Ar vienu sudraba lodi, bet tiešā tēmējumā
Lobēšanas ABC (ābece)
Jau pašlaik vairākas pazīmes liecina, ka mūsu valstī sākušās nākamās Saeimas pirmsvēlēšanu kaislības. Šo kaujas lauku un laiku iespējams likt lietā ne tikai politiķiem, bet arī dažādām interešu grupām jeb elektorātam. Tam noderēs neliels ieskats instrumentu un metožu kopuma piedāvājumā, kā panākt sev labvēlīgu, izdevīgu lēmumu pieņemšanu.
Nepārtraukts darbs
Sabiedrībā atrodami indivīdi un to
grupas ar dažādām interesēm, uzskatiem un iespējām.
Uzņēmējsabiedrības, nevalstiskās organizācijas, pašvaldības,
militārās struktūras un starptautiskās organizācijas – tā ir
ieinteresēto personu neliela daļa, kas gaida atbalstu, savu
interešu pārstāvību augstākajā – lēmumu pieņemšanas – līmenī. Tad
nu katrs, kā mācēdams un savu iespēju robežās, cenšas ietekmēt
tos, kam pieder vara.
Lobēšana ir nepārtraukts darbs, lobijam ir jābūt gudram,
apveltītam ar intuīciju – kurp vest vajadzīgos cilvēkus – paēst
vai uz koncertiem, visam ir jābūt vislabākajam un dārgākajam;
jājoko, jāraud utt. kopā ar viņiem. Šādus padomus dod ārvalstu
lobēšanas skolās, kas nav īsti pareizi jeb korekti. Ir citi
ietekmēšanas veidi, jo cilvēks nav universāls, – viņš nevar “ar
vienu sudraba lodi nošaut vairākus uzreiz!” – veselā sistēmā
vairākos līmeņos ir ļoti daudz dažādu viedokļu, cilvēku, un visus
nav iespējams uzaicināt pusdienās vai nopirkt viņiem ko dārgu,
turklāt to var uztvert arī kā korumpēšanu.
Tiešās lobēšanas metodes
Lūk, vairākas konkrētas metodes,
kā lobēt. Lobēt var tieši. Tiešajā lobēšanā izšķir vairākas
metodes:
• Privātas tikšanās – “aci pret aci” parasti ir
visefektīvākais jautājuma risināšanas veids, bet šo tikšanos
dažreiz var arī būt visgrūtāk norunāt. Politiķis pārstāv daudzus
tūkstošus cilvēku, un jūsu lūgums var būt viens no simta. Esiet
pacietīgs un nedusmojieties, ja jums atsaka; cilvēki, ar kuriem
kontaktējaties, var būt pietiekami ietekmīgi, un nepieklājība var
tikai mazināt simpātijas pret jums. Ja norunājat tikšanos,
pārliecinieties, ka jautājumu labi pārzināt, esiet gatavs
atbildēt uz jebkuru jautājumu vai iebildi mierīgā, racionālā
manierē. Prezentējiet savu situāciju vienkārši, īsi. Ja politiķi
gribēs vairāk informācijas, viņi to pateiks. Atstājiet
inteliģentas personas iespaidu. Iesniedziet viņiem uzrakstītu
kopsavilkumu par savu jautājumu. Negaidiet tūlītēju rezultātu,
jo, pamatojoties uz pieredzi, viņi nepieņems impulsīvu
lēmumu.
• Telefonsarunas. Telefoniski zvani ir izplatītāki nekā
tikšanās. Ar pieklājību un nekomplicētu lietas izklāstu var gūt
labu rezultātu. Pa politiķu telefonu var atbildēt kāds cits no
štata darbiniekiem, un pastāv iespēja vajadzīgo pārstāvi
nesasniegt. Neraizējieties! Varbūt arī kādam no viņu kolēģiem ir
zināma ietekme.
• Personīgi rakstīta vēstule (fakss, e-mail). Izplatīta
metode, un tai piemīt vidēja līmeņa efektivitāte. Tā nav reālā
laika komunikācija, un tai ir priekšrocība – aizņemtie politiķi
labāk izlasa vēstuli, nevis redz jūs personīgi. Ir laiks
pārdomām, kas pietrūkst reālā laika komunikācijā. Vēstulei
nevajadzētu būt garākai par 1–2 lapām, sākumā – jautājuma būtība
un rakstītāja pozīcija, tālāk – iemesli, kāpēc pārstāvim jāpieņem
jūsu rekomendētā politika.
• Personīgi adresēta vēstule vairākiem pārstāvjiem, ja
neesat pārliecināts, ka uzrakstīsit labu vēstuli konkrētai
personai. Katram eksemplāram jābūt ar oriģinālu parakstu.
Mazefektīva metode.
• “Masu vēstules”. Šīs kampaņas parasti iniciē lobiju
grupas, kad daudziem cilvēkiem tiek lūgts sūtīt vēstules un
pastkartes politiķiem par aktuālo jautājumu. Mazefektīva metode –
šādas vēstules un kartītes politiķi var uztvert līdzīgi kā
reklāmas materiālus, no kuriem mēs atbrīvojam savas pastkastes,
pat neielūkojoties bukleta saturā u.tml.
• “Elektroniskās straumes”. Dažreiz lobiju grupa iniciē
telefonzvanu un faksu plūdus politiķu birojā, lai demonstrētu
jautājumu būtiskumu vai tml. Šāda metode var atspēlēties –
pārstāvji, kuru līnijas tiek šādi noslogotas, kļūs
naidīgāki.
• Petīcijas. Pēdējais izmantojamais līdzeklis. Politiķi
tās lasa gluži formāli.
Lobēt var dažādi. Tikšanās “aci pret aci” parasti ir visefektīvākais veids Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV” |
Netiešās lobēšanas metodes
Lobēšanu var veikt arī
netieši:
• Kampaņa plašsaziņas līdzekļos. Kad palīdzība no medijiem
ir iegūta ar žurnālistu un redaktoru pierunāšanu, tad jāizvieto
raksti, reklāmas u.c. Medijiem ir liela ietekme uz politiķiem, ja
tiek prasmīgi manipulēts. Šādas metodes parasti ir politisko
partiju un profesionālo interešu grupu kompetencē.
• Mērķtiecīgas politiskās kampaņas. Saskaņotas pūles
ietekmēt vēlēšanas vajadzīgajā sfērā ir spēcīgs ierocis
politiskai pārliecināšanai. Parasti dažos vēlēšanu apgabalos, kur
ir relatīvi maz balsu, pastāv iespēja mainīt rezultātu. Tie kļūst
par spēcīgu kampaņas centru, lai atbalstītu, pastiprinātu
kandidātu simpātijas par aktuālo jautājumu.
• Trieciens plašsaziņas līdzekļos. Tās ir preses relīzes,
speciāli pielikumi, ziņojumi par specifisko interešu jautājumu,
parasti ar nolūku atspoguļot jūsu skatījumu uz problēmu labvēlīgā
gaismā. Politiķi parasti seko medijiem, un efekts būs lielāks, ja
par mērķauditoriju izvēlēsities politiķu elektorātu.
• Profesionāļu palīdzības meklēšana. Darbinieki, kas lobē
algoti vai pārliecības dēļ. Bieži vien ir jāizvēlas starp
kvalitāti un cenu – jāatrod optimālais variants.
• Ar sabiedrisko organizāciju starpniecību. Jūs varat
atrast vai nodibināt brīvprātīgu organizāciju, kura palīdzēs jūsu
lietā. Meklējiet grupas ar līdzīgām interesēm, kuras šķiet
simpātiskas. Interešu grupām ir savas prioritātes un parasti
ierobežoti resursi, tāpēc negaidiet no viņiem, ka viņi visu
pametīs un skries jums palīgā. Šādas grupas var būt ietekmīgas
apvienības, un tās var izmantot efektīvas lobēšanas
metodes.
• Izmantojot partijas. Pievienošanās partijai, lai
ietekmētu tās politiku, nav ieteicama. Parasti šāda
iedziļināšanās ļauj saprast politiķus, bet attālina citu partiju
pārstāvjus no jūsu jautājuma un var nesniegt gaidīto
rezultātu.
• Masu demonstrācijas. Parasti tās rīko lobiju grupas.
Masu demonstrācijas var pievērst mediju uzmanību, kas gatavo
reportāžas, kaut arī sasniegums ir proporcionāli mazāks,
salīdzinot ar pūlēm, kas veltītas šo demonstrāciju
noorganizēšanai.
• Jaunas politiskās partijas izveide. Parasti šo variantu
aplūko tie, kas ir vīlušies politiskajos procesos. Tā gandrīz
vienmēr ir slikta ideja. Tikt ievēlētam parasti ir ļoti grūti,
kaut arī tas var šķist viegli no amatiera skatpunkta. Ja ir daudz
politisko partiju, tad viena jauna var pazust pārējo vidū. Bet
varbūt jums šī ideja šķiet taktiski vispareizākā.
Turpmāk par to, kad un kā ir visefektīvāk virzīt savas intereses.
Aija Babre,
sociālo zinātņu maģistre sabiedrības vadībā