Latvijas nacionālkomunistu pretstāve impēriskajiem funkcionāriem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

Turpinājums. Sākums – “LV”, 11.08.2005., 16.08.2005.

Tālāk ir teikts, ka šie biroja locekļi republikā iedvesmo neveselīgus noskaņojumus. Ja tam piekristu, tad ir jāizvirza jautājums par šiem biroja locekļiem. Tad acīmredzot šie biedri nav cienīgi strādāt tur, kur viņi strādā.

“Lūk, Kokle – jauns mākslinieks. Viņš nav nemaz tik slikts…”

Ērika Romane. “Leo Svempa portrets”. 1959. Eļļa.

Par Anšlava Eglīša darbu šeit jau runāja. Es šo romānu pilnā apjomā neesmu lasījis, nevaru spriest, bet no tā, kas bija pie mums nodrukāts, es neredzu amerikāniskā dzīvesveida propagandēšanu. Es tur saredzēju tikai amerikāniskā dzīvesveida atmaskošanu.
Tālāk attiecībā uz latviešu un krievu valodas mācīšanos. Kamdēļ to vajag sagrozīt, kad šajā lēmumā ir pilnīgi skaidri ierakstīts, ka tas attiecas uz tām personām, kuras apkalpo plašas masas – pārdevējiem, konduktoriem utt. Bet šeit ir norādīts, it kā mēs esam nolēmuši tā: ja divu gadu laikā neiemācīsies valodu, vienalga par ko strādā, varbūt pat skalda malku un nekādas saskares ar cilvēkiem nav, no darba tikšot atlaists. Kamdēļ tā sagrozīt, to es nevaru saprast.
Vai par plēnumu un kongresu atspoguļojumu presē. Šeit viss ir parādīts otrādi. Var runāt par šā atspoguļojuma kvalitāti, var to parādīt labāk. Taču par plēnumu, par darbu ar inteliģenci es pats presē lasīju to, ko Pelše teica par [V.]Kalpiņu. Tas ir. Bet es nelasīju to, ko Kalpiņš teica par Pelši. Bet ziņojumā ir pateikts otrādi. Kamdēļ vajag tā sagrozīt, es nesaprotu.
Vadoties no šiem apsvērumiem, es uzskatu tā: paldies par to, ka lika mums nopietni padomāt par trūkumiem darbā ar inteliģenci. Šie trūkumi pie mums, bez šaubām, ir, taču es uzskatu, ka mums PSKP CK vadībai ir jādara zināms, ka mēs nepiekrītam tam vispārpolitiskajam tonim, kādā šis ziņojums ir uzrakstīts. Un vēl es gribu pateikt attiecībā uz b.Kovaļu. Es uzskatu, ka šis biedrs mūsu republikai nekādu labumu nedod, drīzāk otrādi. Atcerieties, ko viņš izdarīja, kad b. [A.]Ņikonovs iesniedza birojā ziņojumu, kurā bija aizskarti tie jautājumi, kuri tagad ir izlemti PSKP CK plēnumā, par MTS [mašīnu un traktoru staciju] funkcijām un tehnikas pārdošanu kolhoziem, tad Kovaļs Ņikonovam izvirzīja politiskas apsūdzības. (..) Es uzskatu, ka mums par šādu Kovaļa darbību ir jāpaziņo PSKP CK sekretāriem.
[P.]Pizāns. Es pilnīgi piekrītu tam, ko teica b.Lācis. Es tagad aizdomājos par cēloņiem, kamdēļ tāds ziņojums parādījās, un domāju, ka šie biedri rūpīgi nenoskaidroja visus mūsu trūkumus, ja viņiem būtu bijis nolūks mums patiešām nopietni palīdzēt. Kamdēļ šie biedri, sastādot tādu ziņojumu, neuzaicināja mūsu biedrus, kuri vislabāk saprot ideoloģiskos jautājumu mūsu republikā – Pelši, Ozoliņu, Lāci?
Šo apspriedi sasauca b. [F.]Kašņikovs (LKP CK 2.sekretārs – J.R.), kurš republikā ir jauns darbinieks. Steigā neapdomāja, lūk, tā arī iznāca. Es uzskatu, ka tāda steiga pie laba nenoved, un tas, ko b.Berklavs teica par b.Kovaļu – tas ir pilnīgi pareizi. Viņu ne tikai nevar uzskatīt par vadošu un zinošu biedru, bet daudzi darbinieki republikā un rajonos viņu uzskata par aprobežotu. Viņš daudz braukāja pa rajoniem, es par viņu dzirdēju atsauksmes Cēsīs, Jelgavā. Šis biedrs patiešām ir aprobežots un nepietiekami zinošs, lai pamācītu. Tā kā viņš ir PSKP CK aparāta darbinieks, viņa vārdos ieklausās. Bet tas PSKP CK autoritātei nodara ļaunumu, un es domāju, ka b.Kalnbērziņam vajag izvirzīt jautājumu par citu instruktoru mums.
Par pasākumiem. Tie ir ļoti labi un būs ļoti labi, ja mēs tos īstenosim. Bet man ir viens papildinājums.
Es uzskatu, ka mūsu galvenais ideoloģiskais pretinieks tagad ir aiz robežas, galvenais visa buržuāziskā nacionālisma un visu izpausmju, kuras ir uz vietām, iedvesmotājs. Mēs ļoti tuvredzīgi aizveram acis uz to, kas notiek aiz robežas. Katrā gadījumā desmiti tūkstoši dažādu plakātu, grāmatu, vēstuļu katru mēnesi nāk uz republiku. Tās ir taisni šausmas, kas notiek: zīmītes, vēstules, atklātnes un laikraksti, un žurnāli. Kā tik tur nav. Tiesa, daļa tiek sašķirota, taču daudz kas nonāk un iedvesmo darbu pret mums. Daudzas neveselīgās uzstāšanās pie mums uzreiz kļūst zināmas aiz robežas. Bet ko mēs šai propagandai liekam pretī? Mums Centrālajā komitejā nav pat sektora vai pat instruktora, kurš ar šo lietu nodarbotos. Tikai dažkārt no [J.]Vēvera pārvaldes (Valsts drošības komitejas – J.R.) kaut ko uzzinām. Kamdēļ mēs nevaram Latvijas CK izveidot sektoru vai kaut vai speciāli turēt instruktoru, kurš ar šiem jautājumiem nodarbotos, izpētītu viņu radioraidījumus, lasītu viņu grāmatas, laikrakstus un dotu atbilstošu materiālu kontrpropagandai. Tagad desmitiem tūkstoši grāmatu, kuras izņemtas no paciņām, atrodas muitā. Šīs grāmatas sadedzinām. Bet, manuprāt, tās vajag dot lasīt tiem cilvēkiem, kuri labi saprot un dos materiālu kontrpropagandai. To vajag izmantot. Tie 200 miljoni dolāru, kurus dod amerikāņi, savu lietu izdara. Bet mums Komitejas laikrakstam “Par Atgriešanos Dzimtenē” ir piešķirti 120 tūkstoši, un tas ir ļoti maz. Šis laikraksts ir jāpadara pieejamāks. Mēs to sūtām uz ārzemēm, bet pie sevis slēpjam, kaut arī tur ir labs materiāls. Viņi pret mums izmanto visu, ko var, katru kritisku rakstu, katru feļetonu, kur no partijas pozīcijām tiek kritizēti mūsu trūkumi. Viņi to pasniedz no savām pozīcijām. Bet mēs nezinām, kas pie viņiem notiek. (..)
Pie mums arī ir cilvēki, kuri lasa un klausās radio. Mums arī vajag vairāk tādu materiālu dot republikas laikrakstu lappusēs, un mūsu lektoriem tāds materiāls ir vairāk jāizmanto. Nebūtu nekas slikts, ja uzstātos mūsu lektors un pastāstītu, kā aiz robežas dzīvo latviešu emigranti.
Tāds darbs ir jāveic, un tādu punktu vajag ierakstīt pasākumos. Ja mēs to nevaram izdarīt ar saviem spēkiem, tad jāpalūdz palīdzība Maskavai, bet lai pa preses līniju, pa radio līniju šie pasākumi tiktu pastiprināti.
[N.]Bisenieks. Arī es atbalstu biedru viedokli par to, ka tāds svarīgs dokuments, kurā tiek runāts par trūkumiem CK birojā, kurā izvirzītas apsūdzības vairākiem biroja locekļiem, Centrālajā komitejā pieņemts bez mūsu paskaidrojumiem. Mums partijā pastāv tāda kārtība, saskaņā ar kuru, pirms tādas vai citas apsūdzības izvirzīšanas, ir jāuzklausa arī paskaidrojumi. Šajā gadījumā šī kārtība ir pārkāpta. Mūs neuzaicināja uz CK un mūs nepainformēja. Ziņojumā ir teikts, ka CK birojā nav vienprātības. Mums bija tiesības gaidīt no ziņojuma autoriem, ka mūs sapulcinās, izstāstīs mums par to un uzklausīs mūsu viedokli, taču tas netika izdarīts. Par to ir nepieciešams informēt PSKP CK.
Tagad par ziņojumu. Ziņojumā daudz kas ir vērtīgs. Tas mums vēlreiz atgādina par nopietniem trūkumiem ideoloģiskajā darbā, par trūkumiem darbā ar inteliģenci un jaunatnes vidū (..). Ir jāizskata un jāveic tie pasākumi, kurus ir sagatavojis b. [I.]Veselovs, ņemot vērā tos trūkumus, uz kuriem vērš uzmanību ziņojums, kas atsūtīts no PSKP CK.
Ideoloģiskajā darbā, izlabojot trūkumus, nevienam no mums nevajag piekārt birkas. Es neredzu pamata apvainot b.b. Ozoliņu, Berklavu, Pizānu par to, ka viņi iedvesmo radošās inteliģences neveselīgos elementus. (..) Es uzskatu, ka vajag aizstāvēt b.b. Ozoliņu, Berklavu un Pizānu un pateikt, ka nav pamata viņus par to apsūdzēt. (..)
Ziņojuma autoriem ir taisnība, kad viņi saka, ka mēs nepietiekami asi dažkārt reaģējam uz naidīgām izpausmēm republikā un bieži to darām ar lielu nokavēšanos. (..)

“…minot ierakstus no mākslinieka Svempa izstādes atsauksmju grāmatas, (..) autori neņēma vērā (..) lielvalstiski šovinistiskos ierakstus.” L.Svemps. “Klusā daba ar kēksu”. Eļļa Foto no grāmatas “Mēs abi”, “Atēna”, 2002

L.Kokle. “Klusā daba”. 1963. Eļļa Foto no grāmatas “Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, 2.sējums, 1996

Par nopietniem trūkumiem darbā ar radošo inteliģenci lai daļu vainas uzņemas arī b. Pelše, viņš maz tiekas ar šo inteliģenci. (..)
[I.]Veselovs. Par ziņojumu. Tas parādījās pēc tam, kad šeit bija biedru grupa no PSKP CK. Tad šeit nebija ne Jāņa Eduardoviča [Kalnbērziņa], ne Arvīda Jānoviča [Pelšes]. Biedre Troiņina nodarbojās ar izdevniecības jautājumiem, un tas, kas par šo jautājumu ir teikts ziņojumā, ir pilnīgi pareizi, un es par to esmu informēts. (..)
Ar Zinātnes un kultūras jautājumiem strādāja b. Koņjahins. Kad pārbaudes rezultāti tika apspriesti pirmo reizi, tie tika apspriesti pie b. Kašņikova, manis tad nebija. Kad es atbraucu, daļas darbinieki man izvirzīja jautājumu par to, ka, ziņojot par pārbaudes rezultātiem, PSKP CK darbinieki dažus faktus sagroza. Norunājām un otrreiz sapulcējāmies pie b. Kašņikova. Tur bija arī b. [A.]Voss. Es, kā propagandas daļas vadītājs atzinu tos trūkumus, kādi bija propagandas daļas darbā. (..)
Es uzskatu, ka šā ziņojuma galvenais trūkums ir tas, ka šeit no dažiem atsevišķiem faktiem tiek izdarīti vispārinājumi un secinājumi. Lūk, [L.]Kokle – jauns mākslinieks. Viņš nav nemaz tik slikts. Viņam daudz kas ir labs. Viņš uzstājās radošās inteliģences sanāksmē un daudzus jautājumus izvirzīja pareizi. Bet kaut kur viņš pateica, ka citas tautības cilvēks, piemēram, krievs, nevar visā pilnībā, pa īstam parādīt citas tautas dzīvi un sadzīvi, arī latviešu tautas. Tā viņš domā. Bet kamdēļ šā viena mākslinieka izteikumus pārvērst par teoriju? Es uzskatu, ka tas nav pareizi.
Mēs republikā izvirzām un risinām jautājumu par literāro mantojumu. Es uzskatu, ka darām pareizi. Bet biedri nepareizi raksta, ka šis jautājums pie mums aizēno citus jautājumus.
(..) Ziņojumā ir runa par b.b. Berklavu, Ozoliņu, Pizānu. Secinājumi par viņiem tiek izdarīti no žurnāla “Zvaigzne” darba apspriešanas CK birojā. Es biju neapmierināts ar žurnāla “Zvaigzne” darba apspriešanas jautājumu. Es uzskatu, ka uzmanību vajadzēja sakoncentrēt uz žurnāla kļūdām.(..) Bet vai viena šāda fakta dēļ var uzskatīt, ka b.b. Ozoliņš, Berklavs un citi ieņem nepareizu līniju? Es tam nepiekrītu. (..) Tālāk par nacionālo jautājumu. Ziņojumā šis jautājums tiek izvirzīts pareizi, un mums vajag to izvirzīt. Lūk, bija partijas Kirova rajona konference. Tajā uzstājās Lācis – no izdevniecības, bet uzstājās neprasmīgi un rupji (..). Viņš auditorijai pārmeta, ka šeit, lūk, krievu ir vairāk nekā latviešu. Protams, tāds izteikums ir nepareizs. Pēc tam šajā jautājumā uzstājos es. Es uzskatu, ka uzstājos pareizi. Bet pēc manis uzstājās kāda sieviete (viņas uzvārdu esmu aizmirsis) un teica – biedrs Veselovs izvirza jautājumu, lai mācītos krievu un latviešu valodu, lai krievi mācītos latviešu valodu, bet, lūk, tādu grāmatu nepietiek. Uzreiz bija sajūtama nepareiza attieksme pret šo lietu.
Nākamais fakts. Bija sakaru darbinieku apspriede. Atklājās neciešami fakti. Par sakaru kantora priekšnieku Cēsīs strādā krievu biedrs, strādā 10 gadus un līdz šim nevar ar cilvēkiem sarunāties latviešu valodā. Es uzstājos šajā republikāniskajā apspriedē un šo jautājumu izvirzīju asi. Neviens pret to neuzstājās, bet pārtraukumā pie manis pienāk biedri un saka: “Kamdēļ man jāmācās latviešu valoda? Šodien es dzīvoju Latvijā, rītdien es būšu Kazahstānā. Vai tad man visas valodas jāmācās?” Es viņiem teicu, ka Latvijā viņi dzīvo jau sen un nevar ar tautu sarunāties dzimtajā valodā, tas ir vienkārši nekulturāli. Tā, protams, ir lielvalstiskā šovinisma izpausme. Ziņojumā šie fakti ir noklusēti. (..)
[A.]Gorbatovs. (Baltijas kara apgabala pavēlnieks). Pirmais jautājums par šīs grupas darba kārtību. Man šķiet, ka tāda grupa pie mums strādā ne pirmā un ne pēdējā, un citāda grupas darba kārtība nevar būt kā, sagatavojot priekšlikumus, par to paziņot pirmajam vai otrajam sekretāram, pēc tam ziņojums nonāk Maskavā. Maskavā to apspriežot, kādam no mums tur ir jāpiedalās un jāaizstāv patiesība. Ja tas tā nav bijis, tas ir nepareizi.
Pēc šā dokumenta saņemšanas ir aizkavējusies tā apspriešana. Tas ir saņemts 10.janvārī, un šī aizkavēšanās ir ļoti liela.
[J.]Kalnbērziņš. Mēs šo ziņojumu saņēmām trīs dienas pirms kongresa atklāšanas un nepaspējām to apspriest.
[A.]Gorbatovs. Bet iznāca tā, ka pusotru mēnesi biroja locekļi netika ar to iepazīstināti.
[J.]Kalnbērziņš. Tā ir mana vaina.

Turpinājums sekos