Dzintra Grundmane (Latvijas Sporta muzejs):

Latviešu sports DP nometnē

Referāts starptautiskajā konferencē "Trimdas arhīvi atgriežas" Rīgā 2000. gada 15. septembrī

Latvijas Sporta muzejs uzņēmies atbildību par dokumentiem, sporta balvām, fotogrāfijām, medaļām un citām vēstures liecībām, kas ar 1990. gadu sāka atgriezties Latvijā. Darbs pie latviešu trimdas sporta gaitu izpētes sākās 1993. gadā, kad muzejā atklāja izstādi "Latviešu sports trimdā". Tapusi grāmata "Latviešu sports trimdā 1945–1995", kas iznāks uz 21. gadsimta sliekšņa.

Gatavojot šo referātu, esmu izmantojusi latviešu mītņu zemju sporta pārvalžu arhīvus un periodiku, kā arī pašu sportistu dokumentus un liecības.

Pārvietoto personu jeb DP nometnēs 1945. gada vasarā atradās ap 82 000 latviešu, kas bija izvietoti gandrīz 300 nometnēs. Tas atviegloja apgādi — nodrošināja pajumti, noteiktu uztura devu, apģērbu un nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Nometnes palīdzēja saglabāt arī etnisko kopību, veicināja sabiedrisko dzīvi — izglītību, kultūras un sporta nodarbības.

Tūlīt pēc kara beigām bēgļu nometnes apmeklēja Jaunatnes kristīgās savienības (YMCA) sekretāri, kas meklēja savas organizācijas nacionālo savienību bijušos biedrus, lai atjaunotu reliģisko, kultūras un sporta darbu. Pēc šo pārstāvju apmeklējumiem nometnēm sāka piegādāt mācību līdzekļus, grāmatas, mūzikas instrumentus un sporta inventāru. Arī latviešiem YMCA nebija sveša, jo ar Kanādas un ASV komiteju darbu Latvijā pirmo reizi iepazinās jau 1919. gadā — tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājuma 1920. gada vasarā Kanādas un ASV YMCA komitejas sāka aprūpes darbu Latvijas armijā. Vēlāk tā izplatījās arī bērnu, skolēnu un studentu vidū. YMCA darbinieki bija tie, kas iemācīja latviešiem spēlēt basketbolu un volejbolu. Tāpēc arī trimdā ātri atjaunojās YMCA popularitāte latviešu vidū.

Vācijā pirmās latviešu YMCA nodaļas izveidojās 1945. gada vasarā. Angļu zonā — Lībekā un Detmoldā, bet amerikāņu — Augsburgā, Eslingenē un Vircburgā.

Par Vācijas latviešu sporta vadītāju iecēla bijušo sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu. 1946. gada augustā LCK nolēma, ka YMCA kļūs par vienīgo latviešu jaunatnes un sporta organizāciju ārzemēs.

Ar Zviedrijas un Dānijas jaunatnes kristīgo savienību gādību pie YMCA Lībekas nodaļas izveidojās ievērojams palīdzības centrs, jo šajās valstīs dzīves līmenis bija augstāks nekā kara izpostītajā Vācijā. Šie palīdzības sūtījumi daudziem bēgļiem nodrošināja izdzīvošanas iespējas, jo apgāde angļu un amerikāņu zonās bija ievērojami atšķirīga.

Jau trīs mēnešus pēc Otrā pasaules kara beigām Lībekas Baltijas komiteja Švarcenbekā sarīkoja 1. baltiešu sporta svētkus angļu zonā. Tobrīd Lībekā sporta dzīvi vadīja sporta valde, kas vienlaikus bija arī YMCA nodaļas sporta vadība. Kārlis Šleicers, Kārlis Apinis, Nikolajs Gūtmanis, Arvīds Raiskums un Viktors Neimanis bija vīri, kuru apņēmība un darbs nodrošināja Lībekas un daļēji visas Ziemeļvācijas sporta dzīves rosību arī nākotnē.

Lībekas basketbolisti bija spēcīgākie angļu zonā ne tikai starp latviešiem, bet arī lietuviešu un igauņu konkurencē. 1945. gadā Lībekas sporta komandas aizvadīja 74 sacīkstes. Lībekas latviešu YMCA sarīkoja 56 sacensības, un 18 reizes sportisti devās izbraukumos, organizēja arī ziedojumu vākšanu latviešu karavīriem gūstekņu nometnēs. JKS sarīkojumā ziedojuma listēs uzskaitītas: 5942 cigaretes, cigāri, tabaka, 489 kārbas ar konserviem, 331 gab. ziepju, 21 paka biskvītu un dažādas citas mantas — veļa, laikraksti... Tā bija latviešu trimdinieku velte karavīriem Ziemassvētkos.

Sportā aktīvākās latviešu nometnes amerikāņu zonā bija Eslingene, Vircburga, Augsburga, Hānava un Fišbacha. 1945. gada septembrī Hānavā notika pirmais lielākais latviešu sporta sarīkojums. Sacensībās piedalījās 200 sportistu no Eihštates, Ingolštates, Fišbachas, Kaseles, Visbādenes, Manheimas, Vircburgas, Hofas un Hānavas nometnēm. Vienības sacentās vīriešu un sieviešu volejbolā, vīriešu basketbolā un vieglatlētikā.

Bavārijā par lielākajiem sporta centriem Dienvidvācijā izvērtās Ingolštate, Augsburga, Eihštate, Fišbachas un "Valkas" nometne pie Nirnbergas. UNRRA gādāja, lai iekārtotu futbola, basketbola un volejbola brīvdabas laukumus. Sākoties ziemas sezonai, sportisti saņēma arī sporta zāli. Tā bija viena no labākām visā Bavārijā. Nometnē darbojās arī futbola, šaha, galda tenisa un vingrošanas sekcijas. Ingolštate izveidojās par Dienvidvācijas basketbola centru ne tikai DP sportistiem vien, tur notika arī amerikāņu armijas sacensības basketbolā. Basketbola meistarsacīkstēs piedalījās amerikāņu armijas un arī Ingolštates UNRRA vienība, kuras sastāvā spēlēja četri latvieši — F. Janševskis, A. Rops, R. Simpsons, A. Aizstrauts un lietuvietis Ramanausks.

Izcilais basketbolists Jānis Zebeliņš atceras: "Bēgļu nometnēs basketbols bija pirmais sporta veids, ko latvieši spēlēja. Sevišķi amerikāņu zonā bija labas iespējas sacensties ar viņu karavīriem un apgūt jaunumus basketbola tehnikā."

Pazīstamais žurnālists Voldemārs Dulmanis 1946. gada februārī "Latvju Sportā" rakstīja:

"Eiropas meistarsacīkstes basketbolā notiks no 30. aprīļa līdz 15. maijam Ženēvā. Tātad turpat, kur 1. Eiropas meistarsacīkstes 1935. gadā, kad vēsturisko uzvaru atzīmēja Latvijas vienība, izcīnot pirmo oficiālo Eiropas meistarnosaukumu. Tas notika pirms 11 gadiem.

Daudzi no toreizējiem valsts vienības dalībniekiem atrodas svešumā. Toreiz izcīnītais Eiropas meistara nosaukums bija spēcīgs pamudinājums basketbola spēles tālākai attīstībai Latvijā. Un arī tagad šeit svešā zemē basketbols ir vispopulārākais latviešu sporta veids. Arī šodien varētu sastādīt īsti spēcīgu basketbola vienību, kas latviešus godam pārstāvētu priekšā stāvošās meistarsacīkstēs, bet... nav brīvas Latvijas, un tāpēc nevar būt arī Latvijas valsts vienības basketbolā. Šais meistarsacīkstēs latviešu basketbolisti paliek ārpus laukuma. Tas nenotiek mūsu vainas dēļ. Ar rūgtumu sirdī turpināsim pasāktās nodarbības, lai latviešu basketbolistu spējas neierūsētu, un tad, kad pienāks brīdis, kuru mēs visi tik ļoti gaidām, mūsu basketbolistu slava varētu atspīdēt jaunā spožumā."

No 1946. gada 20. līdz 22. septembrim Augsburgā notika 2. Baltijas tautu sporta svētki. Tajos pirmo reizi tik kuplā skaitā bija pārstāvēti angļu un amerikāņu zonās mītošie trīs neatkarību zaudējušo Baltijas valstu sportisti. Sacensības vēroja no 3000 līdz 8000 skatītāju. Parādes gājiena priekšgalā soļoja latvieši, un sarkanbaltsarkano karogu nesa futbola vienības vārtsargs Harijs Lazdiņš. Pāri visam sporta laukumam līdz pat Hohfeldes nometnei aizšalca četras himnas, jo līdzās Baltijas tautu lūgsnām orķestris atskaņoja arī Amerikas Savienoto Valstu himnu.

Vieglatlētikā komandu vērtējumā latvieši guva labākos panākumus, taču neapšaubāmi augstvērtīgākais bija Jāņa Stendzenieka rezultāts šķēpa mešanā — 67,28 m. 2. Baltijas tautu sporta svētku sacensību laikā notika arī pirmā Latviešu sporta darbinieku konference, kas nodibināja Latviešu Sporta un fiziskās audzināšanas pagaidu padomi. Tas turpmāk vadīja tālāko sporta dzīvi visā Vācijas teritorijā līdz pat 1950. gadam, kad lielākā daļa latviešu bija izceļojuši.

Konferencē pasniedza Lielo sporta nozīmi. Tā bija augstākā atzinība tiem latviešu sportistiem trimdā, kas sevi bija apliecinājuši starptautiskā mērogā. Pirmos 14 trimdas sporta laureātus ar atzinības diplomiem apbalvoja latviešu sporta dzīves vadītājs A. Bērziņš. Atzinību izpelnījās Jānis Stendzenieks, Pēteris Lauks, Kārlis Šleicers, Jānis Zebeliņš, Jānis Klusovs, Alfons Justs, Aleksandrs Liepiņš, Valfrīds Osvalds, Valdis Teteris, Imants Štāls, Kārlis Ārens, Jānis Pelūde, Aleksandrs Vanags un Eduards Freimanis. Tikai vēlāk, jau piecdesmitajos gados, Nikolajs Zirnis un Arturs Graudiņš izstrādāja "Lielās sporta nozīmes" metu. Līdz 1990. gadam tika piešķirtas 242 Lielās sporta nozīmes.