"Latvijas valodu domstarpības"

"Christian Science Monitor"

— 2000.09.19.

Staigājot pa Rīgas ielām, var manīt smieklīgu ironiju.

Tā ir Latvijas galvaspilsēta, visas ceļazīmes ir latviešu valodā, veikalu uzraksti un sludinājumi ir latviski, bet uz ielas dzirdamās sarunas lielākoties ir krievu valodā. 50 gadu pavadot okupācijā, tūkstošiem latviešu tika izsūtīti uz padomju impērijas nomalēm, kamēr tūkstošiem krievu apmetās uz dzīvi šeit. Pirms Otrā pasaules kara etnisko latviešu bija vairāk nekā trīs ceturtdaļas visu Latvijas iedzīvotāju. Šodien latviešu ir tikai mazliet vairāk nekā puse. Latvijas septiņās lielākajās pilsētās latvieši ir minoritāte.

Latvijā, kur dzīvo 2,4 miljoni un kas atrodas starp Krieviju un Baltijas jūru, tāpat kā citās Austrumeiropas postsociālisma valstīs, tiek diskutēts par minoritāšu savstarpējām attiecībām, integrāciju, identitāti. Septembra sākumā, kad runa bija par Valsts valodas likuma ieviešanas prasībām, diskusijas nonāca līdz galvenajam strīda punktam — bija aizskarts jutīgākais nervs Latvijas etniskajā sabiedrībā.

Visu likuma pieņemšanas laiku Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) un citas starptautiskās orgnizācijas ir bijušas nomodā par valodas jautājumu. EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls teicis, ka noteikumi "katrā ziņā saskan gan ar likumu, gan Latvijas starptautiskajiem pienākumiem". Neilgu laiku pēc jauno noteikumu pieņemšanas parlamenta frakcija "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" aicināja nevalstiskās organizācijas un citas interešu grupas noliegt tikko pieņemtos valodas likuma noteikumus, kas it kā pārkāpjot krieviski runājošo tiesības. 50 gadu padomju okupācija un Latvijas postpadomju nācijas veidošanās centieni noveduši pie abpusējas neuzticēšanās.

"Katrs baidās zaudēt savu identitāti,"secina Nils Muižnieks, Latvijas Cilvēktiesību un etniskās kultūras centra direktors. Krievi Latvijā redz, ka Latvijas vara neaizsargā viņus.

Tatjana R., krievu tautības pārdevēja, kas strādā saldumu fabrikas "Laima" veikalā, atzīst: "Esmu dzimusi un vairāk nekā 35 gadus šeit dzīvojusi. Cilvēki zina, ka Latvijā ir daudz krievu, kas šeit dzimuši un nodzīvojuši visu dzīvi. Viņiem nav citur, kur iet."

Latvijā neviens nerunā par Valodas likuma tekstu un noteikumiem tik daudz kā par to, kā tas tiks ieviests dzīvē un piemērots. "Krieviski runājošie baidās no birokrātijas varas," saka Muižnieks. Likums nosaka valodas līmeņa prasības dažādos valsts amatos strādājošiem un ir piemērojams arī privātajā sektorā.

Krieviete Tatjana piebilst: "Es nedomāju, ka valodas likums tiks piemērots godīgi." Viņa domā, ka "likums būtu taisnīgāks, ja tas attiektos proporcionāli uz katras valstī esošās valodu grupas cilvēkiem."

Šie apsvērumi liek domāt par to, vai krievu valodai piešķirams īpašs statuss, ko, pēc latviešu uzskatiem, vēlētos Maskava un Latvijas krievi.

Armands Gūtmanis no Latvijas Ārlietu ministrijas uzskata, ka Latvijas valdības mērķis ir "vērtēt krievus vienkārši kā minoritāti. Bet Krievija nevar piekrist tam, ka Latvijā krievi ir minoritāte." Lai pierādītu to, ka krievu sabiedrība vēlas krievu valodas priviliģētu stāvokli Latvijā, latvieši norāda uz pēcpadomju citu minoritāšu pieredzi, kā, piemēram, ukraiņu, poļu, lietuviešu, Latvijā, kuras ir dibinājušas minoritāšu skolas. Rīgas ebreju vidusskola ir pirmā izglītības iestāde Latvijā, kuru dibinājusi minoritāte, kas nav krievi. Tā ir arī pirmā šāda skola, kas dibināta visas bijušās Padomju savienības teritorijā.

Kamēr Latvija piesaistīja ievērojamu starptautisko institūciju uzmanību un izpelnījās visai lielu kritiku no Maskavas puses, jāatceras, ka abās bijušā dzelzs priekšskara pusēs patiesi un arī tikai šķietami identitātes draudi ir nopietna problēma.

Sarežģīti jautājumi, kas skar nacionālās minoritātes — pilsonība, izglītība, imigrācija, — ir tie, kas atrodas karstu nacionālo debatētāju runu priekšplānā. Tādās stabilās Eiropas Savienības demokrātijās kā Dānijā, Francijā un Austrijā ir redzētas pretrunīgas politiskās kustības, kuru panākumi ir galvenokārt viņu programmu nacionālās nostājas un neiecietīgās nostājas pret ārvalstniekiem nopelns.

Austrumeiropā izaicinājums ir lielāks, jo valstis mēģina risināt sarežģītos minoritāšu jautājumus, tajā pašā laikā mēģinot veidot arī demokrātisku sabiedrību, kurā neizdzēšami paliks padomju varas jūgā pavadītās piecas desmitgades

Latvija tāpat kā Igaunija sastopas ar milzīgiem izaicinājumiem. No vienas puses raugās Maskava, kas redz ārpus Krievijas dzīvojošo minoritāti krievus kā būtisku politisku jautājumu, kamēr no otras puses Eiropas Savienība nosaka savus standartus tādām tranzītvalstīm kā Latvija.

Armands Gūtmanis no Latvijas Ārlietu ministrijas norāda: "Rietumu valstis neatzīst, ka sastopas ar tām pašām problēmām kā mēs. Tomēr Latviju tās var vērtēt atšķirīgi, jo Latvija relatīvi ir vāja un ir kandidātvalsts uzņemšanai ES un NATO. Tomēr minētā problēma nav tikai Latvijas problēma vien."

Kristofers Volker