Talants nav samaināms sīknaudā

25.augustā Dailes teātrī noritējušais pirmais Latvijas kultūras darbinieku forums varētu kļūt par vēsturisku pagrieziena punktu mūsu valsts kultūrai, jo pirmoreiz vērtību un tradīciju saglabāšanas vietā kultūras ministre Helēna Demakova bija ielūgusi uz sarunu par risinājumiem, no kā atkarīga pati kultūras dzīvotspēja. Sadarbības memorands “Kultūra 2010” lika noticēt attīstības iespējamībai un ieskicēja konkrētu vīziju – gan algu pacelšanas ziņā, gan radošo savienību konstruktīvajā dialogā ar Kultūras ministriju un valdību.

Par pašaizliedzību un konkurenci

Ministru prezidents Aigars Kalvītis savā uzrunā atzīmēja, ka latviešu talants un spēks izpaužas tieši brīvajās profesijās, kurās jūtamies droši. “Individuālisms, paštaisnums, spītība un centība ir traucējošas rakstura īpašības komercdarbības veikšanai, bet paver iespējas kultūras jomā. Tiem, kas ziedo sevi kultūrai, piemīt tāda celtspēja un pašaizliedzīgums kā nevienam. Tā kā esam liela kultūras tauta, nebūtu pareizi likt kultūras darbiniekiem strādāt tikai idejas vārdā, ne naudas dēļ. Mainot valsts, nācijas un kultūras attiecības ar sistemātisku un pārdomātu pieeju, atzīsim, ka kultūra ir mūsu vienīgais trumpis. Kultūrai nepieciešamas lielas ilgtermiņa investīcijas, nevis ielāpi. Rīgai ar jauno bibliotēku, laikmetīgās mākslas centru un akustisko koncertzāli noteikti jākļūst par Baltijas valstu kultūras centru. Valstu konkurences cīņā viens no galvenajiem Latvijas ieročiem būs kultūra – ap šo mērķi būtu jāvienojas visai sabiedrībai bez strīdiem,” apgalvoja A.Kalvītis.

Par algu līknēm

Helēna Demakova sacīja, ka izziņotais darba algu pielikums ir konceptuāli saskaņots gan ar Finanšu ministriju, gan ar valdības vadītāju. Palielināto algu tabulai būtu jāmotivē arī pašvaldības sekot Kultūras ministrijas (KM) paraugam, kas uz 2006.gadu nodrošinās papildu 4 miljonus latu algu izmaksai. Pēc KM pētījumiem, šobrīd kultūras darbinieki valsts sektorā vidēji saņem par 90 latiem mazāk nekā pārējie sabiedriskajā sektorā nodarbinātie (154 lati pret 243 latiem), lūzums sagaidāms 2008.gadā, kad kultūras jomu aplaimos ar 348 latu algām (323 lati citās iestādēs).
Neticami izklausās solījumi, ka 2010.gadā kultūras speciālistiem garantēs par 210 latiem lielākas algas (apaļus 600 LVL) nekā sabiedriskajā sektorā. Ja no valsts budžeta finansētajiem bibliotekāriem, arhīvistiem, valsts kultūras inspektoriem, aktieriem, virsdiriģentiem, muzeju speciālistiem, mākslas un mūzikas skolu pedagogiem u.c. algu pieaugums atbilstoši memorandam “Kultūra 2010” būs vismaz 300%, pašvaldības savējiem kultūras darbiniekiem spēšot vidēji palielināt algas par 50 – 70%, to atzina forumā sastaptie vietējo pašvaldību vadītāji.

Par tradīciju lomu

Mākslas zinātnieks un Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis pamatoja, ka kultūras pieminekļu stāvoklis norāda uz civilizācijas pakāpi konkrētā zemē, kas ļauj pārējām Eiropas valstīm mums uzticēties, veido kultūras dzīves fonu un nosaka valsts vērtību pasaules kultūras svaros. “Kultūras vadlīnijām būtu jāizlīdzina disproporcija starp tradicionālo kultūru un tās avangardu. Pilis un muižas nedrīkstam pārvērst par lunaparkiem, turklāt ES fondu naudu piesaiste lielā mērā ir loterija. Arī Valsts prezidentes Rīgas pils katastrofālais stāvoklis ir simboliska zīme mūsu patiesajai attieksmei pret savu kultūras mantojumu, kultūras atbildību,” piebilda I.Lancmanis.
Jānis Streičs, kinorežisors, pasludināja, ka pat vismazākajai tautai ir tiesības uz sevi palūkoties ekrāna spogulī. Latvieši nav statiska, uz iekšu vērsta nācija, kas nebūtu atraktīva izpausmēm kinomākslā. Jaunajai kinorežisoru paaudzei pietrūkst tautas garīgā mantojuma pārzināšanas, vertikālās gara plūsmas, jo viņi aizraujas ar Eiropas kinovalodu.
Latvijas Nacionālā teātra direktors Viesturs Rieksts savā uzrunā atspēkoja seno mītu par latviešiem kā teātra mīlētāju tautu: “Padomju okupācijas gados mums tiešām bija paradums apmeklēt teātri kā patvērumu no realitātes. Šodienas skaitļi rāda, ka 70 procentiem iedzīvotāju teātris kā kultūras institūcija vispār nav vajadzīgs, mēs varam rēķināties tikai ar 30 procentiem. Zviedrijā uz teātriem iet ap 60 procentu no visas sabiedrības, bet viņi ar to nelielās. Nacionālais teātris vienā gadā var uzņemt 140 000 skatītāju, tātad visa latviešu tauta tajā varētu iekļūt reizi desmit gados. Teātris nav pēkšņi kļuvis neinteresants, taču tikai ar kultūras izglītošanu varētu atgūt pazaudētos skatītājus. Jāsaprot, ka 21.gadsimtā teātris vairs nekad nebūs lēts kā tirgus laukuma komedianti.” V. Rieksts provocēja ar retoriskiem jautājumiem: “Ja profesionālais teātris ir tik dārgs un nerentabls, vai valstij tas vispār vajadzīgs? Kāpēc latviešu sabiedrībai bez automašīnām ir grūtāk iztikt nekā bez kultūras pasākumiem?”
Rakstniece Nora Ikstena norādīja, ka viss ir ļaužu rokās. “Eiropā pirms trijiem gadiem pirmoreiz tika sasaukts kultūras darbinieku parlaments, lai analizētu procesus no neatkarīga redzespunkta, ne no funkcionāru un administratoru puses. Latvijā Kultūras ministrija un Valsts Kultūrkapitāla fonds uztur kultūru reālajā vidē ar skaidru valodu. Ikdienas steigā un straujumā cilvēkus var apstādināt tikai patiess kultūras notikums, nevis kultūras klišejas. Mūsu kultūras identitāte ir pati dzīvošana. Kultūrai nav kā nabaga radiniekam jāpierāda savas tiesības uz eksistenci. Kultūras darbiniecei ir drosmīgi jāpiesaka savas vēlmes un vajadzības valsts kultūras kopainā. Talanti sevi neizmainīs sīknaudā, un valsts ar viņiem leposies pat tad, ja viņiem pret valsti būs savi iebildumi,” racionāli formulēja N.Ikstena.
Mākslinieces Džemmas Skulmes runa nebija glaimojoša: “Atkal tiek bārstīti sapņi, utopijas, sētas cerības, uz ko latvieši parasti uzķeras. Mēs nedrīkstam pazaudēt savu baltiešu stilu, kas atšķir mūs no citām tautām, ir jaušams, jūtams, bet nav klasificējams. Kultūras ministrija un Kultūrkapitāla fonds kopā ir nepietiekami balsti kultūrai, pašvaldībām mākslas darbu iegādei ir nedaudz latu, mecenāti mums ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Savukārt Eiropas Savienība pieprasa, lai mēs kultūru pabāztu zem tūrisma birkas. Pietrūkst mākslas draugu biedrību. Pārspīlēti lētas, bezgaumīgas lietas Latvijai tiek uzbāztas, un par tām nereti sajūsmināmies.”
Mākslas zinātniece un sabiedriskā darbiniece Sandra Kalniete vilka paralēles starp kultūras darbinieku forumu un Radošo savienību plēnumu 1988.gadā kā aizsākumu vispārējai tautas atmodai. “Eiropas Savienība nav tikai naudas avots vai svešs ārējais spēks, kas apdraudētu mūsu kultūru, bet ir vienota kultūras telpa. Latvijas garīgā saikne ar Eiropu apzināti jāstiprina,” iedrošināja S.Kalniete.

Foto: Toms Kalniņš, A.F.I.

Par attīstības priekšnoteikumiem

Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKF) direktors Edgars Vērpe uzskata, ka valsts nevar citādi finansēt jaunas mākslinieku idejas, radošos eksperimentus, kā vienīgi šo projektu izvērtēšanu uzticot pašu mākslinieku izvirzītiem ekspertiem. Šo ekspertu pozitīvie atzinumi projektu pieteicējiem būtu biežāk jāizmanto kā karogs sava projekta bīdīšanai pašvaldībās un pie mecenātiem. Situācija mainās: pirms četriem gadiem Rīgas pilsēta izlietoja 84 procentus no visiem VKF piešķīrumiem, bet tagad 73 procenti naudas paliek Rīgā un 27 procenti aizplūst uz reģioniem. Tādēļ VKF būs jāveido atbalsta (konsultatīvie) punkti projektu rakstītājiem provincē.
Andris Vilks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors: “Gaismaspils uzcelšana ir unikāls projekts visas Eiropas Savienības mērogā, kas ļaus racionāli izmantot visus resursus, paaugstināt profesionālo kompetenci, saslēgt vienotā tīklā visas lauku bibliotēkas, izveidojot līdzvērtīgas partnerattiecības ar muzejiem un arhīviem. LNB veidotā “Letonica” drīzumā iekļausies ES “European Library” portālā ar 20 dalībvalstīm. A.Vilks pauda pārliecību: “Ja nebūs jāuztraucas par ēku tehnisko uzturēšanu, varēsim ar pilnu entuziasmu nodoties bibliotēkas satura veidošanai.” 2006.gada 1.septembrī Latvijas Universitātē sāks studēt īpašs Gaismaspils nākamo bibliotekāru bakalauru kurss.
Diriģents un Liepājas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Imants Resnis aizstāvēja Liepājas koncertzāles projektu, jo Latvijai ir jāparūpējas par pilnvērtīgām koncertu norises vietām Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Arī Igaunijā ir trīs labas koncertzāles – Tallinā, Tartu, Pērnavā, top ceturtā – Narvā. “Profesionālajiem muzikantiem jākalpo Latvijai kā gaismas nesējiem, nevis jādodas trimdā. Liepāja ir ideāli piemērota vieta, jo te 1883.gadā tika nodibināta pirmā filharmonija un simfoniskais orķestris visā Baltijas guberņā.”
Zigmars Liepiņš, komponists un “Radio SWH” līdzīpašnieks, pavēstīja, ka viņa vadītā radiostacija apmēram par 300 000 latiem gadā atbalsta kultūras un bezpeļņas pasākumus ar raidlaiku. Z.Liepiņš pārmeta Kultūras ministrijai, ka tā pirms vairākiem gadiem aiztaisījusi ciet vienīgo Muzikālo teātri Rīgā. Turpretī Lietuvā aktīvi darbojoties pieci muzikālie teātri ar pieciem orķestriem, rodas jauni muzikāli darbi (mūzikli, operas) un to interpretācijas. Z. Liepiņa opera „Parīzes Dievmātes katedrāle” nesen piedzīvojusi iestudējumu Lietuvā, toties no Nacionālās operas neesot pasūtījumu operu radīšanai.
Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Inta Kaņepāja sprieda, ka šobrīd būtu vērts veikt audiovizuālo fondu arhīvu inventarizāciju, tie būtu jāpadara ērti pieejami. “Problēma ir tāda, ka netiek dokumentēts šis laiks ar gada kinohronikas palīdzību. Acīmredzot valsts nevar atļauties šādu studiju uzturēt un garantēt valsts pasūtījumu,” rezumēja I.Kaņepāja.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce paskaidroja, ka publiskais muzejs ir gan elitārs mākslas templis, gan instruments demokrātiskai sabiedrības izglītošanai. No Nacionālā mākslas muzeja progresa iegūtu visa muzeju sistēma kopumā. Diemžēl muzeja iespējamo renovācijas projektu īstenošana paredz daudz lielākus kapitālieguldījumus, nekā iespējams pieteikt ERAF konkursā. (Kā rakstījis muzeja dibinātājs – gleznotājs un profesors Vilhelms Purvītis: “Muzejs ir audzināšanas iestāde, nevis mākslas darbu noliktavas mākslas zinātnieku samērā veltīgajam darbam.”)
Diriģents Normunds Šnē rezignēti izteicās, ka “masu stadionu un sensāciju kultūra savā triumfa gājienā atstumj malā elitāro, klasisko mākslu, mūslaiku vērtīgāko mūziku. Pietrūkst drosmīgas repertuāra politikas un profesionālu kultūras administratoru, kas “pazītu drēbi” mūzikā.
Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars par veiksmīgiem nosauca aizvadītos desmit gadus jaunajā statusā un atjaunotajā ēkā, kuru laikā 2,5 reizes pieaudzis valsts finansējums, bet 3 reizes palielinājušies pašu ieņēmumi (līdz vienam miljonam latu gadā). “Ar svētuma un cieņas pilnu attieksmi nevar panākt LNO attīstību, bet gan ar kultūras produktu konvertējamību, atpazīstamību plašajā pasaulē. LNO vairs nedodas garās nogurdinošās viesizrādēs kā pirmajos savas pastāvēšanas gados, bet piedalās lielajos festivālos, popularizējot Latvijas muzikālo kultūru. Mēs nekļūsim pašpietiekami un nenorobežosimies no skatītājiem un tendencēm Eiropā.”

Par atgriezenisko saiti

Gan Pēteris Bankovskis, Latvijas Kultūras fonda direktors, gan Dace Neiburga, KM valsts sekretāra vietniece, aicināja sniegt ekspertu ierosinājumus un labojumus “Valsts kultūrpolitikas vadlīnijām 2006.–2015.gadam”, kas tiks izstrādātas līdz 2005.gada 31.decembrim un turpmāk kalpos kā jumta dokuments. No tā izrietēs visa kultūras nozares stratēģija.
Daniels Pavļuts, KM valsts sekretārs, atsaucoties uz Cēsu domes Kultūras pārvaldes vadītājas Jolantas Borītes priekšlikumu par Kultūras institūta dibināšanu, foruma izskaņā skubināja klātesošos kultūras darbiniekus iznēsāt ideju par alternatīviem kultūrpolitikas iniciēšanas centriem Latvijā. Tas izaicinātu Kultūras ministriju ar savu neatkarīgo nostāju, objektīvo redzējumu.

Arvīds Deģis