Par spīti novilcināšanas centieniem

1994.gada 1.septembrī Krievijas armija atstāja Latviju

Jānis Aivars Baškers, Aizsardzības ministrijas ģenerālinspektors, bij. Ministru padomes Sabiedrības drošības departamenta direktors, atvaļinātais pulkvežleitnants, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Jānis Aivars Baškers Foto: Andris Kļaviņš

– Kurā barikāžu pusē atradāties jūs, kad 1989.gadā PSRS tautas deputāts pulkvedis Viktors Alksnis laikrakstā “Za rodinu” polemizēja par PSRS armijas statusu Mihaila Gorbačova iecerētajās suverēnajās republikās: par līgumu starp PSRS Aizsardzības ministriju un Latvijas Augstāko padomi, salīdzinot to ar līgumu starp ASV un Filipīnām, piebilstot, ka ASV maksā naudu Filipīnām par to, ka tās devušas iespēju izvietot uz savas zemes amerikāņu kara bāzes?

– Pēc Viļņas Pretgaisa aizsardzības karaskolas beigšanas dienēju radiotehniskajās vienībās dažādās PSRS malās, galējos ziemeļus ieskaitot. Atmodas laiku sagaidīju Latvijā apakšpulkveža pakāpē. Lai virsnieki neiesaistītos Latvijas Tautas frontē (LTF) un citās struktūrās, armijā izvērsa kampaņu, rīkoja “biedru tiesas”, kuru rezultātā ap septiņdesmit rezerves virsniekiem atņēma dienesta pakāpes, viņu vidū arī Alfrēdam Čepānim, Einaram Repšem, un kādiem pieciem kadru virsniekiem arī tiesības uz militāro pensiju. 1991.gadā arī mani par aktīvu darbību jaunajās struktūrās degradēja par kareivi, atstāja bez pensijas.
Tad nevarēja paredzēt, cik garš būs ceļš līdz neatkarībai. Bija mērenie politiķi un daļa sabiedrības, kuri jautājumā par armijas statusu uzskatīja, ka var atgriezties pie Latviešu divīzijas, kurā dienētu tikai Latvijas puiši, – tā bija utopiska versija. Tālredzīgākā un radikālākā sabiedrības daļa iestājās par krievu armijas tūlītēju izvešanu, militārās tehnikas, ieroču un objektu pārņemšanu. Situāciju nokaitēja vairāki apstākļi: gan PSRS invāzija Afganistānā, kurā krita ap sešdesmit puišu no Latvijas, gan daudzi bojāgājušie obligātajā dienestā tālos un tuvos PSRS reģionos. Nevar aizmirst tā laika Padomju Savienības spēka struktūru (vēlāko Augusta puča vadoņu) agresīvo nostāju, vēlmi izlemt tautu likteņus ar spēka palīdzību, kā tas jau bija darīts Alma-Atā, Baku, Tbilisi. Brīvprātīga armijas sadale nebija iespējama. 1991.gadā no Ziemeļrietumu robežapsardzības karaspēka vadības puses bija priekšlikums sargāt Latvijas robežu, noslēdzot līgumu, jo mums jau neesot ne ieroču, ne robežsargu. “Labs piedāvājums”, kuru pieņemot Krievija kontrolētu ne tikai zaļo robežu, bet arī jūras akvatoriju, ostas un lidostu.

– 1991.gada 13.janvāris. Dainis Īvāns Augstākās padomes sēdes sākumā ziņo, ka padomju armija Lietuvā nogalinājusi 13 mierīgos iedzīvotājus, to skaitā bērnus, 144 ievainojusi. Deputāti stāsta par redzētajiem bruņutransportieriem un armijas transporta regulētājiem Rīgas ielās. Citi 11.Novembra krastmalā redzējuši tankus. Augstākajā padomē sākās garas debates starp tautfrontiešiem un deputātiem, kas pārstāvēja militāro resoru, vai notiek PSRS militāra agresija pret Baltijas valstīm. Kāpēc šī eskalācija neturpinājās?

– Ļoti aktīvi Augstākajā padomē uzstājās ievēlētie virsnieki un interfrontieši Vladimirs Zatuliviters, Genādijs Romašovs, Ivans Ivanovs, Anatolijs Aleksejevs un citi, apgalvojot, ka nav pamata runām par militāras diktatūras draudiem Latvijā, vienā vārdā sakot, ka militāristus ielās nav manījuši, otrā – ka viena no armijas funkcijām ir kārtības uzturēšana. No tālākas asinsizliešanas Mihailu Gorbačovu atturēja starptautiskā rezonanse, lielvalstu valdību protests. Pirmās to izdarīja Kanāda, Vācija, Francija, Čehoslovākija. Džordža Buša administrācija paziņoja, ka ir apdraudēta paredzētā galotņu tikšanās Maskavā. Varbūt bija arī citi zvani pa tiešo vadu. Bet maršals Dmitrijs Jazovs nesaņēma pavēli uzbrukt, un tur liela nozīme bija arī barikādēm.

– Pārmaiņas domāšanā bija skārušas arī armijas virsniecību, un puča izgāšanos var tieši saistīt ar to. Kā tālāk tika risināts sasāpējušais armijas statusa jautājums Latvijā pēc puča?

– Tika izveidota Ministru padomes delegācija, kas Ivara Godmaņa vadībā devās uz Maskavu 1991.gada septembrī, lai tiktos ar jauno armijas vadību, maršalu Šapošņikovu, kā arī drošības un iekšlietu struktūru vadītājiem. Es biju grupā, kas tikās ar Šapošņikovu. Notika sarunas, bet nekādus dokumentus tad vēl neparakstīja. Latvijā puča laikā aktīvi darbojās OMON un ārdījās vēl nedēļu pēc tā. Bija jābaidās, vai viņi nebloķēsies ar armijas struktūrām, tāpēc bija jārunā ar vadību Maskavā par šo bandītu izvešanu no Latvijas.
Oficiālās sarunas par armijas izvešanu sākās 1992.gada februārī, kad parakstīja protokolu par ekspertu grupu izveidošanu un sarunu sākšanu. Nedaudz vēlāk ar Ministru padomes rīkojumu pēc mana ierosinājuma izveidoja Krievijas armijas izvešanas kontroles biroju.

– Armijas izvešana bija vienlīdz aktuāla visām Baltijas jaunajām valstīm. Vai tās savstarpēji konsultējās, sadarbojās?

– Lietuva mums gāja pa priekšu, un mēs mācījāmies no kaimiņvalsts. Kad 1990.gada 4.maijā pieņēmām deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, Lietuva par līdzīgu dokumentu jau bija nobalsojusi. Tika izveidota jauna valdība, bet atšķirībā no mums lietuvieši valdības sastāvā iekļāva Novada aizsardzības departamentu un jau 1990.gada maijā sāka veidot aizsardzības struktūras. Lietuvieši arī pirmie sāka aktīvu darbu Krievijas armijas izvešanā. Mēs savu Sabiedrības drošības departamentu izveidojām tikai pēc barikādēm 1991.gada 28.janvārī.

– Juris Bojārs pēc deklarācijas pieņemšanas rakstā “Brīvību rīt no rīta ap brokastu laiku. Pieredze un likumsakarības” kritizēja LTF, ka tai nav Latvijas neatkarības atgūšanas plāna, nav arī drošības plāna, ka, ja “mums būtu kaut vai tas pats Pirmā pasaules kara laika bruņojums, tad arī OMON problēma Latvijā nepastāvētu un augstprātīgie ģenerāļu kungi pie sarunu galda būtu pielaidīgāki”.

– 1990.gadā izveidotajā valdībā tiešām nebija aizsardzības struktūras, nebija robežapsardzes departamenta. Bet Latviešu strēlnieku apvienības aktīvisti un virsnieki sadarbojās ar Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju, ko vadīja Tālavs Jundzis, jautājumos par robežapsardzību, par alternatīvo dienestu, par krievu armijas statusu. Piedalījāmies arī dažās Saeimas komisijas konsultācijās ar attiecīgajām Igaunijas un Lietuvas komisijām. Tallinā un Viļņā bijām kopā ar Tālavu Jundzi, Ģirtu Valdi Kristovski, Odiseju Kostandu. Guvām pieredzi no kaimiņiem par attiecībām ar Krievijas armiju, par tās darbības kontroli, objektiem un apgādi, par robežas šķērsošanu, par dzīvokļu fondu un pakāpeniski gatavojāmies jautājumam par pilnīgu armijas izvešanu.

– Bet Latvijas situācija nedaudz atšķīrās. Vai Latvijā varēja sagaidīt vislielāko pretestību, jo te atradās Baltijas kara apgabala štābs, citi galvenie kara apgabala štābi un ļoti, ļoti daudz militārpersonu un atvaļināto militāristu. Nav nekāds noslēpums, ka virsniekiem pēc atvaļināšanas par labu dienestu kā balvu piešķīra tiesības saņemt dzīvokli Rīgā, lai te pavadītu ērtas vecumdienas.

– Armijas izvešanu no Latvijas ievērojami sarežģīja tas, ka bez Baltijas kara apgabala štāba Rīgā bija arī Ziemeļrietumu robežapsardzības karaspēka štābs, 15.Gaisa desanta armijas štābs, Pretgaisa aizsardzības korpusa štābs, Gaisa spēku un flotes izlūkdienestu galvenās mītnes u.c. Bija lielākas iespējas organizēt pretestību saiknē ar partijas, Valsts drošības komitejas (VDK) un interfrontes organizācijām, balstoties uz iepriekšējos gadu desmitos Rīgā un Latvijā atvaļinātajiem visiem militāristiem, kopā ar ģimenes locekļiem tie bija aptuveni 200 000 agresīvi noskaņotu cittautiešu, kam ar Latviju bija un ir maz sakara, tikai ierasta vēlme diktēt savus noteikumus, izvirzīt prasības un iegūt materiālus labumus. Mūsdienās vēl joprojām no krievu sabiedrības pārstāvju puses izskan viedoklis, ka arī viņi ir atbalstījuši Latvijas neatkarību. To ļoti minimāli var attiecināt uz atvaļinātajām militārpersonām.
Pusotra gada laikā starpvalstu komisija, vairākkārt tiekoties, sagatavoja starpvalstu galvenā līguma un pakārtoto līgumu projektus par pensionāriem, par sociālajām garantijām, par sakariem, par satiksmes un robežšķērsošanas jautājumiem u.c. Visi līgumi bija jāsaskaņo, ik uz soļa bija jūtams pieredzējušo Krievijas puses diplomātu spiediens un vēlme mūs “apspēlēt”.

– Kādos jautājumos jums vajadzēja būt nepiekāpīgākiem – redzot, kas šodien notiek Latvijā, ne jau bez bijušo militāristu līdzdarbošanās?

– Protams, tagad var sacīt, ka pieredzes trūkuma vai spiediena dēļ dažos jautājumos piekāpāmies. Nevajadzēja, bet grūti sev un kolēģiem pārmest, jo tie bija citi laiki. Krievijas delegācija bija saņēmusi uzdevumu sarunās ne par pēdu neatkāpties trīs punktos: pirmkārt, saglabāt Krievijas flotei Liepājas ostu, līdzīgi kā Sevastopole šodien ir Krievijas kara flotes bāze Ukrainā; otrkārt, saglabāt kosmisko sakaru centru Irbenē, Ventspils apkārtnē; treškārt, saglabāt radiolokācijas centru Skrundā.
Sarunās izdevās panākt Krievijas piekāpšanos pirmajos divos punktos. Skrunda palika uz pieciem gadiem. Sāpīga piekāpšanās notika ar VDK, armijā dienējošo karavīru un rezerves virsnieku izvešanu no valsts. Šīs sekas jūtam vēl šodien saistībā ar dažādiem protestiem pret izglītību, cilvēktiesībām u.tml.

– Vai jūs kā eksperti tad pienācīgi nenovērtējāt Latvijas puses piekāpības tālejošās sekas?

– Mēs to labi sapratām. To saprata un plānoja arī Krievija, tālredzīgi paredzot, ka tā būs piektā kolonna Latvijā, ar kuras palīdzību varēs izdarīt spiedienu uz Baltijas valsti. Krievija šajā jautājumā nepiekāpās. Tika apdraudēta visa līguma parakstīšana. Turklāt ilgstoši, no 1990.gada 4.maija deklarācijas parakstīšanas līdz armijas izvešanas oficiālajam datumam – 1994.gada 1.septembrim, vairākas armijas daļas tika likvidētas, bet tikai daļa no personālsastāva izvesta no valsts. Tādējādi Latvijā palika vēl vairāki tūkstoši atvaļinātu militārpersonu, kas netika izvestas. To konstatēt bija sarežģīti arī Krievijas armijas izvešanas kontroles birojam.

– Kāda ir starptautiskā prakse militārajā vai ekonomiskajā izlūkošanā līdzīgos gadījumos?

– Atstāj savus rezidentus. Pasaules prakse liecina, ka tādi izlūkošanas dienesti darbojas caur piesegorganizācijām. Ikviens tranzītuzņēmums, datorfirma vai konsultāciju birojs var nodarboties ar biznesu un strādāt kāda specdienesta interesēs. Nebūsim naivi, tāda iespēja pastāv, un mūsu drošības dienestu uzdevums ir strādāt labāk par viņiem.

– Jūs minējāt, ka Lietuvas valdība bija tālredzīgāka daudzos jautājumos. Kā tai veicās ar Krievijas armijas izvešanu?

– Vairākkārt tikos ar Lietuvas valdības veidoto Krievijas armijas izvešanas kontroles biroja vadītāju un pārliecinājos, ka šīs struktūrvienības darbinieki kopā ar robežapsardzības dienestu daudz labāk kontrolēja Krievijas armijas rīcību un personālu, nepieļāva armijas patvaļu un objektu izmantošanas pārkāpumus izvešanas laikā. Lietuvā robežsargi sāka pildīt savas funkcijas pirmajos mēnešos pēc neatkarības pasludināšanas, bet mūsu robežas sākumā sargāja zemessargi un policija. Turklāt Krievijas armija centās nepakļauties robežkontrolei.

– Kas vēl bez jums bija delegācijas sastāvā?

Delegācijas vadītājs bija Jānis Dinēvičs, ekspertu grupas vadītājs tajā bija Dainis Turlais, arī daži citi.

– Vai Krievija uzreiz piekrita līdz 1994.gada 1.septembrim izvest armiju no Latvijas?

– Sarunu sākumā bija centieni izvešanu novilcināt vispirms desmit, tad piecu gadu laikā, bet no 1992.gada februāra, kad parakstīja līgumu, divarpus gadu laikā armija tika izvesta, un 1994.gada 1.septembris ir datums, kad oficiāli pēdējais Krievijas armijas karavīrs atstāja Latviju. Abas komisijas strādāja saskaņā ar saņemto uzdevumu, iespēju robežās aizstāvēja savu viedokli. Droši vien izšķirošie lēmumi tika pieņemti Anatolija Gorbunova un Borisa Jeļcina, kā arī ASV un Krievijas sarunu un vienošanās līmenī. Bet man nav nācies sēdēt pie tā galda…

Andris Kļaviņš