētu pastāstīt par savu dzimtu un dzīves gājumu. "Jā, par Čaka mūzu mani saukuši gan kādreiz," viņa uz to atteica un mazliet draiski piebilda: "Vilnis Eihvalds jau mani citādi neuzrunāja kā vien par Debesu dāvanu."

Lai netraucētu kaimiņienes, sarunājāmies pusčukstus. Mildas Grīnfeldes stāstījums bija ļoti dzīvīgs — ar tēlaini zīmētām seno dienu ainām un jaunības draugu portretējumiem. Reizēm skatiens aizklīda tālumā, meklējot notikumu kopsakarības, cenšoties atcerēties kādu piemirsušos vārdu. Brīžam viņa satvēra manu roku, cieši ieskatījās acīs — kā esmu sapratusi teikto, kā es to uztveru. Stāstījumu centos pierakstīt pēc iespējas precīzi, izlaižot tikai tās vietas, kur domas pavediens šķita aprāvies.

Un tā — stāsta

Milda Grīnfelde:

Esmu dzimusi 1909.gada 20.aprīlī. Tēvs pēc Piektā gada revolūcijas bija izsūtīts uz Sibīriju, sieva viņam pēc diviem mēnešiem sekoja. Tā es piedzimu Novosibirskā. Mana bērnība pagāja Novonikolajevā. Latviešu mājas tur varēja pa gabalu pazīt. Visiem bija ābeles un puķu dārzi. Arī vietējie sibīrieši bija tīrīgi, grīdas mazgāja pa trīs reizēm dienā. Bija jau arī jāmazgā, jo viņi pastāvīgi grauza saulespuķu sēklas un čaumalas spļāva uz grīdas. Tomēr mums apkārt bija daudz inteliģentu cilvēku. Krievu, poļu, vācu inteliģence. Ne tā, kā vēlāk boļševiku laikos, par kuriem raksta Valentīns Jakobsons. Viņš uz Novosibirskas apgabalu tika izsūtīts 1941.gada jūnijā. Tie jau bija citi laiki.

Pirmās atmiņas man ir no trīs vai četru gadu vecuma, kad tika iesvētīta tēva celtā māja. To sauca par Pēterburgas modeli — divi stāvi, sarkanie ķieģeļi, rakstaini dzelzs vārti. Tēvs bija vecākais savā ģimenē un rūpējās par jaunākajiem. Pavisam viņi bija četri dēli. Tēvs aicināja brāļus pie sevis. Jaunākais brālis pabeidza Tomskas universitāti.

Tēvs lasīja avīzes un vienmēr teica: "Tāda iekārta nevar ilgi pastāvēt." Viņš agri saprata, ka veidojas Latvijas valsts, un bija sapircies zeltu, lai tiktu mājās. 1920.gada vasarā viņš uzpirka vienu dzelzceļa vagonu, kurā sasēdināja latviešu mātes ar bērniem. Arī mūs ar māti. Rīgā ieradāmies augustā. Tūlīt bija jāmeklē skola. Nonācām 8.pamatskolā, kas atradās Bruņinieku ielā 24. Mani sauca Milda Ziedaine, bet darbiniece, kas mūs pieņēma, bija pārklausījusies un "Ziedaines" vietā uzrakstījusi "Ziediņa". Tā es kļuvu par Ziediņu, jo bija jau izrakstīti pirmie dokumenti un tēvs vairs negribēja uzvārdu labot.

Ko esmu mantojusi no saviem vecākiem? Tēvu un māti interesēja izglītība, viņi mani virzīja uz dažādām zinībām, arī uz valodu apgūšanu. Viņi abi bija muzikāli. Tikai ar māti mums iznāca nesaprašanās. Viņa kā soprāns nevarēja saprast, kāpēc man nav tikpat augsta balss. Bet es jau pamatskolā dziedāju pirmajos altos. Tēvam bija ļoti izteikta humora izjūta, viņš prata novērtēt labu joku. Man krievu literatūrā vistuvākie ir Ļermontovs un Čehovs, bet tēvam — Ļevs Tolstojs. Viņa darbus tēvs lasīja visus pēc kārtas, dažus pat vairākas reizes. Mātei vistuvākie dzejnieki bija Elīna Zālīte un Jānis Poruks. Arī man jaunībā Zālīte nozīmēja ļoti daudz. Viņas dzeja bija tik jauka, muzikāla. Kā tā šūpuļdziesmiņa:

Guli, bērniņ, guli mazs,

Aizmiedzi bez pasakas!

Ārā vētra jūru kuļ,

Guli, bērniņ, guli gul.

Elīna Zālīte slimoja ar kaulu tuberkulozi, ārstējās Davosā un Ēģiptē. Bet es viņu sastapu vienmēr smaidošu. Ļoti mīlīgu un skaistu. Es toreiz klusībā domāju: "Kaut varētu saslimt ar tuberkulozi, tad varbūt es arī kļūtu dzejniece!"

Māte bija ārkārtīgi godīgs cilvēks. Melot viņa nemaz neprata. Ja kāds no mums, paslēpes spēlējot, bija pabēdzis zem viņas brunčiem, māte neparko nespēja pateikt, ka tur neviena nav. Ja nu vienīgi neteikt neko. Un vēl viņa bija ļoti līdzjūtīga, vienmēr kaut ko iedeva ubagiem. Bagātīgi atlīdzināja, ja kāds kaut ko labu bija izdarījis. Daudz dāvaniņu tika austrietim Hansam Šaicam, kas man mācīja vācu valodu.

Ģimnāzijā mēs mācījāmies latīņu un franču valodu. Latīņu valodā es biju štrunts, bet franču valoda man labi padevās. Tā mēs latīņu valodā bijām tikuši līdz Ovīdijam. Bet tur kāds priekšvārds bija uzrakstīts franciski. Mūsu skolotājs Ernests Blese paskatījās uz klasi — kurš to varētu pārtulkot? Visi vienā balsī sauca: "Ziediņa! Ziediņa!" Es gāju priekšā un gatavojos tūlīt spert vaļā, bet jau pie pirmā teikuma paliku domīga. Un tad manā galvā uzpeldēja īstie vārdi. Es netulkoju burtu, bet garu. Un pēkšņi ieraudzīju apbrīnu Bleses acīs. Varbūt tai brīdī kaut kas izšķīrās manā liktenī. Esmu daudz tulkojusi no angļu, franču un krievu valodas. Romānus, lugas. Arī Igo dzejoļus, kad kopā ar Maiju Silmali tulkojām "Nožēlojamos". Dzejoļus mēs bijām atstājušas uz beigām, jo viņa dzeju nepazinām. Tad es sastapos ar šveicieti Rūdolfu Maureru. Mums iznāca saruna par franču literatūru un es palūdzu, vai mēs nevarētu dabūt kādu Igo dzejoļu grāmatu. Un viņš atsūtīja četrus Igo sējumus. Ar Rūdolfu mēs vēl tagad sarakstāmies. Pie tam nevis franciski, bet latviski. Grāmatas es lasu lēni. Bieži vien atgriežos pie kāda skaista teikuma un domāju — kā es to tulkotu?

Ar Kārli Grīnfeldu mēs apprecējāmies, kad es Spārē strādāju par telefonisti. Uz paziņojumu, ka filoloģijas studente Milda Ziediņa saderinājusies ar ķīmijas studentu Kārli Grīnfeldu, pirmie reaģēja mani draugi no Dziesmuvaras. Saņēmu kartīti ar humoristiskiem pantiem, kurus bija sacerējuši mūsu diriģents Ādolfs Ābele un labākais tenors Jānis Rudzītis — katrs pa rindai:

Kad abi Monā glāzi tējas dze®am,

Uz jūsu kāzu izjukšanu ceram.

Lai neapnīkst Tev jaunu meitu dienas,

Kad daiļi kungi labprāt klātu slienas .

Es atšifrēju, ka pirmo un trešo rindu rakstījis Rudzītis, bet otro un ceturto — Ābele.

Grīnfelds bija ļoti gudrs cilvēks, spējīgs ķīmiķis. Viņš atklāja, kā var iegūt tā saukto smago eļļu, kuru izmantoja tuberkulozes ārstēšanai. Ar smago eļļu viņš maksāja arī mūsu zobārstei Grīna kundzei. Mums piedzima meita un dēls. Juris nomira ar sirds kaiti. Ieva, viņas meita Baiba un pieci mazmazbērni rūpējas par mani. Bet Grīnfelds aizgāja leģionā un neatgriezās. Arī toreiz, kad piedzima meita, Ābele ar Rudzīti atsūtīja pašsacerētu apsveikumu:

Lūdzam mēs no mīļā Dieva,

Lai aug liela mazā Ieva!

Un kā krietna latvju sieva

Bēg no vācieša un krieva .

Rudzītis vienmēr bija uz jokiem. Labs draugs. Toreiz, kara beigās, viņš mani ar bērniem bija pierakstījis bēgšanai uz Vāciju, bet man jau figurēja Čaks un es nekur negribēju braukt. Pats Rudzītis jau mani ar Čaku bija iepazīstinājis. Reiz viņš piezvanīja un aicināja mani ciemos, sacīdams, ka noteikti būs Čaks ar saviem dzejoļiem un varbūt arī Sudrabkalns. Es lepni atteicu: "Vajag man Čaku! Es varu lasīt viņa grāmatas." Bet vēlāk tomēr satikāmies.

Pēc atgriešanās no Sibīrijas apprecējos ar Kārli Ozolu. Viņa pirmā sieva, Krievijas latviete, bija mirusi. Jau Maskavā viņš bija iecelts amatā — par Latvijas valsts izdevniecības kadru daļas vadītāju. Ozols nāca no Jelgavas, bija audzis trūcīgā ģimenē. Nezin kā bija nokļuvis cietumā. Pēc tam nāca partija un tie amati. Bet viņš nebija slikts cilvēks, daudziem palīdzēja. Arī kā čekists. Ozols bija gudrs čekists.

Par telefonisti toreiz kļuvu nejauši. Es vēl studēju un par strādāšanu nebiju nopietni domājusi. Bet notika tā. Kādu dienu pie pasta un telegrāfa pārvaldes, kas atradās kanālmalā, sastapu mūsu skaisto dziesmuvarieti Tamāru. Vienmēr viņa staigāja izmālēta un nopulēta, bet nu bija galīgi noraudājusies un nikna. Esot izsludināta telefonistes vieta, bet viņai atteikts. Un direktors Einbergs esot melojis, teikdams, ka vajadzīgas tieši franču valodas zināšanas. Tamāra prata angliski un uzskatīja, ka ir vienkārši piemānīta. Patiesībā bija paredzēts ierīkot tiešo vadu ar Parīzi, jo Berlīnes līnija, caur kuru gāja visas ārzemju sarunas, bija pārslogota. Bet es gribēju pārliecināties, vai Tamāra ir vai nav piemānīta. Es taču pratu franču valodu. Redzēs, ko man sacīs. Vēru smagās durvis vaļā. Ieeja bija no kanāla puses. Pie milzīga galda sēdēja pats direktors. Iepretim gar sienu — krēslu rinda. Direktors aicināja mani paņemt krēslu un apsēsties. Pēc tam palūdza franciski pastāstīt par savu rīta cēlienu. Diezcik tālu nebiju tikusi, kad viņš teica: "Paldies! Savu lēmumu jums paziņosim." Pagriezos uz durvju pusi, paspēru pāris soļus. Pēkšņi atcerējos krēslu. Griezos atpakaļ un noliku krēslu vietā. Sastapos ar labvēlīgu skatienu. Varbūt krēsls vairāk izšķīra nekā valoda. Mani pieņēma. Sākumā biju domājusi strādāt tikai vasaras mēnešus, bet uz Spāri atbrauca tas ķīmijas students un prāti grozījās. Vēlāk es Spārē biju liela dāma. Mani pat ievēlēja par evaņģēliski luteriskās Baznīcas dāmu komitejas priekšnieci.

Toreiz, pirms nonākšanas "Zelta ābelē", biju bezdarbniece. Kādu dienu cepu virtuvē zivis, kad pēkšņi atskanēja zvans. Parāvu pannu nost no uguns un gāju pie tālruņa. Un atskanēja jautājums: "Vai jūs esat tā ar Andersones balsi?" Domāju, ka mani kāds grib izjokot, salīdzinot ar populāro nēģeru dziedoni. Nometu klausuli, bet tūlīt atkal atskanēja zvans. Tagad zvanītājs stādījās priekšā un atvainojās par pirmo uzrunu. Tas bija grāmatizdevējs Miķelis Gopers. Viņš man piedāvāja darbu savā apgādā "Zelta ābele" un uzaicināja uz lietišķu sarunu redakcijā, kas atradās Skolas ielā. Nosauktā alga bija trīs reizes lielāka nekā citās izdevniecībās. Šaubīties man lika tikai tas, ka nepratu rakstīt uz rakstāmmašīnas un vispār maz ko zināju no izdevniecību darba. Gopers man neatstāja daudz laika pārdomām un lūdza pēc trīs dienām ierasties darbā. Pirmajā dienā man uzdeva uzrakstīt uz rakstāmmašīnas kaut kādus paziņojumus un atstāja istabā vienu. Es pat papīru nepratu ielikt. Kad pēc kādām divām nedēļām mašīnrakstītājas iemaņas biju apguvusi, šajā darbā pieņēma citu darbinieci, bet man bija jāpilda daudzi citi pienākumi. Gopers bija iecienīts izdevējs. Katru iznākušo grāmatu viņš paņēma rokā un vispirms apskatīja to kopumā, vērtējot druku, iesējumu un visu pārējo. Es piedalījos redakcijas darbā un kārtoju ar Vāciju saraksti par grāmatu izdošanas atļaujām. Bija jādara visādi darbi, jāprot arī sagādāt vienmēr svaigus salātus. Miķeļa Gopera sieva Elza bija ļoti vienkārša, dabiska. Mēs vēl tagad sarakstāmies. "Zelta ābelē" nostrādāju līdz pat krievu laikiem. Miķelis Gopers izglāba manu brāli no apcietinājuma. Vēlāk brālis izbēga no Litenes ar sagrabējušu divriteni ieradās pie manis Kurzemē. Kad Gopers brauca projām uz Stokholmu, viņš man atstāja ģenerālpilnvaru uz savu izdevniecību.

Mani izsūtīja 1951.gadā. Toreiz es strādāju ziņu aģentūrā LETA. Paņēma ciet Rūdolfu dienā — 17.aprīlī. Sibīrijā biju piecus gadus un trīs mēnešus, bet piespriesti tika desmit gadi. Kā franču grupas dalībniecei. Bet pārmeta man arī dzintara rotu nēsāšanu.

Kad man palika deviņdesmit gadu, bija daudz apsveikumu. Tieši dzimšanas dienā piezvanīja dakteris Ojārs Aleksis no Dziesmuvaras un teica, ka Rīgā iebraucis Jānis Kļaviņš un vēloties pie manis atnākt. Viņš stādījās priekšā: "Bijušais otrais bass bijušajā Dziesmuvarā!". Un es tikpat svinīgi atbildēju: "Bijušais otrais alts bijušajā Dziesmuvarā!". Dziesmuvara izauga kā studentu koris, un Ādolfs Ābele to padarīja par vienu no vislabākajiem. Kad vajadzēja izvēlēties studiju virzienu, man bija tikai divas vēlēšanās: vai nu filoloģija, vai konservatorija. Studēju romāņu un baltu filoloģiju, bet Dziesmuvara kļuva par manu konservatoriju. Kad es aizgāju pieteikties, uzņemšana jau bija beigusies. Noklausīšanās notika Ķeniņu ģimnāzijā Tērbatas ielā, kur koris īrēja telpas. Ābele tomēr piekrita noklausīties un pieņēma mana īpatnējā balss tembra dēļ. Vēlāk arī Teodors Reiters mani aicināja uz savu kori, bet es jau piederēju Dziesmuvarai. Tas nebija tikai koris, izveidojās arī sava biedrība. Sarīkojumos alkohols bija pilnīgi izslēgts. Ābele mēģinājumos bija ļoti stingrs. Nekāda pļāpāšana, nekāda apkārtskatīšanās nebija iespējama. Dziesma bija jāizjūt. Jāredz, ko tu dziedi. Ābele mācīja izprast mūziku. Sevišķi tika izstrādāts piano. Kad balss, jau likās, tūlīt aiztrūks, viņš vēl neapmierināti uzsauca: "Ko jūs gribat iebaidīt!" Tāpēc arī visi kritiķi vienmēr slavēja Dziesmuvaras pianissimo. Melānija Vanaga to apraksta savās grāmatās. Tur ir ļoti labas vietas, arī par mūsu viesošanos pie Norvēģijas karaļa un karalienes. Bet ir arī neendzelīniskas vietas. Tur vairs neko nevar darīt.

Te varbūt būtu vietā citēt dažas rindas no Melānijas Vanagas stāstījuma par Dziesmuvaras koncertu Oslo Universitātes aulā, kad Norvēģijas karalis Hokons VII Emīla Dārziņa dziesmu "Sapņu tālumā" lūdzis pat atkārtot:

"Kas tad ir "Sapņu tālumā", par ko ziemeļnieki tā jūsmoja? Mēs to sākām ar tādu pianissimo, kādā čukst tikai sapnis un kas jāklausās ar aizturētu elpu. Nepierasti, kaut sapņi visām tautām, visiem cilvēkiem ir kopīgi! Nepierasti tāpēc, ka Dziesmuvara tos parādīja pavisam nedzirdētā, nenovalkātā "valodā". Dziesma sakausēja kori ar zāli un arī tā sevī dziedāja mums līdz. Visi pārtapām vienā — vienā dziesmā.

Mēs beidzām, bet zāle vēl brīdi neatžilba. Vēl aizvērtām acīm sapnī "dziedāja" pati karaliene. Vēl gaistošā sapnī smaidīja pats mūzikas kritiķis — "balti balts kalnietis no Sundvollenas". Dziesmai pasaulē ir tikai viena — visiem kopēja valoda, ko saprot visi. To mēs paši esam labi izjutuši. Mēs esam likuši zālei drebēt kā vētrā, kad dziesmā lūst augstās kāpu priedes. Mēs esam likuši svešam karalim smaidīt, kad latviešu dziesma to ieaijājusi sapnī. Mums pašiem likās, ka buram brīnumus, bet tos izbūra dziesma, dziesmas vara."

(Melānija Vanaga. Dvēseļu pulcēšana. 5.grāmata "Iedzīvoju pasakā". "Karoga" apgāds, 1997)

Mēs paši arī izplatījām biļetes uz saviem koncertiem. Es reiz piedāvāju biļetes profesoram Endzelīnam. Viņam bija lekcijas 41.auditorijā. Profesors nopirka dažas biļetes. Kad universitātē svinēja Endzelīna dzimšanas dienu, dziesmuvarietes viņam bija sagādājušas ļoti skaistu šalli maigos pasteļtoņos. Man lika viņam to pasniegt. Es jubilāram sacīju: "Tā kā mēs nevaram visi apkrist jums ap kaklu, tad simboliski liekam ap kaklu šo šalli." Viņš bija aizkustināts. Jānis Endzelīns bija kungs, ne biedrs. Ja viņam būtu jāsaka biedrs un viņš to nedarītu un viņu par to draudētu likt pie sienas, viņš arī stātos pie sienas. Ar cieņu, bez patosa un bez pozas. Kad institūtā gribēja uzspiest plānus, viņš nekādus plānus neatzina: "Kā jūs varat pateikt, cik stundu vai mēnešu prasīs viena paša vārda izpēte?"

Deviņdesmitajā dzimšanas dienā saņēmu arī Triju Zvaigžņu ordeni. Nekādus apbalvojumus nebiju gaidījusi, uz ordeni absolūti necerēju. Bet patiesībā ordenis pienāktos katram, kas te izdzīvoja un sagaidīja brīvu Latviju. Fotogrāfijas aizsūtīju arī dziesmuvariešiem, lai viņi priecājas. Par ordeni un par mūsu prezidenti.

2000.gada 4.un 5.jūlijā

...Iecerētā sarunas turpinājuma nebija.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Foto: Gunārs Posts