Vēlēšanas Vācijā un populisms

Nobeigums. Sākums – “LV”, 26.08.2005.

Kā mazināt bezdarbu?

Prasība “darbu visiem” vai “likvidēt bezdarbu” ir tīri populistiska. Attīstītā tirgus ekonomikā bezdarbs ir objektīvi neizbēgams. Nav iespējams nepieļaut tehnoloģisko, struktūras, ciklisko bezdarbu, darba vietu zaudēšanu sakarā ar globalizāciju. Antikapitālistiska retorika, ko piekopj daži Vācijas sociāldemokrātu vadītāji un it sevišķi Kreisā partija, ir tukšas čalas, kas nekādi nerisina aso sociālo problēmu. Darba vietu mākslīgā saglabāšana tikai sekmē regresu, vājina pozīcijas starptautiskajā konkurencē. Tas nebūt nenozīmē, ka Vācijas pārlieku lielais bezdarbs būtu normāla parādība. Statistika nepielūdzami liecina, ka Vācijā bezdarba līmenis ir krietni augstāks nekā citās attīstītās valstīs (1.tabula).
Vācijas būtisku atpalikšanu no citām attīstītajām valstīm nodarbinātības jomā ietekmē virkne ekonomisko, it sevišķi finansiālo, arī birokrātisko nosacījumu. Minēsim dažus šķēršļus bezdarba mazināšanai.
Apstrādājošās nozarēs strādnieks mēnesī vidēji saņems bruto darba samaksu ap 2600 eiro. Darba devēja papildu maksājumi, t.sk. iemaksas sociālajos fondos, sasniedz 2016 eiro; kopā sanāk apaļa summa – 4616 eiro, tādi ir uzņēmēja izdevumi, lai algotu vienu strādnieku mēnesī. Tāpēc nav jābrīnās, ka pārvaldnieki pēc iespējas atturas iesaistīt darbā jaunus darbiniekus, labprāt piesaista viesstrādniekus no Polijas, Ungārijas, Ukrainas, arī Latvijas, maksājot tiem krietni mazāku atalgojumu un nodarbinot emigrantus nelegāli, globalizācijas gaisotnē pārceļot savas ražotnes uz tuvām un tālām valstīm, kur produkcijas vienības kopējās ražošanas izmaksas ir ievērojami zemākas. Veidojas apburtais loks: jo vairāk bezdarbnieku, jo lielāki izdevumi bezdarba pabalstiem; lai rastu līdzekļus to izmaksām, kā darba ņēmējiem, tā darba devējiem jāpalielina iemaksas bezdarbnieku uzturēšanai, tas savukārt palielina bezdarbu, negatīvā cēloņsakarība atkārtojas.
Cita problēma: cik dienu nepieciešams, lai dibinātu jaunu firmu un pieņemtu darbiniekus? Saskaņā ar Pasaules bankas apsekojumu Dānijā pietiek ar 4 dienām, ASV – 5, Francijā – 8, Lielbritānijā – 18 dienām, Vācijā vajadzīgs rekordgarš laiks – 45 dienas. Papildus minēsim to dokumentu lērumu, kas rūpīgi jāaizpilda, un atļauju skaitu, kas jāsaņem, lai firma, uzņēmums varētu piesaistīt darbiniekus un sākt strādāt. Diemžēl nav aprēķinu, cik bezdarbnieku birokrātiskās jezgas dēļ nav kļuvuši par centīgiem darba veicējiem Vācijā.
Neviena no Vācijas politiskajām partijām savās priekšvēlēšanu programmās (solījumos) neparedz īstenot kompleksu bezdarba mazināšanas plānu, kas spētu novērst visus nesamērīgi lielā bezdarba cēloņus.
Tā, piemēram, DV/CSU sola, pirmkārt, bezdarba apdrošināšanas maksājumus samazināt no 6,5% līdz 4,5%, vienlaikus paaugstinot virsvērtības nodokli no 16 uz 18%; otrkārt, ieviest kombinētu darba samaksu (ar valsts piemaksām) par vienkāršu darbu ar zemu apmaksas līmeni; treškārt, daļēji ierobežot garantijas par neatlaišanu no darba; ceturtkārt, atcelt viena cilvēka akciju sabiedrības, kad uzņēmējs ir reizē arī darba darītājs, kas neveic bezdarba apdrošināšanas iemaksas.

Bij. Vācijas finanšu ministrs un Sociāldemokrātu priekšsēdētājs Oskars Lafontēns (pa labi) un viņa partijas biedrs Gregors Gizi (pa kreisi) ierodas Vācijas jaunās Kreiso partijas sanāksmē Foto: EPA/A.F.I.

Kā vērtēt šos solījumus vēlētājiem? Teiksim tieši: kalns dzemdēja peli. Kristīgo savienību programmas pirmais punkts, no vienas puses, pazemina iemaksas bezdarba apdrošināšanas fondā un kompensē sociālā budžeta līdzekļu zaudējumus ar lielākiem nodokļu ieņēmumiem. Tā tiekot īstenota ideja samazināt darba ņēmēju un darba devēju iemaksas bezdarba apdrošināšanas fondā un bezdarbnieku pabalstus finansēt no nodokļu maksājumiem, kas pazemināšot uzņēmēju izdevumus darba samaksai.
Šis programmas punkts radīja neizpratni un negatīvas emocijas CDU/CSU rindās, šo partiju piekritējos. Nodokļu paaugstināšana attiecīgi kāpinās cenas. Strādājošie saņems lielāku neto darba apmaksu, bet tieši zaudētāji būs miljoniem pensionāru un bezdarbnieku, kas bezdarba apdrošinājuma maksājumus neveic.
Kristīgo savienību vadītājus populismā apvainot nenākas, bet tas vēl nenozīmē, ka minētie nepopulārie solījumi jūtami mazinās bezdarbu. Radikālus taktiskos un stratēģiskos pasākumus bezdarbnieku skaita mazināšanai, ko gaidīt gaida vēlētāji, CDV/CSU programmā nevar atrast.
SPD priekšvēlēšanu programmā atrodama virkne solījumu: pirmkārt, bezdarba apkarošanas likuma korekcija, pilnībā pielīdzinot šā likuma nosacījumus austrumos rietumiem; otrkārt, pieņemt likumu par minimālo darba apmaksu; treškārt, vecākiem bezdarbniekiem pagarināt termiņu, kurā tie var saņemt bezdarbnieka pabalstu atkarībā no līdzšinējā ienākuma līmeņa; ceturtkārt, valsts un pašvaldību ierēdņiem, kas līdz šim bija atbrīvoti no sociāliem maksājumiem, turpmāk veikt iemaksas bezdarbnieku apdrošināšanā.
Šie sociāldemokrātu solījumi atbilst daudzu vēlētāju vēlmēm, bet nekādi neparedz konkrētus soļus, kā mazināt bezdarbu. No šā viedokļa SDP vadītāji maksā meslus populismam.
Zaļo priekšvēlēšanu programma lielā mērā atkārto sociāldemokrātu solījumus un tāpat sirgst ar populismu.
Kreisās partijas priekšvēlēšanu programma aktīvi aizstāv darba ņēmēju materiālās intereses un sociālo drošību PDS un WASG līderiem ir viegli solīt: viņi labi apzinās, ka nebūs valdošais spēks, tāpēc reāli politikas iegrožojumi tiem sveši. Kreisā partija asi kritizē bezdarba apkarošanas likumu un ierosina paaugstināt bezdarba pabalstus un sociālo palīdzību vienotā līmenī visā valstī. Vienlaikus jāpalielina atļautais papildienākuma apmērs, ko var saņemt bezdarbnieks. Jāatceļ likuma prasība, ka bezdarbniekam jāpieņem jebkurš piedāvātais darbs. Ieviešama minimālā darba alga 1400 eiro. Jāsaglabā darba ņēmēju aizsardzība pret atlaišanu. Nav paredzēts nekāds avots līdzekļiem bezdarba pabalsta un sociālās palīdzības palielināšanai. Kreiso programmai ir spilgti izteikts populistisks raksturs. Bezdarba mazināšanās pasākumi palikuši ārpus programmas ietvariem.
Brīvie demokrāti (FDP) savā priekšvēlēšanu programmā ierosina padarīt lokanāku pašreizējo arodbiedrību stingri sargāto darba apmaksas sistēmu. Pārējos programmas punktos kaut ko jaunu, radikālu bezdarba problēmas risināšanai grūti atrast.
Vācijas vēlētājiem ir tiesības būt neapmierinātiem: neviens no politiskajiem spēkiem nav paredzējis praktiskus soļus, kā atrisināt savas valsts visasāko sociāli ekonomisko problēmu – masveida bezdarbu.

Kas sagaida pensionārus?

Politiskajiem spēkiem, kas gaidāmajās vēlēšanās vēlas gūt panākumus, jāiekaro pensionāru sirdis un apziņa. “Bez viņiem (t.i., ceturtās daļas visu vēlētāju) mēs to neveiksim,” saka atbildīgie partiju vadītāji. Šā iemesla dēļ vēlēšanu cīņā netiek cilāti visi tie jautājumi, kas vēl nesen likās tik aktuāli, bet izraisīja iedzīvotājos negatīvu reakciju. Tieši otrādi – tiek uzsvērts, ka pašreizējā pensiju sistēma, kas draud sabrukt, ir jāsaglabā, jānostiprina, bet bez būtiskām reformām. Partijas sacenšas pēc principa, kas sola vairāk. Populisma te netrūkst.
Galvenajai problēmai ir demogrāfisks raksturs. Piecdesmito gadu nogalē, kad pašreizējo pensiju sistēmu sāka ieviest, astoņu strādājošo iemaksas pensiju fondā materiāli nodrošināja vienu pensionāru, bet tagad šī attiecība ir tikai divi pret vienu un attīstās virzienā viens pret vienu. Gatavojoties nepielūdzamajai rītdienai, ir par ko lauzīt galvu.
Cits problēmas aspekts saistās ar sociālo taisnīgumu. Salīdzināsim divas pensionāru ģimenes. Pirmajai ģimenei (vīrs un sieva) nav bērnu. Otrā ģimene audzinājusi trīs bērnus. Pirmajā ģimenē sievai ir četrdesmit gadu darba stāžs, visus šos gadus centīgi strādāts un veikti maksājumi pensiju fondā. Otrajā ģimenē sieva nav strādājusi, vai strādājusi samērā nedaudz gadu un sava mūža ievērojamu daļu veltījusi bērnu aprūpei. Jautāsim, kura ģimene vecumdienās ir materiāli labāk nodrošināta. Atbilde ir principiāli skaidra, kaut gan praksē ir iespējami dažādi varianti. Šī problēma nav dzimusi šodien, bet gandrīz piecdesmit gadus tā nav risināta.
Ko pensiju sistēmas pilnveidošanas labā sola kristīgo partiju priekšvēlēšanu programmas? Pirmkārt, saīsināt jauniešu apmācības laiku, lai tie agrāk sāktu veikt iemaksas pensiju fondos; otrkārt, nepaaugstināt pensiju piešķiršanas vecumu; treškārt, par 50 eiro samazināt par katru bērnu maksājumu pensiju fondā.
Šīs programmas kritiķi norāda, ka jau pašlaik pensiju fondi dzīvo no rokas mutē un samazināt to ieņēmumus nozīmē tos padarīt maksātnespējīgus. Turklāt 50 eiro ietaupījums mēnesī par vienu bērnu nav efektīvs stimuls lielākam bērnu skaitam ģimenē.
SPD savā programmā formulē, ko sociāldemokrāti valdībā nepieļaus: pirmkārt, paaugstināt pensiju piešķiršanas vecumu; otrkārt, samazināt pensiju apmēru. Bez tam tiek solīts attīstīt privāto un uzņēmumu vecumdienu nodrošinājuma sistēmas, iegrožot agrīno pāriešanu pensijā.
Zaļie savā programmā turklāt neizslēdz pensiju piešķiršanas vecuma paaugstināšanu.
Brīvie demokrāti (FDP) sola iesaldēt maksājumu procentu pensiju fondā un vairāk iegrožot agrīno pensiju apmēru.
Kreisā partija rosina pēc 30 gadu darba stāža noteikt minimālo pensiju – 800 eiro. Turpmāk maksājumi valsts pensiju fondos būtu jāveic ierēdņiem un pašnodarbinātajiem. Ar īpašu nodokli par labu pensiju fondam nepieciešams aplikt ienākumus no akcijām un no nomas maksas.
Vērtējot partiju programmas pensiju jomā, vairāki eksperti norāda, ka attiecīgie solījumi vēlētājiem ir tālu no valsts pensiju fonda reālajām grūtībām. Jau tuvākajā nākotnē pensiju fondam pensiju izmaksai būs vajadzīgi līdzekļi, kas līdzinās divām trešdaļām no Vācijas gada iekšzemes kopprodukta.
Aplūkojām tikai Vācijas galveno politisko partiju priekšvēlēšanu programmu divas iedaļas. Samilzušo sociāli ekonomisko problēmu iedarbīgu risinājumu tur neatrodam.
Politologs Klauss Jakobi šai sakarībā raksta: “2005.vēlēšanu gada iekšējās politikas Gordija mezgls: vēlētāji neuzticas partijām, jo tās nesaka tīru patiesību. Ja tās šo tīro patiesību teiktu, partijām diez vai būtu izredzes tikt ievēlētām.” (Bild, 13.08.2005.) Šādā gaisotnē politiskie spēki neizbēgami nosliecas uz populismu. Cīņa par vēlētāju balsīm turpinās.

Prof. Georgs Lībermanis

1.tabula

Nodarbinātības rādītāji