“Zaļš” bizness ar atbildības sajūtu

Vakar Lilastē notika pirmais Baltijas ekotūrisma forums

Viena no ekotūrisma vietām ir Kubeseles dabas taka Gaujas Nacionālajā parkā Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Foruma rīkotāju – valsts SIA “Vides projekti” – pārstāvji bija formulējuši pasākuma galvenos mērķus un uzdevumus: sekmēt ekotūrisma projektu un aktivitāšu īstenošanas gaitā gūtās labās pieredzes pārņemšanu un popularizēt šā tūrisma veida lomu dabas aizsardzībā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā.
Ekotūrisma foruma atklāšanā vides ministrs Raimonds Vējonis norādīja, ka Baltijas valstu “zaļā tūrisma” popularizētājiem ir jāapvieno spēki. Interesantas idejas un labi speciālisti ir gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā, taču, kā uzsvēra ministrs, kopdarbs ļaus pārvarēt rutīnu un sasniegt vēl augstākus mērķus. R.Vējonis arī apsolīja, ka Vides ministrija gan juridiski, gan finansiāli atbalstīs ekotūrisma attīstību.
LU Vides zinātnes un pārvaldības institūta pārstāvis Ēriks Leitis piedāvāja plašai sabiedrībai vēl pasvešā jēdziena “ekotūrisms” skaidrojumu un ieskicēja tūrisma organizēšanas pamatprincipus. Latvijas speciālistu skatījumā ekotūrisms ir atbildīgs ceļojums dabas teritorijās, saglabājot vidi un sniedzot iespēju uzlabot vietējo iedzīvotāju labklājību. Protams, citās valstīs jēdziens tiek definēts vairāk vai mazāk atšķirīgi, taču ekotūrisma pamati ir vienādi. “Cilvēkam jādod iespēja rast dialogu ar dabu,” sacīja Ē.Leitis.
Šis tūrisma veids būtiski atšķiras no parastās uzņēmējdarbības tūrisma jomā, jo ir pamatots vides filosofijas un ētikas nostādnēs. Ē.Leitis uzsvēra – ekotūrisma būtību raksturo vides saudzēšana pretstatā patērēšanai. Tas nozīmē, ka, veidojot peļņu nesošu biznesu, vienlaikus jācenšas līdz minimumam samazināt šīs darbības ietekmi uz vidi. Uzņēmējiem un iedzīvotājiem ir svarīgi saprast, ka dabas bagātību saudzēšana ir viņu pašu interesēs, jo ekotūristi vēlas redzēt pēc iespējas neskartu, pirmatnēju dabu.Un tieši Baltijā saglabājies relatīvi daudz šādu vietu. Tāpēc Ē.Leitis atgādināja vienu no gudras uzņēmējdarbības pamatprincipiem – nenogalināt pīli, kas dēj zelta olas.
Savukārt Latvijas Ekotūrisma savienības priekšsēdētājs Andris Junkurs norādīja, ka valsts kompetencē ir apstākļu radīšana atbildīgas uzņēmējdarbības attīstībai. Aktivitāšu organizēšanā jāiesaista tūrisma objektu tuvumā esošo apdzīvoto vietu iedzīvotāji, kuriem tādējādi iespējams gūt divēju labumu. Proti, daļa iedzīvotāju vēlēsies paši sākt darbību ekotūrisma jomā, bet pārējie daļu no šīs uzņēmējdarbības gūto līdzekļu varēs izlietot, piemēram, infrastruktūras uzlabošanai. Arī Igaunijas pārstāvji pauda pārliecību, ka ekotūrisma mērķis ir paaugstināt iedzīvotāju konkurētspēju un sniegt viņiem iespēju investēt līdzekļus savu māju apkārtnes sakārtošanai.
Vides saudzēšanai obligāti jāizpaužas tūrisma attīstībā un ikdienas organizēšanā izmantoto tehnoloģiju izvēlē – piemēram, ja tiek izmantots autotransports, tā darbināšanai jāizmanto biodegviela, bet priekšroka dodama ceļojumiem ar laivu vai velosipēdu, kā arī pārgājieniem. Jādomā arī par optimālu atkritumu savākšanas un ūdens attīrīšanas iekārtu sistēmu izveidi. Velotūrisma pārstāvis Oļegs Stoļerovs bilda, ka nepietiek tikai ar šābrīža ainavu saglabāšanu – ceļotājiem gribētos redzēt dabu tādā veidolā, kāds tai piemitis pirms gadiem simt. Tāpēc būtu jādomā ne vien par vides saglabāšanu, bet arī par atjaunošanu.
Būtisks ekotūrisma aspekts ir maršrutu izvēle – interesantākās un skaistākās takas visbiežāk atrodas teritorijās, kurām ar valsts izdotiem normatīvajiem aktiem noteikts īpašs statuss. Tas nozīmē sevišķu atbildību. Taču Jūrmalas pasaku mājas “Undīne” vadītājs Ingus Zālītis norādīja – citas Latvijas vietas ir ne mazāk skaistas, tāpēc būtu vērts domāt par ekotūrisma attīstību arī tur. Pašvaldību uzdevums būtu plānot teritoriālo attīstību, izstrādājot tūrismam piemērotus maršrutus.
Foruma dalībnieku uzmanībai tikai piedāvātas vairāku projektu prezentācijas. Par iecerēto un paveikto stāstīja gan Latvijas ekotūrisma celmlauži, gan Igaunijas un Lietuvas kolēģi. Zīmīgi, ka, kaimiņvalstu pārstāvji nerunāja angliski vai krieviski, bet savās dzimtajās valodās, izmantojot tulku palīdzību. Tas simbolizēja tiekšanos pēc savstarpējas sapratnes, saglabājot savdabību.

Juris Bārtulis, “LV”
juris.bartulis@vestnesis.lv