"Lūk, kas ir misters Putins"

"Nezavisimaja gazeta"

— 2000.09.27.

Ir pagājis gads, kopš valsts uzzināja, ka Vladimirs Putins kļūs par Borisa Jeļcina pēcteci un pusgads kopš triumfālās ievēlēšanas Krievijas Federācijas prezidenta amatā.

Diez vai pa šo laiku Vladimirs Vladimirovičs ir ticis vaļā no Borisa Nikolajeviča ietekmes — pārāk daudz kas turpina sasaistīt bijušo un tagadējo valsts galvu. Pilnīgi iespējams, ka, jau pilnībā izbaudījis Jeļcina nekārtīgo mantojumu, katru dienu gūstot jaunus iemeslus īgnumam no Jeļcina ieceltajiem un viņa laikmeta cilvēkiem, Putins ar viņam raksturīgo sentimentalitāti tomēr ir sevī uzcēlis pateicības un atvainošanās pieminekli neaizskaramajam Pirmajam Prezidentam.

Tomēr fakts paliek fakts, un to jau ir atzīmējis viens no vērīgākajiem novērotājiem: Putins darbojas pilnīgi pretēji tam, kā darbotos Jeļcins. Putins ir antijeļcins, un pirmkārt tāpēc, ka savā mesijas kaislībā viņš apvieno vienā veselā savu likteni ar valsts atdzimšanas ideju.

Prezidents Putins visu ir nolicis savās vietās, licis visiem strādāt valsts labā. Viņš, protams, ir pragmatiķis, viņš ir reālists un negatavo otru Padomju savienības izdevumu. Sākot pildīt pienākumus, viņš vienā no savām pirmajām intervijām varbūt pat pilnībā patiesi atteicās no vārda "impērija" lietošanas. Bet viņš tic ne tik daudz gremojošās sabiedrības patēriņa celšanai, cik Krievijas misijas un lomas atjaunošanai. Bet priekšstatu par Krievijas un viņa paša misiju Putins gūst tieši no skaistās un nolādētās impērijas pagātnes: tieši pragmatiķim, valstiskuma advokātam pie mums vairs nav no kā cita to iegūt.

Tieši pirms viena gadsimta Sergejs Vite teica, ka reforma Krievijā notiek vai nu ātri, vai nenotiek vispār. Vladimiram Putinam ir jāsteidzas — kamēr visi ir sabaidīti ar Čečeniju, apburti ar viņa ievēlēšanu un jaunās prezidenta varas demonstrēšanu, kamēr nav atjēgusies opozīcija un pakalpīgi iztapīgā Dome, kura vairs nav tās tribīne. Kamēr nav beidzies pazīšanās un rokasspiedienu periods ar svešu valstu galvām, notiek pasaules "līgavas lūkošanās", bet šīs pasaules saimnieki amerikāņi ir aizņemti ar savām vēlēšanu cīņām. Putins steidzas. Un viņš rada priekšstatu kā cilvēks ar pazemināta riska izjūtu, kas ir kompliments vīrietim un divdomīgs raksturojums valstsvīram, kura atbildībā ir slima valsts. Prezidents steidzas un it kā neievēro šajā steigā lielu daļu viņa administrācijas un vadības interešu. Vai tā ir viņa administrācija un valdība?

Nepārgriežot nabas saiti, kas savienoja viņu ar pagātni, nenosēdinot pie memuāru rakstīšanas viņam pieliktos Jeļcina un Septiņnieka "večukus", "kas dzīvo sev un nedomā par valsti", prezidents Putins nevarēs izpildīt savu misiju. Viņu turpinās šķirt no potenciālajiem sabiedrotajiem un domubiedriem, turpinās ar savu lielisko spēju kompromitēt viņa izvirzītos mērķus. Tā taču ir Trešā Roma, kas zina, kā ar svilpienu izvilkt asinis, miesu un dvēseli no viscēlākās lietas. Vai tad neseno elku Gorbačova un Jeļcina ēnas neliecina par tautas velti izšķiestās mīlestības un uzticības pārvēršanos?

Putins pietuvojies izšķirošajai robežai. Viņa ēra nesākās ar "Vienotības" triumfu un pat ne ar inaugurācijas ceremoniju. Tā, iespējams, var sākties tagad — ar faktisku norobežošanos no "izgāšanās" desmitgades, no nepareizām valsts vadības metodēm. Tai ir jāsākas ar spilgtu, talantīgu, tikumīgu un patriotiski noskaņotu cilvēku atbalstu, atsakoties no bālajiem, bezkaunīgajiem un mazrunīgajiem.

Tas ir krieviem ļoti raksturīgi— izaicināt šķietami uzvarēto sabrukšanas laikmetu. No tā arī izriet mūsu meklējamā nacionālā ideja: pretoties liktenim līdzīgi kā 1812. vai 1941. gadā, kad šķita, ka viss jau ir zaudēts. Krievijas tauta vēl ir spējīga to saprast, spējīga apvienoties un ciest šā mērķa labā. Bet vēl vienu viltību zem "lielvalsts atdzimšanas", "likuma diktatūras" izkārtnes Krievija un tās ļaudis var neizturēt.

Konstantīns Zatuļins