“Pati jautrākā baraka” sociālistiskās sadraudzības nometnē

Šajās dienās Polijā notiek svinības par godu pirmās neatkarīgās strādnieku arodbiedrības “Solidaritāte” dibināšanas ceturtdaļgadsimta jubilejai, tajās piedalās arī Latvijas Ministru prezidenta Aigara Kalvīša vadītā Latvijas delegācija.

Vakar, 29.augustā, Varšavā sākās plaša zinātniska konference, kurā piedalās arī Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis, eksprezidents un bijušais “Solidaritātes” vadītājs Lehs Valensa, bijušais ASV padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis, bijušais Krievijas Cilvēka tiesību komitejas vadītājs padomju disidents Sergejs Kovaļovs un citas ievērojamas personas. Vakardienas priekšlasījumi bija veltīti “Solidaritātes” lomai ceļā no aukstā kara līdz apvienotajai Eiropai un pirmās neatkarīgās arodbiedrības ietekmei uz notikumiem visās padomju bloka valstīs.

Grāmatas prezentācija arī Polijā

Piektdien, 26. augustā, Latvijas vēstniecībā Varšavā tika prezentēta grāmata “Atgriešanās Eiropā ar dziesmotām revolūcijām”, ko Latvijas Tautas frontes (LTF) muzejs izdevis par godu Polijas “Solidaritātes” 25.gadadienai un Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 15.gadadienai.
Prezentācijas atklāšanā Latvijas vēstnieks Polijā Alberts Sarkanis uzsvēra, ka “brīvības, atbildības un solidaritātes gars, kas uzjundīja 80.gadu sākumā Polijā, nemanāmi un pastāvīgi iedvesmoja Baltijas tautas būt drosmīgiem un nenobīties savā ceļā uz brīvību”. LTF muzeja direktore un grāmatas sastādītāja Meldra Usenko teica, ka “nenoliedzami katrai tautai bija savs sarežģītais gājiens uz Eiropas mājām, tomēr šajā ceļā ir bijis daudz līdzības un pat kopīgas pieredzes un notikumu, kas ir kļuvuši par vēstures mācībām rītdienai mums un nākamajām paaudzēm”.
Grāmatas prezentācijā uzstājās 8.Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš un akadēmiķe Janīna Kursīte, kurasprāt, “Solidaritāte” sakrālā nozīmē salīdzināma ar Čenstohovas Dievmātes svētbildes ceļojumu pa Poliju un neredzamo garīgo ietekmi, ko tā atstāja ikvienā vietā.
Prezentācijā piedalījās arī bijušais Polijas vēstnieks Latvijā un šīs grāmatas otrs sastādītājs Tadeušs Fišbahs, kurš izteica īpašu gandarījumu par Latvijas un Polijas savstarpējo sapratni, atbalstu un sadarbību.

Lappuses vēl neuzrakstītai grāmatai?

Tadeuša Fišbaha atmiņas “Latvijas Vēstnesim” par 1980.gada 31.augusta vēsturisko Gdaņskas vienošanos, ko viņš kā oficiālās varas pārstāvis parakstīja ar opozicionārās strādnieku arodbiedrības ”Solidaritāte” līderi Lehu Valensu (“LV” 11.08.2005.) izraisīja virkni tālāku jautājumu par šā neapšaubāmi drosmīgā un godprātīgā cilvēka sarežģīto likteni.
Atbildes uz tiem Tadeušs Fišbahs acīmredzot sniegs savā grāmatā, ko sola tagad, pēc aiziešanas pensijā, beidzot uzrakstīt.
Vēlot T.Fišbaham panākumus šajā darbā, gribas paust pārliecību, ka viņa grāmata izraisīs interesi arī Latvijā un citās postkomunistiskajās valstīs, atklājot daudzas līdz šim noklusētas vai ignorētas mūsu kopīgās pagātnes nianses un apliecinot morālo īpašību vektoru visdažādākajās, bieži vien pretrunīgajās, pagātnes situācijās.
Tadeušs Fišbahs gan mūsu nesenās tikšanās laikā bažījās, ka darbs pie grāmatas būs ilgāks, nekā pašam gribētos, jo autors jūt dziļu atbildību vēstures priekšā un nolēmis vispirms skrupulozi pārbaudīt ik faktu savās atmiņās un piezīmēs.
Taču ķīniešu sakāmvārds vēsta, ka arī vistālākais ceļš sākas ar pirmo soli. Varbūt par tādu var kļūt šīs 2005.gada augustā Rīgā “Latvijas Vēstneša” diktofonā ierunātās atmiņas:

– Kāpēc jūs jaunībā, būdams daudzsološs inženieris, izšķīrāties iestāties Polijas Apvienotajā strādnieku (tātad komunistiskajā) partijā?

– Tas bija tā sauktais Atkusnis, kad arī Polijā tika atmaskoti staļiniskā režīma noziegumi un gaiss kļuva it kā brīvāks. Likās, ka tagad jauni sabiedriski aktīvi cilvēki beidzot var ko labu izdarīt savai zemei un tautai. Jāņem arī vērā, ka Polija būtiski atšķīrās no Padomju Savienības un citām sociālistiskajām valstīm. Pie mums laukos tā arī nenotika masveida kolektivizācija. Polijā bija arī dziļāka rietumvalstu ietekme. Cilvēki ģērbās modernāk un runāja brīvāk. Atceros, mums pat bija tāds joks, ka Polija ir pati jautrākā baraka sociālistiskās sadraudzības valstu nometnē. Iestāšanās partijā nebija arī pretrunā ar manu reliģisko pārliecību. Nekad neesmu slēpis, ka nāku no dziļi ticīgas katoļu ģimenes un ka ticībai manā dzīvē ir liela nozīme. Taču PASP statūti neaizliedza ticību. Tiesa, kad stājos partijā, man noprasīja:
“Fišbah, vai jūs ticat Dievam?”
“Jā, ticu,” es atbildēju.
“Vai ejat baznīcā?”
“Eju!”
Kad man tālāk prasīja, kā domāju savienot piederību partijai ar baznīcas apmeklēšanu, es mierīgi atbildēju: “Partijas statūtos teikts, ka PASP kalpo tautai. Bet lielum lielā poļu tautas daļa, vairāk nekā 90 procenti, taču ir pārliecināti katoļi.”
Tā mani uzņēma, un manā dzīvē sākās jauns posms. Paldies Dievam, ka arī šajā ceļā es atradu iespēju kalpot savai tautai.

– Taču komunistu pārvaldītajā Polijā jautrība mijās ar asiņainiem notikumiem. Piemēram, 1956.gadā Poznaņā komunistiskais režīms pret sacēlušamies strādniekiem, pēc profesora Ježija Eislera datiem, raidīja 360 tankus un gandrīz 11 tūkstošus karavīru. Tika nogalināti 70 strādnieki. Pēc tam bija bēdīgi slavenā strādnieku apšaušana Gdaņskā 1970.gadā.

– Es šajā laikā īpaši asi izjutu savu atbildību. Sapratu, ka galvenais ir panākt varas dialogu ar strādniekiem, tātad tautu. Jo jutu, ka tautas pusē bija taisnība. Es arī visiem spēkiem centos novērst nekārtības un asinsizliešanu. Kad, būdams vēl pavisam jauns partijas rajona komitejas sekretārs, uzzināju, ka streikojošie strādnieki kādā uzņēmumā gatavojas nākt uz partijas komiteju – bet šādi gājieni ne reizi vien pārauga nekārtībās un izprovocēja varas iestāžu asiņainu reakciju –, es pats aizbraucu pie viņiem, un mums izvērtās atklāta saruna daudzu stundu garumā. Līdzīgi rīkojos arī 1980. gadā, kad Gdaņskas kuģu būvētavas strādnieki grasījās iziet ielās. Es visiem spēkiem iestājos par sarunām, un vēsture parādīja, ka tas bija pareizais ceļš…

Amati mainās, cilvēks paliek

Tadeuša Fišbaha morālais credo iemūžināts grāmatā “Atgriešanās Eiropā ar dziesmotajām revolūcijām”: “Funkcijas un amati mainās, taču cilvēks un valsts intereses paliek vienmēr. Tāpēc ir jāatceras par pienākumu strādāt savas valsts labā.”
Tieši šī morāli ētiskā pozīcija ļāva Tadeušam Fišbaham, tāpat kā daudziem viņa tautiešiem, kā daudziem nacionāli noskaņotiem komunistiskās partijas biedriem Latvijā, savas zemes likteņstundā izdarīt pareizo izvēli, lai tagad, pusotru gadu desmitu pēc komunistiskā režīma krišanas, varētu rakstīt: “Esmu laimīgs, ka liktenis ir lēmis sagaidīt laiku, kad, pildot savus atbildīgos pienākumus, varu runāt par to, ko jūtu un domāju. Esmu laimīgs, ka varu runāt par poļiem un par latviešiem, par patriotiem, kas devuši lielu ieguldījumu Eiropas tautu labā, jo, pateicoties viņiem, viņu centieniem, Polija ir Polija un Latvija ir Latvija.”
Tagad, no laika atstatuma skatoties, redzams, ka “Solidaritāte” bija gan demokrātijas atgūšanas metožu laboratorija komunistiskā režīma apstākļos, gan arī komunistiskā režīma pakļauto nāciju pašapziņas sekmētāja, kas būtiski iespaidoja arī nacionālās pašapziņas pieaugumu Latvijā un noveda pie Atmodas un dziesmotās revolūcijas.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv

Izmantota Latvijas vēstniecības Polijā informācija