E-Latvija. Sapnis vai realitāte?

Internets Latvijā ar katru gadu kļūst arvien populārāks. Pērnā gada statistika liecina, ka internetu regulāri izmanto katrs trešais Latvijas iedzīvotājs. Tomēr cilvēki atzīst, ka internets ārpus galvaspilsētas robežām ir diezgan ekskluzīva prece – dārgs un līdz ar to daudziem nepieejams. Tāpat daudzi nemaz nezina, kāpēc internets nepieciešams.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Dārgais internets

Statistika liecina, ka pēdējos gadus arvien vairāk iedzīvotāju izmanto internetu. Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta Informācijas sabiedrības attīstības departamenta direktors Viesturs Krievāns atzīst, ka nekad valstī internetu neizmantos visi iedzīvotāji. “Protams, nākotnē interneta lietotāju skaits pieaugs. Domājam, ka internetu Latvijā varētu izmantot divas trešdaļas iedzīvotāju.”
Analizējot datus par interneta lietotāju skaitu reģionos iznāk, ka vismazāk internetu izmanto Latgalē. “Internetu vairāk izmanto vietās, kur ir lielāka ekonomiskā un sabiedriskās dzīves aktivitāte. Tur arī internets un datorlietošana ir attīstītāka,” skaidro V.Krievāns.
Sekretariātā atzīst, ka par galveno iemeslu, kādēļ iedzīvotājiem nav pieejams internets, tiek uzskatīti finansiālie apsvērumi. “Pie vainas varētu būt arī infrastruktūras jautājums. Latvijā nav tādas vietas, kur tehniski nebūtu iespējams ierīkot internetu. Protams, ir jautājums, cik tas maksā. Interneta pieejamība lielā mērā saistīta ar biznesa attīstību. Piedāvāt ātru un ērtu internetu kādā attālā lauku sētā ir dārgs prieks, tomēr jādomā par to, vai tas atmaksāsies pakalpojuma sniedzējam. Ja tirgus ir liels, tad, protams, izmaksas samazinās. Līdz ar to pakalpojums pieejams lētāk. Tas ir komercuzņēmuma bizness.”
Arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājas vietniece Ilze Dišlere atzīst, ka internets laukos ir dārgs. Viņa min pat piemēru, ka Cēsu rajona Zosēnu pagastā pašvaldība uz kādu laiku atteikusies no interneta izmantošanas, jo tā izmaksas mazajai pašvaldībai bijušas pārāk augstas. Ja jau pašvaldībai interneta izmaksas šķiet pārlieku augstas, tad par interneta pieejamību mājsaimniecībām ārpus lielām pilsētām vispār jāšaubās.
Interneta asociācijas izpilddirektors Viesturs Plešs atzīst, ka internets par saprātīgu samaksu ir problēma ne tikai tālos lauku rajonos. “Pats dzīvoju Pierīgā privātā mājā, un arī man ir problēmas mājās ierīkot internetu.” Viņš atzīst, ka daudzdzīvokļu mājās ar interneta ierīkošanu nav sarežģījumu, bet privātmājās dzīvojošajiem nākas samierināties, ka internets maksā dārgi.

Tuvu, bet ne mājās

Atbildot uz jautājumu, vai valsts kaut ko ir iecerējusi darīt, lai Latvijā visiem gribētājiem internets būtu pieejams par daudzmaz saprātīgu cenu, V.Krievāns teic: “Labs jautājums. (Ilgs klusums.) Pagaidām valsts konkrētu atbalstu, lai ievilktu internetu, piemēram, Jānim Krūmiņam Daugavpils rajona Skrudalienas pagastā, protams, nesniedz. Valsts sniedz atbalstu tādā veidā, ka tiek veidoti sabiedriskie interneta pieejas punkti, vienotā bibliotēku sistēma, kur notiek internetizācija – tas ir milzīgs valsts atbalsts. Lai atbalstītu katra privātā biznesmeņa iegribu, protams, šādas naudas valsts budžetā nav un droši vien arī nebūs. Bet par to, lai internets būtu pieejams pietiekami tuvu dzīvesvietai, par to gan valsts domā diezgan nopietni.”
Par sabiedriskās interneta pieejas punktiem Latvijā var uzskatīt publiskās bibliotēkas. Kultūras ministrijā “Latvijas Vēstnesim” paskaidroja, ka internets nav pieejams visās publiskajās bibliotēkās. Valsts aģentūras “Kultūras informācijas sistēmas” VVBIS projekta vadītāja asistente Sanita Jurkāne skaidro, ka pavisam Latvijā ir 863 pašvaldību publiskās bibliotēkas. No tām 608 bibliotēkās ir pastāvīgais interneta pieslēgums. Tomēr jāpiemin, ka tikai aptuveni pusē bibliotēku internets ir pieejams bez maskas. Ja pašvaldība par saviem līdzekļiem ir ierīkojusi internetu, tad konkrētā pašvaldība arī nosaka cenu par interneta izmantošanu.
Rīdziniekam 50 santīmi stundā par interneta izmantošanu nešķiet liela nauda, bet daudzviet laukos cilvēki visticamāk to neuzskata par sīknaudu un nez vai to tērēs, lai izzinātu, kas tas internets ir un kāds no tā labums. V.Krievāns min, ka tā jau ir visas valsts problēma – sociālie jautājumi. Viņš norāda, ka tas gan ir viņa personīgais viedoklis, bet viņš nedomā, ka internetam bibliotēkās būtu jābūt bezmaksas. Cita lieta – pašvaldības varētu arī no sociālajiem budžetiem daļēji finansēt maznodrošināto un pensionāru piekļuvi pasaules tīmeklim.

Eiropas nauda internetizācijai

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā “Latvijas Vēstnesim” paskaidroja, ka arī Latvijas internetizācijā, iespējams, var palīdzēt Eiropa. Eiropas nauda šim mērķim pieejama no Eiropas reģionālās attīstības fonda. Publisko interneta punktu pieejas attīstība ir viena no vienotā programmdokumenta aktivitātēm. Tiesa, pagaidām pieteikšanās šāda veida projektiem vēl nav sākta. I.Dišlere min, ka projektu konkurss publisko interneta pieejas punktu ierīkošanai, iespējams, tiks izsludināts septembra vidū vai beigās. Vadlīnijās atrodamā informācija liecina, ka projektus varēs iesniegt pašvaldība, valsts pārvaldes iestāde, valsts uzņēmums vai pašvaldības uzņēmums vai kapitālsabiedrība, kā arī plānošanas reģiona attīstības aģentūra. Tas nozīmē, ka ar Eiropas naudas palīdzību pie publiskās pieejas interneta punktiem droši vien tiks turīgāko pašvaldību iedzīvotāji.

Jārada pieprasījums

V.Plešs sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” atzīst, ka valsts zināmā mērā atbalsta interneta pieejamību visā Latvijā. “Piemēram, ja valsts atbalsta interneta ierīkošanu skolā, visticamāk, ka piegādātājs būs ar mieru ierīkot internetu arī tuvāk esošajiem iedzīvotājiem. Ja valsts šādu atbalstu nesniegtu, par Latvijas internetizāciju vispār nebūtu nekādas intereses.” V.Plešs ierosina, ka valstij vajadzētu aktīvāk domāt par to, kā radīt iedzīvotājiem vajadzību pēc interneta. “Tas ir ceļš, kuru gājusi Igaunija – valsts stimulē, lai iedzīvotājiem internets būtu vajadzīgs. Tiek daudz naudas un laika ieguldīts, lai iedzīvotājiem izstāstītu, kāpēc internets ir nepieciešams – ar tā palīdzību, neizejot no mājas, iespējams apmaksāt visus rēķinus, nosūtīt vēstules, iesniegumus utt. Iedzīvotājs tiek pārliecināts, ka neiet ārā no mājas un nemērot kājām desmit kilometrus līdz pašvaldībai ir ērtāk. Latvijā arī to daudzi zina, bet ļoti liela daļa sabiedrības nezina, kāpēc internets nepieciešams.” V.Plešs piebilst, ka nākamā gada martā gaidāmā elektroniskā paraksta ieviešana varētu būt solis uz priekšu intereses radīšanā. Tomēr nepieciešams arī iedzīvotājiem skaidrot, ko dos e-paraksta izmantošana.

Iesniegums elektroniski

V.Krievāns uzsver, ka elektroniskā paraksta ieviešana tiešām varētu raisīt iedzīvotāju interesi par internetu. “Elektroniskais paraksts ir tāds pats paraksts kā parastais. Tikai atšķirībā no parastā paraksta e-parakstu izmanto sazinoties elektroniski, piemēram, ar kādu iestādi. Elektroniskā veidā izmantot nozīmē, ka iedzīvotājam, lai uzrakstītu iesniegumu, piemēram, pašvaldībai, nebūs jādodas uz attiecīgo iestādi, lai parakstīto iesniegumu nogādātu. Varēs uzrakstīt vēstuli un to elektroniski, piemēram, pa e-pastu, varēs nosūtīt. Konkrēts elektroniskais paraksts būs tikai viens, katram iedzīvotājam savs, līdz ar to tas būs ticams un nebūs nepieciešams ar roku parakstīts iesniegums.”
Lai saņemtu elektronisko parakstu, iedzīvotājam būs jāvēršas kādā iestādē, kur izsniegs elektroniskā paraksta nesēju, piemēram, karti, kas līdzināsies jau tik ierastajai bankas maksājumu kartei. Ierēdnis norāda, ka jebkādi krāpšanās gadījumi tiek izslēgti. “Tas būs drošs elektroniskais paraksts. Sistēmā nebūs iespējams ielauzties. Katra transakcija tiks pārbaudīta. Protams, ja kāds savu karti būs iedevis kādam citam kopā ar savu PIN kodu, tad gan mēs neko nevaram garantēt. Bet tās jau ir lietas, par kurām katrs pats ir atbildīgs.”
V.Krievāns teic, ka Latvijā e-paraksta ieviešana norit saskaņā ar noteikto laika grafiku un nākamā gada martā elektroniskā paraksta sistēma būs ieviesta. Tomēr ierēdnis atzīst, ka būtisks ir arī jautājums par to, lai būtu kur šo parakstu pielietot. “Ir jāveido pakalpojumi, sistēmas. Protams, atsevišķās valsts institūcijās – un ne tikai – viss notiek un pakalpojumi būs pieejami. Esam veikuši aptauju par valsts pārvaldes iestāžu gatavību ieviest elektronisko parakstu un atbildes esam saņēmuši ļoti dažādas. Jācer, ka pozitīvajam piemēram sekos arī citi.”

E-pārvalde kā uzspiesta vajadzība

Pašvaldību savienības padomnieks informātikas jautājumos Guntars Krasovskis, jautāts, kā pašvaldībām varētu veikties ar elektroniskā paraksta ieviešanu, atbild, ka “tās, kas to gribēs izdarīt, e-parakstu ieviesīs, bet dažās vietās varētu rasties arī problēmas. E-pārvalde daudzām pašvaldībām līdz šim ir tāda kā uzspiesta vajadzība. Daudzi nav sapratuši, kādu labumu tā varētu dot”. Tomēr G.Krasovskis min, ka daudzviet mazajās pašvaldībās nebūs īpašas iedzīvotāju atsaucības un arī tad, ja šāds pakalpojums tiktu piedāvāts, nez vai būs tā izmantotāji. Un tiešām, ja pašvaldībā teju vienīgais interneta pieejas punkts atrodas vietā, uz kuru iesniegums ir jānogādā, nez vai iedzīvotāji gribēs to sūtīt elektroniskā formā, ja to var nodot tieši rokās. Turklāt daudzās pašvaldībās liela daļa iedzīvotāju jau ir sirmā vecumā un dators viņiem ir svešs. Tomēr Interneta asociācijas izpilddirektors bilst, ka vajagot lauzt priekšstatus. “Valstij jāpiedāvā iespēja apgūt datoru un internetu arī gados vecākiem cilvēkiem. Esmu dzirdējis par gadījumiem, kad arī pensionāri, kuri tikko apguvuši datorlietotāja pamatiemaņas, aktīvi izmanto čatu un citas izklaides iespējas, ko piedāvā internets. Kāpēc gan lai viņi neizmantotu arī e-pārvaldes dāvātos labumus?”

Ilze Sedliņa, “LV”
ilze.sedlina@vestnesis.lv