Latviešu karavīrs ar ģenerāļa zīmotnēm

Nobeigums. Sākums – “LV”, 18.08.2005.

Latvijas armijas virspavēlnieka štābs 1.decembrī paziņoja, ka Bermonta armija pilnīgi padzīta no valsts.
P.Radziņš jau pieminētajā grāmatā norādīja, ka, “karojot pret Bermontu, mēs vedām karu pret ienaidnieku bez idejas, bez tēvijas, šo ienaidnieku centās apkarot arī Sabiedrotie un palīdzēja mums vislielākā mērā kā morāliski, tā materiāli. Karojot pret Bermontu, mūsu karaspēkā darbojās kā nacionālā sajūta, tā šķiras naids pret reakcionāro muižniecību”. Viņš secināja, ka 1919.gada beigās pēc bermontiādes “bij maz cerības, ka ātrā laikā viss mūsu karaspēks varētu būt pārsviests uz Latgali (..). Tūliņ iesākt uzbrukumu Latgalē bez poļu palīdzības mēs nebijām spējīgi”.
Lūk, kāpēc J.Balodis un P.Radziņš 1919.gada 30.decembrī parakstīja līgumu ar Polijas pārstāvi Latvijā kapteini A.Miškovski par abu valstu militāro sadarbību pret padomju Krievijas karaspēku Latgales atbrīvošanas cīņās. Šīs operācijas plānā, ko atkal izstrādāja P.Radziņa vadībā, bija paredzēts, ka kopā ar poļu karaspēku dos triecienu ienaidniekam ar abiem armijas spārniem.
Latviešu un poļu daļu izšķirošais uzbrukums sākās 1920.gada 3.janvārī. Tas noritēja sekmīgi un februāra sākumā Latgale bija brīva. P.Radziņš panākumiem šajā frontē piešķīra pat lielāku nozīmi nekā bermontiādes likvidēšanai. Viņš “Latvijas atbrīvošanas karā” rakstīja: “Tikai ar šo uzvaru mēs ieguvām Latvijas austrumu robežu. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši Padomju Krievijas karaspēku, tad mēs ne tikai nekad nepievienotu Latgali pie Latvijas, bet nekad mēs nebūtu ieguvuši arī mieru un drošību no Krievijas puses.”
P.Radziņa ieguldījums Latvijas trešās zvaigznes atsvabināšanā tika pienācīgi novērtēts – 1920.gada 5.februārī viņu paaugstināja par ģenerāli. Tā paša gada 17.augustā štāba priekšnieku apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni (ar II šķiras – 1927.gadā) un apstiprināja par ordeņa domes locekli. Taču ģenerāli negaidot, bet pēc paša vēlēšanās, 1920.gada 21.oktobrī atvaļināja no armijas. Sasniegušam zenītu, 40 gadu vecumā aiziet no savas mūža profesijas? Te kaut kas nebija kārtībā. Šķiet, ka pirmais šo P.Radziņa pārsteidzošo soli izskaidrojis viens no zinošākajiem Latvijas armijas augstāko virsnieku likteņu pētniekiem Dr.hist. Ē.Jēkabsons: “Patiesais iemesls atvaļināšanai gan bija tā dēvētā vrangeliāde. Latvijā esošie krievu baltgvardi bija nelegāli organizējušies, lai pārietu Vrangeļa rīcībā Dienvidkrievijā vai Savinkova rīcībā Polijā. Nekādu īpašu seku kustībai nebija, Latvijas valdība par to nezināja, taču sociāldemokrātiem izdevās panākt Radziņa atkāpšanos. Ģenerālis patiešām bija informēts par vervēšanu un bija uz to pievēris acis.” (“Tēvijas Sargs”, 2005, 5.nr., 29.lpp.)

Spalva kartes vietā

P.Radziņš prata rīkoties ne tikai ar ieroci un karti, bet arī ar spalvu. Par to liecināja jau iepriekš minētais kara akadēmijas rakstu darbs. Tam sekoja desmitiem un desmitiem publikāciju pēc demobilizācijas. Bet sākās viņa, tā teikt, literārā darbība armijas laikrakstā “Latvijas Kareivis”, kas devās tautās 1920.gada 1.februārī. Numuru ievadīja P.Radziņa apsveikums, kurā bija sacīts: “Vārds “Latvijas Kareivis” skan skaisti, un tas ir tiešām ļoti skaits un godājams vārds, jo Latvijas kareivji ir atbrīvojuši Latviju.
Katram tādēļ, kas nes šo vārdu, ieskaitot arī laikrakstu, ir vienmēr augsti jātur Latvijas kareivja karogs (..). Armijas morālisko spēku pavairošanā liela loma ir laikrakstiem, tādēļ “Latvijas Kareivja” galvenam mērķim ir jābūt armijas morālisko spēku pavairošanai. Kā kareivjos, tā visā tautā, un šā mērķa sasniegšanai vēlu “Latvijas Kareivim” vislabākās sekmes.”
“Latvijas Kareivis” uz 10 gadiem kļuva par ģenerāļa galveno tribīni. Viņa raksti parādījās vai katrā tā laidienā. Tie bija veltīti kā tīri militāriem, tā arī politiskiem un sabiedriskiem jautājumiem. P.Radziņa publikāciju tematiku šajā avīzē labi raksturo jau to pirmie nosaukumi – “Ap karu un mieru”, “Latvijas militārais stāvoklis”, “Pastāvīgā armija un milicija”, “Virsnieku pienākumi” u.tml. Viņš, būdams no galvas līdz kājām īsts militārists šā vārda labākajā izpratnē, konsekventi iestājās par stipras armijas vajadzību valstij. Tā izmaksā ļoti daudz, bet tomēr mazāk, ja ienaidnieks, pārnācis pāri robežai, izpostīs zemi, paņems kontribūciju naudā un mantās. Ģenerālis uzskatīja, ka Latvijas eventuālais ienaidnieks var būt Krievija. Tās uzbrukuma gadījumā Latvija var atkal zaudēt brīvību un neatkarību un palikt par kaimiņvalsts guberņu. Tad būtu atkal jāuztur Krievijas armija un labākie Latvijas dēli jāsūta dienēt tajā tādā skaitā, kādu atzīs par vajadzīgu Pēterpils vai Maskavas valdība. Viņa secinājums bija rezolūts: “Mēs savu brīvību esam ieguvuši ar armiju, un vienīgi armijas spēj šo brīvību nodrošināt. Drošs miers būs tikai tad, kad tas stāvēs stipras un karaspējīgas armijas apsardzībā.”
1921. un 1922.gadā divās daļās iznāca jau vairākkārt citētā P.Radziņa grāmata “Latvijas atbrīvošanas karš” – pirmais apkopojošais darbs par šo vēsturisko notikumu. Tās autors pieticīgi norādīja, ka viņa mērķis nav sniegt lasītājiem pilnīgu un izsmeļošo šā kara aprakstu, bet tikai dot īsu pārskatu par to dienu notikumiem, izmantojot oficiālos dokumentus – armijas pavēles un ziņojumus, savas un citu kampaņas dalībnieku atmiņas, kā arī pretinieka darbus. Autora kredo bija izteikts izdevuma priekšvārdā: “Latvijas valsts īstā cēlāja ir Latvijas armija.” Šī militāram cilvēkam pati par sevi saprotama doma vijās cauri visiem P.Radziņa 20.gadu darbiem.
1923.gadā iznāca ģenerāļa grāmata “Taktika”, kas bija domāta kā mācību līdzeklis virsnieku kursiem. Militāro rakstu krājumā bija ievietota viņa plašā apcere “Kara vadonis”, kurā, pamatojoties uz karu vēstures atziņām un personīgo pieredzi, bija apskatīti šāda cilvēka uzdevumi un to izpildei nepieciešamās īpašības. P.Radziņš publicēja militārajos žurnālos rakstus par artilērijas daudzumu un sastāvu, artilērijas un kājnieku kopdarbību, moderno kaujas līdzekļu iespaidu uz karadarbību un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem.

Atgriešanās armijā

Atbrīvošanas karam beidzoties un bruņotajiem spēkiem pārejot miera stāvoklī, armijas virspavēlnieka amats šķita lieks, un 1921.gada martā J.Balodi atbrīvoja no šā posteņa. Armijas komandiera funkcijas faktiski sāka pildīt Galvenā štāba priekšnieks un vienlaikus armijas inspektors ģenerālis Mārtiņš Peniķis. Taču dzīve pierādīja, ka ir vajadzīgs viens cilvēks, kas vadītu valsts bruņotos spēkus, resp., vajadzīgs armijas komandieris.
To ievērojot, valsts prezidents Jānis Čakste ar 1924.gada 28.februāra pavēli iecēla P.Radziņu šajā postenī. Acīmredzot tā bija labākā kandidatūra šim augstajam amatam. Par to netieši liecina arī ģenerāļa atrašanās šajā vietā ilgāk nekā četrus gadus. Tāpat kā viņa neoficiālais priekšgājējs, P.Radziņš bija armijas un flotes tiešais priekšnieks, to komandētājs un pārvaldītājs. Viņš bija atbildīgs par karavīru apmācību un gatavību iespējamajam karam. Armijas komandierim bija tieši padots armijas štāba priekšnieks, kas sagatavoja komandiera pavēles un rīkojumus, nodeva tos tālāk un sekoja izpildei. Saglabājās arī sava veida paralēlais Galvenā štāba priekšnieka amats, kas diezin vai vairs bija vajadzīgs jaunajos apstākļos. Šo posteni joprojām ieņēma M.Peniķis (armijas inspektora vieta gan 1924.gadā tika likvidēta).
P.Radziņa “mantojums” miera laikā arī nebija mazs. Armijas skaitliskais sastāvs 1924.gada 1.janvārī bija šāds (ne pēc saraksta, bet faktiski): 1038 virsnieki, 75 sanitārvirsnieki, 314 kara ierēdņi, 1401 instruktors, 698 ārrindnieki (rakstveži, mantziņi, u.tml.) un 11 644 kareivji. Pavisam kopā 15 170. (Bērziņš V., Bambals A. Latvijas armija. – Rīga, 1991, 58.lpp.) Aptuveni šāds karaspēka lielums tika saglabāts arī turpmāk.
P.Radziņš īpašu uzmanību veltīja Latvijas armijas jauno ieroču šķiru – flotes un aviācijas – attīstībai. 1924.gada jūnijā nodibināja Jūras krastu aizsardzības eskadru jūras kapteiņa vācbaltieša grāfa A.Kaizerlinga vadībā. Viņš bija tieši padots armijas komandierim. Eskadrā pagaidām ietilpa gan tikai par lielgaballaivu pārbūvētais bijušais vācu mīnu traleris, kuru 1922.gada decembrī kā flagkuģi pārdēvēja par “Virsaiti”, daži kuteri un jūras aviācijas nodaļa. Pēc asām debatēm Saeimā 1924.gada pavasarī tika pieņemts lēmums četru gadu laikā uzbūvēt ārzemēs divas zemūdenes un divus mīnu kuģus, bet pašiem izgatavot 500 jūras mīnas. Latvija drīz saņēma Francijā tapušos mīnu tralerus “Viesturs” un “Imanta”, kā arī zemūdenes “Ronis” un “Spīdola”. “Roņa” nolaišanā ūdenī 1926.gada 1.jūlijā piedalījās arī P.Radziņš un A.Kaizerlings. Drīzumā zemūdeņu divizionam pievienojās bāzes kuģis “Varonis”. Francijas kara flote pieņēma arī 4 latviešu virsniekus un 2 inženierus apmācībai zemūdeņu vadībā, 1926.gada maijā Latvijas kara flotē dienēja jau 43 virsnieki un 560 instruktori un matroži.
Latvijas armijas aviācijas divizionā 1924.gadā bija 5 eskadriļas. Taču no tajās ietilpstošajām 27 lidmašīnām 19 bija novecojušas vai nolietotas kara laikā. P.Radziņš paredzēja armiju apgādāt ar 100 lidaparātiem. Šī iecere, lai arī trūka līdzekļu, lēni, bet pakāpeniski tika realizēta. No 1924. līdz 1930.gadam Latvija nopirka 12 itāļu, 28 angļu, 21 čehu un 12 vācu dažāda tipa lidmašīnas. Tomēr daļa no tām bija vecas vai bojātas, tās nācās remontēt un pārtaisīt. Bez importa Liepājas karostas darbnīcās uzbūvēja dažas izlūklidmašīnas.
Visa armijas aviācija sākumā bija koncentrēta Rīgā, izņemot jūras aviācijas divizionu, kura bāze bija Liepājā. P.Radziņš, kas bija kareivīgi noskaņots pret PSRS, ar savu pavēli pārcēla tālās izlūkošanas eskadriļu 1927.gadā uz Krustpili, tuvāk kaimiņvalsts robežai.
P.Radziņam bija pelnīta autoritāte kā valsts vadītāju, tā virsnieku vidū. Par to liecina viņa atestācijas vērtējums, kuru 1925.gada 20.decembrī parakstīja kara ministrs ģenerālis R.Bangerskis. Šajā dokumentā bija teikts:
“Veselības stāvoklis ļoti labs; spējīgs panest dienesta grūtības miera un kara laikā.
Garīgi attīstīts, militāri augsti izglītots virsnieks, spējīgs kaŗa zinātnē un mākslā ierosināt jaunus virzienus; militārs rakstnieks.
Moraliskas un etiskas īpašības labas. Nav gluži brīvs no politiskiem iespaidojumiem.
Patmīlīgs, stingrs, ļoti darba spējīgs.
Alkoholu lieto reti, ļoti mazos apmēros, kas nekādu iespaidu neatstāj uz dienesta izpildīšanu un izturēšanos sabiedrībā.
Nodarbojās ārpus dienesta ar lekcijām militārās mācības iestādēs, kas tagadējos apstākļos nenovēršams.
Savus amata uzdevumus pārzin un izpilda ļoti labi.
Spējīgs armiju vadīt kaŗa laikā, būtu izcils lielākas armiju grupas štāba priekšnieks.
Liela patstāvība savu tiesību robežās, liela pašierosme un arī drosme spert vajadzīgos soļus, nebaidoties no atbildības.
Ļoti labs. Miera laikā atstājams ieņemamā amatā, kaŗa laikā izbīdams uz virspavēlnieka vaj viņa štāba priekšnieka amatu.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 5226.l., 24.lp.)
Neraugoties uz šādu spožu P.Radziņa darba vērtējumu un viņa aiziešanu no galēji labējā Latvju Nacionālā kluba, kļūstot par armijas komandieri, kreisās aprindas visu laiku centās panākt ģenerāļa atcelšanu no šā amata. Pakļaujoties spiedienam, P.Radziņš 1928.gada 21.aprīlī tika “uz paša vēlēšanos” atbrīvots no minētā posteņa un iecelts par Virsnieku akadēmisko kursu – pēc būtības Latvijas militārās augstskolas – priekšnieku.

Ģenerālis privāti

Pēteris Radziņš nebija precējies. Kad viņa brālis Jānis vaicājis par kāzām, atbilde vienmēr skanējusi: “Karavīram kara laikā nav kur sievu likt.” Ģenerālis dzīvoja K.Valdemāra ielā vientulīgi. Pulkvedis Teodors Andersons atcerējās, ka viņš “daudz strādājis, gāja gulēt pulksten 1–2 naktī, bet cēlās jau pulksten 7 no rīta. Viņš lasīja ļoti daudz, ne tikai militārus, bet arī filozofiskus rakstus. Interesējās arī par reliģioziem jautājumiem. Ar viņu bija ļoti patīkami parunāties. Bieži disputējām par visdažādākajiem jautājumiem. Pēc sava rakstura bija ļoti jūtīgs un bieži katru sīkumu ņēma tuvu sirdij, lai gan ārīgi nekad to neizrādīja un likās, ka ir vienaldzīgs. Tāpēc bieži pārdzīvoja sarūgtinājumus. Kā militārs speciālists un armijas dzīves pazinējs ļoti augsti vērtējams”.
Veselība ģenerālim 20.gadu beigās sāka klibot. Ārstēties vajadzēja gan ambulatoriski, gan Rīgas Kara slimnīcā, kā arī uzlabot veselību atvaļinājuma laikā Itālijā. Tomēr P.Radziņš mira ar sirdstrieku savā dzīvoklī 1930.gada 7.oktobrī. Viņa izvadīšanā Brāļu kapos piedalījās ap 10 000 cilvēku ar Latvijas pirmajām personām – A.Kviesi, Saeimas priekšsēdētāju P.Kalniņu un Ministru prezidentu H.Celmiņu – priekšgalā.

Rihards Treijs,
prof. Dr. habil. hist.