Viņi raugās uz gadsimtu

"Latvijas Vēstneša" un Vilhelma Mihailovska akcija — arī krāsu attēlos internetā: www.junik.lv/~wilhelm

Ar gaišu dzīvesprieku pretī 107. rudenim

Līdz ar cilvēka nākšanu pasaulē pie debesjuma iedegoties jauna zvaigznīte. Atliek vien minēt, vai tajā ir iekodēts arī katram lemtais mūža gājums un atvēlētais gadu un dienu skaits. Vai dzīves gaitā zvaigznes spožums bālē vai kļūst spilgtāks, to mums nav lemts zināt. Bet par cilvēku, kas savu mūža vasaru skaitu raksta ar trim cipariem, sabiedrībai, neapšaubāmi, ir interese. Tādā dzīvē uzkrātā pieredze un atziņas ir noderīgs pūrs arī mums. Lai mācītos, lai mazāk kļūdītos, lai mēģinātu rast atbildi uz jautājumu par dzīves jēgu.

Annai Panfiļenko pēc diviem mēnešiem būs itin ražens gadskaitlis — 107. Ar viņu tiekamies Zvejniekciemā. Ap nelielo privātmāju Saules ielā kuplo ābeles un namiņu ar sulīgu zaļumu grezno mežvīteņi. Saule šoruden silda itin mīlīgi, un arī Anna labprāt iziet dārzā.

Šķiram viņas dzīves grāmatas pirmo lappusi. Tā iesākta rakstīt 1893. gada 3. decembrī, gadu pirms mūsu leģendārā aktiera Ēvalda Valtera dzimšanas. Tas noticis Baltkrievijā, Rogačovas rajona Bronnu ciemā. Viņai nācies piedzīvot 1917. gada revolūciju, Polijas un Krievijas karu 1920. gadā un arī Otro pasaules karu. Pēc Oktobra apvērsuma Annas tēvam atņemta visa zeme un izdalīta citiem. "Nē, nekādi bagātnieki viņi nebija, taču dzīvoja diezgan turīgi un sava iztikšana iznāca," stāsta Annas meita Faina. Annu vecāki sūtījuši skolā — viņa ir pabeigusi kādas trīs klases. Rakstīt un lasīt iemācījusies. Mazdēls Orests, kas uzaudzis vecāsmātes pieskatīts un aprūpēts, stāsta, ka viņa allaž interesējusies par notiekošo valstī, par politiku. Kad vēl redze bijusi gaišāka, lasījusi avīzes un žurnālus, labprāt ieskatījusies enciklopēdijās un mākslas grāmatās.

Anna savos 106 gados vēl ir ļoti dzīvespilna. Pirms pāris gadiem pat viena gājusi uz tuvējo mežu un visu ģimeni apgādājusi ar ogām un sēnēm. Arī tagad viņa pārvietojas patstāvīgi, drošības labad gan atbalstoties uz kūjiņas. Nebaidās vēl pašu uzceltajā pirtiņā uzmest garu. Orests teic, ka, cik vien viņš atceras, vecaimātei vienmēr kāds mājas darbiņš bijis veicams, viņa vienmēr ir kustējusies, nekad nav sēdējusi dīkā. Viņas sirsnību un viesmīlību labprāt baudījuši arī ciemiņi. Un tādu šajā mājā nav bijis mazums. Anna nāk no septiņu bērnu ģimenes, un radu pulks gan Baltkrievijā, gan citur bijušajā Padomju Savienībā ir visai kupls. Annai patikušas viesības, tajās viņas dzīvesprieks izskanējis dziesmās un dejas solī. Varbūt tas viņai palīdzējis tikt pāri daudzām dzīves likstām.

Meita saka: "Viņai bija ļoti grūta dzīve. Viņai nācies ļoti daudz ko pārdzīvot."

Divdesmitajos gados, kad Anna jau bija precējusies ar Demjanu, abi aizbraukuši līgumdarbos. "Tas bija kādus 150 kilometrus no Blagoveščenskas, pie Amūras. Aizbraukuši tukšā vietā, nekā nav bijis. Pēc gadiem četriem jau bija kaut cik iekārtojušies, nu it kā varēja atsperties. Bet ap 1930. gadu divus pavasarus bija lieli plūdi. Visi sējumi zem ūdens iznīka, nekas neizauga, nebija ko ēst." Tur, Sibīrijā, Anna zaudēja visus trīs dēlus, divi ar šarlaku nomiruši vienas nedēļas laikā. Pēc lielajiem plūdiem kaut kā sagrabināja naudu, lai vismaz Anna ar divgadīgo Fainu varētu atgriezties Baltkrievijā. Demjans palika tur, kādus divus gadus vēl rakstīja vēstules, bet tad pazuda. Nekādu ziņu mums par viņu vairs nav līdz pat šai dienai.

"Savu tēvu neatceros. Dzīvojām divatā ar mammu. Viņa strādāja visus vīriešu un sieviešu darbus. Viena uzcēla māju. Nebija kas palīdz, vecaistēvs un vecāmāte jau bija miruši. Bet tad nāca karš, un atkal viss tika izpostīts, arī māja, atkal nebija nekā," skaidro Faina.

Annas dzīvesstāsta lappuses šķiram kopā ar viņas meitu Fainu. Annai pēdējā gada laikā stipri pasliktinājusies dzirde. Bet dzīvais acu skats liecina, ka Anna labprāt aprunātos ar mums. Kad visi kopā dzeram tēju, jautājam, kā Anna iepazinusies ar savu vīru. Faina piebilzdama, ka tolaik jau gan nevis iepazinās, bet tika saprecināti, mudina māti to izstāstīt pašai. Viņas atmiņu ugunskurs iedzirkstas kā pēc vēja pūsmas. Un lūpu kaktiņos liek atplaukt smaidam. Anna runā krieviski, ar skaidri jaušamu baltkrievu valodas akcentu. Viņa iesaucas: "Ai, ļoti vienkārši! Viņš sēdēja uz viena soliņa, es — uz otra, nosaucām katrs savu vārdu, tā arī iepazināmies."

Bāreni Demjanu par Annas nākamo vīru bija noskatījis viņas brālēns. Annai izredzētais sākumā nemaz tik ļoti nav paticis. Turklāt, kad ar draudzeni aizbraukušas pie Demjana, redzējušas, ka viņa mazajā, nabadzīgajā koka mājiņā ir tikai krāsns, un vairāk nekā nav. Anna pat draudzenei ierosinājusi: "Varbūt muksim projām! Nevajag man neko." Sirdsapziņa nav ļāvusi rīkoties tik negodīgi, un arī draudzene uzskatījusi, ka tā darīt nebūtu labi. Taču Demjans izrādījies labs un sirsnīgs cilvēks. Un bijis ļoti gādīgs un uzmanīgs vīrs. Jaunajai ģimenei iesākumā daudz palīdzējuši Annas vecāki.

Un arī Anna atbrauca uz Latviju pie meitas, lai palīdzētu viņai izauklēt un izaudzināt divus dēlus. Fainas vīrs Jegors dzimis Novgorodas apgabalā Krievijā. Uz Latviju atbraucis pie mātes, kas strādāja Rīgas–Skultes dzelzceļa būvdarbos. Un apmēram pusgadsimtu arī Annas dzīve ir saistīta ar Latviju.

Mazo mājiņu "uz goda vārda", kā to dēvē pati Faina, viņa uzcēlusi kopā ar vīru. Tagad tajā — pie jūras, meža aizvējā un klusumā — savu mūža nogali vada Anna kopā ar meitu. Vecomāti bieži brauc apraudzīt mazdēli, un ciemojas arī mazmazbērni — sešpadsmitgadīgā Marija un deviņgadīgais Maksims.

Kad jautājam, kā ir ar pilsonību, Faina nopūšas: "Nē, mēs neesam ieguvuši Latvijas pilsonību. Man jau 72 gadi, valodu vairs nespēšu iemācīties. Vecākajam dēlam Sergejam sieva ir latviete, arī mazmeita tehnikumā mācās latviešu grupā, apgūst modelētājas profesiju. Mazbērni skaitās latvieši, es esmu baltkrieviete, vīrs bija krievs — internacionāla ģimene."

Kad atvadāmies, Faina un Orests mums ciemakukulim dārzā salasa ābolus. Anna, sirsnīgi smaidot un labu vēlot, sniedz mums roku. Laikam gan labestība un dzīvesprieks ir ilga mūža noslēpuma sastāvdaļa un arī itin noderīgs uzmundrinājums kā tuviniekiem, tā svešiniekiem.

Dace Bebre, "LV" nozares redaktore

Mūsdienu foto: Vilhelms Mihailovskis

Vēstures liecības: no ģimenes albuma

Anna Panfiļenko, dzimusi 1893. gadā, ....

2000. gada septembra foto

Kopā ar meitu Fainu šā gada septembrī...

... un gadsimta vidū, 1950. gadā

1959. gadā radu vidū. Pirmajā rindā ( no kreisās ): Anna, meita Faina, mazdēls Sergejs; otrajā rindā: Fainas vīra brālis Viktors ar sievu Ļubovu un māsīca Jekaterina, kas atbraukusi ciemos no Baltkrievijas