Nodaļa no topošās grāmatas "Millennium. Skats uz Latviju" otrās daļas

— Esmu nācis no Ventspils puses. Augu netālu no jūras, bērnībā kā visi ventspilnieki gribēju kļūt par jūrnieku. Bet pusaudža gados mani iespaidoja zinātniskā fantastika. Izlasīju Aizeka Azimova grāmatu "Robots" un nolēmu nodarboties ar automātiku. Tad nu sāku interesēties par fiziku, matemātiku, elektroniku.

Pēc pamatskolas iestājos Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā (tagad — Tehniskā koledža), lai apgūtu radiobūvi. Tā man patika. Bet patikšana pārgāja pēc pirmās prakses Popova radiorūpnīcā. Tur mūs nolika pie slīdlentes, pusgadu rukāju un skatījos, kā strādnieki nodzeras. Arī objektīvi raugoties, Padomju savienībā elektronika nebija tādā līmenī, lai uz to varētu skatīties cerīgi. Pēc tehnikuma beigšanas mani norīkoja uz Šauļu televizoru rūpnīcu. Tur gadu nostrādāju. Atgriezos Latvijā un sāku strādāt Radioastrofizikas observatorijā, bet arī šis darbs neatbilda manu zināšanu konkrētam pielietojumam.

Radās vēlme turpināt izglītību. Nostrādājis obligātos trīs darba gadus pēc tehnikuma, iestājos Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē fizikas specialitātē. Biju tik izsalcis pēc mācīšanās, ka, lai gan tehnikumā man vidējā atzīme bija 3,9, universitāti pabeidzu ar izcilību — ar sarkano diplomu. Tomēr tīrā fizika nelikās interesanta. Mana specializācija bija elektrodinamika un nepārtrauktās vides mehānika. Eksotikas vilināts, aizgāju uz Mikrobioloģijas institūtu un sāku darboties ar bioinženieriju — ar dažādām aparatūrām un kontroles mērījumiem biotehnoloģiskajā procesā.

Un izrādījās — uz to visu laiku neapzināti biju gājis . Šeit pavērās eksotisks lauks eksaktām zināšanām. Tomēr, lai sāktu šīs zināšanas likt lietā, bija jāizprot biotehnoloģisko procesu īpatnība. Paveicās, ka mans laboratorijas vadītājs bija profesors Uldis Viesturs, kas jau tajā laikā mācēja zinātni padarīt vienlaikus pietiekami fundamentālu un nenovirzīties no tās lietderības praksē. Viņš sekoja līdzi, lai disertācijas nebūtu tikai ķeksīša dēļ, ka uztaisa kādu smuku teorētisku modelīti, bet lai būtu arī praktiskā lietderība. Man kā fiziķim tas bija pagrūti. Tikai ar loģiskām shēmām vien nevarēja iztikt, bija jāizmanto arī citas zināšanas, kas balstās uz pieredzi. Es darbojos ar tā saukto fermentācijas procesu samaisīšanas pētīšanu un daļēji arī ar biotehnoloģiskā procesa kontroli.

Kad 80.–90. gadu mijā laiki mainījās, radās iespēja pētījumos vairāk pievērsties praksei un no tā pat gūt kādu materiālu labumu. Mikrobioloģijas institūtā sāka pēc līgumdarbiem veidot dažādus aparatūras elementus, un tos varēja arī realizēt. Pats varēji meklēt līgumus, pats piedāvāt produktu. Tas bija pirmais impulss uzņēmējdarbības aizsākumam.

90. gadu sākumā tika dibināta firma BTC, un tad arī lielā mērā tirgus aktivitāte iedarbojās uz to pieredzi, kas bija iegūta, strādājot zinātnisko darbu. Pārdevām dažādu aparatūru, fermentatorus, mērīšanas ierīces. Firma orientējās uz sadarbību ar zinātniskiem institūtiem ne tikai šeit, bet arī ārzemēs. Tā radās arī klienti, kas tika iegūti sakarā ar pazīšanos zinātniskajā darbībā.

Firma nodzīvoja gadus trīs. No vienas puses, daudz ko uztaisījām ļoti interesantu un pārdevām pat ārzemēs. Mums bija tolaik objektīvs princips — smukas kastītes, bet, kas tajās iekšā, nerādām. Idejai bija piekrišana. Bet ar tiem spēkiem, kas mums tolaik bija, nevarējām šo kastīšu saturu uztaisīt tik labu un tik ātri, kā tirgū vajadzēja, tāpēc pirmajiem panākumiem nākamie nesekoja. 1994.gada beigās firma beidza pastāvēt.

1995. gadā man radās iespēja mēnešus trīs padzīvot Vācijā. Tad vēl pāris mēnešus Amerikā un tur daudz pieredzēt. Ar svaigiem spēkiem pārrados atpakaļ un 1996.gada sākumā nodibināju jaunu firmu — akciju sabiedrību "Biotehnoloģiskais centrs". Drīz pēc firmas nodibināšanas tajā ar savu kapitālieguldījumu ienāca Latvijas un Norvēģijas uzņēmējdarbības fonds.

Nu jau es savas daļas sāku izpirkt atpakaļ. Atkal esam sākuma pozīcijā. Grafiks tiek sekmīgi ievērots, 2001. gada sākumā būšu visu izpircis.

— Vai fonds kaut ko nopelnīja?

— Protams, fonds nopelnīja gandrīz pusi no tā, ko bija ieguldījis. Katrā ziņā fonda ieguldījums bija nepieciešams. Intelektuālais potenciāls mums bija, bet līdzekļi bija vajadzīgi, lai firma varētu sākt darboties.

Sapratu, ka mūsu biznesā primārajai jābūt nevis zinātnei, bet rūpniecībai. Zinātniskām iestādēm līgumi ir subjektīvāki. Viņiem beidzas finansējums, un tavs ražojums, tavs pakalpojums viņus vairs neinteresē. Bet rūpnīcai jāražo nepārtraukti un vienmēr jāuzlabo ražošanas kvalitāte, kaut kas jāpilnveido, tātad pakalpojumi vajadzīgi nepārtraukti. Turklāt, ja ražotājam piedāvāsim pakalpojumu un viņš ir apmierināts, tad to vēlēsies arī citi. Secinājām — ja spējam kontrolēt biotehnoloģisko procesu norisi, varētu to pašu veikt arī pārtikas rūpniecībā.

Nolēmām orientēties uz pārtikas rūpniecības procesu kontroli un vadību. Mūsu pirmais klients bija saldumu fabrika "Uzvara". Uzvarējām konkursā par dozēšanas procesa automatizāciju. Domājām, būsim izdarījuši lielu darbu, un nu līgumi paši nāks klāt. Tā nebija. Kad mēs strādājām, sevi nekādi nereklamējām, līgumi neradās. Sākām reklamēties, braukt pie uzņēmumiem. Apmēram divus gadus pēc firmas dibināšanas līgumu plūsma auga raitāk.

— Vai jūsu pakalpojumi nav pārāk specifiski reklamēšanai?

— Mēs vispirms mēģinām apzināt, kur mūsu pakalpojumi vajadzīgi. Tad izsūtām informācijas materiālus, arī obligāti piezvanām. Bieži ir tā, ka materiāls ir aizsūtīts, bet izrādās, ka klientam vajag kaut ko mazliet citādu. Orientējamies uz klientu specifiskiem pasūtījumiem.

Strādājam produkta un pakalpojuma krustpunktā. Kā pie tā nonācām? Nolēmām, ka galveno uzmanību pievērsīsim procesa kontrolei un vadībai dažādās rūpniecības nozarēs. Var gatavot kastītes, kas, teiksim, regulē temperatūru vai spiedienu. Tās var taisīt vienam klientam un vēl piedāvāt desmit citiem. Taču tādas kastītes ražo arī Taivānā un Itālijā. Mēs ar viņiem nevaram konkurēt, jo viņi ražo varbūt miljoniem šādu kastīšu gadā, ar konveijeru mazai firmai sacensties nav reāli. Tāpēc nolēmām darboties ar procesiem, kuriem nevar pielāgot gatavās kastītes. Izveidojam tādu modifikāciju, kāda vajadzīga klientam, ieliekam programmu kastītē un nododam to ekspluatācijā.

Sākumā klientam bieži vien pašam bija grūti izprast, ko viņam īsti vajadzētu. Redzējām, ka klientam noderētu automātika, bet viņš nav spējīgs izvirzīt nosacījumus. Padomju laikā pasūtītājam parasti lika uzrakstīt tehnisko uzdevumu: "Kā tu uzrakstīsi, tā es taisīšu." Saprotam, ka klientam var būt grūti formulēt tehnisko uzdevumu. Tāpēc līgumos visur esam centušies maksimāli iedziļināties tehnoloģiskajā procesā.

Ne vienmēr un ne visur veicās spīdoši. Bet neatlaidīgi cīnījāmies līdz galam. Pirmo projektu pabeidzām ar zaudējumiem, jo par apakšizpildītāju bijām pieaicinājuši citu firmu, un tā nepaveica to, kas bija vajadzīgs, nācās pārtaisīt. Paši apguvām papildu programmēšanas tehnoloģijas. Šī bija mācība, ka nedrīkst izmantot novecojušas tehnoloģijas. Mūsu darbā jāizmanto jaunas tehnoloģijas, lai ražojuma kvalitāte nepārvērstos par loteriju. Nav vairs padomju laiki. Viens no iemesliem, kāpēc izstrādājums reizēm iznāk labs, citreiz slikts, ir dozēšana. Var dozēt arī tā, ka nolīgst tantiņu par mazu algu, tad arī pašizmaksa ir zema, lai tantiņa visu dozē ar spainīti. Bet cilvēks paliek cilvēks. Viņš mēdz kļūdīties. Ja pasūtījumu apjoms pieaug, tas ir neizbēgami. No šīm kļūmēm palīdz izvairīties automātika.

Ieprogrammējam, kā jārit procesam, dodam operatoram iespēju izvēlēties, ieprogrammēt — tik daudz sīrupa, tik daudz ūdens. Ja gadās kļūme, kāds ventilis sabojājas, trauksmes signāls informē, ka kaut kas nav kārtībā. Turklāt viss tiek fiksēts datorā. Protams, ražot automātikas kontrolē iznāks dārgāk, nekā strādāt ar spaiņiem. Tomēr novirzes no kvalitātes būs krietni vien retākas un prognozējamas. Ventilis var sabojāties, bet to var konstatēt, un brāķa produkcija neaizies līdz patērētājam.

— Ko jūs Valmierā dozējat stikla šķiedras ražošanai?

— Tas ir lielākais uzdevums, kas līdz šim mums ir bijis. Tur arī bija dozēšana, kur mums nācās lietot visas mūsu procesa kontroles zināšanas. Paralēli bija arī visas citas operācijas, kas vajadzīgas, lai stikla šķiedras sagatavošanas masa iznāktu tāda, kāda nepieciešama. Nācās iedziļināties sarežģītā tehnoloģiskajā procesā. Mums, gribi vai negribi, tas jādara, citādi mēs nevarētu uzrakstīt procesu kontroles programmu. Valmierai ir partnerrūpnīcas, kas pieder "Daimler" grupai, tai, piemēram, pieder arī uzņēmums Austrumvācijā, kur līdzīgs process nav automatizēts, bet Valmierā ir.

Tā bija ierosme gan no viņu, gan no mūsu puses. Tagad tajā cehā viss, ko var automatizēt, ir automatizēts, četras stacijas. Kad palaidām pirmo staciju, mēnesi dzīvojām cehā uz vietas. Sekojām visam līdzi. Tā ir ražošana, ja kaut kas nedarbojas, kā nākas, būs lieli zaudējumi. Tāpēc bija jāseko līdzi, lai novērstu iespējamās kļūdas.

— Pēc šā darba tikāt aicināti uz Vāciju?

— Tas ir cits stāsts. Vācijā mums ir partnerfirma, kas arī mums meklē tirgū līgumus, pasūtījumus. Mēs neesam no Eiropas Savienības, bet pirmais, ko no piegādātāja ļoti stingri prasa Vācijā, ir, lai piedāvātais darbs būtu sertificēts atbilstoši Eiropas prasībām. Pilnu sertifikāciju Latvijā dabūt nav iespējams. Vācijā tas ir tik dārgi, ka mums neatmaksājas, jo piedāvājam īpašus pakalpojumus, nevis sērijveida produkciju. Dažas firmas pārdod aparātus ārzemēm, un turienes partneris to sertifikātu uztaisa pats. Bet ko tas nozīmē? To, ka esam spiesti ļoti lēti pārdot savu darbu.

Tāpēc darām ko citu. Jauns pavērsiens firmas dzīvē ir apstiprinājums vienam Eiropas Kopienas projektam. To veicam kopā ar vācu partneri, tas ir pirmais posms lielam kopdarbam.

— Kā to sauc?

— "Exploratory award for preparation of CRAFT project". Ideja ir šāda: ir projekts CRAFT, mazie uzņēmumi no dažām valstīm sanāk kopā un veic pasūtījumus institūtos vai citās pētniecības iestādēs. Pēc tam šie mazie uzņēmumi uz projekta bāzes veido savu izstrādājumu un piedāvā to lietotājam. Šo procesu finansē Eiropas Savienība. Mums ir apstiprināta pirmā stadija, sagatavošana. Gada laikā mums jāsameklē vēl citi partneri — gan institūti, gan citi mazi uzņēmumi Eiropā, un jāsameklē arī lietotāji. Tādā gadījumā tiek piešķirts lielais projekts CRAFT, kura ietvaros iecere jārealizē.

Runājot par pašu ideju, es tajā sintezēju gan savu agrāko zinātnisko viedokli, gan pašreizējo pieeju procesu automatizācijā. Tā ir samaisīšanas izmantošana procesu kontrolē.

Šķiet, ka tam jau vajadzētu būt īstenotam pasaulē, bet internetā izpētījām — nav. Samaisīšanas mērīšana rūpnieciskos apstākļos nav īpaši attīstīta. Man šis jautājums ir pazīstams, pats ar to darbojos. Un esmu ieguvis papildus vēl industriālo pieredzi. Viena lieta, ja zinātnieks laboratorijā uztaisa, laboratorijā mēra, viss kārtībā. Bet, kā tas bieži vien ir dzīvē, daudz kas laboratorijā radītais rūpniecībā neder. Tur jāņem vērā citi faktori. Bet cilvēki, kas strādā zinātnē, nepārzina rūpniecības procesus. Šinī gadījumā man izdevās, kā pašam liekas, sintezēt savu zinātnisko pieredzi un rūpniecisko pieredzi.

Uzrakstījām pieteikumu Eiropas Kopienai. Pagāja kādi trīs četri mēneši, neviens nesūta faksus, elektropasta vēstules, nezvana, neraksta... Jau domāju, ka projekts netiks akceptēts. Pēc kāda laika satieku profesoru Jāni Stabulnieku, viņš saka: "Apsveicu. Tev ir apstiprināts." Brīnos: "Kā tas var būt, neviens ar mani nekontaktējās." Pēc tam vēl otru, trešo cilvēku satieku, visi apsveic, bet es nekādu papīru neesmu saņēmis. Pēc tam saņēmu oficiālu dokumentu, ka projekts ir apstiprināts.

Mums ar vācu partneri nu sākas sadarbība, varam iesaistīt citus partnerus, un, pats galvenais, radīt veiksmīgu produktu, ar ko reāli varētu ieiet Eiropā. Šoreiz jau darbojamies uz līdztiesīgiem principiem. Ar Eiropas Kopienas projekta partneri braucam, viņi vairs uz mani neskatās kā uz cilvēku no atpalikušas Austrumeiropas valsts, bet zināmā mērā kā līdzīgs uz līdzīgu. Vārdu sakot, projektu vada nevis vācietis, bet es. Vācietis brauks man līdzi, es teikšu, kas jādara. Kad deleģēsim pasūtījumus, tas būs atkal jauns posms, jāsameklē partneri un jāsaskaņo tāmes. Protams, nav noslēpums, ka tur es ceru uz vācu partnera palīdzību un pieredzi.

CRAFT projekta minimālā summa ir 300 tūkstoši eiro, maksimālā — 3 miljoni eiro. Mēs, mazie uzņēmumi, 10% no šīs summas paturam menedžmentam, pārējo deleģējam pētnieciskām iestādēm idejas īstenošanai. Pēc tam izstrādājums kļūst par mazo uzņēmumu, kas to ražo, īpašumu. Attīstītās valstīs, ja tu projektam prasi vienu miljonu un projekts tiek apstiprināts, tad miljons arī tiek iedots. Tas nav tā kā agrāk Padomju savienībā — ja vajadzēja pusmiljonu, prasīja miljonu, lai dabūtu pusi. Eiropas Savienībā tas tā nenotiek. Jo, pieņemsim, ja esmu pasūtījis projektu un man neiedod 10 procentus no prasītās summas, man ir iemesls teikt, ka nevarēju izdarīt darbu, jo nedabūju tik, cik biju lūdzis.

— Tad jau Latvijas zinātnei sen bija jānolaiž rokas.

— Latvijas zinātnē finansēšana varētu būt efektīvāka, ja mēģinātu finansējumu piesaistīt pēc projektu principa. Bet tad jābūt valdības pasūtījumam.

— Vai Latvijā būtu spēki, kas varētu tādus projektus realizēt?

— Zinātne dod starpproduktu, tā nedod gala izstrādājumu. Pie mums to nesaprot. Piemēram, zinātniekam nav jāspēj izveidot kādu aparātu. Viņš var dot izejas datus, lai šādu aparātiņu varētu uztaisīt amatnieks. Zinātniekam ir jāpētī, viņam nav darbnīcas, nav rūpnīcas, kas ražo. Tāpēc viņam ir jādod pareizā formā starpprodukts, izejas informācija. Tas, kas šo informāciju pasūta, zina, ko vajag dabūt no zinātnieka. Ja no zinātnieka tiek prasīts gala izstrādājums, viņš to tik tiešām nevar iedot.

— Ko nozīmē inovācija?

— Inovācija nozīmē vienlaikus atbildēt uz diviem jautājumiem: "Ko es varētu izdomāt un kā es ar to varētu nopelnīt?"

— Vai uzskatāt jūsu firmu par inovatīvu uzņēmumu?

— Mēs mēģinām pārvērst pakalpojumu piedāvājumā, ko var pārdot. Lai būtu inovatīvi, mums jāģenerē jaunas idejas un šīs idejas ir jāpārdod, iemiesotas ražojumā, jo plikas idejas neviens nepērk.

— Vai Latvijā ir daudz šādu inovatīvu uzņēmumu?

— Grūti spriest. Šeit tuvākā rādiusā kādus desmit var atrast. Kad institūti izjūk, zinātnieki sāk dibināt firmas. Un šajā firmā viņi ienāk ar vārda inovatīvs pirmo pusi — zinātnisko ideju. Uzdevums ir šo ideju pārvērst par izstrādājumu. Tad no zinātnieka jākļūst par uzņēmēju. Es arī pats esmu izgājis cauri šim posmam. Tas ir smags process, jo mainās domāšanas veids. Zinātniekam galvenais ir izpētīt. Pārdot vai radīt kaut ko tirgum, tas nepavisam nav viņa uzdevums. Bet uzņēmumam, tieši otrādi, ir jāpārdod. Nevaru teikt: man ir grūti, man neiet, man nav peļņas, man nekā nav, es jau esmu inovatīvs. Īsts uzņēmums ir tas, kas realizē idejas ražojumos, veiksmīgi veic uzņēmējdarbību.

— Vai speciālistus arī pārpērkat?

— Teiksim tā: mēs mēģinām pārvilināt, un no mums pārvilina. Ja kāda firma plaukst un zeļ, tad neizdodas pārsolīt. Savukārt no mums speciālistus mēģina pārvilināt (un tas viņiem ir arī izdevies) ārzemju firmu pārstāvniecības.

— Vai Latvijā redzat potences inovatīvu uzņēmumu attīstībai?

— Potences pagaidām ir mazas, tāpēc ka nav radīti nosacījumi. Firmām, kas veic standartpakalpojumus, ražo standartproduktus, aprite notiek ātrāk un, ja uzņēmējs nav galīgs nemākulis, kaut kāds ienākums ir nodrošināts. Bet inovatīvām firmām aprites laiks ir krietni ilgāks, vidēji divi gadi, turklāt nav pilnīgas garantijas, ka būs vajadzīgais rezultāts. Tā tas ir visā pasaulē.

— Vai mūsu valstī inovatīvas firmas atbalsta tikai Tehnoloģiskais centrs?

— Tehnoloģiskais centrs un uz tirgu orientēto pētījumu programma. Tas ir ļoti maz. Rietumos, ja tev ir ideja, vienmēr iespējams atrast finansējumu. Protams, pēc ekspertu novērtējuma. Ja finansējumu dabū, firma sāk darbību, parasti programma ir diviem gadiem, un šajā laikā ar izstrādājumu jānonāk līdz tirgum. Neveiksmes nav biežas, jo pirms tam eksperti no projektiem izraugās labākos. Mums nav šī sākotnējā finansējuma. Kāpēc nav? Tāpēc, ka būtībā šajā gadījumā atbalstītājs var būt tikai valsts. Bet, lai valsts varētu šinī jomā kaut ko darīt, tai ir jādarbojas kā uzņēmējam: "Labi, man ir jāsniedz finansiāls atbalsts mazajiem uzņēmumiem, bet es pēc pieciem gadiem to dabūšu atpakaļ nodokļos." Jāsaprot mehānisms, kādā veidā šie mazie inovatīvie uzņēmumi atdod ieguldīto naudu valstij. Pagaidām pie mums neviens to nesaprot, tāpēc arī nefinansē. Taču, ja ieiesim citos tirgos nevis ar izejmateriāliem, bet ar gala ražojumiem, dzīvosim labāk. Somijā 60. gadu beigās "Nokia" projekts bija mūsu inovatīvo firmu līmenī. Viņiem līdz 60. gadiem bija apmēram tāda pati pieeja kā tagad mums, tā vairāk balstījās uz izejmateriālu vai pusfabrikātu eksportu.

Ja būs vairāk uzņēmēju, kas ražos intelektuāli ietilpīgu produkciju, tā piesaistīs atkal citus spēkus, celsies izglītības līmenis — tas ir viens liels komplekss. Latvijas iedzīvotāju potences ir ļoti lielas.

— Kādi būtu labvēlīgi apstākļi šo potenču atraisīšanai?

— Lai jebkura firma varētu sākt darboties, tai jāredz, ka būs sekmīga biznesa iespējas. Attīstītās valstīs mazās firmas lielā mērā balstās uz to, ka tās izpilda pasūtījumus lielām firmām un veic arī valsts pasūtījumus.

— Latvijā nav ne viena, ne otra?

— Jā. Pašiem jāmeklē pasūtījumi, jāmeklē klienti, tāpēc arī šo firmu nav tik daudz, paliek tikai īsti entuziasti.

Valstij būtu jāanalizē Eiropas valstu pieredze. Kā tas noticis tur, kādā veidā viņi investēja. Nav pašiem jāizgudro ritenis. Analizējot pieredzi, kas gūta citur, var nonākt līdz secinājumam, ka jārada labvēlīgi apstākļi inovatīvai uzņēmējdarbībai. Bet, lai to varētu sākt, jābūt kādam cilvēkam, ekonomistam, katrā ministrijā, kam ir priekšstats, kas ir inovatīvs.

Inovatīvs uzņēmums lielākā vai mazākā mērā ir arī tā sauktais riska uzņēmums. Tas strādā un gaida brīdi, kad pats sāks pelnīt vairāk. Inovatīvam uzņēmumam ir šī iespēja. Tam, kas cep maizīti, iespējas radīt ražošanas attīstībā lēcienu ir minimālas, bet inovatīvam uzņēmumam šāda loterijas iespēja ir. Ja atradīsim nišu, varam arī ieiet Eiropā.

Pieņemsim, inovatīvs uzņēmums īsteno trīs labus projektus. Skaidrs, katrā nākamajā nāksies ieguldīt arvien mazāk, pamats jau būs izstrādāts, pārējais nāks kā kopijas. Kā Bila Geitsa "Microsoft" izstrādāja programmu piedāvājumu un panāca, ka visa pasaule to izmanto. Tāpēc viņš ir bagātākais cilvēks pasaulē. Bils Geitss un "Microsoft" ir vislabākais īsta inovatīva uzņēmuma paraugs.

— Atgriežamies pie labvēlīgiem nosacījumiem. Kas Latvijā spēj dot pasūtījumus inovatīvām firmām?

— Pirmais būtu valsts pasūtījumi, kas ir reāli vajadzīgi, — vides aizsardzībā, arī citās jomās, tos valsts varētu formēt kā pasūtījumus maziem Latvijas vai Baltijas uzņēmumiem. Otra programma varētu būt izstrādājumu idejas finansēšana. Es atnāku ar ideju — re, te mēs varētu sākt pēc trijiem gadiem Latvijā ražot šādus aparātus. Mēs tos varētu pārdot tur un tur, pēc desmit gadiem varētu pelnīt desmit miljonus.

Protams, pirmajā dienā vēl nebūs rezultāta. Pēc tam sapratīs, ka vajadzīgi eksperti, jo uzņēmējs, protams, pārspīlē savu ideju, viņš nav pietiekami objektīvs.

— Vai Latvijā ir neatkarīgi eksperti?

— Eksperti šajā nozarē var būt tikai uzņēmēji. Ierēdnim nav pieredzes šajā laukā, bet, ja ir, tad tā ir no padomju laikiem un nav transformējama uz šo jomu. Savukārt, ja uzņēmējs ir arī eksperts, jānovērš interešu konflikts.

— Vai jūs labprāt ņemtu pasūtījumus no valsts un neskrietu pa visu Eiropu meklēt sev partnerus?

— Protams, kā ikviens uzņēmējs. Taču brauktu arī pa Eiropu. Jebkuram uzņēmumam ir tendence slēgt pēc iespējas vairāk līgumu, lai firma varētu augt un plaukt.

— Jūs pašlaik augat un plaukstat?

— Mums katru gadu apgrozījums pieaug divas reizes. Tagad varam runāt ar ārzemniekiem kā līdzīgs ar līdzīgu, varam būt projekta vadītāji. Ceru, ka tas tā turpināsies un pēc gadiem pieciem vācieši vairs nerauks degunu, kad ieraudzīs kādu pakalpojumu, izstrādājumu, kas nāk no Latvijas. Tagad, jāsaka atklāti, vēl skatās ar aizdomām.

— Vai Latvijā jums ir konkurenti?

— Daļēji konkurenti ir, bet nevar apgalvot, ka konkurence būtu liela.

— Ko jūs piedāvājat?

— Kontrolierus, kas pilda dažādus ražošanas automatizācijas uzdevumus. Tur ir iekšā elektroniskās shēmas, bet, lai tās "atdzīvotos", jāieliek iekšā programma.

— Ja tagad jums būtu Eiropas sertifikāts, vai jūsu kastītes pirktu pasaulē?

— Uzreiz pirmajā dienā nepirktu, bet iespēja pieaugtu. Gadījies, ka reāli atzīts pamatlietotājs ir vēlējies mūsu produktu, bet nav varējis pie tā nokļūt, jo mēs neizgājām cauri nosacījumu filtram.

— Vai šis filtrs ir necaursitama siena?

— Necaursitama gluži nav. Vienkārši, lai varētu piegādāt iekārtu, ir jābūt tādiem un tādiem sertifikācijas nosacījumiem, tādiem un tādiem apdrošināšanas nosacījumiem. Tas nozīmē naudu.

— Valstij vajadzētu jums palīdzēt, un jūs valstij pēc tam naudu atdotu. Šis palīdzības mehānisms pie mums nedarbojas?

— Nedarbojas gan, nav neviena, kam šis jautājums interesētu. Pašiem, dabiski, tas jābīda, jārosina.

— Vai esat to darījuši?

— Protams, preses pārstāvjiem un ministriju darbiniekiem stāstām, kā vajadzētu būt. Cilvēciskā līmenī mūs saprot, bet iznāk, ka valstij ir cita prioritāte — privatizācija. Citiem jautājumiem vienkārši neatliek resursu.

— Vai zinātnei atvēlētā nauda jums spētu palīdzēt?

— Tas nav reāli, līdzekļu ir tik maz, ka pašiem zinātniekiem tikko pietiek. Šādam finansējumam ir jānāk nevis no Izglītības un zinātnes ministrijas, bet no Ekonomikas ministrijas. Izglītībai un zinātnei jau tā iet grūti, un būtībā šīs idejas un priekšlikumi var dot ekonomisku labumu.

Es, protams, esmu domājis par nākotnes variantiem. Mums ir piedāvājums no Vācijas partnera: tikko jūs gūsit panākumus ar saviem produktiem Eiropā, izlaidīsim kādus līgumus desmit un dibināsim kopuzņēmumu Vācijā. Tad mums klāsies vieglāk. No Latvijas gan tad būtu jāaiziet.

— Vai jums ir tāds nodoms?

— Tāds piedāvājums man ir. Jau 90.gadu sākumā es varēju aizbraukt uz ārzemēm strādāt. Izvēlējos palikt šeit. Ja nosacījumi būs tikai mazliet izdevīgāki un te nebūs galīgi bezcerīgi, es, protams, nekur projām nebraukšu. Esmu ārzemēs padzīvojis, atklāti sakot, man ilgi tur dzīvot negribas. Nejūtos pietiekami komfortabli, brīvi varu justies tikai Latvijā. Te ir cilvēki, kurus pazīstu un kam ir tāda pati mentalitāte. Esmu pietiekami ilgi padzīvojis Vācijā, esmu dzīvojis Anglijā, bet tai vidē es nespētu līdz galam iejusties. Aizbraukt uz turieni ciemos, tā ir viena lieta, bet, ja man jābrauc tur dzīvot, darboties, eksistēt, tas ir kas cits.

Ja Latvija pietiekami ātri integrēsies Eiropas Savienībā (plāni ir optimistiski — 2005.gadā pabeigt sarunas), tad Eiropas Savienības projekti ienāks Latvijā diezgan strauji, un, kā saka, valdība būs spiesta darboties pēc ES principiem arī inovācijās. Turklāt paplašināsies noieta tirgus mūsu pakalpojumiem Eiropas Savienībā.

— Vai no lielākas konkurences nebaidāties?

— Spēsim konkurēt, jo mums ir labs trumpis. Pagaidām un arī pēc iestāšanās ES vēl gadus piecus varēsim atļauties zemākas izmaksas. Tās daudziem Vācijas mazajiem uzņēmumiem ir nepārvarams šķērslis.

— Vai darbaspēka izmaksas?

— Jā. Kādu laiku tas mums būs trumpis, tikmēr mums jāieiet tirgū.

— Vai jūsu ģimene arī negrib dzīvot ārzemēs?

— Nē. Nekur nav tik labi kā mājās.

— Vai, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs iegūsim vai zaudēsim?

— Tirgus paplašināsies. Dabiski, būs savi nosacījumi, bet nevar gribēt visus labumus uzreiz. Ja kaut ko iegūsti, kaut kas ir arī jāzaudē. Domāju, ka ieguvumi būs lielāki nekā zaudējumi. Ja strādā, vienmēr var kaut ko izdomāt. Darbs dara darītāju.

Pēdējā laikā tā vairs nav, bet pirmajā un arī otrajā gadā puse projektu bija tādi, ka nebijām droši, vai mums izdosies. Ja šīs šaubas izrādītu pasūtītājam, tad, protams, līguma nebūtu. Bet teicām: "Mēs varam!" Ar visiem darbiem tikām galā. Protams, strādājām pat naktīs, kamēr visu izdarījām.

Man ir dusmas, ka sākam par daudz atpalikt no igauņiem. Ka no vāciešiem atpaliekam, tas ir normāli. Bet man kremt, ka Igaunijā uzņēmumu modernizācija notiek straujāk nekā Latvijā. Mēģinām ar savu piedāvājumu iet iekšā Igaunijā un Lietuvā. Lietuvā jau dažus pasūtījumus esam realizējuši, tur uzņēmumi diezgan atsaucīgi. Igaunijā gan jūtama tāda kā augstprātība attieksmē pret Latviju.

— Kas varētu būt latviešu "Nokia"?

— "Nokia" līmeņa panākumi Latvijā varētu būt. Tomēr, ja es zinātu, kas tie varētu būt, noteikti neteiktu, bet bīdītu cauri šī projekta ideju.

— Savas idejas jūs sargājat?

— Sāku saprast, ka tas ir jādara arvien vairāk. "Microsoft" idejā nav nekā pārdabiska. Sākumā ir doma un uzdrīkstēšanās. Biotehnoloģiskajā aparatūrā mums ir daži tādi risinājumi, ko varētu arī citi, bet ir arī cits risks: "Vai man maz iznāks?" Ja neiznāks, tad būšu pazaudējis laiku un naudu.

— Vai te nevar līdzēt intuīcija?

— Intuīcija bieži vien izgudrojumā veido tikai nedaudz procentu. Tomēr tas ķieģelis, ko sauc par intuīciju, reizēm izrādās izšķirošais.

— Vai globalizācijas laikā jūs neizkonkurēs lielie koncerni?

— Šī ir mazā uzņēmuma niša, tā sauktais klientspecifiskais virziens. Lielais uzņēmums to var, bet ar lielākām grūtībām. Lielajam neatmaksāsies kādu savu projekta grupu iesaistīt vienā nelielā projektā.

— Vai "Siemens" ir jūsu konkurents vai partneris?

— Gan viens, gan otrs. Izmantojam mūsu projektos "Siemens" kontrolierus un citus viņu tehnoloģijas sasniegumus, kuri tiek tiražēti. Mēs zinām, kā šos tehnoloģijas sasniegumus izmantot klientu vajadzību risināšanai. Latvijā firmai "Siemens" ir projektu grupa, kas izmanto, ka Latvijas tirgū ir samērā maz jaunās tehnikas. Tādējādi arī "Siemens" varbūt ir konkurents. Bet kā partneris tas mūs laikus informē par dažādām izstrādnēm, piešķir mums atlaides daudzām lietām, operatīvi saņemam jaunāko informāciju. Protams, izmantojam arī citu firmu izstrādājumus. Mēs nebaidāmies "Siemens" ražoto vienot kopā ar citu firmu sasniegumiem, "Siemens" projekta grupa to nevar atļauties. Viņiem ir jārealizē tikai sava produkcija savos projektos vai arī to firmu izstrādājumi, kurām ar "Siemens" ir partnerattiecības. Mēs šajā ziņā esam brīvi.

— Vai tagad jūs naktīs guļat vai strādājat?

— Pēdējā laikā naktī iznāk mazāk strādāt, kādu gadu jau būšu izlaidies. Firmas pirmajos divos gados darba beigšana astoņos vakarā skaitījās agri, un, ja mēnesī kādas pāris naktis nepastrādāja, sevišķi, kad darbs bija jānodod, tad šķita, ka nav kaut kas kārtībā.

— Teicāt, ka vairs nedarbojaties kā zinātnieks.

— Kādas ir manas reālās funkcijas firmā? Meklēju klientus, koordinēju firmas darbu un ģenerēju produktu un projektu idejas. Pēc tam ar kolēģiem apspriežos, katrā projektā atbildīgais ir kāds cits, es tikai retos gadījumos atbildību deleģēju kādam kolēģim. Mēs esam septiņi. Ar zinātni man iznāk darboties tiktāl, ka sadarbojos ar profesoru Uldi Viesturu no Koksnes ķīmijas institūta. Dažreiz uzrakstu kādu publikāciju par jautājumiem, ar kuriem esmu strādājis agrāk, piemēram, par biotehnoloģisko procesu kontroli viens otrs raksts iznāk pat interesants, kaut gan tas ir balstīts uz agrākiem rezultātiem, bet varu atļauties interpretāciju, ņemot vērā ražotāja pieredzi, tas publikācijai dod praktiskāku skanējumu, līdz ar to tā iegūst citu vērtību.

— Atgriezīsimies pie jūsu jaunības sapņa, pie robotiem. Vai tie vēl ir aktuāli?

— Pie robotiem es būtībā esmu atgriezies atpakaļ pa spirāli. Pievērsies biotehnoloģiju praktiskajam pielietojumam, nonācu atkal pie automatizācijas un robotizācijas. Tas, ko darām, būtībā ir automatizācija, arī robotizācija. Tas pats kontrolieris dozēšanas ierīcē ventiļiem un sildītājiem liek vērties vaļā un ciet, caur displeju uzdod jautājumus operatoram, raida signālus — tas jau ir tāds mazs robotiņš. Pa attīstības spirāli esmu nonācis pie savas bērnības, jaunības ieceres.

Helēna Grīnberga