Atvadoties no aktrises Elzas Radziņas Nacionālajā teātrī 2005.gada 23.augustā:

Godātais Šalkoņa kungs! Mīļie tuvinieki! Teātra mīlētāji! Elzas Radziņas apbrīnotāji!

Mēs visi esam piedzīvojuši lielu zaudējumu; protams, neviens vairāk kā viņas ilggadējais dzīvesbiedrs, kas viņu pavadīja viņas priekos un bēdās, bija viņas drošais balsts līdz pašam galam.
Mēs atvadāmies no izcili lielas aktrises, kas piederēja visai tautai un ko pazina daudzi ļaudis arī citur pasaulē no filmu ekrāniem. Bet man šķiet, ka visbūtiskākais ir cilvēks Elza Radziņa, kuru visvairāk, protams, pazina viņas tuvākie draugi, viņas radinieki, viņas kolēģi uz teātra skatuves, teātra kritiķi un arī visa publika. Katram no mums paliks atmiņā tā viņas loma, kas visvairāk iespiedusies sirdī un atmiņā, bet mēs visi zinām, ka viņai tādu ir bijis tik ļoti daudz. Reti kāda aktrise ir bijusi tik daudzpusīga savā spējā atdzīvināt literāros tēlus, viņu jūtas un pārdzīvojumus padarīt mums tiešus un izprotamus.
Viņa bija ne tikai kinozvaigzne, teātra grande dame, viņa bija arī latviešu literatūras mīlētāja, tāda, kas palīdz arī vienkāršiem ļaudīm laukos, katram no mums, bērniem, skolēniem labāk izprast un novērtēt latviskā vārda bagāto mantojumu, vai tie būtu atsevišķi dzejnieki viņu jubilejās, vai tas būtu mūsu visu lepnums un bagātība – mūsu tautas dainas. Elza Radziņa spēja visu izprast, tajā iedziļināties ar profesionālu rūpību un pasniegt citiem saprotamā un izprotamā veidā, bet viņa bija galvenokārt teātra cilvēks, un ir piemēroti, ka mēs no viņas atvadāmies šeit, uz Nacionālā teātra skatuves dēļiem, teātra, kuram viņa ir veltījusi savu mūžu un uz kura skatuves viņa pati bija vēlējusies nomirt. Mēs atvadāmies šeit no viņas mirstīgā apvalka un varam pateikties Dievam par viņas mūža gājumu, kas ir bijis garš un bagāts, sekmju un slavas piepildīts.
Viņai nav bijušas aiztaupītas arī sāpes un ciešanas kā jebkuram cilvēkam, bet es domāju, ka mēs varam visi pateikties par šo skaisti un cēli nodzīvoto mūžu, par šo paraugu, ko mums ir devusi šī latviešu sieviete – vienmēr taisnu muguru, vienmēr paceltu galvu, nekad nepaļaudamās likteņa sitieniem, vienmēr viņa pati, patiesa. Kā es esmu, ar viņu iepazīstoties, konstatējusi, dziļi sirsnīgs, inteliģents, pasaulei atvērts cilvēks, labs cilvēks. Viņas mums ļoti pietrūks, un mēs pateicamies par viņas mūža skaisto darbu.