Skola divu mācībgadu kaleidoskopā

Kroņvircavas pagasta draudzes skolas pamati likti Vircavas upes krastā 1836.gadā. Kopš 1920.gada skola iemājo agrākajā Ketlera pilī. Tās vēsturē ir vēl viens zīmīgs atskaites punkts, proti, 1951.gada 1.septembris, kad šajās telpās durvis vēra Vircavas vidusskola.

Vircavas vidusskola

Kārļa Buka vadībā 8.klase sākusi iestudēt A.Upīša “Zaļo zemi” (raksta autors – 3.rindā 3. no kreisās). 1951./1952.mācību gads Foto no autora arhīva

Pionieri un lauku ģimnāzisti

Man, toreiz Jaunsvirlaukas zēnam, līdz Vircavai nācās mērot kilometrus piecpadsmit. Jau agrāk ar kolhoza automašīnu vairākkārt biju devies turp uz dažādām sporta sacensībām. Vasaras sākumā Vircavas parka malā parasti iededzināja lielu ugunskuru. Tas nozīmēja, ka sācies Jelgavas rajona pionieru salidojums. Dzirksteles aizšvirkstēja nakts debesīs, reizē liekot ietrīsēties bērnu sirsniņām, vēl nezinošām nedz lielpilsētas salūta brīnumu, nedz televizora maģiju.
Mūsu 8.klase atradās līdzās skolas zālei, kur tagad iekārtota datorklase. Biju viens no daudziem jaunatnācējam, kam sveši gandrīz visi klasesbiedri. Pirmajā septembrī kopā sanācām septiņi zēni un 20 meitenes. Vienīgā no tām, kuru pazinu, bija jaunsvirlauniece Ņina Ļeonova. Mūsu klases audzinātājs Kārlis Buks uzreiz pavēstīja, ka mācīs angļu valodu un vadīs ārpusklases nodarbības. Ar interesi un ziņkāri vēros inteliģentā rīdzinieka žestos un valodā. Ko pirms tam vidusskolas atklāšanas aktā bija sacījis ārēji drūmais direktors Vasilijs Fadejevs, vispār neatcerējos.
Tikai divi no jaunajiem ģimnāzistiem – Laimvaldis Kārkliņš un Jānis Grundšteins – bija vircavnieki. Pārējie tālumnieki, arī Jaunsvirlaukas mācītāja dēls Uldis Billerts. Aivars Dēbelis, kurš bija guvis rajonā atzītus panākumus riteņbraukšanas sacensībās, ceļu šurp mēroja no Bērsteles puses. No patālās Vidukļu padomju saimniecības mūsu klasei pievienojās kāds visnotaļ jau nobriedis jauneklis – Leonīds Damme, saukts Ļoņa. Zīmīgi, ka vairāki gados vecākie puiši drīz sāka saņemt kara komisariāta pavēstes. Vēlāk Ļoņa un Jānis arī viens pēc otra tika iesaukti “krievos”. No citām skolām Vircavas iezemiešiem pievienojās Astra Sidrēvica, Astra Kalniete, Rita Morozova, vēl dažas meitenes. Ritai Ozoliņai no Emburgas nācās šķērsot Lielupi: tilts pie Staļģenes tolaik vēl nebija atjaunots.
Pārmaiņas un zināma intriga skāra arī īstenos vircavniekus. “Skolotāji mūs sāka uzrunāt ar jūs, jutāmies lieli un pieauguši,” atceras bērnu daktere Ingrīda Ziemele-Damberga, toreiz jauniņākā astotklasniece. Protams, bija neliela atšķirība mūsu gluži sadzīviskajā statusā. Kamēr dažiem vietējiem līdz skolai  nepilns kilometrs, mēs, ārpusnieki, mitinājāmies internātā  skolas trešajā stāvā. Kopgaldā varēju atļauties tikai pusdienas, arī tās nereti uz parāda. Uz Vircavu – nekādas autobusu satiksmes. Kilometrus uz mājām un atpakaļ deldēju ar sagrabējušu tēva velosipēdu. Pavasara un rudens šķīdonī atlika paļauties vienīgi uz paša kājām.
Visus tik atšķirīgos padsmitniekus kopā savākt un saturēt centās skolotājs K.Buks. Par viņu vēl atsevišķs stāsts. Nevar teikt, ka ikreiz bijām rātni un paklausīgi. Pēc sava klases vakara 1952.gada maijā vairāki zēni un meitenes devāmies uz netālo Platones kultūras namu. Tur, kinoseansam beidzoties, piesmēķētā zālē sākās dejas, varējām justies mazliet bravurīgāk Pēc dažām dienām vidusskolas direktorei bija zvanīts no Platones, ka “bijuši Vircavas skolnieki un piedauzīgi uzvedušies”. Cik atminos, bez kādas reibināšanās.

Savdabais skolotājs – mīlētais un nemīlētais 

Mūsu skolotājs ar Vircavu sarada palēnām, līdz pat mācību gada beigām palikdams tāds inteliģents vientuļnieks. Kārlis Buks apmetās Ukānu mājās parka malā, braukāja ar velosipēdu, ziemā slēpoja. Nedēļas nogalēs devās uz Dimzu staciju, lai brauktu uz Rīgu.
Iespējams, mūs satuvināja mans centīgums angļu valodā. Reizēm divatā spēlējām šahu, reizēm viņš klases priekšā šaustīja manu zemniecisko pašlepnumu. Citkārt atklāti runājām par komjaunatni, saviem vecākiem, skolotāja profesiju. “Zini, cilvēki var būt arī ļoti ļauni,” K.Buks reiz man negaidīti noteica.
Mūsu audzinātājs jau strādāja Rīgas 31.vidusskolā, kad saņēmu no viņa diezgan neparastu vēstuli. Bija pagājis pāris gadu.
“Manas domas un rūpes pieder manai klasei. Ir gan dažreiz tā, ka jāpārdomā, vai visas savas jūtas var atdot klasei. Redz, pagājušā gadā bija tāpat. Tomēr no tā nekas sevišķi labs nav bijis. Esmu aizgājis no jums un esmu atkal citā vietā. Kas palicis pāri? Nekas. Vircavas iedzīvotāju atmiņā es noteikti esmu kā kāds staigulis, garāmgājējs, kurš tur bija iemaldījies, laimi meklējot. Kāds labums no manis bijis skolēniem? Sak, atnāca, pamācīja un aizgāja,” rakstīja vēlāk visas Latvijas svešvalodu skolotāju saimē augstu novērtētais pedagogs.
Ko mums, toreizējiem zaļknābjiem, nozīmējis K.Buks, aptvērām tikai pēc viņa aiziešanas no Vircavas. Tagad to dēvētu par personības šarmu. Mūsu audzinātājs, piemēram, bija iededzies sarīkot literāru klases vakaru, veltītu Andreja Upīša romānam “Zaļā zeme”. Tika sadalītas lomas, viņa režijā sākām iestudēt šā lieldarba  fragmentus. Kādudien solotājs paziņoja, ka visa klase braucam uz Rīgu noskatīties šo izrādi Drāmas teātrī. Kam nepietika ceļam, pats aizdeva naudu. Uz Jāni Osi, Karpu Klētnieku un citām skatuves zvaigznēm noraudzījāmies par pieciem rubļiem. Pievakarē K.Buks uzaicināja mūs pie saviem vecākiem un māsas ģimenes, pacienāja visus ar tēju un biskvītiem. Piedevām vēl Rīgas nomales kinoteātrī redzējām pirmskara “Zvejnieka dēlu”.
“Zaļo zemi” savā vietējā formātā – ar Vijas Ukānes referātu un pašdarbnieciskām ainiņām – vietējai publikai cēlām priekšā pēc dažām nedēļām. Man bija tikusi Ošu Andra loma, kurā īpaši patētiski norunāju vārdus: “Man vēl daudz jāmācās.” Prātā palicis Kārļa Buka tēvišķais vēlējums lasīt pēc iespējas vairāk grāmatu. Pats ne sirdī, ne pēc papīriem nebūdams partijnieks, viņš mani atkārtoti mudināja stāties komjauniešos. Kā audzinātājs labi nojauta, kurš kuram klasē raida pirmās mīlestības mokpilnus skatienus. Mūsu sarakstes laikā viņš atzinās, ka “es taču biju tuvāks zēniem”.
Nacionāli noskaņots kultūras cilvēks tā īsti neiederējās toreizējā ciema un kolhoza “Komunisma ceļš”  sabiedriskajā vidē. Skolotājs K.Buks bija iemantojis gandrīz neslēptu naidu dažos krievu skolēnos. (5.-7. krievu klašu komplekts, kā liecina vēlākā vidusskolas direktore Vanda Kipere, saglabājies arī 1953./54. mācību gadā.) Tikai pēc vairākiem gadiem atklājās, ka uz direktora V.Fadejeva galda parādījies viņa atlūgums ar vārdiem: “Es neesmu trenēts strādāt ar ārprātīgiem...” Daži krievu zēni prasīgajam (viņuprāt, kašķīgajam) rīdziniekam bija draudējuši fiziski izrēķināties. Atklāti paust latviskumu un elementāru pašcieņu – arī tas bija sava veida izaicinājums. 

Sports – vircavnieku stihija

Tajos gados skolā un arī kolhozā jaunie vircavnieki sportoja augu gadu – šahs, volejbols, novuss, stafetes skrējieni, riteņbraucieni, slēpošana. Ziemā uz Vircavas upes ar primitīvi sameistarotām slidām tika rīkotas ātrslidošanas sacensības.
Sporta dzīves dvēsele un dzenskrūve  bija fizkultūras skolotāja Inta Vildberga. Viņa bija pārnākusi no Līvbērzes jau kā Jelgavas rajonā pazīstama vieglatlēte. 1951.gada rudenī aizrāvāmies ar skolas rekordu gūšanu gan diska un granātas mešanā, gan lēkšanas disciplīnās. Futbola bumbu stadiona parka ielokā dzenājām līdz vēlam rudenim – reizēm laukuma vienā pusē latvieši, otrā – krievi. Vidusskolas voleja komandā izcēlās augumā raženais Zigfrīds Anstrangs, Jānis Tombergs (saukts Tomba), brāļi Rizesčenoki, vieglatlētikā – Egons Roga. Šo rindu autors gan pats startējis, gan reizē kļuvis par rajona avīzes “Zemgales Komunists” sporta hronistu.
Kādā septembra pēcpusdienā I.Vildbergas vadībā ar kolhoza automašīnu aizbraucām uz Teteli. Tīkla bumbā spēkojoties ar tetelniekiem un garozniekiem, nemanot bija pienācis vakars. Cits neatlika kā atceļā doties kājām. Intas uzmundrināti, diezgan garo ceļa gabalu garām Blukām veicām mundri čalojot. “Skolotāja Vildberga ir ļoti draudzīga pret visiem,” fiksēts manās skolas gadu piezīmēs. To pašu apstiprina Vircavas vidusskolas 50.gadu labākā sprintere un tāllēcēja, mana klasesbiedre Vaiva Grīnšpone-Ķezbere: “Inta vienmēr bija sirsnīga un biedriska, viņas attieksme nemainījās atkarībā no mana sasniegtā rezultāta.” Populāra tolaik arī izglītības darbinieku aprindās bija sporta biedrība “Vārpa”.
Šahā sacentāmies ne tikai ar kolhozu komandu. Gaisā virmoja “padomju šaha skolas triumfs” ar Mihailu Botviņņiku un Dāvidu Bronšteinu virsotnē. Šīs spēles smalkumu labākais zinātājs mūsu skolā bija Ēriks Geševics, kurš uz Vircavu bija pārnācis no Grīvas skolas. Studējām atklātnes, mačojāmies reizēm pat 10 – 12 partijās. Vairāk zaudēju nekā vinnēju, ko ļoti pārdzīvoju. Ēriks bija reti talantīgs zēns, šahu viņš spēlēja arī pēc aklo sistēmas, tas ir, bez figūrām. Kopīgi startējām kādā Jelgavā sarīkotā pieaugušo turnīrā. Atgriešanās Vircavā baltajās ziemas naktīs bija tikai ārēji romantiska – nācās kājot pa Jelgavas-Meitenes šosejas malu un iziet cauri mežam garām Poķu kapsētai. Kopā savi 12 kilometri.
Mūsdienu datorspēles aizstāja pāris novusa kijas. Kad skolā tika iegādāts novusa galds, mēs, internātnieki, reizumis dzenājām kauliņus vēl ilgi pēc pusnakts. Dažas mazkalibra šautenes bija pusmilitārās padomju organizācijas DOSAAF īpašums. Šaušanas sacensības notika graustam līdzīgās ēkas sienās, kur tagad slejas Vircavas Tautas nams.

Ragu mūzika un Staļina nāve

Toreiz  vidusskola, no ārpuses dzeltens korpuss, bija arī visa Vircavas ciema kultūras centrs. Kinoizrādes, deju vakari, pašdarbnieku mēģinājumi. Visiem tiek rādīts, piemēram, Annas Sakses romāna “Pret kalnu” dramatizējuma uzvedums, tikai vidusskolēniem ļauts palikt uz balles pašu sākumu. Tas pats atkārtojas Sieviešu dienā 8. martā – retā reize, kad šajā zālē spēlē ragu orķestris. Priecājas kolhoznieki, svešinieki, bet skolas audzēkņus trenc prom tieši divpadsmitos.
Parasti skolas saviesīgajos vakaros mūzika daudz pieticīgāka. Bija reizes, kad pie klavierēm sēdās mūsu matemātikas skolotāja Renāte Berķe. Citkārt – patafons ar pastiprinātāju. Tomēr kā Vircavas deju muzikālais bards manā atmiņā palicis drukns vīrs ar akordeonu un bungām. “Viņu sauca Kronbergs,” atceras mana klases biedrene Ausma Ulāne-Roga.
Palaikam Vircavas samērā vienmuļo dzīvi pārtrauca kāds tālāks viesis. Jau 1951.gada septembrī ar izrādi “Zelta zirgs” ieradās Leļļu teātra mākslinieki. Skolā koncertu sniedz tajos gados populārais dziedonis Tālis Matīss. Kā Jelgavas rajona tautas izglītības nodaļas vadītājs to apciemoja mans bijušais Jaunsvirlaukas skolas direktors Tālivaldis Pavārs. Drīz vien viņu šajā amatā nomainīs V. Fadejevs. Viņam atšķirībā no T.Pavāra ir “pareiza” biogrāfija. No padomju varas viedokļa maza bēda, ka Vircavā audzēkņi savu direktoru nereti redz piedzērušu. Turklāt V.Fadejevs īpaši “sists” uz vietējo nacionālistu atmaskošanu: no mūsu klases vecākās Sarmītes Pētersones (Putnieces) direktors ik pa reizei centies izdibināt, ko “jūsu Ziemele domā par krieviem?”.
…Mācoties 9.klasē,  Vircavā jau daudz kas redzami mainījies. Skolas “parādi komandē” diezgan valdonīgā Ludmila Kimma. K.Buks pārcēlies tuvāk “Ziemeļblāzmai”. Mūsu klasi audzina Aija Roziņa, kuras angļu valodas stundas mani lielākoties garlaiko. Latviešu literatūru jau otru gadu māca Velta Vējkiptere, kuras stundās parasti valda bijīgs klusums. No puišu bariņa vairs palikuši tikai divi – Laimvaldis un es.  
Klāt 1953.gada marts. Ziņa par tautu tēva Staļina nāvi pie mums nonāk 6.datumā. Skolā sasaukts sēru mītiņš, diktora Jurija Levitāna balss skan arī ceļa malās uzstādītajos skaļruņos. Vieniem mulsums, citiem – gandrīz kā tuvinieka zaudējums. “Krievu valodas skolotāja Aleksejeva raudāja atklāti un skaļi,” tās dienas noskaņas atceras Ņ.Ļeonova-Rijkure.
Tajā pašā vakarā daži jaunuļi no Vircavas aizstaigā uz netālo Grīvas skolu, kur rāda filmu “Komponists Gļinka”.
Debesis stāv kā stāvējušas, mums ar vārdu “režīms” pagaidām asociējas vienīgi skolas internāta priekšraksti.

Voldemārs Hermanis