Inguna Daukste–Silasproģe (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts):

Latviskās kultūras loma trimdā bija vēl lielāka nekā dzimtenē

Referāts starptautiskajā konferencē "Trimdas arhīvi atgriežas" Rīgā 2000. gada 15. septembrī

Bēgļu nometņu laikā Vācijā kā pārmantojums no brīvās Latvijas gadiem atdzima rakstnieku dienu, vakaru, pēcpusdienu un rītu tradīcija. Tā netika zaudēts kontakts ar lasītāju, var pat teikt, ka literārie sarīkojumi kļuva par savdabīgu Vācijā izkliedētās latviešu tautas kopāsanākšanu, kas ne mazāk svarīgi bija arī latviskās kopības stiprināšanai svešumā (vēl vienīgi teātru izrādēs un dziesmu dienās tik daudz latviešu sanāca vienkopus).

Līdzās dažādiem literāriem sarīkojumiem bēgļu nometnēs un latviešu skolās Vācijā notika arī latviešu literatūras klasiķiem — Aspazijai, Annai Brigaderei, Rainim, Kārlim Skalbem un citiem — veltīti pasākumi. Tāpat Vācijā dzīvojošiem latviešu rakstniekiem rīkoja jubilejas vakarus — Grēvenes latviešu nometnē tika sumināts Jānis Jaunsudrabiņš, Oldenburgā svinēta dzejnieka un teiksmu meistara Jāņa Veseļa jubileja, Mirvikas nometnē Flensburgā godināts stāstnieks Pāvils Gruzna, Špakenbergā — Emīls Skujenieks, Ingolštatē — Jonāss Miesnieks, Blombergā — Arveds Švābe. Savukārt Pēteris Ērmanis (Vircburgā 1946. g.), Kārlis Dziļleja (Blombergā 1946. g.), Paula Jēgere–Freimane (Lībekā 1948. g.), Oļģerts Liepiņš (Lībekā 1948. g.), Aīda Niedra (Fišbahā 1948. g.), Vilis Lesiņš (Grosenbrodē un Eitīnē 1946. g.), Rūta Skujiņa (Minhenē 1947. g.) un citi rakstnieki rīkoja savas rakstniecības darba jubilejas.

"Kad pazaudēta valsts, kad atņemta mūsu zeme un mēs klīstam un tekam ap zemes lodi bez miera un laimes — tikai nejauši satikdamies, tikai garām ejot pasmaidot vai pamājot ar roku, mēs tomēr glabājam sevī kādas neatņemamas kopīgas vērtības, kādas pazīšanās zīmes, kas mūs izkliedētus vieno arī no tāluma, kas aicina mūs satikties, apvienoties, kaut īsus brīžus būt kopā. Rakstnieks nevar strādāt un dzīvot tikai burzmā, bet arī vientulība un pamestība saēd. Ir nepieciešama kāda garīga gaisotne, kur atplaukst un paceļas dvēsele. Tādēļ nepieciešama saskare un tikšanās," atzinusi dzejniece Z.Lazda.

Precīzi pateikt, kuri latviešu rakstnieki visaktīvāk piedalījušies rakstnieku vakaros, ir sarežģīti, nereti autori paši nevarēja mērot tālo ceļu uz sarīkojumiem, bet viņu darbus tomēr lasīja vietējo latviešu teātru vai dramatisko kopu aktieri. Latviešu rakstnieki līdzīgi aktieriem sēdās, kā paši teica, "sapņu kulbās" — ar brezentu pārvilktā kravas auto kastē un brauca pie saviem klausītājiem, tomēr veikt lielākus attālumus bija visai problemātiski (bija nepieciešamas pārvietošanās atļaujas).

Pēc atsauksmēm preses izdevumos izdevies noskaidrot, ka apmēram 115 literārajos sarīkojumos piedalījies 131 bēgļu gaitās Vācijā esošs dzejnieks, rakstnieks vai iesācējs, savukārt ar dažāda satura referātiem uzstājušies 24 literatūras pētnieki un kritiķi. Dalībnieku skaits ir visai iespaidīgs, apzinoties, cik daudziem (būtībā nedaudziem) rakstniekiem vai dzejniekiem 40. gados Vācijā iznāca grāmatas. Runājot par klausītāju skaitu šādos sarīkojumos, tas bijis ļoti atšķirīgs — no dažiem simtiem līdz pat vairākiem tūkstošiem.

Pirmais rakstnieku vakars notika 1944. gada 23.decembrī Berlīnē, kad tur bija ieradušies pirmie latviešu rakstnieki un vēl nebija skaidrības par nākotni, vēl nebija ne nometņu, ne pārvaldes zonu, vien klīstoši bēgļu pūļi, kas cerēja un ticēja, ka drīz atgriezīsies mājās.

1946. gadā līdzās neliela mēroga rakstnieku sarīkojumiem ar nedaudzu literātu piedalīšanos ar plašu kultūras programmu notika pirmās rakstnieku dienas latviešu nometnēs Vircburgā, Eslingenē un Hanavā (visas amerikāņu pārvaldes zonā), savukārt angļu zonā — latviešu nometnē Ķīlē — noticis plašs Preses dienu sarīkojums, uz kuru ieradušies rakstnieki un žurnālisti no visas angļu zonas, bet decembrī latviešu nometnē Oldenburgā — pirmās rakstnieku dienas angļu pārvaldes zonā ar izstādi "Latviešu rakstniecība un prese svešumā". 1946. gadā rakstnieku vakari notikuši arī latviešu dziesmu dienu ietvaros Fišbahā un Hanavā. Eslingenes rakstnieku dienās ticis nolasīts Pāvila Gruznas apsveikums, kurā ir šādas rindas:

Šķiet, diezgan svešā junkurzemē ciemots,

Vai tiešām vēl un vēlreiz te tiks ziemots?

Jo taču mūsu trimda ņems reiz galu,

Uz to lai dzeram sājo vācu alu!

1947. gadā organizēti vairs tikai divdesmit četri dažādi literāri sarīkojumi. Lielākajā angļu pārvaldes zonas latviešu nometnē Lībekā sarīkotas Šlēsvigas–Holšteinas novada latviešu DP kultūras dienas — ar rakstnieku rītu, ar latviešu mākslinieku gleznu izstādi, tautas daiļamatniecības skati, baleta vakaru, DP varietē koncertu un teātra izrādēm (Jūlija Pētersona "Pieklīdušais kaķēns" un Edvarda Vulfa "Svētki Skangalē") un Jāņa Kalniņa jaunāko dziesmu koncertu. Oktobrī angļu pārvaldes zonas nometnē Lībekā notikušas rakstnieku dienas, ko bagātināja arī teātru izrādes, mākslas izstādes un koncerti.

Augustā notikušas jau gadskārtējās rakstnieku dienas amerikāņu pārvaldes lielākajā latviešu nometnē Eslingenē, kur līdzās daudzajiem referentiem un savu darbu lasītājiem kā klausītāji piedalījās arī Aīda Niedra, Irma Liepsala, Aleksandrs Plensners, Arturs Kaugars, Valdis Mežezers, Antons Rupainis, Nikolajs Kalniņš, Jānis Širmanis, Eduards Patvaldnieks un citi. Dalībnieku un klausītāju skaita ziņā visplašākie rakstnieku sarīkojumi nenoliedzami bijuši Eslingenē. Šo rakstnieku dienu ietvaros Fēlikss Krusa bija organizējis svešumā izdoto latviešu grāmatu skati (izstādītas 424 svešumā izdotas grāmatas, no tām 120 daiļliteratūras grāmatas).

1947. gads bija laiks, kad arvien skaidrāk un skaudrāk latviešu bēgļi Vācijā apjauta, ka būs jāizceļo un tas ir tikai laika jautājums. Neatgriezeniski ruka latviešu bēgļu nometņu skaits, sāka veidoties tranzītnometnes, un simtiem latviešu jau devās projām no Eiropas. 1948. gads iezīmēja aktuālu jautājumu bēgļu vidū — uz kurieni un kad? Taču 1948. gadā rakstnieku sarīkojumu skaitu vēl izdevās uzturēt iepriekšējo gadu līmenī, notikuši divdesmit seši literāri sarīkojumi, galvenokārt gan tikai nelielās nometnēs. Pieminēšanas vērts ir latviešu festivāls Bādenhauzenē, kas bijis domāts pārvaldes zonas vadībai. Te piedalījies — Mērbekas Latviešu teātris ar Anšlava Eglīša lugu "Kazanovas mētelis", latviešu koris, Oldenburgas latviešu mākslinieki ar operu "Seviļas bārdzinis", Eslingenes latviešu baleta ansamblis un Blombergas mākslinieki, jo vairāk nekā jebkad latviešiem bijis būtiski svešumā apliecināt latviskumu, atklāt citām tautām savu garīgo bagātību.

"Latviskās kultūras nozīme trimdā ir vēl lielāka, nekā tā bija dzimtenē. Dziesma, rets dzejas vārds, kāda grāmata, kas paglabājusies bēgļa somā, izrakstīta villaine, skaists cimdu pāris ar latviskām saulītēm, skujiņām apaudos vai pat vienkārša prievīte ir vienīgās lietas, kas mums atgādina dzimteni, mūsu izpostīto garīgo un materiālo kultūru," raksta Jānis Veselis.

1948. gadā latviešu nometnē Lībekā ar koncertiem, izstādēm, teātru izrādēm, grāmatu skati un Viļa Lapenieka mākslas filmas "Kāds, kura nav" demonstrēšanu notikusi 2. kultūras nedēļa angļu zonā. Vilis Lapenieks Mārtiņa Zīverta lugu "Kāds, kura nav" bija pārveidojis, papildinājis, triju personu vietā iesaistot ap desmit personu, lai parādītu latviešu karavīru un trimdinieku cilvēcisko cildenumu un traģisko pamestību.

1949. gads iezīmēja strauju kritumu arī kopumā visā bēgļu kultūras dzīvē. Samazinājās latviešu skolu, latviešu preses izdevumu un jauniznākušo grāmatu skaits. 1949. un 1950. gadā vairs nenotika ne plaši rakstnieku sarīkojumi, ne rakstnieku dienas, tas jo cieši bija saistīts ar straujo izceļošanu, bēgļu pārvietošanu no vienas nometnes uz citu un nometņu likvidēšanu, izpostot ne tikai radīto latvisko kopību, bet jau iedibināto kultūras dzīvi.

Latviešiem trūka spēka, arī līdzekļu uzturēt kultūras dzīvi tikpat rosīgi kā agrāk. Vācijā vairs neiznāca neviens literatūras žurnāls, cits pēc cita beidza pastāvēt grāmatu apgādi, savu darbību pārtrauca latviešu skolas un bibliotēkas.

Bēgļu gaitās atradās visdažādāko paaudžu rakstītāji. Jauniem literātiem šādi rakstnieku sarīkojumi varēja būt lieliska debijas vieta, tomēr nereti latviešu preses izdevumos parādījās asas kritikas, ka ļaujot visādiem nemākuļiem uzstāties. Šai sakarā Jānis Jaunsudrabiņš jauno literātu aizstāvībai raksta:

"Taču katrs reiz ir sācis un bijis stipri negatavs. Vai tāpēc taisni šādos vakaros neļaut jaunajiem pavicināt spārnus? — aktieriem ir dramatiskas skolas, mūziķiem un dziedātājiem konservatorijas, gleznotājiem un tēlniekiem akadēmijas, kas izraksta gatavības apliecības. Rakstniekiem jāiestrādājas pašiem. Neprasīsim tāpēc no iesācējiem darbus ar mūžības pazīmēm. Pietiks, ka tajos pamirdz kaut kas no jaunības svaiguma."

Visaktīvāk literārajā dzīvē iesaistījās tā literātu paaudze, kas kļuva lasītājiem pazīstama 30. gados un 40. gadu sākumā, bet daži pat kara apstākļos palika nepamanīti. Savukārt bēgļu laikā Vācijā rakstnieku vakaros sevi apliecināja Zenta Liepa, Modris Zeberiņš, Aina Kraujiete, Rita Gāle, Kārlis Zvejnieks, Dzintars Freimanis u.c., taču bija arī tādi jaunie autori, kas sāka publicēties tā laika presē Vācijā, tomēr rakstnieku vakaros tā arī nepiedalījās, piemēram, Gunars Saliņš, Linards Tauns, Ilze Šķipsna.

Nereti rakstnieku vakaros lasītais vēlākos gados tika publicēts, tomēr daļa lasītā tā arī glabājās autoru rokrakstos, plašākam lasītāju lokam paliekot apslēpta. Dažreiz, iespējams, tika rakstīts tieši sarīkojumiem, savi kritēriji ir daiļdarbu publicējumiem, savi lasījumiem, kad autors vēl brīvi varēja improvizēt vai fascinēt ar savu priekšnesumu.

Neziņas pilnais laiks Vācijā ar literāro sarīkojumu daudzveidību un bagātību rosinājis un ļāvis uzaugt arī jaunai literātu paaudzei un apliecināt sevi tiem, kas literatūrā debitēja 40. gadu sākumā vēl pārmaiņu pilnajā Latvijā.

Literārajiem sarīkojumiem bija iezīmīga vieta un loma bēgļu literārās dzīves, visas latviešu kultūras dzīves kontekstā. Tika uzturēta un saglabāta saite starp rakstītāju un lasītāju svešumā, ņemot vērā dzīvi bēgļu nometnēs, skumjas par dzimteni un vārgo ticību dzīves jēgai un prieku radošajam darbam. Šie sarīkojumi rosināja latviešu rakstniekus un dzejniekus darbam un ļāva apjaust, ka viņi savam lasītājam ir vajadzīgi tieši šādos neziņas apstākļos — tālu projām no mājām, no Latvijas.