Lai pieliktu gadus dzīvei un savu dzīvi gadiem

Prof., Dr.habil. oec. Juris Krūmiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Katra indivīda dzīves ilgumu nosacīti var iedalīt divās daļās - ekonomiski aktīvajā un neaktīvajā. Pirmo, ekonomiski neaktīvo, daļu veido bērnības un jaunības gadi līdz darba sākšanai, otro - pensijas vecuma periods.

Minēto periodu robežas nosaka vairāki faktori:

- bioloģiskie (fiziskā brieduma sasniegšana, novecošanās ātrums u.c.);

- sociālie (izglītības ilgums un kvalitāte u.c.);

- juridiskie (minimālā darbspējas vecuma un pensijas vecuma robežu noteikšana);

- ekonomiskie (nodarbinātības un bezdarba līmenis, darba ražīgums, materiālās labklājības līmenis u.c.);

- demogrāfiskie (dažādu iedzīvotāju grupu vecuma sastāvs u.c.).

No paaudžu nomaiņas viedokļa cilvēces ekonomiskais progress iespējams tikai apstākļos, ja katra paaudze ekonomiski aktīvās dzīves laikā rada vairāk materiālo labumu un garīgo vērtību, nekā patērē, t.i., noslēdz dzīves ciklu ar pozitīvu saldo.

Augot izglītības un zināšanu līmenim, zinātnes un tehnikas progresa rezultātā palielinoties darba produktivitātei, šis pozitīvais saldo arvien palielinās.

Tā kā ne katrs sabiedrības loceklis ir darbspējīgs (piemēram, iedzimtas vai iegūtas invaliditātes rezultātā) un nodarbināts (izglītības ieguves laikā, slimības vai bezdarba gadījumā), tad daļa no minētā saldo jāizlieto arī nenodarbināto personu uzturēšanai ekonomiski aktīvā dzīves perioda robežās.

Visiem sabiedrības locekļiem ir jāsaprot, ka nopelnītā atlīdzība aktīvās dzīves periodā būs jāizlieto laikā, kad gribot vai negribot neesam nodarbināti.

No vēsturiskā viedokļa pavisam nesen, tikai pirms dažiem gadsimtiem, tieši indivīds un viņa ģimene, nevis sabiedrība bija atbildīga par nodrošinājumu vecumdienās. Tad dzimstības līmenis bija augsts, ģimenēs bija 5-6 un vairāk bērnu, kuri augstās mirstības dēļ visi gan nesasniedza dzīves pilnbriedu. Vecāku paaudze no ekonomiskā viedokļa bija ieinteresēta lielā bērnu skaitā, jo bērni vēlāk pārņēma rūpes par vecākiem viņu vecumdienās. Tālaika iedzīvotāju vecuma sastāvs atgādināja Ziemassvētku eglīti, kurā bija daudz zaru (paaudžu) apakšdaļā un smaila galotne.

Turpmākās demogrāfiskās attīstības gaitā XIX un īpaši XX gadsimtā - tā sauktajā demogrāfiskās pārejas laikā -, vispirms samazinoties mirstībai un vēlāk arī dzimstībai, Eiropa, Ziemeļamerika un vēlāk arī citi reģioni saskārās ar jaunu parādību - iedzīvotāju sastāva novecošanos. Sabiedrībā palielinājās veco ļaužu skaits un īpatsvars. Pieauga tā sauktā demogrāfiskā slodze darbspējīgiem iedzīvotājiem. Iedzīvotāju vecuma sastāvs arvien vairāk sāka līdzināties sēnei - daudzskaitlīgas paaudzes tās galvas daļā uz samērā tieva kāta.

Latvijā pēdējos trīsdesmit gados demogrāfiskā slodze jauniešiem līdz darbspējas vecumam ir samazinājusies gandrīz par vienu ceturto daļu, kamēr demogrāfiskā slodze pensijas vecuma iedzīvotājiem ir palielinājusies un pat pārsniegusi demogrāfisko slodzi ar jauniešiem (1.tabula).

1.tabula

Demogrāfiskā slodze*

uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem Latvijā (atbilstoši attiecīgo gadu likumdošanā noteiktajam darbspējas un pensijas vecumam)

* Bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju attiecība pret darbspējīgiem iedzīvotājiem. Avots: Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1999. Rīga: CSP, 1999., 29.-30.lpp.

Mainoties agrārām attiecībām, urbanizācijas rezultātā sarūkot lauku iedzīvotāju skaitam un īpatsvaram, sāka mainīties ģimenes sociālā un ekonomiskā loma. Sabiedrība sāka pārņemt rūpes par tās locekļu materiālo nodrošinājumu vecumdienās. Izplatīts kļuva paaudžu solidaritātes princips jeb pensiju shēma "pay as you go". Saskaņā ar šo shēmu strādājošās jaunākās paaudzes nodrošina pensionēšanās resursus vecākajām paaudzēm, kuras sasniegušas pensijas vecumu.

Paaudžu solidaritātes princips, apliecinot sevi pietiekami ilgā laika posmā, XX gadsimta beigās arvien biežāk dažādās valstīs sastapās ar problēmām, kuru agrāk nebija vai tās bija mazāk izteiktas. Demogrāfiskās tendences un prognozes arvien biežāk sāka uzrādīt darbspējīgo iedzīvotāju skaita absolūtu un relatīvu samazināšanos. Tas notiek apstākļos, kad mūža ilguma palielināšanās dēļ vēl straujāk nekā iepriekš pieaug pensijas vecuma cilvēku skaits.

Tendences Latvijā šai ziņā atbilst Eiropas vispārējai demogrāfiskajai attīstībai (2.tabula). Tomēr dzimstības samazinājuma sekas un demogrāfiskās novecošanās tendence Latvijā ir izteiktāka nekā Eiropā kopumā. Aprēķinātais rādītājs 2050.gadam Latvijā ir visaugstākais Eiropā!

2.tabulā dotās prognozes rēķinātas pēc hipotēzēm, ka demogrāfisko procesu atšķirības starp valstīm nemazināsies. Tomēr arī pēc labvēlīgākiem nosacījumiem, kas paredz izlīdzināšanās tendences, demogrāfiskās situācijas attīstība nākotnē būs līdzīga. Piemēram, arī pēc minētiem nosacījumiem sešdesmitgadīgo un vecāku iedzīvotāju īpatsvars Latvijā 2050.gadā var sasniegt 39 procentus, bet Eiropā - 34,2 procentus.

2.tabula

Latvijas un Eiropas iedzīvotāju vecuma struktūras paredzamās izmaiņas 2005.-2050.g.

(procentos pret iedzīvotāju kopskaitu)

Avots: Europe: One Continent, Different Worlds. Population Scenarios for the 21st Century. Kluwer Academic Publishers, 1999. Pp. 173,175,177

Palielinoties pensijas vecuma iedzīvotāju skaitam, pensijām vajag un arī turpmāk vajadzēs arvien lielākus finansiālus resursus. Turklāt iedzīvotāju vispārējais nodarbinātības līmenis lielākoties vairs nepalielinās vai atsevišķās valstīs pat samazinās. Piemēram, Latvijā kopš 1990.gada tautsaimniecībā nodarbināto skaits ir samazinājies par 366 tūkstošiem jeb par ceturto daļu.

Nodarbinātības līmeni ietekmē dažādi sociāli ekonomiskie faktori, kā arī kultūras un sadzīves tradīcijas. Deviņdesmito gadu beigās Eiropā nodarbinātības līmenis 15-64 gadu vecuma grupā variēja no nepilniem 50 procentiem Spānijā līdz gandrīz 80 procentiem Lielbritānijā un Islandē. Latvijā vecumā virs 15 gadiem ir nodarbināti 50 procenti vīriešu un 44 procenti sieviešu.

Patiesībā nodarbinātība un produktivitāte ir tie divi svarīgie mainīgie lielumi, kuri papildus vēl jāņem vērā, analizējot iedzīvotāju novecošanās procesa iespējamās sekas saistībā ar pensiju sistēmas efektivitāti. Šie divi faktori vairāk raižu sagādā jaunattīstības un pārejas perioda valstīm, kas sastopas ar zemiem kopprodukta līmeņiem un augšanas tempiem, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, un visai augstu bezdarbu. Ja atpalicība netiks pārvarēta, šīs valstis neizbēgami nākotnē sastapsies ar nopietnām iedzīvotāju novecošanās sekām attiecībā uz ekonomisko izaugsmi un pensiju sistēmu.

Prognozes liecina, ka, pat saglabājoties nemainīgiem nodarbinātības rādītājiem pēc vecuma grupām, vispārējais nodarbinātības līmenis nākotnē samazināsies. Šis samazinājums būtu jākompensē ar produktivitātes pieaugumu. Arī attiecībā uz nodarbinātības tendencēm būtu jāpanāk lūzums. Nedrīkstētu pieļaut, ka nodarbinātība paliek nemainīga vai pat samazinās.

Lai palielinātu katras paaudzes un indivīda ieinteresētību savā pensiju kapitāla radīšanā, valsts obligāto pensiju sistēmu (paaudžu solidaritātes shēmu) Latvijā pamazām nomainīs obligātā fondētā pensiju shēma. Tas nevar notikt uzreiz, jo vecāko gadagājumu paaudzes nevar ātri uzkrāt pietiekami lielu pensiju kapitālu. Tāpēc būs vajadzīgs zināms pārejas periods, kurā paralēli darbosies abas pensiju shēmas. Tās papildina jau šobrīd darbību uzsākusī trešā - brīvprātīgā fondētā pensiju shēma.

Paredzamais mūža ilgums pasaulē ir ievērojami palielinājies. Adekvāti šim palielinājumam ir jāpalielinās arī ekonomiski aktīvās dzīves periodam. Tā kā šī perioda zemākā robeža sakarā ar izglītības iegūšanas perioda pieaugumu arvien palielinās, tad jāpalielina ir arī pensijā aiziešanas vecums. Un tas patiešām arī notiek - valstīs ar augstiem mūža ilguma rādītājiem pensijas vecums jau ir atvirzījies līdz pat 65, 67 un vairāk gadiem.

Paredzamais mūža ilguma rādītājs nespeciālistos bieži rada neizpratni. To dažkārt jauc ar iedzīvotāju vai mirušo vidējo vecumu. Taču paredzamo (sagaidāmo) mūža ilgumu aprēķina katram vecumam ar nosacījumu, ka visā turpmākās dzīves laikā saglabāsies tāds mirstības līmenis, kāds pastāvēja šā rādītāja aprēķināšanas laikā. Saprotams, ka turpmāk mirstības līmenis nevar saglabāties nemainīgs, un visbiežāk tas patiešām samazinās.

Tāpēc paredzamais mūža ilgums uzskatāms par hipotētisku (varbūtēju) rādītāju, kurš labāk raksturo iedzīvotāju sasniegto dzīvotspēju nekā sagaidāmo. Lai noteiktu sagaidāmo mūža ilgumu vairākus desmitus gadu uz priekšu, ar speciālu aprēķinu palīdzību veic pārrēķinu no periodu uz paaudžu rādītājiem. Šādi aprēķini regulāri tiek veikti pensiju izmaksas sagaidāmā ilguma noteikšanai.

Paredzamais mūža ilgums līdz ar iedzīvotāju vecuma palielināšanos mirstības rezultātā arvien samazinās. Vislielākais tas ir jaundzimušajiem. Visā pēckara periodā vīriešu mūža ilgums Latvijā nav palielinājies, bet sievietēm pieaudzis tikai par trim gadiem. Tā ir bēdīga statistika, kas parāda padomju perioda radīto kaitējumu iedzīvotāju veselībai un dzīvotspējai. Kaut arī sasniegtie rādītāji Latvijā nav augsti, tomēr mūža ilgums jau ir pārsniedzis līmeni, kāds bija pirms pārejas perioda.

3.tabula

Paredzamais mūža ilgums noteikta vecuma iedzīvotājiem Latvijā (gadi)

Avots: Attiecīgo gadu iedzīvotāju mirstības tabulas

Nav pareizi salīdzināt jaundzimušo mūža ilgumu ar pensijas vecumu. Tas, ka jaundzimušiem zēniem Latvijā paredzamais mūža ilgums ir 64 gadi nenozīmē, ka pēc 60 gadu sasniegšanas viņiem būs atlicis dzīvot četrus gadus. Faktiski pie jau nodzīvotajiem 60 gadiem jāpieskaita 14,3 gadi, kas kopā dod 74,3 gadus. Un, sasniedzot pat 80 gadu vecumu, sagaidāmais mūža ilgums būs 80 + 4,7 = 84,7 gadi. Tādējādi apgalvojums, ka pēc pensijas vecuma sasniegšanas mums būs palicis ko dzīvot dažus gadus, ir mīts, kas sakņojas demogrāfisko rādītāju neizpratnē.

Kaut gan Latvija ievērojami atpaliek jaundzimušo mūža ilguma ziņā no Eiropas attīstītām valstīm, piemēram, no Zviedrijas vīriešiem par 12,6 , bet no sievietēm par 6,3 gadiem, atpalicība absolūtā izteiksmē pensijas vecuma iedzīvotājiem vairs nav tik liela. Starpība paredzamajā mūža ilgumā starp Latviju un Zviedriju 65 gadu vecumu sasniegušajiem vīriešiem ir 4,9, bet sievietēm - tikai 2,6 gadi. Tiesa gan, relatīvā izteiksmē (rēķinot pret sasniegto mūža ilgumu Latvijā 65 gadu vecumā) atšķirības ir visai iespaidīgas, īpaši vīriešiem - 143 procenti (sievietēm - tikai 115 procenti).

Gerontologiem ir populārs aicinājums pielikt nevis gadus dzīvei, bet dzīvi gadiem. Tādējādi tiek uzsvērta dzīves kvalitātes un veselības loma. Domāju, ka Latvijā patlaban ir aktuāli abi aicinājumi - pieliksim gan gadus dzīvei, gan dzīvi gadiem! Noteicošais šai sakarā ir ekonomikas izaugsme, nodarbinātības lejupslīdes apturēšana. Tad arī būs priekšnoteikumi ātrākai sociālās sfēras attīstībai, aktīvas un veselīgas dzīves ilguma pieaugumam. Tad arī pensijas vecums vairs nebūs bieds.