Vēlēšanas Vācijā un populisms

Motivēt vēlētājus atdot savas balsis noteiktai partijai vai blokam – tā ir liela māksla. Tieši šinī jomā pašreiz sacenšas Vācijas politiskie spēki: 18.septembrī paredzētas Bundestāga vēlēšanas (ja tiesa atzīs, ka parlamenta pirmstermiņa atlaišana atbilst valsts pamatlikumā formulētajām prasībām).

Vācijas pilsoņu nostāju gaidāmajās vēlēšanās nosaka daudzi un dažādi apstākļi: sociāli ekonomiskie attīstības nosacījumi konkrētā reģionā, ārējās politikas panākumi vai neveiksmes, partiju priekšvēlēšanu programmu saturs, solījumi uzlabot dzīves apstākļus, politisko līderu popularitāte.
Cīņas degpunktā par vēlētāju balsīm izvirzās tieši asi sociāli ekonomiskās politikas jautājumi. Darba ņēmēju uztrauc galvenokārt trīs savā starpā saistītas problēmas: pirmkārt, vai rīt viņš nezaudēs darbu, un kāds būs bezdarba pabalsts; otrkārt, cik gadu jāstrādā, cik liela būs pensija, lai vecumdienās būtu materiāli nodrošināts; treškārt, kāds būs neto ienākums, nodokļu un sociālo maksājumu slogs. Uzņēmējus, vērtspapīru un nekustamo objektu īpašniekus visai spēcīgi motivē priekšvēlēšanu programmu punkti par pārkārtojumiem nodokļu sfērā. Pensionāri baidās, vai nesaruks viņu reālā pensija. It visi vēlas, lai nesadārdzinātos medicīniskā palīdzība, lai netiktu demontēta Vācijas sociālās drošības un labklājības valsts.
Šīs vēlmes, centieni, cerības ir labi saprotamas. Bet šeit slēpjas populisma briesmas: solīt vēlētājiem, ko viņi vēlas, ignorējot to, ka solīto praktiski īstenot nekādi nav iespējams.

Partiju spēku samērs

Bundestāga vēlēšanās atļauts piedalīties 34 partijām, bet šā gada jūlijā cīņā par vēlētāju balsīm iesaistījās pieci galvenie politiskie spēki: Sociāldemokrātu partija, Kristīgo demokrātu savienība (CDU un CSU), Zaļo partija, Brīvā demokrātiskā partija (FDP), Kreiso partija (WASG + PDS). Sociāldemokrātu un Zaļo koalīcijas valdība septiņu valdīšanas gadu rezultātā uzrāda negatīvu darbības bilanci. Vācija dažkārt tiek dēvēta par Eiropas “slimo cilvēku”, kas ieslīdējis ekonomikas stagnācijas fāzē ar pieaugošo bezdarba līmeni. 2002.gada Bundestāga vēlēšanās sociāldemokrāti spēja savas pozīcijas saglabāt galvenokārt tāpēc, ka solīja bezdarbnieku skaitu samazināt par diviem miljoniem. Solīto izpildīt neizdevās. Nokavētas reformas, kas, starp citu, samazināja bezdarba pabalstu, situāciju neglāba; bezdarbnieku armija augtin auga, 2005.gadā sasniedzot rekordlīmeni – 4,7 miljonus. Neveicās valdībai arī citās sociālajās jomās. Pensiju kasēm šā gada rudenī vairs nebūs līdzekļu pensiju izmaksai, un tām būs jāaizņemas no valsts budžeta 500 miljonu eiro. Valsts budžeta izdevumi arvien vairāk pārsniedz ieņēmumus, kā rezultātā pārsniegts valsts parāda Māstrihtas kritērijs, kas apdraud eiro stabilitāti.
Likumsakarīgi, ka šādā situācijā sociāldemokrātu piekritēju skaits vēlētāju vidū strauji samazinājās. 2002.gada vēlēšanās sociāldemokrāti saņēma 38,5 procentus no visām balsīm. Kā liecina aptauja, 2005.gada augusta vidū par sociāldemokrātiem balsotu tikai 29 procenti vēlētāju.
Vācijas sabiedrībā dziļi iesakņojušās dabas aizsardzības idejas. Šā iemesla dēļ sociāldemokrātu koalīcijas partnere – Zaļo partija – savas pozīcijas saglabāja (2002.gadā – 8,6%, 2005.gada augustā – 9%). Sociāldemokrātu zaudējumi būtiski nostiprināja Kristīgo demokrātu savienību. Daļa vēlētāju cer, ka CDU/CSU valdība spēs pārvarēt Vācijas pašreizējās ekonomiskās un sociālās grūtības. 2002.gadā minētās labējās partijas saņēma 38,5 procentus balsu, 2005.gada augustā šis procents līdzinātos ap 42.
Brīvo demokrātu partija tradicionāli pauž liberālus uzskatus, aizstāv privāto īpašumu un privāto iniciatīvu visās jomās, brīvu konkurenci. Šī partija vēlēšanās parasti savāc 7–8 procentus visu balsu (2002.gadā – 7,4%, 2005.gada augustā pēc aptaujas – 8 procentus).

Īpaši jāraksturo kreisais bloks – jauns veidojums – (PDS, WASG). PDS – Demokrātiskā sociālisma partija – ir Austrumvācijas (bij. VDR) Sociālistiskās vienības partijas, tātad komunistiskās partijas pēctece. 2002.gada vēlēšanās šī partija nespēja pārvarēt 5 procentu barjeru un Bundestāgā nebija pārstāvēta. Sakarā ar sociālekonomisko stāvokli valstī, it sevišķi lielo bezdarbu Vācijas austrumu zemēs (bez darba katrs piektais darbspējīgais) PDS piekritēju skaits krietni pieauga. Vienlaikus no Sociāldemokrātu partijas atšķēlās tās galēji kreisais spārns. Pavasarī partiju atstāja kādreizējais SDP priekšsēdētājs Oskars Lafontēns. Atšķēlušies sociāldemokrāti un PDS izveidoja bloku “Kreisā partija”, kas uzsāka aktīvu cīņu par deputātu vietām Bundestāgā. Aptauja un daži vērtējumi jūlijā liecināja, ka Kreisā partija (PSD/WASG) var cerēt uz 7 līdz 11 procentiem vēlētāju balsu. Zīmīgi, ka austrumu zemēs Kreisā partija ar 31 procentu vēlētāju simpātijām izvirzījusies priekšvēlēšanu sacensības priekšgalā, par diviem procentu punktiem apsteidzot CDU/CSU un par sešiem procentu punktiem SPD (jūlija aptauja).
Vai var nekļūdīgi prognozēt, ka jaunievēlētajā Bundestāgā vairākums deputātu būs kristīgo savienību un liberāļu pārstāvji? Nekādā gadījumā! Pirmkārt, kad tika publicēta CDU/CSU vēlēšanu programma, daudzi šo partiju piekritēji jutās vīlušies; atbalstītāju procents noslīdēja lejup. Otrkārt, aptauja liecina, ka augustā vēl gandrīz puse no visiem vēlētājiem nebija galīgi izlēmuši, kurai partijai atdot savas balsis. Treškārt, minētajā aptaujā tikai 11 procenti vēlētāju sagaida, ka jaunā valdība, kuru vadīs CDU līdere Angela Merkele, uzlabos viņu materiālo stāvokli, 54 procenti vēlētāju domā, ka viņu stāvoklis nemainīsies, 34 procenti – ka viņu personīgie dzīves apstākļi pasliktināsies.
Politologi, eksperti, vērtējot situāciju augusta vidū, vērtēja iespēju, ka nākamajā parlamentā neliels vairākums būtu sociāldemokrātiem, zaļajiem un kreisajai partijai. Šo trīs politisko spēku koalīcija esot neiespējama. Sociāldemokrātu kanclera kandidāts Gerhards Šrēders šādu variantu kategoriski noraida (nav pieņemama vienošanās ar kreisajiem). SPD un zaļajiem deputātu balsu, lai veidotu koalīcijas valdību, domājams, nepietiks. Šajā gadījumā reāla kļūs perspektīva veidot “lielo koalīciju” – CDU/CSU + SDP; par valdības vadītāju tad kļūtu Angela Merkele. Zīmīgi, ka priekšlikumu par “lielās koalīcijas” realitāti augusta sākumā izteica pastāvošās valdības trīs vadošie ministri, sociāldemokrātu saimniecības ministrs Volfgangs Klements, finanšu ministrs Hanss Eihels, iekšlietu ministrs Oto Šili. Liekas, šie politiķi jau norakstījuši savu priekšnieku, pašreizējo valdības vadītāju Gerhardu Šrēderu. “Lielajā koalīcijā” vietas nebūs arī zaļajiem. Kristīgo savienību pārstāvji par šādu tuvās nākotnes iespēju pagaidām tur mēli aiz zobiem.
Kādu vietu Vācijas redzamo politiķu rangu tabulā ieņem galveno partiju līderi, kas iesaistījušies cīņā par vēlētāju balsīm? Angela Merkela, CDU priekšsēdētāja, minētajā rangā ar 55 procentiem ir trešajā vietā, turklāt jūlijā, salīdzinot ar jūniju, A.Merkeles popularitāte par 8 procentu punktiem kritusies. Ar 65 procentiem otro vietu izcīnījis zaļo līderis Joška Fišers, kas sekmīgi pārvarējis “vīzu krīzi”. (Pirmo vietu rangu tabulā ieņem Vācijas prezidents Horsts Kēlers.) Gerhardam Šrēderam, sociāldemokrātu kandidātam uz kanclera amatu un pašreizējam kancleram, rangā ar 52 procentiem ir piektā vieta; CSU priekšsēdētājs Edmunds Štoibers ierindojies desmitajā vietā (46 procenti), FDP vadītājs Gvido Vestervelle rangā ieņem septiņpadsmito vietu (34 procenti), mazliet atpaliekot no PDS līdera Gregora Gīzi, kas atrodas piecpadsmitajā vietā (34 procenti); divdesmito vietu prestižajā politiķu popularitātes rangā ieņem viens no kreiso partijas vadītājiem Oskars Lafontēns (28 procenti).
Kā jau atzīmēts, vēlētāju simpātijas pret politiskajiem līderiem var iespaidot balsojumu par vienu vai otru partijas sarakstu.
Vēl pāragri spriest, kāds būs deputātu vietu sadalījums nākamajā Bundestāgā, kādi politiskie spēki veidos Vācijas valdību. Kaut kādu skaidrību varēs viest vēlētāju aptaujas, ko īstenos īsi pirms vēlēšanu dienas 18.septembrī.

Prof. Georgs Lībermanis

Nobeigums sekos