Lai dzīvs vārds dzen asnu latviešu valodā Latvijas valstī

Valsts prezidente, sveicot "Karogu"

Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas uzruna žurnāla "Karogs" 60. gadadienas svinībās 2000. gada 5. oktobrī

Mīļie "Karoga" redaktori, autori un lasītāji! Es uzskatīju par svarīgu būt šodien klāt jūsu vidū, lai atzīmētu šo nozīmīgo datumu. Varētu vaicāt, kāpēc Valsts prezidente juta par nepieciešamu "pārvietoties", kā francūži saka, lai atzīmētu šāda literārā žurnāla gadadienu, kas dibināts pirmajā Latvijas neatkarības zaudēšanas un svešas okupācijas gadā.

"Karogs" piedzima pirmajā ilggadējās apspiestības gadā kā cīņas ierocis svešas varas rokās, kas atnāca, iznīcināja neatkarīgo Latvijas valsti, pārņēma visas tās struktūras un iedibināja tās tradīcijas, kuru nolūks bija nākamo gadu laikā iznīcināt latviešu tautas saistību ar savu pagātni, literatūru, ar visām tām vērtībām, kas bija attīstījušās un veidojušās kopš atmodas laikiem. Tie bija drūmi gadi, un nolūks, kādā "Karogs" tika dibināts, būsim atklāti, bija visai drūms. Tas bija domāts kā pacelts propagandas ideoloģiskais ierocis, lai latviešu tautu atsvešinātu no visa tā, kas bija to līdz tam brīdim audzinājis, lai viņu padarītu pakļāvīgu jaunajai sistēmai, lai pāraudzinātu visus literātus sev ideoloģiski vēlamajā gultnē un lai pakļautu latviešu literatūras attīstību Maskavā noteiktiem diktātiem.

Bet tas ir brīnumaini, ka par spīti šim skaidri un apzināti formulētajam antilatviskajam un antiliterārajam pamatuzdevumam, šī publikācija gadu gaitā tomēr izauga par literāru un latvisku žurnālu, par spīti apstākļiem, kādos tas notika. Ir jautājums, cik tas bija latvisks un cik literārs jeb cik tas bija pseidoliterārs un pseidolatvisks, — tas literatūrzinātniekiem un vēsturniekiem nākotnē būs vēl jāturpina pētīt. Bet tomēr notika brīnums, jo šī publikācija gadu gaitā arvien vairāk savās lapās spēja ievietot īstu, tīru literatūru. Tādu literatūru, kas ir šī vārda cienīga pēc jebkādiem kritērijiem — pārlaicīgiem un pārnacionāliem, un tajā pašā laikā šī publikācija bija spējīga arī kļūt par tādu, kas, acīmredzot, kā Vējāna kungs jau uzsvēra, atbilda latviešu lasītāju dvēseles vēlmēm un intelektuālajām prasībām, jo šī publikācija sasniedza citās zemēs fantastiski neiedomājamu skaitu — 45 000 lasītāju. Tik mazā zemē kā Latvija katru mēnesī pieprasīja un lasīja literāru žurnālu! Jūs varat painteresēties — sen brīvās un daudz pārtikušākās zemēs, — kurā brīdī viņi savā vēsturē būtu varējuši uzrādīt augstāku rādītāju par literatūras saikni ar tautu, dzīvu saikni ar lasošo publiku. Man šķiet, ka tajā ziņā "Karogs" ir pelnījis mūsu vislielāko apbrīnu un cieņu, literatūrzinātnieku tālāku uzmanību un pētījumus.

Vēl vēlētos atzīmēt to, ka "Karogs", kā jau dzirdējām no redaktoriem, ir spējis mainīties un augt laikiem līdzi. Ir spējis mainīties un augt arī radikāli citādos apstākļos. Savā sākotnējā veidolā tas bija valsts dotēts un diezgan dāsni atbalstīts, jo redaktoru saime bija visai kupla, bet, protams, brīvība bija visai nosacīta. Kā jau Vējāna kungs atzīmēja, par katru rindu, par katru vārsmu bija turpat vai jācīnās, lai to varētu arī publicēt.

Tagad viss ir citādi. Brīvība nu ir totāla un absolūta — gan redaktoram, gan rakstītājam. Bet ir kas zudis — ir zudis materiālais pabalsts, ir zudusi interese un atbalsts no valsts puses un arī pazaudēta ciešā saikne ar lasītāju. Gan, es domāju, tāpēc, ka lasītājs ir iesaistīts cīniņā par savu pārdzīvošanu radikāli pārmainītos sociālos apstākļos, gan arī tāpēc, ka caurmēra iedzīvotāja ienākumi nav tādi, ka viņš var atļauties šo luksusu — abonēt žurnālu katru mēnesi, lai varētu to lasīt. Man daudzi pensionāri ir stāstījuši, ka viņi bija spiesti atsacīties no sava sen iemīļotā "Karoga" abonementa, kas viņus bija pavadījis gadu gaitā. Labprāt to lasītu, bet uzskata, ka nav spējīgi to atļauties. Tā ir, no vienas puses, ļoti bēdīga parādība mūsu tagad neatkarīgā valstī, kur nu vairs nav ideoloģisko žņaugu, kas kavētu literatūrai uzplaukt un veidoties, nu mums ir jāsastopas ar materiāliem žņaugiem, ar kuriem ir jādzīvo ikdienā mūsu lasītājiem.

Ir arī vēl citi šķēršļi literatūras saitē ar lasītāju. Tie ir jaunajā paaudzē, — kā piesaistīt viņu interesi lielajā, raibajā ņirboņā, ko modernā pasaule ar saviem masu komunikācijas līdzekļiem spēj jaunam cilvēkam piedāvāt. Ja bērns uzaug, pavadīdams lielu daļu sava laika televizora priekšā un pārējo laiku spēlē kompjūterspēles vai nodarbojas ar mehāniskām spēļlietām, tad, protams, viņa saikne pat ar rakstīto vārdu kļūst daudz bālāka, nekā tā bija senāk, un viņa spēja ilgstoši iedziļināties rakstītā vārda sniegtajā tekstā savā ziņā tiek apdraudēta jau pašos pamatos. Te paveras pavisam jauna pasaule, pavisam jauna attieksme starp literātu un viņa publikas. "Karogs" tagad būs spiests, tāpat kā Māras Zālītes valdīšanas laikos, turpināt šo cīņu par latviskas literatūras attīstību apstākļos, kas gadu no gada, gadu desmitu no gadu desmita vienmēr nāk ar saviem ierobežojumiem, ar savām grūtībām, ar saviem izaicinājumiem. Bet viens gan paliek nemainīgs – latviešu tautai ir bijuši, ir tagad un būs, es domāju, vēl vairāk tādu ļaužu, kam ir dotības uz literatūru, uz prozu, uz dzeju, uz apceri.

Man šķiet, mēs esam ne tikai dziedātāju, mēs esam runātāju un rakstītāju tauta. Un es novēlu visai literātu saimei, un it īpaši tiem, kas jebkad savā dzīvē ir bijuši saistībā ar "Karogu" un ar tā tekstiem, turpināt rakstīt, domāt, just. Es novēlu jaunajam redaktoram labas sekmes, izcīnot un atrodot sev jaunus lasītāju pulkus. Es novēlu, lai mūsu valstī uzlabotos ekonomiskie apstākļi un lai tie, kas visu mūžu ir bijuši "Karogam" uzticīgi, varētu atļauties turpināt to darīt līdz mūža beigām. Bet vairāk par visu es novēlu mūsu literātiem turpināt darīt to, kas literātam ir jādara, — gādāt par dzīvā vārda attīstību mūsu latviešu valodā, mūsu Latvijas valstī! Novēlu jums visiem labas sekmes!