Uzrunā Aleksandra Čaka 39. logs Rīgā, Bruņinieku ielā:
Zūd ikdiena kā zemi krasti. Viss pretī bezgalībai rit

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Pusi gadsimta Milda Grīnfelde bija kā gaišs stars starp Aleksandra Čaka pēdējo sirdspukstu un tiem, kas turpina dzīvot pēc viņa. Draugs, mūza, tuvākais cilvēks dzejnieka mūža nogalē. Dzejoļu krājuma "Debesu dāvana" iedvesmotāja un, var teikt, tādējādi arī līdzautore. Pati kā debesu dāvana abiem kopā atvēlēto septiņu gadu garumā, kas iekrita latviešu tautai tik sarežģītajā laikā, kur bieži vien lielas mīlestības laimi plosīja un nokāva vēl lielākas bēdas.

Jau 1999. gada vasarā pa tālruni ar Mildu Grīnfeldi bija panākta vienošanās, ka nepieciešama īpaša tikšanās, lai kāds "Aleksandra Čaka logs" atklātu maz zināmas vai pat nezināmas lappuses no dzejnieka un viņa mūzas kopīgi pieredzētā un pārdzīvotā. Diemžēl sastapšanās arvien tika atlikta: "Patlaban pietrūkst spēka, nejūtos īsti labi, varbūt pēc mēneša..."

Nu šis brīdis vairs nepienāks. 2000. gada 28. septembrī Debesu dāvana devusies aizsaules ceļos — pārstājusi pukstēt rakstnieces un izcilās tulkotājas Mildas Grīnfeldes sirds. Atliek ticēt, ka, piecdesmit gadus vadījuši katrs savā saulē, dzejnieks un viņa mūza atkal ir kopā. Kaut kur bezgalībā. Kā dzejolī "Nāve":

Tu izirsi un pacelts kļūsi

Kā bezgalīgās šūpolēs.

Tur tad tu cieši kopā būsi

Ar visu, kas ir pasaulē.

Kas paliek mums? Viņai veltītā dzeja. Pašas tulkojumu grāmatas galvenokārt no angļu un franču valodas. Kopā ar Valdi Rūmnieku sarakstītais sējums "Kāpēc es esmu Čaks?". Un arī Mildas Grīnfeldes balss ieraksts tikšanās laikā dzejnieka muzejdzīvoklī viņa dzimšanas dienā 1997. gada 27. oktobrī. Tās ir līdz šim neiespiestas atmiņas. Subjektīvs skatījums uz savu laiku un līdzcilvēkiem. Tagad viņa mūs visus uzrunā jau no mūžības:

"Es novēlu, lai šajā dzīvoklī vienmēr būtu laime. Jo Aleksandrs Čaks ne jau vienmēr bija laimīgs. Arī savas smalkjūtības dēļ gan pret tēvu, gan Emīliju Briežkalni. Un varbūt arī tāpēc viņam labāk patika uzkavēties manā mājā. Šķiet, es pa tiem septiņiem gadiem te esmu bijusi reizes desmit, ne vairāk.

Kādā svētdienā Čaks atnāk pie manis — es tolaik mitinājos gleznotāja Voldemāra Tones bijušajā dzīvoklī, kur tagad dzīvo Runcis — Pēteris Pētersons. Čaks staigā pa istabu satraukts, nu pilnīgi nenomierināms — tēvs viņam kārtējo reizi pārmetis, ka nav nopirkta māja. Bet dzejnieks taču visu Annas Brigaderes prēmiju savulaik atdeva tēvam mājas pirkšanai. Bija nodomāts pirkt māju nevis pilsētas centrā, bet kaut kur Pārdaugavā. Ne jau kaut ko lielu, mazu ģimenes mājiņu ar dārzu, kur iziet pasēdēt svaigā gaisā. Tomēr uzreiz māja netika nopirkta. Un 1940. gada vasarā nauda aizgāja zudumā ar visu Latvijas banku... Tēvs to visu zināja. Bet veciem cilvēkiem jau uznāk tādi brīži, kad gribas pasūkstīties. Arī vēlāk dzejnieks lielāko daļu no saviem honorāriem atdeva tēvam, sev paturēdams vienīgi kabatas naudu. Un pēc tam, kā pats teica, reizēm pat aizņēmās no tēva.

Man kara beigas pienāca Kurzemē. Līdz pēdējam gaidīju laivu no Zviedrijas. Taču mani līdzi neņēma. Laivinieki tomēr nebija godīgi un cēla pāri tos, kas ar mašīnām bija saveduši zīda un samta baķus un maisus ar cukuru. Tāds grēks tiem pārcēlājiem jāuzņemas...

Novārtījusies bēgļu gaitās pa salmiem, atgriezos Rīgā. Manā dzīvoklī Struktoru ielā bija iemitinājušies kādi krievu ģenerāļi. Es uz turieni pat netiku aizgājusi. Iespējams, ka tomēr vajadzēja, varbūt vismaz kādu tuvinieku fotogrāfiju vēl sadabūtu. Kaut gan nezin vai — cilvēki jau visu ļoti ātri izlaupa. Tātad man tobrīd nav kur palikt. Var jau būt, ka cita sieviete šādā reizē nāktu uz Čaka māju. Protams, ārā mani nedzītu, Bet es tā nevarēju, man ir citāda ētika. Jo oficiāli es taču viņam nekas nebiju. Man bija ļoti svarīgi to tagad pateikt.

Sākumā apmetos pie savas draudzenes Valdas Lulles, abas bijām dziedājušas korī "Dziesmuvara". Ar viņas palīdzību izdevās nokārtot, ka Arvīds Spertāls un Herberts Līkums man piedāvāja ievākties gleznotāja Voldemāra Tones bijušajā dzīvokli, ko viņi īrēja. Vienīgais nosacījums — man jāļauj abiem māksliniekiem gleznošanai izmantot darbnīcu. Herberts Līkums neatnāca ne reizi, Arvīds Spertāls gan. Un ar ogli uzzīmēja burvīgu Elzas Radziņas portretu, tas tagad esot pie skatuves mākslinieces.

Taču arī darba man nav. Čaks bija dabūjis tulkošanai biezu Gogoļa grāmatu "Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā" — līdz šim neesmu atzinusies, ka patiesībā šo darbu iztulkoju es. Tolaik jau pat rakstāmpapīru nevarēja nopirkt, Čaks man to sūtīja, lai Emīlija atnes — tādi bija mūsu kontakti.

Ja kāds man nenovēlēja atgriešanos no Sibīrijas, tad tā bija Emīlija. To man pateica Mirdza Ķempe: "Ā, nu gan Emīlijai lielas bēdas — Grīnfelde esot pārbraukusi..." Tomēr liels, liels paldies, ka Emīlija šajā dzīvoklī visu ir nosargājusi.

Kad Čaks slimoja, no rīta pamodās, paēda, tad sekoja vēl nomidzis pēc brokastīm — tas ir gandrīz visiem slimniekiem. Es izmantoju šo laiku, lai uzkoptu istabu un izvaskotu grīdu. Kādureiz Čaks pamodās agrāk, ieraudzīja, ko daru, un kļuva šausmīgi nikns: tev nav jāvasko grīda, pasauc Emīliju, tas ir viņas pienākums... Protams, es Emīliju nesaucu. Vienīgi citreiz centos visu paveikt tad, kad slimnieks cieši gulēja.

Tad nāca Čaka miršanas diena. Zīmīgi, ka vienā trešdienā viņš saslima un trešajā — nomira. Un trešdienas visus septiņus gadus bija mūsu jour fixe — tas nebija jānorunā — katru trešdienu viņš atnāca.

Ko Čaks ēda pa slimības laiku? Sastampātu kartupeļu biezputru, kas bagātīgi aizdarīta ar krējumu tā, lai ir skāņums, tas viņam gāja pie dūšas. Un dzēra apelsīnu sulu. Par gaļas ēdieniem pat runas nebija. Mana kora "Dziesmuvara" krustmāte Valda Lulle bija lielā amatā iestādē Aspazijas bulvārī, kur sadalīja pārtiku visiem veikaliem. Un torīt viņa piezvanīja, ka vienā no Elizabetes ielas veikaliņiem varēšu nopirkt apelsīnus, protams, tie nebūs uz letes. Sapirku krietnu kaudzi, varbūt četrus vai piecus kilogramus, jo ne jau katru dienu tāda manta dabūjama.

Pārnākusi apjautājos, kā klājies slimniekam. Viņš man atbildēja, ka labi. Sāka stāstīt, ka sarunājies ar gleznām — ko teicis tai bildei un ko — šitai. Vārdu sakot, slikti viņam nav bijis. Jā, dzīvoklī visās malās glabājās Voldemāra Tones bildes, piereģistrētas, aprakstītas. Tās reizēm mainījām vietām, paņēmām no darbnīcas, lai telpa izskatītos citādi. Čaks arī gulēja uz Tones dīvāna, man jau nekādas mantas tur nebija.

Todien ieradās mana mamma. Ar smēķiem... Reiz vēl pirms kara Švarca kafejnīcā draugu pulciņā ieraudzīju Veroniku Strēlerti. Dzejniece pīpēja. Līdz ar to viņas tēls manās acīs daudz ko zaudēja. Dzejnieces lielums no tā nemazinājās, bet kā cilvēka ideāls viņa man vairs nebija. Un tad Kurzemē sāku pīpēt pati. Čaks, to uzzinājis, atteica vienu: tu drīksti visu... Ar māti bija citādi — viņa uzskatīja, ka pīpējoša sieviete ir sliktāka par dzērāju. Kad atgriezos no bēgļu gaitām, viņai pajautāju: "Māt, vai pie tevis pīpēt drīkst?" Māte izbrīnā: "Ko, vai tad tu?.." Es atteicu: "Sapratu, tātad slepus..." "Nē, slepus ne!" Turpmāk, iebraukusi Rīgā, māte gāja uz tirgu man nopirkt smēķus, jo veikalos jau viss bija uz kartītēm. Lai meitiņa pīpē...

Trijos atnāca Emīlija, bet ļoti drīz atkal aizgāja pēc zālēm un ilgi bija prom, laikam nācās gaidīt garā rindā.

Un tad Čaks nomira. Kādas stundas dzīvoklī atrados viena pati. Sēdēju pie aizgājušā vēl kā pie dzīva cilvēka. Baiļu no miroņa man nebija nemaz. Bet visu laiku pa galvu vandījās dzejoļa rinda: vai varu tev pie kājām likt es savu klusēšanu... Un tālāk nekā — visu laiku atkal un atkal: vai varu tev...

Vēlāk aizgāju pie Kārļa Krauliņa, tas sazvanīja pa tālruni citus rakstniekus. Kad viņi pēc dažām stundām atnāca, šai pulkā bija arī Valdis Grēviņš. Atšķirībā no daža cita, kas šādā reizē nogrimst emocijās, viņš redzēja, kas jādara. Nelaiķis bija noaudzis ar bārdu — rugāji varbūt nebija dzīti trīs vai četras dienas. Vajadzēja sadabūt bārdas nazi. Kad tas bija atnests un gulēja istabā uz galda, mana pirmā doma bija: likšu lietā nazi pret sevi... Bet tad sapratu, ka nedrīkstu to darīt.

Esmu dzimusi Sibīrijā, jo mans tēvs 1905. gadā tika izsūtīts. Pirms tam abi ar māti tikai pāris mēnešus bija precējušies. Tēvu aizveda, protams, uz valsts rēķina, bet māte pati par savu naudu brauca pie vīra uz Narimu, tā ir Rietumsibīrija. Tur tad es arī nācu pasaulē. Biju otrs bērns ģimenē, pašlaik esmu palikusi vienīgā no sešiem, kas mātei piedzimuši. Māte bija ļoti progresīva, jau 1909. gadā man dodama Mildas vārdu, jo tolaik šis vārds tikko nāca modē.

Jaunākais dēls vienīgais tika pie diviem vārdiem — Miervaldis Pēteris. Otrs vārds par godu tēvam, kas tolaik bija iesaukts cara armijā. Un šis mans brālis tagad guļ kaut kur žogmalē pie Centrālcietuma. Jo viņu un Luža Bērziņa dēlu nošāva...

Kad beidzās Otrais pasaules karš un visiem leģionāriem lika iet reģistrēties, mans brālis uzstājās ar runu, ka nav nekur jāiet, bet jāpaliek mežā: mēs varbūt būsim vajadzīgi... Tātad ticēja angļiem un amerikāņiem. Pirms kara viņš Latvijas Universitātē bija izstudējis matemātiku, pēc tam iestājās karaskolā, beidza ar pēdējo kadetu izlaidumu, turklāt bija lidotājs. Krievu armijā pie lidošanas viņš netika. Vācu laikā spēja izpelnīties divus dzelzkrustus. Tagad viņš, protams, guļ bez kāda krusta pat ne kapā, bet kādā bedrē.

Aleksandra Čaka dzimšanas dienas visus pēdējos septiņus viņa mūža gadus vienmēr tika svinētas manā mājā. Dažreiz atzīmējām tikai divatā. Atceros, reiz bija pasūtīts mielasts ēdnīcā pie kinoteātra "Daile", šķiet, ka cienastā cēla galdā vistu vai kādu citu putnu. Ja sanācām kuplākā pulkā, tika arī dziedāts. Čaks dziedāja labprāt. Kāda balss? Viņam bija vai nu otrais tenors vai baritons. Bet vispār viņam patika uzkavēties nelielā sabiedrībā, arī restorānā. Protams, labā restorānā. Taču es uz citādu arī netiku vesta. Un ar Čaku bija ļoti droši visur iet.

Viņam ļoti patika iepirkties tirgū, Čaks negribēja, ka es tur eju viena. Bet man atkal bija neērti, ja dzejnieks nāca līdzi, jo tad viņš maksāja. Es biju pret to.

Par politiku un laiku, kādā dzīvojām, Čakam man nebija jāstāsta. Jo es taču viņu katru dienu redzēju. Un katru vakaru. Nav noslēpums, ka Čaks bija kreisi noskaņots. Tomēr viņš caur un cauri palika latvietis un savā sirdī katrā ziņā bija par brīvu Latviju."

Atmiņas, kas gluži kā dzirksteles ugunskurā pārlec no domas uz domu vai atceres ainu, iegaismojot vēl kādas paskopas un agrāk tikai nojaušamas aprises Aleksandra Čaka, arī pašas Mildas Grīnfeldes un viņu abu tuvāko cilvēku ikdienā. Balss apraujas pusvārdā, otras kasetes tolaik muzejā nav bijis pie rokas, kaut kas no pateiktgribētā palicis ārpus magnetizētās lentes bezkaislīgā ieraksta.

Bet domas gluži kā magnēts mudina acis ielūkoties kādā dzejolī:

Vai varu tev pie kājām likt

Es savu klusēšanu

Kā norimušu zvanu?

Pats gribu tālu projām tikt:

Es visu lūpās manu

Vien īgnu smīnēšanu.

Kur miglas elpā lauki gaist,

Viens iešu es bez stājas.

Grib ceļu manas kājas

Kā suni sev pa priekšu laist,

Līdz atrastas būs mājas,

Kur klusums pāri klājas.

Tur palikšu es sevī viens

Līdz galam visu mūžu.

Kad mieru reiz sev gūšu,

Kā trakā svelmē kaltis siens

Tik tīrs un viegls būšu,

Pilns smaržu un pilns žūžu.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors