Veselība vēlmju un iespēju pretrunās

Aktīva piedalīšanās ziedojumu vākšanā, lai palīdzētu ārstēties ārzemēs kādam līdzcilvēkam, kam palīdzēt nespēj Latvijas valsts, tajā pašā laikā atteikšanās 1.septembrī ielaist klasē ar AIDS slimu puisīti, piesardzība attieksmē pret psihiski slimiem cilvēkiem, nostāja: katram savs krekls tuvāks – visas šīs šķietami nesaistītās parādības raksturo indivīda un sabiedrības attiecības, to mijiedarbību veselības aprūpes jomā. Šo attiecību spektrs ir visai plašs – no nesavtīgas palīdzības, līdz indivīda un dažādu pacientu grupu cīņai par savām interesēm.
Kā “Latvijas Vēstnesim” uzsver Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs profesors Ģirts Briģis, paldies Dievam, lielākoties indivīda un sabiedrības intereses veselības jomā sakrīt. Lielākās pretrunas iezīmējas jautājumos, kas saistīti ar infekciju slimībām un veselības aprūpes finansēšanu.

Infekcijas un demokrātija

Ja runājam par pirmo, tad tas, cik apzinīgi vai neapzinīgi pret savu veselību izturēsies, piemēram, tuberkulozes vai AIDS slimnieks, ietekmēs visu sabiedrību. Infekciju slimības nav ģenētiski determinētas, tās sabiedrībā izplata ar tām saslimušie. Kā stāsta Ģ.Briģis, sabiedrībai ir tiesības sevi pasargāt no inficēšanās riska. Tādēļ arī valdība pieņēma Ministru kabineta noteikumus Nr.413 “Kārtība kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekciju slimību gadījumos” (publicēts “LV” 17.06.2005.).
Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad demokrātiskā sabiedrībā indivīda tiesības brīvi izvēlēties (proti: ārstēties vai neārstēties) pamatoti tiek ierobežotas. Te gan jāatceras, ka sabiedrība sevi aizstāvēt drīkst tikai likumā noteiktajā kārtībā. Ģ.Briģis atgādina gadījumu, kad kāds Liepājas slimnīcas ārsts avīzē publicēja to cilvēku sarakstu, kuriem ir tuberkuloze, bet kuri neārstējas. Toreiz sabiedrībā uzvirmoja diskusijas, vai cēlais mērķis – pasargāt iedzīvotāju vairākumu no inficēšanās riska – attaisno šādu mediķa, iespējams, izmisuma diktētu rīcību. Profesors Ģ.Briģis atzīst: šāda ārsta rīcība, lai kādu motīvu vadīta, nav pieļaujama. Jo ārstu mērķis ir saslimušo cilvēku izveseļošanās, nevis viņu diskriminācija un negatīvas attieksmes veidošana sabiedrībā. Tā arī ir viena no lielākajām problēmām – nespēja nošķirt draudus, ko rada infekciju slimnieks, kurš neārstējas, no apzinīga pacienta, kurš ārstējas un izpilda visus ārsta norādījumus. Piemēram, tuberkulozes slimnieku, kurš nav slimības akūtajā fāzē un neizdala baciļus, nedrīkst diskriminēt darba tirgū. Tāpat nav nekāda pamata izolēt AIDS slimniekus, tas ir klajš cilvēktiesību pārkāpums.
Ģ.Briģis arī uzsver: infektoloģijā visus iespējamos gadījumus, kad saslimušais varētu radīt draudus sabiedrības veselībai, likumdošanā iestrādāt nav iespējams, tāpēc jo svarīga loma ir ārstam, kas daudzreiz ir vienīgais iespējamais vidutājs starp indivīda tiesībām un sabiedrības interesēm. Vai mūsu ārsti vienmēr ir tam gatavi, vēl joprojām ir atklāts jautājums.

Indivīda vēlmes un sabiedrības iespējas

Ja runājam par minēto interešu sadursmi veselības aprūpes finansēšanā, tad te iesaistās trešais spēlētājs – valsts Veselības ministrijas (VM) personā, kuras uzdevums ir atrast līdzsvaru starp indivīda vēlmi saņemt visu sev nepieciešamo medicīnisko palīdzību un sabiedrību, tās iespējām to nodrošināt. Proti: resursu ierobežotības apstākļos (kas ir jebkuras ekonomikas pamatproblēma) nākas izdarīt izvēli: vai apmaksāt dārgu un sarežģītu operāciju vienam cilvēkam vai, piemēram, vakcinēt 1000 bērnus pret difteriju. Gan profesors Ģ.Briģis, gan VM valsts sekretāra vietnieks Rinalds Muciņš, gan Pasaules veselības organizācijas Latvijas biroja vadītāja Aiga Rūrāne “LV” uzsver: nauda tomēr būtu jāiegulda atbilstoši sabiedrības vairuma interesēm.
Kā skaidro Ģ.Briģis, minētā pretruna īpaši aktuāla ir valsts, nodokļu maksātāju, finansētā veselības aprūpes sistēmā, kāda ir arī Latvijā. Sabiedrība savu finansiālo iespēju robežās garantē noteiktu veselības aprūpes pakalpojumu klāstu, bet mūsdienu medicīnas iespējas ir daudz lielākas. Un tad rodas ārstu un pacientu dusmas: ir iespējas palīdzēt un saņemt palīdzību, bet to liedz naudas trūkums. Šajā situācijā ir vainojama gan valsts, gan arī pati sabiedrība.
Latvijā vēl joprojām aktuāla ir izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un atbildīgo institūciju nepietiekamais darbs to iekasēšanā. Jebkuri neiekasētie un nesamaksātie nodokļi kā bumerangs atgriežas pie sabiedrības kādu nesniegtu pakalpojumu (neapmaksātas aknu transplantācijas, nesalabotu ceļu utt.) veidā. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka vismaz veselības aprūpē neviena valsts nekad nespēs apmaksāt saviem pacientiem visus ārstniecības pakalpojumus, kurus spējīga sniegt medicīna.
Ģ.Briģis min vienkāršu piemēru: ja kādas slimības ārstēšanā ir atklāts jauns preparāts, kurš par 10% ir efektīvāks nekā līdzšinējie, bet arīdzan krietni dārgāks, tad sabiedrība tomēr to neizvēlēsies apmaksāt vienkārša apsvēruma dēļ: tā nevarēs to garantēt visiem, kam tas nepieciešams. Tiek upurēta efektivitāte, lai nodrošinātu līdztiesību. Vai tas ir pareizi? Ģ.Briģis atbild: noteikti, jo demokrātiskas sabiedrības pamatprincips ir vienādu iespēju nodrošināšana visiem, kas ir viens no galvenajiem valsts uzdevumiem. No sabiedrības interešu viedokļa pilnīgi pareizs ir arī references princips kompensējamo medikamentu apmaksas sistēmā, proti: konkrētajā zāļu grupā valsts apmaksā lētāko preparātu.

Labāk mazāk, bet visiem

Kā uzsver R.Muciņš, arī turpmāk veselības aprūpes finansēšanā saglabāsies princips – mazāks pakalpojumu klāsts, bet iespējami plašam pacientu lokam. Tādēļ arī primārais uzdevums ir nevis paplašināt pakalpojumu un kompensējamo medikamentu grozu, bet gan nodrošināt, lai tā ietvaros nebūtu kvotu un nejēdzīgi garu rindu.
Ģ.Briģis atzīst, ka tas gan ir zināmā pretrunā ar konkrētā indivīda interesēm, kuram bieži nepieciešams valsts neapmaksāts pakalpojums. Profesors uzskata: šī pretruna ir objektīva un nav atrisināma. Ja vien par risinājumu neuzskata a priori noteiktu indivīda interešu pakārtošanu sabiedrībai.
R.Muciņš savulaik ar zināmu rūgtumu “LV” atzina, ka diemžēl masu mediji pārsvarā nostājas indivīda interešu sardzē, emocionāli izstāstot stāstu par slimnieku, kuram valsts atsakās palīdzēt, bet noklusējot, ka par šo naudu vakcinēti vairāki tūkstoši bērnu, nodrošinātas neskaitāmas profilaktiskās apskates utt. Profesors to skaidro ar masu mediju vēršanos pie konkrēta lasītāja/skatītāja, nevis abstraktas sabiedrības. Jo cilvēki, uzzinot par šādiem gadījumiem, tos identificē vispirms ar sevi un saviem tuviniekiem un tikai tad domā par sabiedrību kopumā.
Jautāts, vai un kā līdzšinējām valdībām izdevies šīs intereses līdzsvarot, ievērojot līdztiesības principu un tajā pašā laikā nekļūstot nehumāniem, Ģ.Briģis atzīst, ka tas tiek darīts, taču šie optimālā kompromisa meklējumi ir pietiekami sarežģīti. Par vienu no smagākajiem pēdējā laika lēmumiem Ģ,Briģis uzskata pacientu līdzmaksājumu palielināšanu, kas samazina vienlīdzīgu veselības aprūpes pieejamību un padara to vairāk atkarīgu no maksātspējas.
Runājot par indivīda un sabiedrības interešu sadursmi, vairāki “LV” aptaujātie eksperti atzina, ka tā varētu kļūt mazāk asa, pieaugot vispārējai labklājībai. Jo, protams, ir zināma starpība starp izvēlēm, kuras jāizdara Latvijai, un Vāciju, kurā cilvēki pensijas gados izdara milzīgu spiedienu uz valdību, lai sakarā ar ozona caurumiem virs Vidusjūras valsts apmaksātu saulesbriļļu iegādi.
Kompromisi starp indivīda vēlmēm un sabiedrības interesēm būs jāmeklē vienmēr, jautājums tikai,cik tie būs sāpīgi katram atsevišķi un mums visiem kopā.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv

Uzziņai:

Valsts neapmaksā šādus ārstniecības pakalpojumus+:

*ortodontisko ārstēšanu (izņemot pirmreizēju konsultāciju bērniem vecumā līdz 18 gadiem un iedzimtu sejas-žokļu šķeltņu gadījumos personai vecumā līdz 22 gadiem);
silantu lietošanu;
*zobārstniecības palīdzību personām, kas vecākas par 18 gadiem, kā arī zobu protezēšanu;
*ambulatori veicamās injekcijas ādā, zemādā, intramuskulāri un intravenozi (izņemot MK noteikumos minētos gadījumus);
*pirmreizējos medicīniski profilaktiskos pasākumus, kas nepieciešami, stājoties darbā, kā arī obligātās veselības pārbaudes;
*periodiskās medicīniskās apskates, kas nepieciešamas darba apstākļu un darba specifikas dēļ;
*legālos abortus saskaņā ar normatīvajiem aktiem par grūtniecības pārtraukšanas organizatorisko kārtību;
*spermas donoru bankas uzturēšanu, mākslīgo insemināciju;
*tādus pašus vai informatīvi līdzvērtīgus izmeklējumus sekundārajā veselības aprūpē, kuri atkārtoti veikti mēneša laikā no dienas, kad veikts izmeklējums ar ģimenes ārsta nosūtījumu (izņemot gadījumus, ja pacientam sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību);
*seksoloģisko ārstēšanu;
*ārstnieciskās palīdzības nodrošināšanu publiskos pasākumos;
*kosmetoloģiskos pakalpojumus un estētiski ķirurģiskās operācijas;
*homeopātisko ārstēšanu;
*redzes asumu koriģējošu optikas izstrādājumu izrakstīšanu un iegādi;
*dzirdes aparātu (izņemot kohleāros implantus bērniem) iegādi;
*psihoterapeitisko palīdzību (izņemot palīdzību psihiatriskā profila nodaļās vai specializētās slimnīcās);
*vakcināciju (izņemot valsts imunizācijas programmā noteiktās vakcinācijas);
*profilaktiskās un citas medicīniskās apskates;
*alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes noteikšanu (izņemot gadījumus, ja tā nepieciešama ārstnieciskā procesa nodrošināšanai);
*tādu pacientu stacionāru ārstēšanu, kuru slimību vai traumu var ārstēt ambulatori;
*speciālistu un stacionāro ārstniecības iestāžu sniegto veselības aprūpes pakalpojumu, ja pacients rakstiski atsakās no gaidīšanas uz plānveida veselības aprūpes pakalpojumu un pats vai trešā persona veic *maksājumus par attiecīgo veselības aprūpes pakalpojumu;
*ārstēšanu, izmantojot netradicionālās medicīnas metodes;
*orgānu un audu transplantāciju (izņemot asinis un to preparātus, nieres, autologās šūnas, kaulus un saistaudus, fasciju, ādu, cīpslas, skrimšļaudus, sirds vārstuļus un radzenes);
*speciālistu mājas vizīti (izņemot psihiatra mājas vizītes pie psihiatriskiem slimniekiem pēc psihiatra izvēles);
*ģimenes ārsta mājas vizīti, izņemot vizītes pie: bērniem vecumā līdz 18 gadiem; I grupas invalīdiem; personām, kas vecākas par 80 gadiem;
*ambulatori veiktus laboratoriskos izmeklējumus;
*konsultācijas, klīniskos un paraklīniskos diagnosticējošos izmeklējumus, kurus pēc tiesu medicīnas eksperta norīkojuma izdara prettiesiskos nodarījumos cietušajām personām;
*medicīnisko rehabilitāciju diennakts slimnīcās, (izņemot MK noteikumos minētās pacientu grupas);
*ķirurģiskās operācijas slimnīcās (izņemot reģionālās un lokālās neatliekamās palīdzības slimnīcas, specializētos centrus un specializētās slimnīcas, stacionāro ārstniecības iestāžu ambulatorās nodaļas un dienas stacionārus);
*pacientu īslaicīgo sociālo aprūpi ārstniecības iestādēs;
*veselības aprūpes pakalpojumus, kurus sniegušas ārstniecības iestādes vai ārstniecības personas, kurām nav līgumattiecību ar aģentūru;
*ārstēšanos sanatorijās un kūrortos;
*ambulatorās fizikālās medicīnas manipulācijas.

* No MK noteikumiem 1036 “Par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību” (publicēti “LV” 18.10.2005.)