Laika relativitātes vēsturiskais vektors

“Atmiņas par nākotni” – tā varētu nosaukt Latvijas Tautas frontes (LTF) muzeja izdoto grāmatu “Atgriešanās Eiropā ar dziesmotām revolūcijām”, ko sastādījusi muzeja direktore Meldra Usenko un nu jau bijušais Polijas vēstnieks Latvijā Tadeušs Fišbahs.

LTF muzeja vadītāja Meldra Usenko grāmatas prezentācijā vienu no pirmajiem eksemplāriem pasniedza Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta fonda prezidentei Kārinai Pētersonei. Pa labi: Polijas vēstniecības vadītājs – ministrs padomnieks Kšištofs Opaļskis Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Divvalodu izdevums vienlaikus latviešu un poļu valodā tapis LTF muzeja sadarbībā ar fonda “Solidaritāte” centru un Polijas vēstniecību Latvijā.
Grāmatā apkopotas vairākas uzrunas un priekšlasījumi Rīgas konferencē “Atgriešanās Eiropā ar dziesmotām revolūcijām” (no tās arī patapināts grāmatas nosaukums) šā gada janvārī. Taču grāmata nav tikai konferences dokumentu apkopojums – tajā ievietotas arī Nobela prēmijas laureāta Leha Valensas un izcilā poļu komponista un diriģenta profesora Kšištofa Penderecka atziņas, šogad viesojoties Latvijā, kā arī vairāku pazīstamu sabiedrisko darbinieku pārdomas un plašs fotomateriālu klāsts par padomju impērijas sabrukuma norisi Latvijā un Polijā, un par mūsu atgriešanos rietumu demokrātisko valstu saimē.

“Solidaritātes” demokrātijas laboratorijā

Ievadā Tadeušs Fišhabahs atgādina latviešu un poļu vēsturiskās paralēles un solidaritāti cīņā par pašnoteikšanās tiesībām, kā arī pāvesta Jāņa Pāvila II milzīgo lomu “Solidaritātes” kustībā kopš 1979.gada, kad “lielā pasaules garīgā autoritāte”Jānis Pāvils II svētceļojuma laikā Polijā teica leģendāros vārdus: “Lai nāk Tavs gars un atjauno zemes veidolu, šīs zemes veidolu!” “Vēsturiskas izmaiņas Polijā notika, tieši pateicoties Svētajam garam un cilvēku drosmei,” uzsver T.Fišbahs.
Grāmatas informatīvo smaguma centru veido Nobela prēmijas laureāta Leha Valensas emocionālais priekšlasījums konferencē, kurš daudzus pārsteidza, pat šokēja ar savu brīžiem pat rezignēto atklātību un skeptisko skatījumu uz šodienu. Taču tieši tas arī apliecināja mūsdienu pasaules pretrunīgo dialektiku, kurā nav vietas mūžīgai eiforijai par sasniegto, jo uzvaras saldumu aizēno jauni izaicinājumi – joprojām draudīgās pasaules un globalizācijas eskalētās konkurences apstākļos.
Precīzs ir Leha Valensas sniegtais sabiedrības psiholoģiskā noskaņojuma raksturojums padomju režīma laikā. “Padomju sistēma lielā mērā padarīja cilvēkus negribīgus, tā noslepkavoja iniciatīvu, tādēļ septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā masās bija ļoti daudz šaubu. Nebija izteiktas vēlmes cīņai, mēs neredzējām iespējas izbeigt komunismu Padomju Savienībā… Lielākā daļa cilvēku cieta, daudzi iepinās, sasaistījās šajā sistēmā, un tikai neliela daļiņa cilvēku cīnījās… Daudziem, it īpaši rietumu valstīs…, komunisms jau bija līdz kaklam, taču neviens neredzēja tā beigas. Neviens nezināja, kad tas beigsies, kā ar to apieties, kā to atrisināt... Un tad notika kaut kas gandrīz neticams – šajā stagnācijas, riebuma un apnikuma laikā polis kļūst par pāvestu.”
“Polija ar savu unikālo “Solidaritātes” eksperimentu kļuva par antikomunistiskās cīņas radošo laboratoriju – gandrīz desmit gadus pirms dziesmotās revolūcijas sākuma Latvijā.
Šī atziņa tika pausta arī Daiņa Īvāna, Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāja (1988–1990), janvāra konferences uzrunā “Būs solidaritāte, būs Eiropa”. Nosaucot “Solidaritāti” par “Padomju Savienības pakļauto tautu pretestības kustību garīgo simbolu”, kas “uzsvēra mūsu cīņas relatīvi miermīlīgo, nevardarbīgo un demokrātisko raksturu”, D.Īvāns sniedza latviešu nācijas brīvības cīņu epohālu skatījumu, ? no 1905.gada revolūcijas (janvāra konferences dienā pagāja tieši 100 gadu kopš strādnieku demonstrācijas apšaušanas Daugavmalā) līdz 1919.gada brīvības karam un 1988.–1991.gada dziesmotajai revolūcijai, kad “uz politiskās skatuves Latvijā iznāca visa tauta”.

Cerēto un gūto samērojot

Grāmata liek arī domāt par mērķa, līdzekļu un rezultāta samēru mūsu vērtību sistēmā. Kad rezultāts pārspēj sākotnējo mērķi, gandarījuma vietā nesot jaunas problēmas.
Tadeušs Fišbahs pievēršas ļoti būtiskam “Solidaritātes” un arī Latvijas Tautas frontes dialektikas vektoram. “Domāju, ka ne streikojoši strādnieki, ne tie, kas valdīja Polijā, pat iedomāties nevarēja, ka izmaiņas būs tik lielas, ka tas būs pirmais solis uz neatkarību šajā Eiropas daļā,” raksta Tadeušs Fišbahs. “Vēlākā laikā šo notikumu rezultātā krita Berlīnes mūris, notika Samta revolūcija Prāgā un sākās sabiedriskās iekārtas transformācijas procesi citās zemēs.”
Uzmanību grāmatā piesaista arī bijušā Latvijas Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa (1990–1993) atziņas no sarunas ar Lehu Valensu, kurās baltas un nebaltas dienas pieredzējušie politiķi runājuši par jauno ideālu deficītu un centušies rast jaunu, nāciju vienojošu ideju. I.Godmanis retoriski vaicā: “Kas ir ar politisko, kolektīvo motivāciju pēc 2004.gada maija, kad gan Polija, gan Latvija ir pilntiesīgas NATO un ES dalībvalstis, kad garās cīņas posmi it kā ir izcīnīti un nākamie vairs nav tik vienkārši nosakāmi? Kā tālāk kolektīvi motivēt sabiedrību gan Polijā, gan Latvijā?”
Jautājums paliek bez atbildes. I.Godmanis atstāsta arī savu vilšanos, kad kādā pasākumā jaunieši viņa lozunga līmenī formulēto uzdevumu “sasniegt Eiropas vidējo dzīves līmeni tuvākajos desmit gados” uzņēmuši ar skepsi. Viņi jau tāpat esot Eiropā un varot braukt strādāt, kurp vēlas.
Atskatoties uz revolucionārā romantisma laiku un izvērtējot iegūto, abi politiķi un valstsvīri nonākuši pie secinājuma, ko Lehs Valensa bija formulējis jau viņu pirmās tikšanās laikā 1993.gadā: “Mēs uzvaram tikai atsevišķās kaujās, cīņa turpinās, un tai nav beigu...”
“Viņam bija un ir taisnība,” atzīst Ivars Godmanis. “Tāda ir dzīve”.
Jā, patiešām – tāda. Bet vai tikai? Vai kaut ko neesam piemirsuši?

Garīguma vektors pragmatisma laikmetā

Par garīguma un ticības dzīvinošo lomu brīvības gara atraisīšanā Lehs Valensa runāja šā gada 14.janvārī, Rīgā tiekoties ar Romas Katoļu baznīcas kardinālu Rīgas arhibīskapu metropolītu Jāni Pujatu (šī saruna publicēta “Latvijas Vēstnesī” 19.01.2005., grāmatā tā iekļauta, izmantojot ierakstus “Latvijas Vēstneša” diktofonā – J.Ū.). Kad Viņa eminence Jānis Pujats sarunas sākumā izteica nožēlu, ka “vecā labā kristīgā Eiropa aiziet pagātnē”, Lehs Valensa tālredzīgi atbildēja: “Domāju, tas ir tikai uz laiku. Mūsu laikmets bijis straujām milzu pārmaiņām bagāts. Tagad jānogaida, kamēr viss stabilizēsies. Es domāju, pienāks diena, kad datori mums liks saprast, ka esam sīki un ka laimei ar treknu desas gabalu vien ir par maz. Cilvēkam nepieciešamas lielākas – garīgās vērtības.”
Garīgo vērtību prioritāti akcentē arī izcilais poļu komponists un diriģents profesors Kšištofs Penderenckis, brīdinot: “Tehnikas pārņemtajā mūsdienu pasaulē kārdinājumi augstajai kultūrai var izraisīt ļoti bīstamas sekas. Cilvēks, kas jūt, pazūd kibertelpā; progresējošā globalizācija nogalina cilvēkā labāko, proti, metafiziskās, personīgās uztveres spēju. Es esmu radošās domas, inspirācijas nepieciešamības un pilnīgā cilvēka, kas ir spējīgs uz iekšējo renovatio (atainošanu) mākslas procesā, koncepcijas aizstāvis.”

Izjūtot uzvaras epohālo nozīmīgumu

Sniedzot vairāku latviešu un poļu politiķu, sabiedrisko un kultūras darbinieku skatījumu uz mūsu kopīgo – niansēs un izpausmēs atšķirīgo, taču stratēģiskajā virzībā līdzīgo pagātnes cīņu pret komunistisko diktatūru, grāmata liek izjust šo notikumu epohālo nozīmīgumu.
Kopumā jaunā grāmata jāatzīst par veiksmi. Ja konkrētāk, tas ir pirms gada noslēgtā Latvijas Tautas frontes muzeja un “Solidaritātes” centra sadarbības līguma teicams rezultāts. Jo nozīmīgāks vēsturiskās Gdaņskas vienošanās ceturtdaļgadsimta jubilejas priekšvakarā. Zīmīgi arī, ka jaunās grāmatas prezentācija notika 23.augustā, Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas 66.gadskārtā.

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv