Viesturs Zanders (Latvijas Nacionālā bibliotēka):

Bēgļu laiku grāmatas Vācijā, to autori, izdevēji, lasītāji

Referāts starptautiskajā konferencē "Trimdas arhīvi atgriežas" Rīgā 2000. gada 15. septembrī

20. gadsimts latviešu grāmatas vēsturē ir krasām pārmaiņām pārbagāts. Pēc straujās attīstības gadsimta sākumā un uzplaukuma valsts neatkarības gados mūsu grāmatniecība tiek pakļauta degradācijai Latvijas padomju un nacistu okupācijas laikā. 30. gadu sākuma saimnieciskās krīzes iespaidu grāmatniecībā ir pat neiespējami salīdzināt ar sekām, ko izraisa visaptverošā iespieddarbu iznīcināšana un grāmatniecības ideoloģizācija 40. gadu pirmajā pusē. To nedrīkstam aizmirst, arī izvērtējot latviešu trimdas grāmatniecības sākumposmu tā paša gadu desmita otrajā pusē Vācijā.

Jau 1948. gadā, tātad 20 gadus pirms Benjamiņa Jēgera (dz. 1915. g.) "Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijas, 1940–1960" pirmā sējuma iznākšanas, Leons Rumaks (1919–1987) izdod Jāņa Veldes (1908–1997) sagatavoto "Latviešu trimdas izdevumu rādītāju, 1945–1947/1948". Piebildīsim, ka J. Velde no 1937. līdz 1944. gadam ir strādājis Valsts bibliotēkā, un viņa rūpīgi vāktā nometņu laika izdevumu kolekcija ir radusi mājvietu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Visai plaši un analītiski par šī posma grāmatniecību 50. gadu sākumā ir rakstījis inženieris Kārlis Ieleja (1909–1970). Savukārt 80. gadu nogalē pārskatu par rietumu sabiedroto okupācijas zonās nometināto latviešu bēgļu rosmi grāmatniecībā ir devis valodnieks un kultūrvēsturnieks Konstantīns Karulis (1915–1997).

Pēc K. Ielejas aprēķiniem, no 1945. līdz 1950. gadam trimdā pavisam ir iznākušas 1413 grāmatas. No tām Vācijā ir izdotas 1255 grāmatas, bet Zviedrijā, kur pirmās latviešu grāmatas iznāk nedaudz agrāk nekā Vācijā, ir iespiestas tikai 86 grāmatas. Kaut arī B. Jēgers šajā pašā laika posmā ir reģistrējis 1580 izdevumu nosaukumus, šī kvantitatīvā atšķirība nav būtiska grāmatniecības kopējo tendenču noskaidrošanai.

1944. gada rudenī vienu kopēju atļauju apgādāt ar grāmatām leģionu un evakuētos latviešus saņem vairāki jau agrāk sevi pierādījuši izdevēji. Viņu vidū ir Arvīds Mālītis (1900–1971), kurš vada Anša Gulbja izdevniecību pēc tā dibinātāja nāves 1936. gadā, apgāda "Grāmatu draugs" izveidotājs Helmārs Rudzītis (dz. 1903. g.), Latvijas Universitātes Studentu padomes grāmatnīcas vadītājs mācītājs Edgars Ķiploks (1907–1999), kartogrāfs Pēteris Mantnieks (1895–1979) un literatūrkritiķis Jānis Kadilis (1903–1994). Šī grāmatnieku kvinteta pirmās ieceres ir saistītas ar ābeces, vārdnīcu un praktiska satura grāmatu izdošanu. Tā kā neizdodas sagādāt grāmatu iespiešanai nepieciešamo papīru, neko neizdevuši, viņi tobrīd šķiras. Vēlāk 1947.–1949. gadā (vispirms Detmoldē, tad Eslingenē) ar "Latviešu apgādu kopas" zīmi viņi trīs reizes izdod gadagrāmatu, kaut arī katram (izņemot A. Mālīti) jau ir sava patstāvīga izdevēja prakse.

Iepazīstoties ar nometņu laika iespieddarbiem, vispirms uzmanību piesaista to ārējais veidols, kas daudzos gadījumos ir visai necils. Nevar nepamanīt arī prāvo izdevēju skaitu. Blakus jau minētajiem respektējama pieredze izdošanā ir vēl vienīgi Eduardam Alainim (1889–1969) un Vladislavam Locim (1912–1984). Arī viņi, protams, iepazīst izdošanas atļauju un papīra sagādes grūtības. Tāpat arī problēmas, kas ir neizbēgamas, nododot tekstu latviešu valodā cittautiešu spiestuvēm (papildu izmaksas par speciālām burtu zīmēm, latviešu tekstu salikumu un korektūru). Izdošanas atļauju saņemšanas komplicētības dēļ grāmatu titullapās ne vienmēr ir minēts faktiskais iznākšanas gads, un grāmatu reālā tirāža bieži vien atšķiras no oficiāli uzrādītās.

Apzinoties visas latviešu iespiestā vārda tapšanas grūtības svešumā, filoloģe Rasma Sināte (dz. 1917.g.) tomēr norāda, ka "pret valodas kļūdām mums ir jācīnās taisni tādēļ jo vairāk, ka esam svešā zemē". Savukārt literatūrkritiķis Jānis Rudzītis (1909–1970) ir pārliecināts, ka valūtas reforma latviešos "pamodinājusi dvēselē dusošo materiālisma velnu. Latviešu rokās pēkšņi nokļuvusi marka, par ko iespējams pirkt arī ko citu, ne tikai grāmatas... Ja katrs Vācijas latvietis, kas strādā algotu darbu, nopirktu vienu grāmatu mēnesī... latviešu grāmatniecības un latviešu literatūras nākotne būtu daudz drošāka".

Kā jau latviešu grāmatniecībā tradicionāli ierasts, arī 40. gados Vācijā plaši tiek izdota daiļliteratūra. Tā kā no dzimtenes līdzpaņemto grāmatu klāsts ir visai ierobežots, tad gan oriģinālliteratūrā, gan tulkojumos jūtami dominē atkārtotie izdevumi. Visbiežāk izdoto autoru vidū ir K. Skalbe, R. Blaumanis, A. Grīns un A. Brigadere. Savukārt J. Jaunsudrabiņam prāvais viena gada laikā iznākušo grāmatu skaits (1946. gadā deviņas grāmatas) ir saistāms ar viņa radošā darba 50 gadu atceri tā paša gada nogalē. Atsevišķās grāmatās tiek izdota virkne romānu, kas vēl Latvijā ir pieredzējusi pirmpublikāciju presē, piemēram, P. Aigara "Dienišķā maize" (1947., žurnāls "Laikmets" 1943.–1944. g.) un Aīdas Niedras "Rožu pelni" (1947., "Brīvā Zeme" 1940. g.).

No kalendāriem šeit minēsim vienīgi tos, kuru izdošana ir jau aizsākusies Latvijā: ev.lut.baznīcas arhibīskapa Teodora Grīnberga (1870–1962) "Bitītes kalendāru", V. Loča "Tāvu zemes kalendaru" un E. Alaiņa "Tēvijas kalendāru". Apkārtējā realitāte un paredzamā izceļošana ir veicinājusi svešvalodu mācību grāmatu un vārdnīcu, kā arī iespējamo mītņu zemju aprakstu izdošanu.

Arī mācību un zinātniskās literatūras jomā šajā posmā pārsvarā ir reproducētie izdevumi. Tā 1948. gadā atkārtoti tiek iespiesta J. Endzelīna monogrāfija "Latviešu valodas skaņas un formas", kas desmit gadus iepriekš ir iznākusi Latvijas Universitātes mācībgrāmatu sērijā. No šīs pašas sērijas tiek reproducētas arī A. Ķešāna, N. Rozenauera un K. Zalta grāmatas. Nometņu laikam raksturīgi ir divi vēsturei veltīti izdevumi, kas ir laisti klajā 1948. gadā. Pirmais no tiem ir A. Švābes rediģētais krājums "Latvju kultūra", kas ietver rakstu izlasi no "Latviešu konversācijas vārdnīcas" (autoru vidū ir arī F. Balodis, A. Tentelis un A. Spekke). Savukārt latviešu vēsturnieku konferences referātu krājums pieteic gan plašāku tēmu loku, gan vairākus pētniekus (E. Andersons, E. Dunsdorfs), kuru profesionālā darbība kļūst sevišķi aktīva turpmākajos gadu desmitos. Literatūrvēstures avotu trūkuma dēļ vairāk pedagoģiska nekā zinātniska vērtība ir 40. gados izdotajām grāmatām par latviešu rakstniecības vēsturi. Viens no to autoriem E. Blese tomēr cer, ka viņa grāmata "noderēs arī par ierosinājumu vienam otram no mūsu jaunākās paaudzes pārstāvjiem nopietnāki iedziļināties apceramo literatūras posmu vēsturē, iededzinot viņos jaunu mīlestību pret mūsu literatūru".

Ne tikai kultūrvēsturiska nozīme vien ir trijos sējumos iznākušajam autobiogrāfiju krājumam "Trimdas rakstnieki" (1948—1949). Šis izdevums turpina tradīciju, ko 20. gados ar krājumu "Atziņas" bija iedibinājis K. Egle. Trimdas izdevuma virsredaktors ir P. Ērmanis, taču faktiskais tā veidotājs ir Arturs Plaudis, kurš krājuma tapšanas gaitu daļēji ir dokumentējis izdevumā "Trimdas rakstnieku vēstules I" (1982). Daži recenzenti krājuma sastādītājiem ir pārmetuši pārlieku liberālismu attieksmē pret iesūtītajiem atmiņu stāstiem.

Pārdomas raisošas ir M. Valtera piezīmes pēc "Trimdas rakstnieku" 2. sējuma lasījuma: "Nevienā vietā gandrīz nedzirdu kādu atbalsi no mūsu valsts dzīves!... Vai tad tiešām mūsu rakstnieki dzīvojuši tik tālu no valsts?... Atradu pašbiogrāfijās tik daudz materiāla mūsu provinciālismam ne tikai pēdējā valsts jautājumā, bet arī citādi. Pārāk daudz pašaprakstīšanās, spoguļošanās mazos piedzīvojumos, mazās mīlestības dēkās, mazās intrigās".

Jāatzīmē, ka ar krājumu "Trimdas rakstnieki" kā izdevējs savu vārdu grāmatniecības vēsturē ir ierakstījis Vilis Štāls (1908–1985). Vēl 40. gadu pirmajā pusē V. Štāls vada Liepājas operas un drāmas teātri, bet grāmatu izdošanai viņš pievēršas tikai Vācijā, Kemptenē. Šeit iznākušas 18 grāmatas, pārsvarā daiļliteratūra. Izdošanu V. Štāls turpina 50. gados Ņujorkā, dažas grāmatas iznāk arī vēlāk. Turpat Kemptenē ar apgāda "Selga" zīmi 13 grāmatas klajā laiž tautsaimnieks Paulis Dambekalns. Viņš izdod veselu virkni J. Jaunsudrabiņa darbu, tostarp triloģiju ‘’Aija" un tēlojumu "Piemini Latviju" (pirmpublikācija 1948. g.). Novērtējot P. Dambekalna veikumu, J. Jaunsudrabiņš raksta: "Esmu ļoti, ļoti apmierināts un, ja vien viņš paliktu izdevējos joprojām, labprāt ar viņu gribētu uzturēt sakarus."

Tas krasi atšķiras no Jaunsudrabiņa bēdīgās pieredzes ar "Vēja ziedu" "izdevējiem".

Grāmatas eksemplārā, kas glabājas Baltijas Centrālajā bibliotēkā, ar rakstnieka roku ir ierakstīts šāds teikums: "Honorāru izdevējs autoram piemirsis samaksāt."

Prāvāko grāmatu skaitu nometņu laikā ir laidusi klajā Fišbahas latviešu komiteja — no 1946. līdz 1949. gadam ir iznākušas 57 grāmatas.

No privātpersonām visproduktīvākais šajā posmā ir H. Rudzītis, kurš vispirms Eslingenē, bet vēlāk Štutgartē izdod 50 grāmatas, kā arī literāro mēnešrakstu "Laiks" (1946–1949) un mazajiem lasītājiem domāto žurnālu "Laiks bērniem" (1948–1949). Ar "lata grāmatas" piedāvājumu 1926. gadā grāmatniecībā spēji ienākušais H. Rudzītis jau no 40. gadiem Vācijā kļūst par ražīgāko trimdas izdevēju ar savu visai noturīgu autoru un līdzstrādnieku loku. No Vācijas perioda šeit minēsim Anšlava Eglīša romāna "Homo novus" pirmiespiedumu grāmatā (1946. g.) un "Grāmatu drauga" nenogurstošā tulkotāja V. Kārkliņa pirmo oriģinālprozas izdevumu — noveļu krājumu "Koka karote" (1946. g.).

Latvijā pazīstamā mūzikas apgāda "P. Neldners" īpašnieks Oto Krolls (1888–1969) Augsburgā izdod visai plašu nošu klāstu, bet V. Locis Minhenē rūpējas par Latgales autoru darbu popularizēšanu. Viņš arī turpina kara gados iesāktā rakstu krājuma "Olūts" un nedēļas laikraksta "Latgola" (1943.–1944. g. nosaukums "Latgolas Bolss") izdošanu. Virkni grāmatu izdod arī Vircburgā iznākošā (1945–1948) literārā mēnešraksta "Ceļš" redaktori J. Kadilis un teologs Valdis Mežezers (1910–1982). Interesanti, ka pats J. Kadilis ir spiests konstatēt, ka "autors savam darbam gatavojas gadiem ilgi, kamēr izdevēji mūsdienās krīt no gaisa".

Diemžēl 40. gadu beigās nav vairs spēkā kādreizējais H. Rudzīša vērojums, ka "tagad katrs latviski iespiests vārds tiek lasīts un pārlasīts". 1949. gada rudenī J.Rudzītis liecina, ka "atkal un atkal gadās redzēt, ka pēc kāda lielāka izceļotāju transporta uz tranzītnometni vējš dzenā un šķirsta pat dainu krājumus, Raiņa dzejoļu krājumus vai Blaumaņa noveles". Tādēļ, domājot par grāmatu kā latviskuma uzturētāju mītnes zemēs, 1949. gadā Bavārijas baltu filologu kopa Z. Lazdas vadībā izstrādā trimdinieku bibliotēkām ieteicamo grāmatu sarakstu. Tajā pašā gadā tikai 22 eksemplāros nāk klajā A.Čaka "Mūžības skarto" jaunizdevums, kuram ir visai neparasta tapšanas vēsture. Vēlāk pazīstamā literatūrkritiķe V. Ruņģe nopērk hektografēšanai nepieciešamās ierīces, viņas dzīvesbiedrs rakstnieks A. Ruņģis ar roku pārraksta Čaka varoņepa tekstu no kāda Eitīnes nometnē atrasta grāmatas eksemplāra, bet ilustrācijas pārkopē inženieris L. Pilpe. Šodien, atverot Latvijas Nacionālajai bibliotēkai dāvāto eksemplāru, mēs varam izlasīt, ka šis novilkums ir izdarīts, "lai paglābtu dzīvu šo lielo pieminekli latviešu strēlniekiem".

Vienīgi mūsu pašu ziņā ir iepazīt vai arī ignorēt to latviešu grāmatniecības atzaru, kurš sāk veidoties 40. gadu otrajā pusē Vācijā un Zviedrijā. Tikai dziļāk izzinot, mēs to varēsim arī labāk novērtēt.