Jau astoņdesmit gadu bez Z.A.Meierovica

Pagātnes faktu priekšā šķiet iracionāli vaicāt “kā būtu bijis, ja...” – jo vēsture ir jau paziņojusi savu spriedumu. Tomēr eventuālu, nerealizējušos pagātnes scenāriju analīze var būt pamācoša, lai izvairītos no traģisku kļūdu atkārtošanas nākotnē.

Zigfrīda Meierovica jaunākais dēls, pazīstamais politiķis un sabiedriskais darbinieks Gunārs Meierovics ar kundzi Ingrīdu 2003.gadā tēva nāves vietā. (Avārijas brīdī Gunāram bija 5 gadi, viņš sēdēja tēvam klēpī.) Foto no Gunāra Meierovica ģimenes arhīva

23.augusts. Viens no melnākajiem datumiem Latvijas vēsturē, kad pirms 66 gadiem tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, lemjot iznīcībai suverēnās Baltijas valstis. Taču vakar, 22. augustā, bija vēl kāda dramatiska atceres diena: pagāja astoņdesmit gadu kopš nestundas, kad traģiskā satiksmes negadījumā aiz Tukuma gāja bojā izcilais latviešu politiķis un diplomāts, Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics.

Iracionāls jautājums vēstures priekšā

“Kā būtu bijis, ja Latvijas armija 1940.gadā būtu pretojusies sarkanarmijas ordām?” Šis jautājums joprojām izskan, un atbilde visbiežāk ir skeptiski pragmatiska: bezcerīgi, jo spēku samērs bija pārāk nevienāds. Mūsu zemē jau atradās liels Sarkanās armijas kontingents. Staļina karapūļi jau bija Lietuvā un plūda arī Igaunijā, bet mūsu eventuālie sabiedrotie rietumos bija aizņemti ar savu likteni.
Bet 1939.gada rudenī, kad Maskava vēl tikai izvirzīja ultimatīvo prasību pēc savām karabāzēm Baltijas valstīs? Kad Somija padomju agresoriem pateica “nē” un viena, kaut ar milzīgiem zaudējumiem, tomēr nosargāja savu suverenitāti!
Ja arī Latvija, Lietuva un Igaunija liktenīgajā 1939.gadā būtu Maskavai teikušas “nē”... Ja Baltijas valstis šajā liktenīgajā brīdī būtu bijušas visas kā viena. Jo tieši tāds bija Zigfrīda Meierovica sapnis un Baltijas nākotnes redzējums.
Par triju Baltijas valstu, kā arī Somijas un Polijas savienību Z.Meierovics karsti iestājās jau Helsinku konferencē 1920.gada
15.–22.janvārī. Šie centieni turpinājās Bulduru konferencē 1920.gada augustā – septembrī un arī turpmāk. Taču allaž Baltijas valstu vienotības ideja atdūrās pret uzaicināto valstu atšķirīgajām interesēm specifiskos ārpolitikas jautājumos – līdz samaksājām tik dārgo brīvības cenu. Gadā, kad kopš izcilā politiķa un diplomāta Zigfrīda Meierovica nāves bija pagājuši tieši divreiz septiņi liktenīgi gadi.

Dīvainās laika un likteņa zīmes

Kurš tagad pateiks, kas Zigfrīds Meierovics būtu 1939.gadā vien 52 gadu vecumā? Joprojām ārlietu ministrs? Ministru prezidents un arī ārlietu ministrs, kā Latvijai tik izšķirīgajos divdesmitajos gados (no 1921.gada 19.jūnija līdz 1923.gada 26.janvārim un atkārtoti no 1923.gada 28.jūnija līdz 1924.gada 26.janvārim)? Valsts prezidents ar it kā pašaurām Satversmes dotām tiesībām, taču arī ne tik ļoti ierobežotām? Un ja atceramies Zigfrīda Meierovica izcilās politiķa un diplomāta dotības...
Līgotņu Jēkabs savā grāmatā par Zigfrīdu Meierovicu atceras šā talantīgā politiķa autoritāti un prasmi saprasties ar citiem Saeimas deputātiem: “Viņa plašais, laipnais smaids izteica apmierinātību ar sasniegto un optimistisku ticību turpmākiem Latvijas panākumiem... Ārlietu ministrs nemaz nebažījās par savu rītdienu. Viņš skaidri sajuta kontaktu ar latviešu deputātiem, kuru uzticību viņš bija ieguvis ar savu darbu, it īpaši ar raksturu un taktu...Kad kuluāru zālē ap stalto un smaidošo Meierovicu plašā lokā grupējās dažādu partiju deputāti, viņa sabiedriskais oreols jau sāka aizēnot Kārļa Ulmaņa autoritāti...”
Taču viss bija tieši tā, kā bija. Zigfrīda Meierovica dzīve aprāvās jau 1925.gadā 38 gadu vecumā. Atstājot vien atmiņas par šo unikālo personību, par viņa novērtējamo ieguldījumu Latvijas valsts nodibināšanā un tās starptautiskās atzīšanas panākšanā.

Apstāties ikdienas skrējienā

Pagājušās nedēļas nogalē ceļā uz Kurzemi es nedrāzos kā parasti pa Ventspils šoseju garām Tukumam, bet izbraucu senajai pilsētai cauri, nogriežoties uz Brizuli. Tur, vien kādu puskilometru aiz grāfu Lamsdorfu dzimtas kapiem, pie baltas kolhozu laikā celtas divstāvu mājas jānogriežas pa labi šaurā, klusā meža ceļā (kā šeit noderētu kaut pavisam vienkāršs ceļa rādītājs). Kādu kilometru tālāk traģēdijas vietu rāda akmenī kalts piemineklis ar Zigfrīda Annas Meierovica bareljefu. Atklāts 1927.gada 21.augustā, okupācijas laikā apgāzts, piemineklis tagad atjaunots sākotnējā izskatā. Avārijas vieta krietni mainījusies: 1925.gada fotogrāfijā redzamā klajā nogāze tagad apaugusi kokiem, un vieta nebūt neliekas bīstama. Apkārt klusums, ko vien pa brīdim pārtrauc putnu treļļi, un pagrūti iztēloties, kā šajā vietā šoferis Kalniņš, mersedesa šaurajiem riteņiem smiltīs iegrimstot un mašīnai bīstami sasveroties, sauca: “Leciet visi ārā!” Kā Z.Meierovica vecākais dēls Helmūts sauca palīgus...
Pieminekļa pakājē zied samteņu virkne, augstāk gādīgas rokas ar diviem oļiem nostiprinājušas lentīti Latvijas valsts karoga krāsās.
Noliku ziedus un svecītes, bet mašīnā neatradu sērkociņus, un vientuļajā vietā nebija neviena, kam paprasīt. Tā nu manas svecītes palikta neaizdegtas – gaidot nākamo apciemotāju, kas ikdienas trakajā skrējienā pie Tukuma piebremzēs un nogriezīsies uz Brizules ceļu.
Uz vietu, kur liktenis pirms 80 gadiem aizvēra vienu no spilgtākajām Latvijas valstiskuma vēstures lappusēm.

Materiālus sagatavojis
Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv