Sasistais pagātnes spogulis

Vjetnama – trīsdesmit gadus pēc kara

Turpinājums. Sākums – “LV”, 03.06., 18.08.2005.

Liellaiva Mekongas deltā Foto: Jānis Ūdris, “LV”

Aukstā kara stereotipu gūstā

Kopš ceļojuma pa Vjetnamu pagājuši jau pāris mēneši, un šajā laikā esmu pārliecinājies, cik dziļi manas paaudzes latviešu apziņā ieauguši aukstā kara stereotipi un ka par Vjetnamu joprojām domājam “balts – melns (sarkans)” kategorijās. Joprojām savos priekšstatos esam sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad pēc 1954.gada Ženēvas vienošanās pastāvēja divas Vjetnamas valstis – komunistiskā Ziemeļvjetnama ar 35 miljoniem iedzīvotāju un kapitālistiskā Dienvidvjetnama ar 25 miljoniem. Kad Maskavas televīzija mums vai ik vakaru rādīja Ziemeļvjetnamas karavīru bargās sejas, bet “Amerikas Balss” stāstīja par trimdas latviešu jaunekļiem, kas Vjetnamas džungļos nolikuši galvas cīņā pret komunismu.
Tagad Vjetnama jau 30 gadus ir atkal viena valsts ar apmēram astoņdesmit miljoniem iedzīvotāju. Kopš sabrukusi “sociālistisko valstu nometne”, Vjetnamas ekonomika ir plaši atvērta brīvā tirgus principiem, privātajai iniciatīvai un ārvalstu kapitālam.
Pēc nedēļas Vjetnamas Sociālistiskajai Republikai būs jau 60.gadskārta, un puse no šā laika pagājusi karos.
Vēsturiskā perspektīvā pamācoša ir Vjetnamas spēja mobilizēt visus savulaik trūcīgos ekonomiskos un arī diplomātiskos resursus suverenitātes nosargāšanai cīņā ar ekonomiski daudz spēcīgākām (Francija, ASV) un kvantitatīvajos parametros lielākām (ASV, Ķīna) valstīm. Taču ne mazāk pamācoša un pēckomunistiskajam laikmetam jo aktuālāka ir Vjetnamas prasme atspirgt no kara zaudējumiem un atplaukt jaunā mentalitātē.

Mīlestības zeme

Grūti nosaukt kādu citu zemi, kam šis epitets būtu vairāk piemērots. Paradoksāli, bet varbūt arī likumsakarīgi, ka tieši tik daudz karojušajā Vjetnamā ļaudis tagad ir neparasti atvērti mīlestībai un mīlestību arī izstaro pretī. Smaidi Vjetnamā ir dabīgi kā saule debesīs. Varat derēt uz jebkuru likmi: pietiks jums, svešiniekam, Vjetnamā uzsmaidīt pirmajam pretimnācējam, un pretī saņemsit platu, neviltoti sirsnīgu smaidu.
Vjetnamieši arī paši jo bieži uzsmaida ārzemniekam. Varbūt arī tāpēc, ka iebraucēju milzīgajā valstī ir relatīvi maz. Ja jūsu skatiens ilgāk pakavēsies pie kādas skaistas sievietes vai vingra jaunekļa, reakcija būs smaids, rokas mājiens un tik izplatītais jautājums: “Where are you from?” (“No kurienes jūs esat?” – angl.), kaut vairumam vaicātāju tā ir vienīgā vai viena no nedaudzām iemācītām angļu valodas frāzēm. Taču Vjetnamā aiz šā pasaulē tik daudz un tik dažādās intonācijās dzirdētā jautājuma parasti ir patiesa vēlēšanās svešiniekam kaut nedaudz pietuvināties.

Garāmslīdoši mirkļi

Jau vairāk nekā stundu mēs braucam no Hanojas uz austrumiem, uz Dienvidķīnas jūras piekarsti pie zvejnieku ciemiem. Abpus ceļam ir sulīgi zaļi rīsa lauki, kuros dažkārt var redzēt lokāmies kādu sievieti ar trīsstūraino bambusa cepuri galvā. Vietām lauka vidū nelielas ģimenes kapsētas ar betona pieminekļiem. Vjetnamiešu zemnieki tic, ka mirušā cilvēka dvēsele pēc nāves atkal nonāks turpat atpakaļ savos rīsa laukos…
Uz autostrādes – milzums velosipēdistu. Galvenokārt sievietes ar tām pašām konusveida cepurēm galvā. Acīmredzot viņas dodas uz tirgu, jo katra kaut ko ved, parasti pārdošanai: augļus vai dārzeņus, maisus, saiņus, toverus… un šajā dinamiskajā kustībā jaušama vitāla mērķtiecība.
Pēc stundas tirgus braucēju plūsma mazinās. Nāk skolas laiks, un ceļā atkal un atkal sastopam vjetnamiešu meitenes uz velosipēdiem. Reti pa vienai, parasti divas blakus vai bariņā trauslās meitenes, stalti izslējušās, klusā pašapziņā brauc pa šoseju.
Ik pēc mirkļa ceļš ved caur pilsētiņu vai ciematu, un ātrums būtu jāsamazina līdz 40 kilometriem stundā. Šī prasība gan visbiežāk tiek ignorēta, taču, vienalga, biežo ciematu dēļ brauciena vidējais ātrums, neraugoties uz autostrādes teicamo kvalitāti, ir tikko 60 kilometru stundā.

Ielas skats Hošiminā (bijušajā Saigonā) Foto: Jānis Ūdris, “LV”

Saigonas izaicinājums

Lidmašīna uzņem kursu uz Hošiminu (bijušo Dienvidvjetnamas galvaspilsētu Saigonu). Prātā nāk aukstā kara gados tik bieži dzirdētā informācija par Saigonas režīma korumpētību un citiem noziegumiem. Tagad vienīgais atgādinājums par Saigonu ir “Saigon Special” alus un kādas ielas prostitūtas teiktie vārdi: “I am whore from Saigon. I need money” (“Es esmu palaistuve no Saigonas, man vajag naudu” – angl.).
Vjetnama ir vēl viens sašķeltas valsts apvienošanās piemērs. Taču tās pieredzi grūti salīdzināt ar 1990.gadā apvienoto Vāciju, kur bagātākā daļa mierīgā ceļā politiski, ekonomiski un sociāli integrēja trūcīgāko.
Vjetnamas apvienošana prasīja desmitiem tūkstošu dzīvību. Bez tam pievienotajā daļā ļaudis dzīvoja pārticīgāk, jo Dienvidvjetnamā arī kara laikā pastāvēja brīvā tirgus ekonomika un darbojās ārvalstu uzņēmumi.
Pirmie piecpadsmit gadi pēc valsts atkalapvienošanās dienvidniekiem bija smagu pārbaudījumu laiks, jo dzīves līmeņa pakāpeniska izlīdzināšana gāja uz pārtikušāko rēķina. Tika iedragāta arī Rietumu investoru uzticība vjetnamiešiem.
Situāciju krasi mainīja Padomju Savienības sabrukums, kas Vjetnamas komunistiskajai vadībai lika principiāli grozīt valsts ekonomikas modeli. Dienvidi atkal atplauka ekonomiskā labklājībā, taču straujāk tagad attīstījās valsts ziemeļu daļa, kas ārvalstu investoriem daudzos gadījumos šķiet pievilcīgāka.
Bijusī Saigona joprojām ir Vjetnamas lielākā pilsēta ar sešiem miljoniem iedzīvotāju, divreiz lielāka par galvaspilsētu Hanoju, taču politisko nozīmīgumu tā zaudējusi.
Hošiminā arī jo krasi redzama ziemeļnieku un dienvidnieku mentalitātes atšķirība. Šeit daudz vairāk cilvēku prot angļu valodu. Hošiminā mans pavadonis Longs arī brīdināja sargāt no zagļiem kabatas un fotoaparātu.
Īpašs šīs pilsētas elements ir daudzās prostitūtas, kaut gan viņu netrūkst arī Hanojā, un atliek vien pasmaidīt par dažu latviešu mazohistiskajiem apgalvojumiem, ka Rīga esot bezmaz vai pats lielākais prostitūcijas centrs pasaulē. Oficiāli šī senā profesija Vjetnamā joprojām ir aizliegta, taču tirgus ekonomika veiksmīgi darbojas arī šajā nozarē: pilsētas dzīvākajās vietās, īpaši pie viesnīcām, dežurē koši izkrāsojušās un (iz)ģērbušās meičas ar motocikliem. Ķer nu vēju laukā…
Kopumā dienvidnieki šķiet apveltīti ar lielāku privāto iniciatīvu, kamēr ziemeļnieki centīgāk turas pie zemkopju tradīcijām. Hošiminas pievārtē man bija jāpasmaida par kādas primitīvas motociklu darbnīciņas īpašnieku, kurš uz sava pussabrukušā šķūnīša sienas šķībiem burtiem bija uzrakstījis “Honda”. Šādu primitīvu darbnīciņu un veikaliņu Vjetnamas dienvidos ir daudz vairāk nekā ziemeļos.

Šausmas trešajā paaudzē

Šai brīdī es sajutu savādu pieskārienu savam plecam. Pagriezis galvu, līdzās ieraudzīju skaistu pusaudzi ar koši melniem pār pleciem izlaistiem matiem.
“Vietnam postcards, sir,” jaunava gaiši smaidot teica. “Only five dollar for one set!” (“Vjetnamas pastkartes, ser. Tikai dolārs par komplektu!” – angl.). Kad, pārsteigts par nevainojamo angļu valodu, ieskatījos skaistules sejā, viņa pieliecās un, iebāzusi abas rokas kaklā piekārtajā groziņā, pa vienam cēla ārā pastkaršu komplektus.
Mans skatiens no sejas pievērsās rokām… Dievs debesīs! Ja vien tās varēja saukt par rokām! Pleci, elkoņi, apakšdelmi… – tik tālu daba bija darījusi savu talantīgo darbu. Bet tālāk, kur jābūt plaukstām, skaistajam cilvēkbērnam bija vien paplašināts rokas nobeigums – bez delnas, bez pirkstiem…
“Mūsu Tēvs debesīs, vai Tu patiešām piedosi mums, cilvēkiem, mūsu parādus? Vai tie maz ir piedodami?” man ieskanējās apziņā…
“Just one dollar, sir,” (“Tikai viens dolārs, kungs” – angl.) jaunavas balss mani atgrieza īstenībā un lika atcerēties Hošiminas Kara muzejā skatītās fotogrāfijas par astoņdesmitajos un pat vēl deviņdesmitajos gados dzimušajiem kroplīšiem – ķimikāliju upuriem. ASV armija kara gados pār Vjetnamas džungļiem izsmidzināja simtiem tūkstošu tonnu ķimikāliju, lai iznīcinātu augu valsti un liegtu vjetkongiešiem (Dienvidvjetnamas atbrīvošanas armijai) iespēju paslēpties. Taču ķimikālijas nonāca arī cilvēku organismā, atstājot graujošas sekas uz pēcnācējiem. Muzeja fotogrāfijās redzami šo kara upuru kroplīgie ķermeņi, ko baismīgumā nevar pārspēt pat Holivudas visdārgākās šausmu filmas atdarinājumi. Vēl briesmīgāki ir formalīna burkās ievietotie nedzimušu kroplīšu embriji. Taču tiem nebija lemts visskaudrākais liktenis: nākt pasaulē un dzīvot ciešanās. Viņu sūtība – skaudrs atgādinājums pasaules sirdsapziņai.

Turpinājums sekos

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv