1991.gada 10.aprīļa sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, cienījamie deputāti, labrīt, visi klātesošie! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 133 deputāti. Sākam darbu. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Dobelis: Es lūgtu kā pirmo jautājumu izskatīt mūsu komisijas izmainīto lēmumu, par kuru vakar tik daudz strīdējāmies.

Priekšsēdētājs: Citu priekšlikumu, jautājumu nav? Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Škapars: Es vēlreiz lūgtu ievērot tādu darba kārtību, kādu apstiprinājām, proti, sākt ar pašvaldībām, respektīvi, ar pagasta pašvaldību, pilsētu pašvaldību, rajonu pašvaldību un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Situācija ir skaidra, vajag visu izšķirt balsojot. Vai ir kādi jautājumi? Nav.

Balsosim par deputāta Dobeļa priekšlikumu– iekļaut darba kārtībā jautājumu par attieksmi pret Latvijas Republikas Ministru padomes 1991.gada 23.janvāra lēmumu Nr.32. Rezultāts: 72– par, vairākums. Jautājums tiek iekļauts darba kārtībā.

Sākam izskatīt šo jautājumu. Lūdzu, Dobeļa kungs!

J.Dobelis: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Vakar darba grupa un pēc tam komisija izskatīja lēmuma projektu, nolēma 1.punktu atstāt, taču tikai nedaudz citā redakcijā, “atcelt” vietā ierakstot “spēkā neesošu”. Tas būtu nedaudz solīdāk attiecībā pret Ministru padomi. Lēmuma projekts ir papildināts ar 2.punktu, ievērojot tos norādījumus, kas te vakar izskanēja un kas varētu veicināt mūsu darbu pie jaunās likumdošanas. Viss pārējais ir palicis tāpat, kā bija vakar. Komisija šo priekšlikumu atbalstīja. Mēs nolēmām komisijas vārdā šodien to iesniegt plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu jautājumus. Vārds deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Kā tagad iznāk, vai mums jāatceļ pēc Mārupes deputāta priekšlikuma vakar pieņemtais lēmuma 1.punkts par šo jautājumu?

J.Dobelis: Nē, vakardien pieņemtais lēmums ir pieņemts vakardien. Šodien mēs esam nolēmuši ievērot vakardienas lēmumā šīs idejas un iekļāvuši tās lēmumā, kuru esam sagatavojuši uz šodienu. Spēkā būs lēmums, ko pieņemsim tagad, jo šeit mēs esam skaidri un gaiši parādījuši savu attieksmi pret Ministru padomes lēmumu Nr.32.

Priekšsēdētājs: Lūdzu klusumu, kolēģi! Es tikai gribēju pateikt, ka Mārupes deputātam ir arī uzvārds vai vēlēšanu apgabals sliktākajā gadījumā.

J.Jagupecs: */Es gribēju vienkārši atzīmēt, ka tad, kad Aizsardzības un iekšlietu komisija apsprieda šo lēmuma projektu, mūs, frakcijas “Līdztiesība” pārstāvjus šajā komisijā, uz to neaicināja. Mēs nepiedalījāmies šīs komisijas darbā./

J.Dobelis: Ļoti labs jautājums, un tieši to arī gaidīju. Ar lielu patiku uz šo jautājumu arī atbildēšu. Es tieši pretējās frakcijas pārstāvim Kostina kungam īpaši uzsvēru, ka viņam kā speciālistam un kā kara komisariāta pārstāvim būtu ļoti vēlams ierasties pulksten 14.30. Kostina kungs neturēja par vajadzīgu ierasties un nepateica arī saviem kolēģiem, tā ka, lūdzu, šo kritiku pāradresējiet Kostina kungam, kurš, man liekas, arī patlaban neatrodas zālē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Bojārs: Man ir priekšlikums pārtraukt debates. Mēs jau vakar šim jautājumam patērējām milzīgi daudz laika. Visi redzesviedokļi ir noklausīti, grupa savu darbu ir izdarījusi. Pāriesim pie balsošanas, jo mums ir milzums darba priekšā.

Priekšsēdētājs: Debatēs pieteikušies Geidāns un Kiršteins, bet ir priekšlikums debates neatklāt. Lai tas būtu akceptēts, par to ir jānobalso. Lūdzu balsot par deputāta Bojāra priekšlikumu. Rezultātu! Paldies, debates neatklājam.

Pirms balsojam par lēmuma projektu, vai Likumdošanas jautājumu komisijai nav nekādu iebilžu par to jautājumu, ko izteica deputāts Bērzs? Deputāts Dobelis jums paskaidroja, ka Augstākā padome par vienu un to pašu jautājumu vakar bija pieņēmusi lēmumu, bet tā nākamajā dienā par vienu un to pašu jautājumu var pieņemt arī citu lēmumu. Vai iepriekšējais lēmums ir vai nav jāatceļ? Ja ir izteikts pareizs viedoklis, tad mēs ejam tālāk.

V.Eglājs: Vakar faktiski lēmums pēc mūsu procedūras pieņemts netika. Izdalītais lēmuma teksts bija tādā stāvoklī, ka mēs to vispār uz balsošanu nelikām. Mēs pieņēmām faktiski it kā pirmo koncepciju, jo nebija lēmuma, par ko balsot. Tā ka man liekas, ka šajā situācijā nekas nav jāatceļ, jo lēmuma teksts nav pieņemts tāds, ko varētu parakstīt Augstākās padomes priekšsēdētājs un sekretārs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Tomēr lēmums vienreiz ir pieņemts. Šinī gadījumā tas, ko mēs šobrīd taisāmies pieņemt, nav formulēts tā, lai iepriekšējais automātiski zaudētu spēku. Tā ir viena juridiska nianse. Tie abi būs spēkā.

Strīds varētu būt par kaut ko citu. Izlasiet uzmanīgi 1.punktu. Šeit ir teikts, ka Augstākā padome uzskata par spēkā neesošu Ministru padomes lēmumu. Konstitūcija nepiešķir Augstākajai padomei tiesības uzskatīt kaut ko par spēkā esošu vai spēkā neesošu. Tā ka tas ir pilnīgs juridisks nonsenss. Augstākā padome saskaņā ar Konstitūciju var tikai atcelt lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

M.Stepičevs: Ja jūs apskatītos 32.lēmumu, tad redzētu, ka lēmuma 1.punkts attiecas uz 1971.gadā dzimušo iesaukšanu. 1971.gadā dzimušo iesaukums ir beidzies, līdz ar to lēmums spēku ir zaudējis. Mēs šo faktu konstatējam. Lai mums nekas nebūtu jāatceļ, mēs konstatējam, ka šis lēmums ir zaudējis spēku. Ja kāds lēmums ir vajadzīgs, lai Ministru padome par jaunu pieņem. Bet šis ir zaudējis spēku un nedrīkst tikt lietots turpmāk.

Priekšsēdētājs: Citu viedokļu nav? Lai būtu pilnīga skaidrība, balsojam tikai par rakstiski iesniegto lēmuma projektu.

Vispirms reģistrēsimies. Rezultāts! Paldies.

Tagad balsojam par lēmuma projektu. Rezultāts: 80– par, 27– pret, 12– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Lūdzu, Škapara kungs, izklāstiet savu viedokli par to, kā mums skatīt pašvaldības jautājumus.

J.Škapars: Man ir priekšlikums vispirms skatīt likumu par pagasta pašvaldību, tad likumu par pilsētu pašvaldību. Par šiem likumprojektiem ziņotājs esmu es. Šie likumi ir otrajā lasījumā.

Nākamais– likums par rajonu pašvaldību. Tas ir pirmajā lasījumā. Ziņotājs– Druvis Skulte. Pēdējais– likumprojekts par Rīgas pilsētas pašvaldību. Par šo likumu ziņotājs ir Andris Teikmanis.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Birkavs: Es lūgtu apspriest, vai tomēr mēs nevarētu trešo reizi atliekamo jautājumu par uzņēmējdarbību izskatīt pirms pašvaldībām, jo aiz tā stāv tūkstošiem uzņēmēju, kuri gaida šīs izmaiņas, bet mēs tās atliekam un atliekam.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, laiks iet, Prezidijā mēs šos jautājumus nemitīgi spriežam, nemitīgi atliekam pašvaldības, tāpēc komisiju vadītāji vienojās, ka mēs šodien intensīvi izskatīsim pašvaldības jautājumus, atliekot visus pārējos jautājumus. Tāpēc tagad varbūt nedebatēsim.

Ir uzaicināta tautas tiesnese Putāne no Vidzemes priekšpilsētas. Mēs varētu izskatīt jautājumu par šīs tiesneses atbrīvošanu no ieņemamā amata. Tas ir balsošanas jautājums, debašu nebūs. Bet pēc tam, ja komisijas ir vienojušās, lūdzu deputātus atbalstīt komisiju priekšsēdētāju vienošanos un virzīties uz priekšu, nevis sākt izskatīt prioritātes. Es lūdzu jūs, Birkava kungs, noņemiet savu priekšlikumu. Paldies.

Par Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesneses Putānes atbrīvošanu no ieņemamā amata ziņo Aivars Krūmiņš. Lūdzu.

A.Krūmiņš, tieslietu ministra vietnieks: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie tautas deputāti! Latvijas Republikas Tieslietu ministrija lūdz atbrīvot pirms termiņa no ieņemamā amata Olgu Putāni sakarā ar pāriešanu citā darbā ģimenes apstākļu dēļ.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi? Varam balsot vai gribat uzklausīt tiesnesi? Balsojam par tiesneses Putānes atbrīvošanu no ieņemamā amata. Rezultāts. Paldies. Lēmums pieņemts.

Par pagastu pašvaldību vārds deputātam Škaparam, komisijas vadītājam.

J.Škapars: Kad jautājums par pagastu pašvaldību tika izskatīts pirmajā lasījumā, notika reģionālās sanāksmes visā Latvijā. Praktiski tajās piedalījās līdz 80 procentiem pagastu vadītāju. Viņi izskatīja visus likumus, kuri viņiem bija izsniegti iepriekš, un izteica savus priekšlikumus. Šie priekšlikumi lielākoties ir ņemti vērā. Tagad mēs esam sagatavojuši šo likumprojektu otrajam lasījumam.

Komisija uzskata, ka šis likums un vispār likumi par pašvaldību ir pirmās steidzamības likumi, ja mēs runājam par ārkārtējo krīzes stāvokli, kurā izšķiras jautājums par Latvijas, latviešu tautas izdzīvošanu.

Otrkārt, mēs runājam par zemes reformu lauku apvidū, bet vajadzētu runāt arī par zemes reformu pilsētās, ciematos, par zemes reformu vispār, mums vajadzētu runāt vēl kompetentāk– par tautsaimniecības reformu, uz ko būtībā jautājums būtu jāvirza, jo ir otrā kārta– valsts īpašuma konversija un valsts īpašuma privatizācija. Tas viss ir viens kompakts, organiski saistīts jautājums.

Diemžēl tādēļ, ka mēs vienkārši nespējam aptvert šo jautājumu kopumā, mēs to izskatām pa daļām. Uz priekšu ir izvirzījies zemes reformas jautājums lauku apvidū. Es domāju, ka grūtības būs ļoti lielas, jo nav atrisināti citi reformas jautājumi. Bet es gribu uzsvērt, ka visā šajā reformu jautājumu darbā lauvas tiesa gulsies uz pašvaldības pleciem.

Ja mēs gribam pāriet uz pašvaldību, tad pašvaldības jautājumu var atrisināt tieši tagad, kad notiek valsts īpašuma konversija un privatizācija, jo pagasta materiālo bāzi varēs atrisināt konversijas procesa pirmajā stadijā. Valsts īpašuma privatizāciju kvalitatīvi varēs izdarīt ne jau no centra, bet tad, ja ieslēgsies visas šīs 500 struktūras. Šīm apakšējām struktūrām labāk redzamas visas problēmas un arī visi izkropļojumi, bet izkropļojumu ir milzum daudz gan sakarā ar konversiju, gan sakarā ar privatizāciju. Liepājas situācija lai ir brīdinājums mums visiem, ka tā nav vienkārši tieksme atjaunot veco totalitāro režīmu, bet ir problēmas izvirzījums, ļoti ass problēmas izvirzījums konversijas procesā. Tātad pašvaldības likumus vajadzētu atrisināt kā pirmās steidzamības likumus.

Ar kādām problēmām mēs saduramies šodien, kāpēc jau šodien nerealizējas pašvaldības? Es domāju, ka pirmais jautājums ir mantiskie nosacījumi. Pēc būtības pašvaldībai šodien nav īpašumu, nav mantas, nav savu uzņēmumu, ar kuriem tā varētu pakalpot iedzīvotājiem, realizējot savu patstāvību. Šīs bāzes šobrīd nav.

Otrkārt, pašvaldībai šodien nav finansiālās patstāvības. Šā gada budžeta sastādīšanas rezultātā tā nerealizējas. Ņemot vērā mūsu lielo krīzi, pašvaldības patiesībā saņēma vēl mazāk līdzekļu nekā iepriek­šējos gados. Tās atrodas ļoti grūtā situācijā. Es saprotu šo psiholoģisko šoku un pesimismu, jo daudzus jautājumus, kuri pašvaldībām būtu jārisina, tās praktiski nevar atrisināt. Tāpēc es domāju, ka ir jārisina šie finansiālie jautājumi. Jārada tāda finansiālā bāze, kas ļautu tām patstāvīgi saimniekot. Turklāt tiesības rīkoties ar finansēm jādod tādas, lai pašvaldības pašas varētu saimniekot savā reģionā. Šobrīd ir tāda situācija, ka dažām pašvaldībām iedalīti tikai 40–50 procenti no finansēm, un mēs visu balstām uz dotācijām un subsīdijām. Bez dotācijām un subsīdijām neiztiksim arī nākotnē, taču tās nedrīkst kļūt par valsts politikas stūrakmeni. Tas vieš voluntārismu un patvaļu.

Varētu salīdzināt Latvijas pašvaldību ar Somijas pašvaldību, ar Somijas komūnām. Somijas komūnām 75 procentus no finansēm dod nodokļi plus saimnieciskā darbība. Tikai 21 procentu dod valsts kā dotācijas. Mums 50–60 procenti ir dotācijas. Mēs ejam pa veco ceļu ar dotācijām, jo tā vieglāk turēt vietējos varas orgānus pakļautībā. Es nedomāju, ka nevarēsim atmest šo dotāciju un subsīdiju sistēmu, jo mums izveidojusies ārkārtīga nevienmērība. Diference starp pagastiem ir milzīgi liela. Taču šeit jāievieš tādi likumi, lai pagasti tomēr varētu būt patstāvīgi. Tāpēc komisija paredz, ka pēc otrā lasījuma mēs sagatavosim lēmuma projektu, kur Ministru padomei, Finansu ministrijai un Ekonomikas ministrijai līdz maija beigām tiks uzdots izstrādāt un ieviest korekcijas budžeta likumā, kā arī nodokļu likumos, lai radītu optimālu situāciju tieši pašvaldību finansiālajai patstāvībai.

Tālāk. Daudzas funkcijas, kas līdz šim piederēja republikai, ministrijām, Ministru padomei, ir jāatdod pašvaldībai. Šobrīd vēl nekas nav mainījies, pastāv centralizēta pārvalde, ļoti centralizēta pārvalde. Pat tie štati, kas ir rajonā, nepieder rajonam, tikai neliels procentiņš no visiem rajona izpildkomitejas štatiem pieder pašām rajona izpildkomitejām, pārējo apmaksā dažādas ministrijas un Ministru padome. Šīs funkcijas ir jāpārdala, ļoti konkrēti jāizdara attiecīgās korektīvas.

Šeit jau teica, ka trūkst likuma par Ministru padomi, kur šīs funkcijas būtu precīzi noteiktas. Tas tā ir, un šis jautājums diemžēl ir pārāk ievilcies. Man liekas, ka tas bija jūnijā, kad izveidoja ļoti lielu komisiju (pēc manām domām, tā tiešām ir par lielu, neveikla un acīmredzot arī darbības nespējīga), kuras uzdevums bija izstrādāt likumu par Ministru padomi. Tāpēc būtu lietderīgi šodien šo jautājumu vēlreiz pārrunāt ar Krastiņa kungu. Ja šī komisija ir bezperspektīva, tad pirms otrā lasījuma lēmuma projektā būtu jāieraksta punkts par jaunu komisijas sastāvu, jāizveido jauna darba komisija. Dodam termiņu, es domāju, šis termiņš nedrīkst būt ilgāks par 15.maiju. Līdz tam šai komisijai jāiesniedz Augstākajā padomē likumprojekts par Ministru padomi.

Jautājums ir daudzas reizes cilāts, tas nācis ar deputātu parakstiem un tomēr ir iestrēdzis. Turklāt, man liekas, ja mēs runājam par principiālām nostādnēm, ir jāiet decentralizācijas virzienā.

Ir vēl viens sarežģīts mezgla punkts, ja runājam par pagasta pašvaldību. Tās ir attiecības starp rajonu un pagastu, arī starp rajonu un pilsētu. Kā risināt šos jautājumus? Pašvaldības koncepcijā ir paredzēts, ka nākotnē būs tikai viena līmeņa pašvaldība. Tā tas arī lielākoties notiek citās pasaules valstīs. Mēs domājam, ka šis līmenis varētu būt pagastu un rajonu līmenis vai pagastu un pilsētu līmenis.

Pirmais līmenis un vienīgais līmenis nākotnē– pagastu un pilsētu līmenis. Rajonā pašvaldības nebūtu, rajonā atrastos valsts administrācija, valsts pilnvarotie pārstāvji, rajonā varētu atrasties arī pagastu pārstāvniecība, pagastu pilnvarotie, kas lemtu pagastu kopīgos jautājumus. Bet tie būtu pagastu cilvēki. Viņi pilnvarotu savus pārstāvjus, kas sanāktu un kopīgi lemtu pagastu kopīgos jautājumus. Tāpēc es domāju, ka šai tendencei jāiesākas jau tagad, likumā tā jau ir iesākta, proti, ievērojami ir paaugstinātas pagasta funkcijas. Mēs centāmies rajonam krietnu daļu šo funkciju atņemt.

Taču mēs nevaram izdarīt šo pāreju ar vienu lēcienu. Pirmkārt, tāpēc, ka ir notikušas vēlēšanas. Tad būtu jāatceļ visas vēlēšanas, kas notikušas. Otrkārt, tāpēc, ka rajonā ir koncentrēta ļoti liela materiālā bāze, infrastruktūra. Tam vajadzīgs diezgan nopietns pārejas periods. Infrastruktūra daļēji tiks izmantota, kad izveidosies arī valdības pārstāvniecības institūcijas. Un tomēr šeit nepieciešami ļoti būtiski pārkārtojumi. Tāds ceļš ejams, ja runājam par funkciju sadalījumu starp rajoniem un pagastiem. Ir jāsakārto arī paša pagasta struktūra. Tagad tai ir jābūt tādai, kas varētu uzņemt jaunos procesus, ne tikai uzņemt, bet arī risināt.

Atgādināšu jums zemes reformu lauku apvidū. Lauvas tiesu, varbūt ne lauvas tiesu, bet lielāko smagumu, pašu galveno nastu zemes reformas īstenošanā lauku apvidos nāksies iznest tieši pagastiem. Pagasts būs izšķirošais posms– pagasta komisijas un pagasta padomes lems zemes sadalīšanas jautājumus. Arī attiecībā uz lauksaimniecības īpašumu konversiju pagastam nāksies veikt ļoti lielu darbu. Turklāt nāksies izšķirties, vai daļu šo īpašumu nepaturēt kā pagasta īpašumu, kas apkalpotu pagasta iedzīvotājus, it īpaši jaunos zemniekus.

Daži pagasta struktūru jautājumi ir tādi, kur strīds izraisījās jau pagājušajā reizē. Koncepcija paredz, ka nākotnē pagastā vajag vienkāršot arī struktūras. Pagastā varētu būt valde kā koleģiāls lēmējorgāns un pagasta vecākais, ko ievēlē tiešās vēlēšanās. Es domāju, šis jautājums likumdošanas ceļā būtu pilnīgi jāpārkārto līdz 1994.gada pirmajai pusei, lai tad, kad 1994.gada otrajā pusē vai beigās notiks vēlēšanas, atbilstoši likumam jau varētu pilnīgi pāriet uz jaunajām struktūrām.

Pagājušajā reizē izskanēja balsis, ka pagasta vecāko vajadzētu vēlēt jau tagad uzreiz tiešās vēlēšanās. Mēs tāpēc iesniedzam Augstākajā padomē divus variantus. Viens variants ir, ka paliek pagasta padome, pagasta padomes priekšsēdētājs un valde. Pagasta padomes priekšsēdētāju ievēlē padome. Mēs domājam, ka pagaidām šis risinājums atbilst arī tīri konstitucionālai un juridiskai konsekvencei. Jautājums ir par to, vai Latvija būs prezidentāla vai parlamentāra republika. Ja mēs veidojam parlamentāru republiku, šobrīd lietderīgi būtu atstāt iepriekšējo institūciju, tas ir, ka pagasta vecāko ievēlē pagasta padome. Ja izlemsim, ka pagasta vecāko jau tagad ievēlēs tiešās vēlēšanās, es domāju, zināmu ķīli mēs šajās institūcijās ar nekonsekvenci katrā ziņā ienesīsim, jo citos posmos paliks padomes ievēlētie vadītāji– Augstākās padomes priekšsēdētājs, rajona padomes priekšsēdētājs, bet pagasts būs kā izņēmums. Turklāt vēlēšanu slodze, es domāju, ir samērā liela.

Es domāju, ka šādā situācijā ir jāmeklē kompromiss. Būtu labi, ja paliktu divi varianti– tā, kā rakstīts lēmuma projektā, proti, iekavās tur ir rakstīts “pagasta vecākais”. Tajos pagastos, kur pagasta padomes izlemj, ka tās gribētu rīkot vēlēšanas, atļaut rīkoties. Dosim brīvas eksperimentēšanas iespējas. Vispār mums jāatstāj mazliet vairāk brīvības pagastiem pašiem izvēlēties, kā atkarībā no situācijas rīkoties.

Vēl viens strīdīgs jautājums, ko es tomēr gribētu minēt, ir par īpašumu. Tas ir 42. un 43.pants pagasta likumā. Par to strīds izraisījās jau pagājušajā reizē. Es domāju, ka būtu lietderīgi debatēt šeit Augstākajā padomē, jo jautājums, manuprāt, par īpašumu līdz galam nav izšķirts. Ja jūs atceraties Konstitūcijas jauno redakciju, 13.pantā ir teikts, ka Latvijas Republikai ir īpašums uz zemi, zemes dzīlēm, ūdeņiem, mežiem un tā tālāk. Tālāk 14.pantā tas ir apstiprināts, bet tālāk teikts arī, kā šīs īpašuma tiesības var nodot. Man šie Konstitūcijas panti ir klāt, es jums tos varētu atgādināt pilnīgi perfekti.

Ko nozīmē Latvijas Republikas īpašums? Vai tas nenozīmē to pašu tautas īpašumu, kas bija formulēts vecajā Konstitūcijā, kur ir Latvijas Republikas īpašums? Bet galu galā, ja mēs padomājam, īpašnieka nav neviena... Atkal var sākt valdīt vecais bezsaimnieciskums. Ja šādu formulējumu atstātu, tad nākotnē izvirzītos jautājums, kam būs tiesības rīkoties ar šo Latvijas Republikas īpašumu. Kas būs tas pilnvarotais, kas varēs rīkoties ar Latvijas Republikas īpašumu? Es domāju par zemi, ūdeņiem un mežiem, pirmām kārtām, par pamatvērtībām. Tāpēc mēs atstājām 43.pantu vispirms redakcijas formulējumā.

Otrkārt, labojumos ir variants: “Pagasta pašvaldība realizē Latvijas Republikas īpašuma tiesības.” Šeit juristi iebilst, ka tāda formulējuma “realizē” nekur neesot, bet man liekas, ka šis formulējums ļoti perfekti izteic pašreizējo pārejas situāciju, jo tieši pagastam nākas ļoti daudz nodarboties ar zemes īpašuma tiesību realizāciju tagadējā pārejas posmā. Mēs atstājam šos divus variantus parlamenta izšķiršanai.

Taču man liekas, ka jautājums par īpašuma tiesībām būtu izstrādājams stipri detalizētāk. Man imponē tas, ka īpašuma tiesības ir skartas likumprojektā “Par zemes reformu lauku apvidū”. Taču arī te ir nekonsekvences. Diezin vai ir korekti, ka īpašuma tiesības atstāj tikai fiziskām personām. Diez vai šeit nevajadzēs domāt, kā darīt nākotnē. Ja es kopā ar Juri Bojāru izveidotu akciju sabiedrību, tad mums vairs nebūtu īpašuma tiesību. Mums vairs nav īpašuma tiesību. Ja es viens pieprasu zemi, man ir īpašuma tiesības. Kā mums ar Juri Bojāru tikt galā šinī gadījumā, es nevaru iedomāties. Es saprotu, Juri, tas viss ir pareizi, bet grūtības būs. Tāpēc man liekas, ka Zemes kodeksā, Civilkodeksā vai kur citur īpašuma tiesībām jāvelta ļoti nopietna nodaļa un jautājums jāizstrādā ļoti perfekti.

Noslēdzot savu uzstāšanos, atgādinu, ka mums ir iesniegti četri likumprojekti. Pagastu, pilsētu, rajonu pašvaldību un Rīgas pilsētas pašvaldības likumprojekts. Visi šie likumprojekti ir adekvāti. Taču komisijas lūdz plenārsēdi galīgo saskaņošanu starp visiem likumiem izdarīt pēc otrā lasījuma. Kāpēc tas nepieciešams? Tāpēc, ka otrajā lasījumā apspriež konkrētus pantus. Un te tiek izdarītas korekcijas. Tomēr mums vajadzētu salīdzināt visus likumus pēc tam, lai tie saskanētu tur, kur tiem iespējams saskanēt. Būs atsevišķi likumi, atsevišķas nianses, kas atšķirsies. Redakcionālus labojumus vajadzētu izdarīt jau pēc otrā lasījuma.

Mēs lūdzam sākt apspriest likumprojektu “Par pagastu pašvaldību” otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Jautājumu nav. Sākam apspriest. Kārtība ir tāda: tos pantus, kuros nav nekādu priekšlikumu, nedz arī domstarpību, mēs neapspriežam. Lūdzu, Škapara kungs, sāksim!

J.Škapars: Vai es varu minēt tikai šos pantus, kuros ir labojumi?

Priekšsēdētājs: Es nosaukšu pantus. Ja ne jums, ne kolēģiem nav nekas maināms, tad uzreiz nosaukšu nākamo pantu. Jūs mani pārtraucat tur, kur jums ir konkrēti priekšlikumi vai kur jūs kaut ko esat noraidījuši vai akceptējuši. 1.pants. 2.pants. 3.pants. Lūdzu, deputāt Bērz! Šeit ir jūsu priekšlikums.

A.Bērzs: Es par šo jautājumu uzstājos pagājušajā reizē debatēs, bet, tā kā Škapara kungs ir mans tiešais priekšnieks, viņš mani nekad neņem nopietni. Lieta tā, ka es ierosināju apzīmējuma “tautas deputātu padome” vietā konsekventi lietot “pagasta padome” un labot šo pantu, attiecīgi svītrojot “tautas deputātu” un tā vietā liekot “pagasta”, kā arī attiecīgi rediģējot citās vietās. Pagastā taču nav tautas.

Priekšsēdētājs: Pagastā nav tautas. Skaidrs.

J.Škapars: Es gribētu teikt, ka es Bērza kungu ļoti nopietni uzņemu, to komisijas locekļi varētu apstiprināt, bet tur ir viens jautājums. Lai tagad izdarītu šos pārveidojumus, mēs pat nestādāmies priekšā, kādi pārveidojumi jāizdara visos dokumentos, visos uzrakstos Latvijā. Ņemot vērā, ka tas ir uz trim gadiem, mēs galu galā piekritām rakstīt “vietējās pašvaldības” un atstāt tā, kā tas ir bijis. Mēs ļoti lūgtu šobrīd neko nemainīt.

Priekšsēdētājs: Deputāt Bērz, jūs pastāvat, ka jābalso? Balsosim par deputāta Bērza priekšlikumu. Rezultāts! Vairākuma nav. Vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Jūs, Škapara kungs, pareizi teicāt, ka šie likumprojekti ir adekvāti attiecībā uz pilsētu un rajonu pašvaldībām. Šeit 3.pantā, manuprāt, vajadzētu rakstīt: “Pagastu pašvaldības realizē pagastu iedzīvotāji ar tautas deputātu padomju un viņu institūciju starpniecību.” Pilsētas likumā tā ir, jo sesijas tiek sasauktas reti un pamatā funkcijas realizē valde.

J.Škapars: Mums ir tāds priekšlikums. Tāpēc es ļoti lūdzu atļaut redakcionāli saskaņot visus likumus. Mums tiešām pilsētu likumā jau tas tā ir rakstīts, tāpēc būtu pieņemams šis priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Rolandam Repšam.

R.Repša: Man ir priekšā 442.dokuments. Tur ir redzams vecais likums un pretī ir jaunā likuma pants. Man ir jautājums, kāpēc no 3.panta ir izņemti ārā elementi, kas saistās ar tiešajām demokrātijas formām. Dažādas iedzīvotāju sapulces var izlemt pašvaldības jautājumus. Piemēram, Rietumos ir ārkārtīgi plaša pieredze, ja runā par pilsētām. Ja būvē kādu ēku, bieži vien šo jautājumu izlemj nevis pašvaldības institūcijas, bet attiecīgā mikrorajona iedzīvotāji.

J.Škapars: Mēs esam atstājuši citos pantos par referendumu un citām tiešajām formām. Es domāju, nav vērts atkārtoties. Pilsētu likumā būs par ielu komitejām un citām tiešajām demokrātijas formām.

Priekšsēdētājs: 4. pants.

J.Škapars: 4.pantā ir labojumi. 4.panta 5.punktā vārda “apsaimniekošanas” vietā jāliek “aizsardzība”. Komisija piekrīt. Tas ir deputātes Briņķes priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Vai kāds neiebilst? 5.pants. Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Vai šeit nevajadzēja ietvert uzņēmēju pārziņā esošo uzņēmējdarbību, jo pašvaldības uzņēmumiem ir norādīts, kā pārziņā? Varbūt tas pats par sevi ir saprotams?

J.Škapars: Es saku uzreiz. 2.punkts. “Pagastu pašvaldības īpašums un finansu resursu pārvaldīšana”. 3.punkts. “Uzņēmējdarbības veicināšana pagasta iedzīvotāju interesēs”.

E.Kide: Veicināšana, bet ne pārvaldīšana. Vēl jautājums par 10.apakš­punktu.

J.Škapars: Varbūt, ka mēs varētu 3.punktu rakstīt tā: “Uzņēmējdarbības veicināšana”?

E.Kide: “Uzņēmējdarbības veicināšana”, jā. Jautājums par 10.apakš­punktu. Struktūrvienības par iedzīvotāju nodarbinātību atrodas rajonā, bet ne pagastā. Kā pagasts to varēs veikt?

J.Škapars: Par šo jautājumu mēs spriedām diezgan daudz. Tas tiešām tā būs, kā Kides kungs teica, taču jautājums ir tāds, ka pagasts tiešām redz cilvēku un pagastam būtu ar to jānodarbojas, vismaz jāinformē par šiem cilvēkiem. Tā ka šādā nozīmē jāatstāj, es domāju.

Priekšsēdētājs: 5.pants.

J.Škapars: Par 5.pantu nav.

Priekšsēdētājs: 6.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: Otrā nodaļa. 7.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 8.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 9.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 10.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 11.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: Vārds Cilinska kungam.

E.Cilinskis: Ko tas nozīmē: “Jautājums tiks izlemts Latvijas Republikas Augstākās padomes noteiktajā kārtībā”? Vai tas būtu kāds atsevišķs likums, kas tiktu katrreiz skatīts, vai kāds cits normatīvs akts? Tas ir otrajā daļā 11.pantā.

J.Škapars: Šis jautājums ir ārkārtīgu strīdu jautājums. Vecajā likumā bija ierakstīts, ka šos strīdus izšķir Augstākā padome. Tas nebija reāli. Tāpēc tagad jautājumu atstājam atklātu. Acīmredzot ir jābūt noteiktam, vai strīdu izšķir arbitrāžā, konstitucionālajā tiesā vai kā citādi. Augstākās padomes Prezidijs nevar šo jautājumu izšķirt. Augstākā padome nevar šo slodzi panest. Tātad ir jāatrod citi ceļi, kā jautājumu izšķirt. Te ir vajadzīgs atsevišķs likums.

E.Cilinskis: Praktiski šis mans labojums ir saistībā ar mūsu komisijas labojumu 27.pantā. Tas ir 25.punkts, kas ir noraidīts. Tur ir konkrētāk runāts par republikas nozīmes toksisko radioaktīvo vielu apglabāšanas poligonu izveidošanu. Tās ir tādas lietas, ko neviens pagasts neņems pretī no laba prāta. Bet kaut kur tādas lietas būtu vajadzīgas. Ja tas šeit nekur neparādās, tad pašlaik un vēl labu laiku mēs varam atkal nonākt tādā situācijā, ka juridiski nekur to nevar izdarīt.

J.Škapars: Juridiski to var izlemt ar šo pašu punktu, par kuru jūs runājat. Ja pagasta padomes atsakās piekrist rajonu vai valsts nozīmes projektu realizācijai, jautājums tiek izlemts Latvijas Republikas Augstākās padomes noteiktajā kārtībā. Arī attiecībā uz šiem ļoti bīstamajiem projektiem jautājums ir jāizšķir tāpat. Droši vien tur jābūt īpašai nodaļai par šiem produktiem.

E.Cilinskis: Es varbūt neuzstāšu uz balsošanu, bet gribētu lūgt lēmumā par stāšanos spēkā norādīt konkrētu termiņu, kad šāds likumprojekts tiktu izstrādāts.

J.Škapars: Paldies, jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, atzīmējiet šo priekšlikumu! Pēc trešā lasījuma tas būtu jāiekļauj. Vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: 11.panta pirmajā rindkopā ir teikts, ka saimnieciskā, sociālā un kulturālā darbība, kas skar visu pagasta iedzīvotāju intereses, pagasta teritorijā tiek realizēta ar pagasta padomes piekrišanu. Es gribētu nevis uzdot jautājumu, bet debatēs īsi runāt par šo punktu.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Lagzdiņš: Šī tēze, kā mūsu reglaments paredz, dod man šādas tiesības. Šī tēze ir fikcija, ja mēs konkrētos ekonomiskos likumos nekonkretizēsim, kādas konkrētas tiesības ir pagastam, pilsētai un rajonam saimnieciskajā, sociālajā un kultūras darbībā. Tādēļ, godātie kolēģi, acīmredzot pēc šā likuma spēkā stāšanās būs jāgroza un jāpieskaņo šim likumam pārējie ekonomiskie likumi. Atcerieties šo brīdi un manis teiktos vārdus, ka nāksim ar likumdošanas iniciatīvu, ja mēs akceptējam šādā redakcijā.

Priekšsēdētājs: Kāds būtu jūsu priekšlikums?

J.Lagzdiņš: Priekšlikums atcerēties deputātiem kolēģiem.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, atcerieties!

Nē, kolēģis neuzstāj uz balsošanu, bet loģika šeit ir. Acīmredzot neizvērsīsim diskusiju, jo tāpat kā ar deputāta Cilinska priekšlikumu mēs diemžēl tālāk netiksim. Diez vai kaut ko citu ierakstīs.

J.Škapars: Ja jūs atceraties, 11.pants pamatos bija centrā Liepājas ierosinājumiem. Tur pastāv būtiska problēma. Šī problēma ir ļoti asa. Tā ir par tiem valsts uzņēmumiem, it īpaši lielajiem uzņēmumiem, kas pagaidām vēl ir vissavienības uzņēmumi, par to saimniekošanu republikas pilsētu un rajonu teritorijā. Bet nevienā likumā līdz galam šo problēmu neesam atrisinājuši.

Priekšsēdētājs: 12.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 13.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 14.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 15.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 16.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 17.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Punovskis: 17.pantā ir tā pati problēma, proti, jāmeklē saistība ar citiem likumiem. Tur ir teikts, ka jābūt divām trešdaļām, lai sesija būtu tiesīga, pilsētu pašvaldībā– puse. Šeit vajadzētu varbūt izlemt konsekventi un atstāt pusi vai divas trešdaļas. Es lieku priekšā pusi.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam.

J.Blažēvičs: Es tomēr atbalstītu šīs divas trešdaļas. Kāpēc? Tāpēc, ka ir valde. Ja atstājam pusi, tad gan padome, gan valde pieņems tos pašus lēmumus. Bet ar divām trešdaļām mēs tomēr saglabājam padomes pārsvaru pār valdi.

J.Škapars: Apspriedēs ar pagastu vecākajiem arī šī problēma izvirzījās. Pagastā jau tā nav liels šis skaits, ja tikai puse ir un pēc tam puse no puses arī lemj, bet trešdaļa valdē nav deputāti, tad, patiesību sakot, profesionālais saimnieciskais sastāvs var iegūt izšķirošās lēmējtiesības. Tāpēc te pagasta likumā varbūt jāievēro šī specifika, kaut gan jautājums ir apspriežams.

Priekšsēdētājs: Balsosim. Es neteikšu, par ko. (Zālē smiekli.) Tie, kuriem neinteresē, nepārkāpjot nekādu reglamentu, var uzturēties blakus telpā un apspriesties par visām aktualitātēm.

Mēs balsojam par deputāta Punovska priekšlikumu– šinī pantā aizstāt divas trešdaļas ar vienu pusi.

Rezultāts. Jūs īkšķus rādat? Te būs liela skaitīšana. Par– 51. Vēl kuri ir par? Pret vēl klāt ir viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit. Tas ir, 27 plus 17 ir 44. Kāpēc 61 pret? Deputāts Punovskis uzvarēja.

J.Škapars: Nē, neuzvarēja.

Priekšsēdētājs: Neuzvarēja? Kura puse vinnē, tas arī vinnē. Vai par redakcijas variantiem arī balsosim? (Zālē troksnis.)

Vārds deputātam Beļskim.

N.Beļskis: Es tomēr aicinu deputātus padomāt. Šeit ir viens no tiem punktiem, kur ir šī atšķirība. Salīdzināsim pilsētu iedzīvotāju skaitu un padomes lielumu ar pagastu. Atšķirība ir ļoti būtiska, lai saglabātu kaut cik stabilu demokrātiju.

Priekšsēdētājs: Balsosim par divām trešdaļām. Tas ir komisijas variants. Rezultāts. 53 plus 7 ir 60. Līdz ar to paliek redakcijas variants.

18.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 19.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 20.pants.

J.Škapars: Ir ierosinājums no Tukuma rajona papildināt tekstu, ka Augstākās padomes deputātiem ir balsstiesības citās deputātu padomēs. Tas tagad ir ierakstīts likumā par deputātu statusu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Saskaņā ar mūsu likumiem par deputāta statusu augstākstāvošo padomju deputātiem ir padomdevēja tiesības zemākstāvošu padomju sesijās, bet ne balsstiesības. Šādas tiesības mēs nekad neesam devuši. Tukumnieku ierosinājums, ka lēmējbalss tiesības jādod arī citu padomju deputātiem, ir absurds.

Priekšsēdētājs: Jautājums ir izskatīts. Lūdzu, deputāt Budovski, nāciet pie mikrofona!

M.Budovskis: Priekšsēdētāj, es esmu dziļi pateicīgs jums par aizstāvību. (Zālē smiekli.)

20.pantā kaut kas tamlīdzīgs nav rakstīts, tāpēc mana aktivitāte sais­tījās ar nesaprašanu, par kuru pantu beigu beigās ir runa.

Priekšsēdētājs: Kā jūs komentējat šos nemierus?

J.Škapars: Šeit ir nedaudz samainīta pantu struktūra. Bija tāds punkts, ka būs tiesības piedalīties vietējās padomēs Augstākās padomes deputātiem ar padomdevēja balsstiesībām. Bet šis jautājums vispār atkrīt, jo tas jau ir ietilpināts citā likumā, likumā par tautas deputāta statusu. Tā ka šeit nav problēmas.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Budovski, vajag balsot?

M.Budovskis: Mans samulsums nav mazinājies.

Priekšsēdētājs: Balsosim.

J.Škapars: Es saprotu samulsumu.

Priekšsēdētājs: Jā, bet ko man darīt jūsu vispārējā samulsumā? (Zālē smiekli.) Tukumnieki 20.panta tekstu lūdz papildināt– augstākā posma tautas padomju deputātiem, piedaloties sesijā pagastā, ir padomdevēja balsstiesības.

Vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: Šis ierosinājums atbilst likumam gan par Augstākās padomes deputāta statusu, gan vietējās padomes deputāta statusu, bet tas ir lieks, jo šī problēma ir regulēta ar atsevišķu likumu. Tātad nav nepieciešamības vēlreiz atkārtot jau esošu normu, pieņemt šo normu.

J.Škapars: Ja jau Budovska kungs pastāv uz to, lai balso, tad varētu balsot, vai šo formulējumu likt iekšā 20.pantā vai nelikt.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Budovski! Pirms balsojam, jums pēdējais vārds. Visas domstarpības ir atrisinātas, virzāmies tālāk.

21.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 22.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 23.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 24.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 25.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 26.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 27.pants.

J.Škapars: 27.panta 20.punktu deputāte Briņķe ierosina svītrot, jo tas dublē 4.panta 5.punktu. Šeit mēs tomēr gribētu atstāt šo 20.punktu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Briņķe!

I.Briņķe: Cienījamais Škapara kungs, man ir jautājums jums. Paskatieties, lūdzu, 4.panta piekto daļu, šā panta 20. un 21.punktu! Tie faktiski visi trīs cits citu dublē. Kā tagad praktiski būs? Pieņemsim, ka pilsonim ir nepieciešams zemes gabals. Vai lēmumu par zemes gabala piešķiršanu noteikti lems sesijā? Vai izpildorgāniem šādas tiesības jūs nedosiet?

Tāds pats paradokss ir arī jaunā Zemes kodeksa projektā. Tur ir paredzēts, ka, piemēram, Ministru padome zemi var piešķirt tikai Augstākās padomes uzdevumā. Jūs 21.pantā rakstāt– piešķirt un atņemt zemi. Bet kas tad piešķirs pagasta teritorijā ūdeni, zemes dzīles, mežus un tā tālāk? Es domāju, ka pilnīgi pietiek ar vispārējo principu, kas paredzēts 4.panta 5.daļā. Es vienkārši nesaprotu jūsu argumentāciju, kāpēc jūs to atstājāt?

J.Škapars: Es mēģināšu argumentēt. 4.pantā ir rakstīts par pašvaldības funkcijām principā, bet šajā pantā šīs funkcijas jau tiek sadalītas starp noteiktām pašvaldības institūcijām. Šeit ir teikts, kas jādara padomes institūcijām. Turklāt nav obligāti, ka to darīs tikai padomes.

Tālāk 25.punktā ir noteikts, ka daļu no šīm funkcijām var nodot valdes izlemšanai. Varētu arī 22.punktu ietilpināt šajā jautājumu kategorijā, kurus izšķir valde. Vienīgais, kur es jums piekrītu, ir ka 20.punktam vajadzētu skanēt adekvāti šim 4.pantam, proti, apsaimniekošanas vietā– izmantošana un aizsardzība. Es domāju, ka mums pašreiz saglabājas tāda struktūra, kāda bija vecajā likumā, tas ir, pašvaldības funkcijas, padomes funkcijas, valdes funkcijas, priekšsēdētāja funkcijas, šis tas arī atkārtojas.

I.Briņķe: Bet, cienījamais Škapara kungs un kolēģi, ja mēs atstāsim 27.pantā tādu normu, ka tikai sesijā var izlemt šos jautājumus, tā taču būs birokrātiska procedūra, cilvēks nāks vispirms uz izpildu un rīcības orgāniem saskaņot attiecīgus jautājumus un pēc tam gaidīs, kad šo sarakstu apstiprinās sesija. Kādreiz bija, piemēram, tā, ka kolhoza valde faktiski piešķīra zemi, bet kopsapulce apstiprināja.

Priekšsēdētājs: Bet kā citādi?

I.Briņķe: Es tomēr gribētu lūgt balsot, lai atstātu attiecībā uz šo jautājumu vispārējos principus. Tiešām, ja jūs sakāt, ka var tā un šitā, tad arī uz vietas šis jautājums tiktu izlemts, jo citādi būs ļoti liela birokrātija.

J.Škapars: Ja runājam par pagasta līmeni, tad tur birokrātijas būs vismazāk. Man bija izdevība palasīt Esenes pilsētas pašvaldības lēmumus. Es ar lielu apbrīnu izlasīju, kā viņi sadalījuši funkcijas starp pilsētu un saviem rajoniem. Tas bija ārkārtīgi pārsteidzoši, salīdzinot ar šo mūsu tīri teorētisko spriedelēšanu. Viņi sadalīja dīķus, ezerus, mežus, noteica skvērus, parkus un tamlīdzīgi, perfekti norādot, kas kam jādara. Bez šā likuma formulējuma padomei tālāk vajadzēs izšķirt jautājumu. Es būtu par to, ka arī šo punktu vajadzētu deleģēt valdei.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam.

J.Blažēvičs: Saskaņā ar likumu par zemes reformu un ar visiem likumiem, kas mums pieņemti, pagasta padome izlemj zemes gabalu piešķiršanu un arī pārējos jautājumus, kas saistīti ar zemes reformu.

Otrais. Mēs 21.punktu deleģējam arī valdei. Ja pagasta padome uzskata, ka valde var izlemt šos jautājumus, tad deleģē valdei. 21.pants var paredzēt valdes kompetenci.

Treškārt, par 20.apakšpunktu. No tā sākas saimniekošana, pagasta saimniecība. Ja mēs neļausim pagastam rīkoties ar zemi un prasīsim, lai saskaņo medību platības, ezeru apsaimniekošanu, mežu apsaimniekošanu, tad nekas no tās pagasta valdes nebūs. Tad nevajag ne šo pagasta valdi, ne pagasta padomi. Var atstāt tur izpildinstitūcijas, lai tās rīkojas valdības uzdevumā. Ja mēs gribam saglabāt pagastu ar visām tā tiesībām uz dabas resursiem, tad jāļauj tam lemt likumā noteiktajā kārtībā par zemes dzīlēm un pārējo. To noteiks zemes kodekss, ūdeņu kodekss, meža kodekss un pārējie likumi. Mēs šeit ieliekam normu, lai šajos kodeksos neaizmirstu pagasta padomes vai pagastus, lemjot šos jautājumus. Es lieku priekšā balsot par komisijas variantu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Man būtu priekšlikums 8.apakšpunktu pievienot tam apakš­punktam, kur ir runa par tiesību deleģēšanu valdei. Ja sesija var tikt sasaukta divas reizes gadā, tas deputātos varētu radīt pasivitāti.

J.Škapars: Es domāju, ka tas būtu reāli.

E.Kide: Vai 14.apakšpunktā nevajadzētu noteikt pagastu nodaļu likumīgos apmērus?

Priekšsēdētājs: Diemžēl mums ir jāizlemj 20.panta liktenis, bet deputāts Kide ļoti korekti sāka runāt par 27.panta 20.apakšpunktu.

J.Škapars: Man ir viens lūgums attiecībā uz 20.punktu. Es domāju, ka te vajadzētu ļoti elastīgi izvirzīt galveno teritoriālo principu attiecībā uz pagastiem. Viņiem jāatbild par visu teritoriju. Zeme, ūdeņi, mežs– tā ir teritorija.

Priekšsēdētājs: Divi balsojumi. Pirmais ir deputātes Briņķes ierosinājums– svītrot, jo tas dublē 4.panta 5.punktu. Reģistrēsimies, lūdzu, citādi tā īkšķa lieta ir diezgan sarežģīta.

Balsojam par deputātes Briņķes ierosinājumu. Deputāt Škapar, jūsu īkšķis ir fiksēts, nolaidiet. Rezultāts: 54– par.

Tagad par komisijas variantu. Rezultāts: 47– par. Tiek pieņemts deputātes Briņķes ierosinājums.

J.Škapars: 27.panta 25.punkts.

Priekšsēdētājs: Runa bija par 14.pantu, par deputāta Kides ierosinājumu.

J.Škapars: Man liekas, ka 14.pantā nav problēmu. Vajag pieņemt tā, kā Kides kungs lika priekšā. Redakcionāls labojums.

Priekšsēdētājs: Ja nav problēmu, tad nediskutējam. Kā, lūdzu?

E.Krastiņš: Man būtu priekšlikums skatīt tikai rakstiski iesniegtos priekšlikumus, un pārējie ierosinājumi, kas rodas kolēģiem, rakstiski var tikt iesniegti uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Tad pavisam vienkārša mums tā lieta. Vienmēr, kad ievērojam reglamentu, mums iet raitāk uz priekšu. Ja jūs piekrītat, iekļaujiet trešajā lasījumā. Vārds kolēģim Cuprunam.

I.Cupruns: Man ir pavisam vienkāršs jautājums. 27.panta 21.punktā ir teikts šādi: “piešķirt un atsavināt zemi”. 4.panta 5.punktā teikts– “piešķirt un atņemt zemi”. Es domāju, ka kaut ko atņemt var burlaks uz lielceļa. Kur ir kļūda?

J.Škapars: Jāraksta– atņemt. Lai šo strīdu izšķir juristi! Nelaime ir tā, ka jau otrais lasījums, bet neprecizitātes palikušas.

J.Lagzdiņš: Kolēģi, ir būtiska juridiska atšķirība starp vārdu atsavināt un atņemt. Atsavināšana ir abpusējas gribas akts, ja slēdz darījumus. Atsavināšana ir pārdošana, pašvaldība pārdod māju, pārdod zemi, ja tādas tiesības tiek dotas, automašīnu. Bet atņemšana ir tad, kad ar administratīvu aktu lēmuma rezultātā atņem zemi sabiedrības interešu apmierināšanai. Tas ir vienpusējs akts. Tāda ir atšķirība.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Briņķei.

I.Briņķe: Es pilnīgi pievienojos Lagzdiņam, bet gribu papildināt, ka pagaidām mums zeme vēl nav piešķirta un nav privātīpašums, tāpēc nevaram runāt par zemes atsavināšanu. Mēs varam runāt tikai par zemes atņemšanu vienam vai otram zemes lietotājam. Ja zeme būs privātā īpašumā, tad lietosim terminu “atsavināšana”.

Es gribētu teikt kolēģiem, ka šeit nav runas par lielceļa laupītājiem, tā ir juridiska terminoloģija, kas izmantota pašreiz spēkā esošajā likumdošanā un kas arī turpmāk ir paredzēta Zemes kodeksā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Cuprunam.

I.Cupruns: Katrā ziņā abos pantos ir jāraksta vienādi. Vismaz tam jūs piekrītat?

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, situācija nav tik vienkārša. Mēs faktiski šajā likumprojektā jau iestrādājam īpašuma tiesības uz zemi. Tāpēc pret terminu “atsavināšana” nekādu iebildumu nevar būt. Lietot šo jēdzienu šādā kontekstā būtu daudz vērienīgāk un mūsdienīgāk, tas ir, ar zināmu izturības rezervi priekšdienām. Dot un ņemt, dot un atņemt. Šajā kontekstā tas ir ļoti grūti uztverams.

J.Škapars: Atsavināšanu atstāsim.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Plotniek, ņemot vērā deputātes Briņķes izteikto domu, loģiski no jūsu diskusijas varētu spriest, ka abās vietās vajag gandrīz rakstīt trīs terminus– piešķirt, atsavināt, atņemt.

A.Plotnieks: Es ierosinātu tomēr saglabāt terminu “atsavināt”.

A.Endziņš: Es gribētu atbalstīt deputāta Plotnieka priekšlikumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Konstitūcijas 14.pantā mēs jau esam ielikuši privātpersonas īpašuma iespēju uz zemi. Tātad termins “atsavināšana” un “atņemšana” nebūs pretrunā. Tās izmaiņas esam izdarījuši iepriekš.

Priekšsēdētājs: Strīds sākās ar to, ka vienā vietā ir atņemt, otrā– atsavināt.

A.Endziņš: Man ir priekšlikums atstāt šo jautājumu atklātu, nebalsot, bet, gatavojot trešajam lasījumam, precizēt.

J.Škapars: Izdarīsim ekspertīzi.

Priekšsēdētājs: Pietiek, kolēģi! Turpināsim.

J.Škapars: 27.panta 25.punktu Vides aizsardzības komisija ierosināja rakstīt šādi: “Republikas nozīmes toksisko radioaktīvo vielu saglabāšanas poligona izvietojumu, pamatojoties uz valsts ekoloģiskās ekspertīzes atzinumu, nosaka Latvijas Republikas Ministru padome un Vides aizsardzības komiteja.”

Mums ir priekšlikums, ka šo variantu vajadzētu iestrādāt likumā par Ministru padomi, jo šeit ir jāizvērš doma, bet tas jau ir stipri sarežģīti.

Priekšsēdētājs: Jūs esat pret šo domu? Vispirms vajag pretviedokļus izteikt. Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Es ļoti gribētu atbalstīt Vides aizsardzības komitejas priekšlikumu. Tā ir būtiska lieta. Es nesen biju Zviedrijā, tur man iznāca saruna ar pašvaldību pārstāvjiem. Arī viņiem savā laikā ir bijusi šī problēma. Loģiski, ka tad, ja vienīgi pašvaldības būtu tiesīgas izlemt šo jautājumu, neviena pašvaldība negribētu uzņemties glabāt savā teritorijā kaitīgus atkritumus un tā tālāk. Bet mums tie kaut kur ir jā­glabā. Tāpēc tik tiešām būtu ļoti svarīgi šeit norādīt, ka tāda ir valdības kompetence. Citādi ļoti ātri radīsies krīzes situācija.

Priekšsēdētājs: Deputāt Blažēvič, lūdzu!

J.Blažēvičs: Šeit parādās tendence, ka viens resors– Vides aizsardzības komiteja– saimniekos pagasta teritorijā, nesaskaņojot ne ar ko. Otrkārt, vajag radīt ekonomiskus priekšnoteikumus radioaktīvo vielu uzglabāšanai. Līdz ar to jautājumu nebūs. Šodien pagasti nav ieinteresēti, jo tie ekonomiski neko neiegūst no šīm radioaktīvo vielu noliktavām. Tāpēc es uzskatu, ka jāizlemj atsevišķi citā likumā, bet pagastam obligāti jāzina, kas tā teritorijā tiek uzglabāts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Tīri no formālās puses man nav skaidrs, kāpēc 27.pantā tiek piedāvāts šāds apakšpunkts. Panta sākumā ir teikts, ka tikai sesijā var izlemt šādus jautājumus, bet pēkšņi vienu no šiem jautājumiem izlems Ministru padome. Tas, manuprāt, ir nevietā un nav loģiski.

Priekšsēdētājs: Tas ir tiesa. Lūdzu, deputāt Batarevski!

O.Batarevskis: Cienītie kolēģi! Es jums gribu paskaidrot, ka šī problēma jau pastāv, nevis tikai vēl būs. Šinī gadījumā mums šāda problēma ir ar Baldoni un tās apkārtni, ar ķīmisko atkritumu izgāztuvi un citām lietām. Nevar atstāt tikai pašvaldībām izlemt jautājumus, kas skar visas republikas intereses. Tā kā šajā pantā bija izslēdzošais uzskaitījums, tad tika arī ietverts šis izņēmuma jautājums, kuru risina kompetentas iestādes, nevis pagasta iedzīvotāji uz emociju pamata.

Priekšsēdētājs: Bet, kolēģi Batarevski, jūs tomēr paskaidrojiet, kāpēc te ir apstiprinājums izslēdzošai rīcībai? Tā te tomēr nav.

O.Batarevskis: Principā to var izteikt atsevišķā pantā, un tas nebūt nav neloģiski, ja tur ir uzskaitītas ekskluzīvās īpašības, tiesības un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Tāda loģika var būt, bet tīri normāli laikam nav. Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Pilnīgi piekrītot Vides aizsardzības komisijas ierosinājumam, saprotot šā ierosinājuma nozīmīgumu, tomēr no formāli loģiskā un juridiskā aspekta skatoties, ja mēs ietversim šo priekšlikumu konkrētā likumprojekta redakcijā, tas būs absurds, jo šajā pantā ir runa par padomes kompetenci, bet pēkšņi mēs runāsim par Ministru padomes un Vides aizsardzības komitejas kompetenci.

Tādā gadījumā, godātie kolēģi, lai Vides aizsardzības komisija iesniedz priekšlikumu par grozījumiem likumos, kuri regulē Vides aizsardzības komitejas kompetenci. Kāpēc jūs to nedarāt? Kāpēc jūs nākat ar priekšlikumu grozīt un papildināt šo likumu? No šāda aspekta priekšlikums ir pilnīgi noraidāms, jo tas būtu absurds, ja mēs meklētu Vides aizsardzības komitejas uzdevumus un tiesības dažādos likumos.

Ar pašvaldībām saistīto problēmu ir daudz. Mēs šo likumu varētu uzpūst milzīgi biezu un lielu, pat ar 1000 pantiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Cilinskis: Mēs šo likumu droši vien nevaram pieņemt ar 27.panta 25.apakšpunktu, bet pieņemt to vajadzētu. Pēc tam varētu ielikt kādā citā vietā kā atsevišķu pantu vai tas varētu būt 27.pantā kā atsevišķs teikums, kas neieiet šajā uzskaitījumā. Patiesi praktiskā situācija ir tāda, ka mēs diemžēl nevaram gaidīt tos likumus, kuri būs pēc pusgada.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi! Ja mēs 25.apakšpunktā iekļaujam piedāvāto papildinājumu, tad patiesībā sākam reglamentēt, kas un kur republikā vai kādā pagastā drīkst būvēt. Tādā veidā mēs varam arī ierakstīt, ka celulozes un papīra kombināta celtniecību izlemj Ministru padome vai Apkārtējās vides aizsardzības komiteja. Ar to patiesībā pagasta pašvaldību noliekam tādas institūcijas līmenī, kam nav varas. Tas ir saimniecisks jautājums, kas no Ministru padomes un vietējās pašpārvaldes puses risināms ar tīri saimnieciskām metodēm. Ieslēgt likumā šo apakšpunktu nav mērķtiecīgi./

Priekšsēdētājs: Pašreiz mums sāksies starpbrīdis, bet vajadzētu kaut kādu punktu pielikt šai domai. Lūdzu, deputāte Albertiņa!

S.Albertiņa: Godātie kolēģi! Tā kā es esmu no lauku apvidus ievēlēta, bez šaubām, es ļoti labi saprotu, ka ir nepatīkami šādu punktu ierakstīt. Protams, nevar būt runas par to, ka tie iedzīvotāji, kuri uzņemsies šo nastu, varētu negūt ekonomiskus labumus. Bet runa nav par to. Runa ir par to, ka šajā brīdī jūs jebkuram pagastam varat piedāvāt zelta kalnus un tas vienalga nebūs ar mieru paplašināt radona glabātavu un nebūs ar mieru šajā brīdī ierīkot toksisko atkritumu glabātavu. Tāpēc veselais saprāts man liek šo punktu atstāt, kaut arī, protams, man personiski tas ir ļoti nepatīkami, jo es skaidri zinu, ka Ogres rajons no tā var ļoti stipri ciest.

Priekšsēdētājs: Mēs nevaram šo jautājumu izlemt ar balsojumu. Mums vajag principā akceptēt, vai mēs to ieslēdzam šajā likumā vai ne. Pret būtību jau neviens neiebilst. Bet šī formālā puse un satura puse var atbilst vai neatbilst. Mēs nobalsosim, un pēc tam lai komisija lemj, kurā vietā likt. Vairākums uzskata, ka tam ir jābūt šajā likumā.

Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Man tomēr būtu ierosinājums nebalsot. Pirmkārt, tāpēc, ka priekšlikums rakstveidā nav iesniegts un nav deputātiem izsniegts.

No zāles: Ir.

A.Endziņš: Kurā pielikumā?

Priekšsēdētājs: Ir iesniegts.

A.Endziņš: Grāmatiņas beigās? Taču 27.pantā ir runa par to, ka sesija var izlemt jebkuru jautājumu, bet šeit ir tikai tie jautājumi, kurus obligāti var risināt tikai sesijā. Šeit pēc konteksta šis jautājums neiederas.

Priekšsēdētājs: Jūs atkārtojaties. To visu jau izteica ļoti precīzi. Bet mums kaut kādā ziņā tomēr jāiet uz priekšu, tāpēc es ierosinātu nobalsot.

Vārds deputātam Beļskim.

N.Beļskis: Te jau vairākkārt izskanēja, ka šie jautājumi nav šā likuma priekšmets. Tāpēc es aicinātu mūsu Vides aizsardzības komisiju izstrādāt atsevišķu lēmumu, kurš varētu sastāvēt no diviem vai trim punktiem. Tad mēs varētu izskatīt šo jautājumu atsevišķi, neiekļaujot šajā likumā.

Priekšsēdētājs: Jūs atkārtojaties. Vai kolēģi no Vides aizsardzības komisijas un komitejas, kā arī no Zaļo partijas uzstāj uz balsojumu?

E.Cilinskis: Labi, mēs piekrītam Beļska kunga izteiktajai domai par atsevišķu lēmumu. Šinī gadījumā varētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Starpbrīdis.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Nākošais ir 28.pants. Nav priekšlikumu? Tad 29.pants.

J.Škapars: 29.pantā vārda “apturēt” vietā bija priekšlikums “ierosināt apturēt”. To komisija noraidīja.

Priekšsēdētājs: Ar jūsu noraidījumu kolēģi ir mierā, tāpēc ejam tālāk. 30.pants.

J.Škapars: Ir ierosināts pirmās rindkopas pirmo teikumu rakstīt šādā redakcijā: “Pagasta padomes priekšsēdētāju ievēlē no deputātu vidus pagasta pastāvīgie iedzīvotāji.” Es jums par šo jautājumu teicu. Būtu lietderīgi, ja šobrīd to koncepciju, kāda ir attiecībā uz republikas struktūru, mēs ievērotu arī attiecībā uz visu līmeņu institūcijām. Tāpēc es ierosinātu atstāt to redakciju, kāda ir pašlaik. Vienīgi varētu ļaut pagasta padomēm, ja tās būtu spējīgas un ja tās to gribētu, elastīgi izlemt un rīkoties. Es domāju, ka vispār jāatstāj būtu šādas elastīgākas izvēles iespējas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: 30.panta otrajā rindkopā ir teikts, ka pagasta vecākā amats parasti ir algots. Priekšlikums izsvītrot “parasti”, jo viņam jābūt algotam.

J.Škapars: Piekrītam. Es domāju, tūlīt varam izdarīt šo labojumu.

E.Kide: 9.punkta 9.apakšpunkts iesaka iecelšanai sesijā pagasta priekšsēdētāja vietnieku, otrajā rindkopā ir runa par ievēlēšanu. Vai nevajadzētu teikt– “iesaka ievēlēšanai”, jo viņš tiek ievēlēts, bet ne iecelts. “Iecelt” vietā varētu teikt “apstiprināt”. Turpat līdzās par pagasta sekretāru un viņa atalgojumu.

Priekšsēdētājs: Konkrēti?

E.Kide: Vai vajadzētu vispār rakstīt? Vai sekretāra amats vispār var būt sabiedriskā kārtā? Tas pats ir par valdes locekļiem. Padomju varas apstākļos sabiedriskais darbs ir bez algas, bet vai pie mums arī ir par brīvu?

J.Škapars: Attiecībā uz pagasta sekretāru vajadzētu atstāt šo vārdiņu “iecelt”, jo tur reālā situācija būs cita sakarā ar to, ka pagasta sekretāri bieži nebūs deputāti. Bet neapšaubāmi, ka viņi būs algoti sekretāri.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Kidi un citus kolēģus es lūdzu sekot līdzi. Mums ir jāizlemj šā Tukuma rajona tautas deputātu padomes ierosinājuma liktenis un deputāta Lazdas iesniegums par pagasta vecākā ievēlēšanu tiešās aizklātās vēlēšanās. Deputāts Lazda gan papildina– ne vairāk un ne mazāk kā no diviem kandidātiem. Mums šis jautājums jāizlemj. Praktiski jau ir izteikti argumenti, ja kaut kas jauns, lūdzu. Otrais mikrofons.

E.Cilinskis: Man ir priekšlikums 30.panta trešajā teikumā, kur ir runa par priekšsēdētāja atsaukšanu, “divas trešdaļas” nomainīt ar “pusi no deputātu kopskaita”.

Priekšsēdētājs: Jūs mani tomēr neklausāt. Grūti visus pārskaitīt pirms balsošanas. Laikam divus balsojumus vajag?

J.Blažēvičs: Es vēlreiz par Tukuma deputātu ierosinājumu. Par to mēs nevaram balsot. Balsošana nozīmēs, ka visi pagastu priekšsēdētāji tiks vēlēti tiešās vēlēšanās. Mēs paši to būsim noteikuši, balsojot par tukumnieku priekšlikumu. Tātad visā republikā tūlīt jārīko tiešās vēlēšanas.

Es uzskatu, ka tas ir nelietderīgi. Es aicinātu neatbalstīt. Ja vajadzīgs kompromiss, tad man ir vienkārša rakstiska redakcija 30.pantam: “Pagasta vecāko ievēlē pagasta pastāvīgie iedzīvotāji no deputātu vidus uz padomes pilnvaru laiku, aizklāti balsojot, Latvijas Republikas Augstākās padomes noteiktajā kārtībā.”

Priekšsēdētājs: Kolēģi, tad iznāk gandrīz trīs balsojumi? Viens– ievēlē visi iedzīvotāji, otrs– ievēlē padome, un trešais... Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Es pāris vārdus par tiesiskajām sekām, ja mēs pieņemam tukumnieku ierosinājumu. Pirmkārt, šī koncepcija, ka pagasta augstāko amatpersonu, attiecīgās administratīvās teritorijas amatpersonu, ievēlē tiešās vēlēšanās, ir jāiekomponē visos pārējos pašvaldību likumos. Automātiski jāgroza Konstitūcija, ietverot vecajā Konstitūcijā vai paredzot jaunās Konstitūcijas projektā, kurš pašlaik tiek izstrādāts. Tātad arī Augstākās padomes priekšsēdētājs jāvēlē tiešās vēlēšanās. Jāizstrādā jauni vēlēšanu likumi. Kolēģi, šo problēmu nevar atrisināt vienā teikumā. Šeit būs milzīga ķēdes reakcija. Balsojot lūdzu ņemt to vērā.

Priekšsēdētājs: Balsojot ņemiet vērā visu. Vārds deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Par balsošanas motīviem. Te ir vēl viens moments, kas arī jāņem vērā. Ja pagasta vecāko ievēlē visi pagasta iedzīvotāji, tad uzreiz ir pilnīgi citi savstarpējo attiecību principi starp padomi un pagasta vecāko, kuri nav šajā likuma projektā paredzēti. Tad jāpārstrādā arī citi šā likumprojekta panti, kas regulē pagasta vecākā un padomes darbību.

Priekšsēdētājs: Ja jūs nebildīsiet kaut ko jaunu, tad jūs saņemsit piezīmi. Deputāt Blažēvič, lūdzu!

J.Blažēvičs: Es noņemu savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, laiks pārdomām bija atvēlēts. Tas ir nopietns balsojums, un argumenti ir izskanējuši. Balsojam par tukumnieku priekšlikumu, ka pagasta vecāko ievēlē visi iedzīvotāji. Rezultāts: 39– par, pret– 54. Šis priekšlikums negūst vairākumu.

Tagad komisijas priekšlikums, ka priekšsēdētāju ievēlē padomes deputāti. Rezultāts: par– 51. Vairākumu iegūst komisijas variants.

Tagad atgriezīsimies pie deputāta Cilinska priekšlikuma. Varbūt atkārtojiet savu priekšlikumu!

E.Cilinskis: Pie deputātu atsaukšanas “divas trešdaļas” nomainīt ar “pusi no deputātu kopskaita”.

Priekšsēdētājs: Jūs vēlaties komentēt?

J.Škapars: Jā, mēs domājam, ka jāstabilizē priekšsēdētāja situācija, tāpēc atsaukšanai tomēr vajadzētu divas trešdaļas. Tas ies arī visos citos likumos.

Priekšsēdētājs: Balsosim. Deputāts Cilinskis ierosina aizstāt “divas trešdaļas” atsaukšanā ar “vienu pusi”. Tas ir pirmais balsojums. Otrais balsojums– komisijas variants. Rezultāts: 29. Vai vēl kāds negrib īkšķi uz augšu pacelt? Nav.

Komisijas ierosinājums– divas trešdaļas. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par– 68. Paliek komisijas variants.

Kā es saprotu, deputāts Kide vienojās ar jums, trešajam lasījumam jūs to ņemsit vērā.

J.Škapars: Jā.

Priekšsēdētājs: Vai mēs varam izskatīt 31.pantu?

J.Škapars: 31.pantā izmaiņu nav.

Priekšsēdētājs: 32.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 33.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 34.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kide, lūdzu!

E.Kide: Man ir jautājums par formulējumu. Valdes sastāvā var ievēlēt arī personas, kas nav deputāti, bet nav izvērsts, kas tā par ievēlēšanu, ievēlē vai ieceļ, bet varbūt apstiprina kā amatpersonas, kas ieiet valdē? Tas ir 34.panta otrajā rindkopā.

J.Škapars: Šeit atšifrēt būtu grūti, jo te bija domāts, ka šobrīd varētu būt dažādas situācijas, ka valdē vajadzētu atrasties speciālistiem, varbūt arī kādai amatpersonai, lai papildinātu to skaitu, kas ir nepieciešams. Sevišķi šādas prasības tika izvirzītas no zemākā līmeņa, tas ir, no pagasta līmeņa. Tāpēc diez vai šeit vajadzētu atsegt visu to personu kategoriju loku, kuras varētu ievēlēt.

E.Kide: Vai nevarētu iecelt un apstiprināt, nevis ievēlēt. Tā būtu loģiskāk.

Priekšsēdētājs: Kāpēc jāieceļ un pēc tam vēl jāapstiprina? Vai nevar vienu procedūru?

J.Škapars: Piekritīsim šim Kides ierosinājumam. Varbūt varētu rakstīt “iecelt”. Viņi nebūs deputāti, un tīri pēc juridiskās formulas mēs varētu ievēlēt tikai deputātus. Tāpēc varbūt piekritīsim Kides kungam un liksim šo apzīmējumu– “iecelt”, ja jums nav citu apsvērumu.

Priekšsēdētājs: Uzklausīsim Ziemeļu rajona deputātu domas!

I.Burvis, Rīgas Ziemeļu rajona padomes sekretārs: Tas viss atkārtosies nākamajos likumos. Es gribētu pievērst uzmanību tam, ka valdē tomēr jābūt tikai deputātiem. Speciālistus valdē var un vajag algot. Ja es algoju speciālistu, viņa padomus es ņemšu vērā, bet viņam nav noteikti par šiem padomiem pašam jābalso. Valde balsos par tiem padomiem, ko tai speciālists par maksu licis priekšā.

Priekšsēdētājs: Deputāt Preinberg, lūdzu!

G.Preinbergs: Es pilnīgi piekrītu iepriekšējam runātājam. Valdē vajadzētu būt tikai deputātiem. Visus pārējos var pieaicināt kā ekspertus un algot vai tamlīdzīgi.

Priekšsēdētājs: Deputāt Blažēvič, lūdzu!

J.Blažēvičs: Vispirms par iecelšanu. Ja ieceļ, tad kaut kad jāliek priekšā. Es negribētu, ka padomes priekšsēdētājs ieteiktu vienu, otru, trešo valdes locekli, jo valdes locekļus vēlē visus vienādi, un ievēlēšanas principam attiecībā uz valdes locekļiem jābūt vienādam. Varētu pat desmit speciālisti kandidēt uz šo vienu trešdaļu, tāpēc ievēlēšana būtu daudz labāka un demokrātiskāka. Kā to izdarīt, tā ir cita lieta, bet tas būtu daudz demokrātiskāk nekā iecelt.

Otrkārt, par valdes sastāvu. Mēs ļoti daudz diskutējam par šo jautājumu. Principā, lai nepazaudētu šos speciālistus, kas mums ir šobrīd pagastos, vajadzētu pieņemt pagaidu variantu, ka vienai trešdaļai valdē jābūt speciālistiem. Pagaidām valde vēl nav tik profesionāla, lai varētu izlemt visus jautājumus.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kide, lūdzu!

E.Kide: Es domāju, ka vismaz skaidrībai vajadzētu būt par to, kādā līmenī ievēlē,– vai to dara padome, iedzīvotāji vai valde.

Vēl priekšlikums. Tajā pašā pantā, kur teikts “pagasta valde”, es liktu priekšā pierakstīt “ar savām institūcijām”, jo pareizi iepriekšējais runātājs teica, ka būs arī vēlēti speciālisti. Valde visu garo uzdevumu sarakstu nevarēs veikt, jo tā sanāks tikai atsevišķās reizēs, bet tur ir rakstīts “organizēt visu darbu”, tātad kopā ar institūcijām, ar speciālistiem un ar aparātu, jo aparāts būs samērā liels, tas pārņems visu saimniecību infrastruktūru, būs uzņēmējdarbība, veidosies sabiedrības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Selecki!

V.Seleckis: Es arī aicinu izsvītrot teikumu, ka valdē var būt cilvēki, kas nav deputāti. Piemēram, šobrīd rajonā, kur izpildkomitejā nav deputātu, veidojas tāds stāvoklis, ka šajā izpildkomitejā tiek iekļauti cilvēki, kuri zaudējuši vēlēšanās. Iznāk, ka viņi izpildkomitejā ir vajadzīgāki un nozīmīgāki nekā tie, kas ir deputāti. Tādējādi pieredze rāda, ka izpildkomitejā tomēr vajadzētu būt deputātiem.

Otrkārt. Ar ieganstu, ka vajadzīgi speciālisti, var notikt visai dažādas un ne visai godīgas spēles, jo jēdziens “speciālisti” tomēr ir ļoti subjektīvs. Kā jau te tika minēts, speciālistus vajadzības gadījumā var piesaistīt tāpat, neiekļaujot viņus valdes sastāvā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

P.Salkazanovs, Jelgavas rajona Sidrabenes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs: Šeit tikko jautāja, kas izvēlas valdi. Iepriekš ir rakstīts, ka valdi ievēlē padome.

Attiecībā uz sastāvu. Pagastā nav tādas situācijas kā rajonā, kur ir vesels štats izpildkomitejas darbinieku, ko varēs pieaicināt. Pagastā jāmēģina atrast no tiem pašiem saimniecībā strādājošajiem speciālistiem kāds cilvēks, ko varētu pieaicināt veikt izpildvaras funkcijas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Teikmani!

A.Teikmanis: Es aicinātu cienījamos kolēģus atbalstīt komisijas ieteikto variantu. Nesasaistīsim sev rokas, tas jau ir izdarīts spēkā esošajā pašvaldību likumā, kur skaidri noteikts, ka izpildkomitejas sastāvā nedrīkst būt deputāti. Tagad, teiksim, varētu būt deputāti izpildkomitejas sastāvā, bet tas ir aizliegts ar likumu.

Tagad mēs varam izdarīt otrādi. Kad izpildkomiteja tiek aizvietota ar valdi un pat tikai ar deputātiem, šur un tur atsevišķās padomēs var rasties vajadzība nostiprināt profesionālo valdi, ieliekot tur kādu, kas nav deputāts. Bet to taču izšķirs katra padome! Es domāju, ka jāatstāj padomēm brīvas rokas. Citur viņi ievēlēs vienu trešdaļu, citur– vienu cilvēku, citur vispār neievēlēs. Lai katra padome izlemj pati.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, balsosim. Katrs atbildēs savā pagastā, kā viņš ir balsojis.

Balsojam par priekšlikumu, kuru šeit izvirzīja kolēģis, ka valdē var būt tikai deputāti. Rezultāts: par– 38.

Balsojam par komisijas priekšlikumu, ka viena trešdaļa var būt arī speciālisti. Rezultāts: par– 56. Komisijas variants paliek.

Attiecībā uz to, vai rakstīt, ka ieceļ vai ievēlē, jāņem vērā deputātu ierosinājumi trešajā lasījumā.

35.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Ar balsu vairākumu vai ar parasto balsu vairākumu? Tas nav viennozīmīgi. Vajadzētu vienkāršot– ar balsu vairākumu.

Priekšsēdētājs: Gandrīz vai būs jādiskutē trešajā lasījumā. Iesniedziet rakstiski, pēc tam vienosieties.

J.Škapars: Šeit vajag precīzu formulējumu. Tā acīmredzami ir neliela kļūda. Visus jautājumus valde izšķir ar tās locekļu balsu vairākumu no valdes locekļu kopskaita.

Priekšsēdētājs: 36.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 37.pants.

J.Škapars: Edmunds Krastiņš ierosina svītrot, jo tas atkārto 30.panta 8.punktu. Pieņemts.

Priekšsēdētājs: Citiem kolēģiem nav iebildumu? Nav. 38.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 39.pants.

J.Škapars: Vārdus “var ievēlēt” vajadzētu aizstāt ar vārdiem “ievēlē revīzijas komisiju”.

Priekšsēdētājs: Pieņemts?

J.Škapars: Jā.

Priekšsēdētājs: Citiem kolēģiem nav iebildumu? Nav. 40.pants.

J.Škapars: Nav.

Priekšsēdētājs: 41.pants.

J.Škapars: 41.pantā ir deputāta Grūbes ierosinājums. Te ir teikts: “Konkretizēt nodokļus, no kā veidosies padomes budžets.” Es domāju, ka te varbūt mēs pārāk kategoriski esam rakstījuši, ka tas ir noraidīts. Tas nav noraidīts. Šis jautājums ir aktuāls. Pirms trešā lasījuma mums ir paredzēts izstrādāt lēmuma projektu, un tur ir paredzēts uzdot Ministru padomei izdarīt attiecīgas korekcijas gan nodokļu likumā, gan budžeta likumā, dot noteiktu termiņu, lai mēs pašvaldības nodrošinātu ar budžetu tādā veidā, ka tās varētu rīkoties patstāvīgi. Protams, šur un tur vajadzēs kompensēt, taču tas nedrīkst pārvērsties par šīs valdības stūrakmeni.

Priekšsēdētājs: Vai trešajā lasījumā tas būs?

J.Škapars: Jā, kā parasts lēmums.

Priekšsēdētājs: Deputāts Grūbe piekrīt. Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: 41.panta otro rindkopu vajadzētu papildināt, beigās pieliekot: “...un līdzekļiem no pašvaldības uzņēmumu uzņēmējdarbības”.

J.Škapars: Kides kungs, es mazliet nesapratu, ko jūs piedāvājat?

E.Kide: 41.panta otrajā rindkopā ir teikts: “Pagasta pašvaldībai pieder pašvaldības iestāžu, uzņēmumu īpašums...” un tā tālāk. Pašās beigās vajadzētu papildināt: “...un līdzekļiem no pašvaldības uzņēmumu uzņēmējdarbības”.

Priekšsēdētājs: Trešajā lasījumā izlemsim.

J.Škapars: Tikai rakstiskā veidā iesniedziet priekšlikumu!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Es iesniegšu rakstveidā, bet šeit nevar būt tā, ka pieder pašvaldības iestāžu īpašums un uzņēmumu īpašums. Ja īpašums ir iestādei vai uzņēmumam, tad tas ir tās īpašums. Šinī gadījumā tas ir nepareizi tīri juridiski.

J.Škapars: Endziņa kungs, par kādu pantu jūs runājat?

A.Endziņš: 41.panta otrā rindkopa. Pašvaldībai var piederēt šīs pašvaldības iestādes uzņēmums, nevis īpašums.

Priekšsēdētājs: Trešajā lasījumā formulēsim juridiski pareizāk. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Pēc būtības 42.pants ir lieks tādā sakarībā, ka Civilkodeksa 14.nodaļa, kura nosaka, kādā veidā fiziskās un juridiskās personas var iegūt Latvijas Republikas teritorijā īpašumu, regulē izsmeļoši visus īpašuma iegūšanas veidus. Ir deviņi veidi. Neatkarīgajā Latvijā bija 23 veidi, tas ir, 1937.gada Ulmaņa civillikums paredzēja.

Acīmredzot arī mums šis veidu skaits palielināsies. Šajā sakarā uzskaitījums 42.pantā ir ļoti ierobežots un neizsmeļošs. Vai nu mēs atkārtojam visu, kas ir Civilkodeksa 14.nodaļā, vai nerunājam nemaz. Pretējā gadījumā šeit kārtējo reizi būs likumu savstarpēja kolīzija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Briņķe!

I.Briņķe: Piekrītot kolēģim Lagzdiņam, es vēl gribētu papildināt, ka 42.panta pēdējā daļa ir pretrunā ar Konstitūcijas 14.pantu. Tas tiešām ir jāatzīst. Šeit ir rakstīts, ka pagasta pašvaldības īpašumā var būt pagasta zeme, meži, ūdeņi un citi dabas resursi. Ja mēs pieņemam šādu normu, tad jāizdara izmaiņas arī Konstitūcijā. Pagaidām Konstitūcijā tas nav noteikts, tāpēc es tomēr aicinātu šo pantu atstāt, 42.panta pēdējo rindkopu izsakot otrajā variantā.

J.Škapars: Briņķes kundze! Mums acīm redzami derētu debatēt par šo pirmo daļu, par ko sāka runāt Jānis Lagzdiņš. Par pēdējo daļu ir atsevišķs jautājums, mums tā nopietni jāizdebatē. Mums ir divi varianti, ir 42.panta otrās daļas variants.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Blažēvič!

J.Blažēvičs: Kas attiecas uz deputāta Lagzdiņa ierosinājumu, šeit var lasīt tālāk “kā arī citādā Latvijas Republikas likumos noteiktā kārtībā iegūta manta”. Tas nebūt neizslēdz Civilkodeksā un citos likumos noteikto. Mēs šo normu paredzējām, tāpēc šeit uzskaitījumu varētu turpināt.

J.Škapars: Es varētu īsi rezumēt par šo pirmo daļu. Par otro daļu acīmredzot būs ilgākas debates.

Man būtu lūgums atstāt šobrīd pirmo daļu šādā redakcijā, kā šeit ir. Atsaukties pašvaldības likumā uz civillikumu nozīmētu sarežģījumus cilvēkiem, kam jāorientējas, proti, pašvaldības darbiniekiem, kuriem vajadzētu meklēt civillikumā vismaz šīs normas. Elementāri šeit tas ir ierakstīts, turklāt atstājot atklātu jautājumu par šiem citiem avotiem. Es domāju, ka pirmo daļu te derētu atstāt, par otro daļu ir atsevišķa saruna.

Priekšsēdētājs: Bet par pirmo daļu arī bija iebildumi?

E.Krastiņš: Ja mēs atstājam, tad man ir jautājums, ko nozīmē frāze “paplašinātās atražošanas rezultātā izveidotie”, pastāvot jaunajai koncepcijai saimnieciskajās attiecībās, īpašumtiesībās un tā tālāk? Manuprāt, šeit vairāk ir ideoloģisku tēžu, nevis īpašuma iegūšanas veidu uzskaitījums. Es arī piekristu tiem deputātiem, kas ierosina visas mantiskās attiecības risināt Civilkodeksa ietvaros.

J.Škapars: Es domāju, ka tas ir pilnīgi elementāri, ka, tikai paplašināti atražojot, mēs varam iegūt papildu īpašumu. Manuprāt, šeit nerodas it nekādas problēmas. Ja mēs atrodam atražošanas vietā jaunāku un modernāku terminu, tas ir cits jautājums, bet es domāju, ka, tikai izvēršot savu ražošanu, paplašināti atražojot, mēs iegūsim jaunu īpašumu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, vai saskaņā ar reglamentu mēs varam balsot par šo pantu pa daļām? Šeit domstarpības ir acīm redzamas, tāpēc mēs vispirms balsotu par pirmo daļu. Runa ir par tās svītrošanu. Argumentus jūs dzirdējāt. Šie argumenti saistīti ar to, ka pants neiekļauj visu to, ko iekļauj attiecīgais kodekss, tāpēc ir ierosināts svītrot pantu.

Otrais balsojums būs– atstāt komisijas variantu. Pēc tam mums būs jāizlemj otra daļa, vai pagasta pašvaldības īpašumā var būt pagasta zeme, meži un tā tālāk. Ir piedāvāts arī cits variants, kurš jums ir izsniegts.

Vai varam reglamentu tā traktēt? Iebildumu nav.

Balsojam par pirmo daļu, kuras būtība ir– šo daļu svītrot. Kolēģi Škapar, es lūdzu tikai “par” celt īkšķus, jo balsojumi “pret” neko nedod. Jūs tribīnē gandrīz vai propagandējat savu ideju. Rezultāts: par– 36. Daudiša kungs atturas.

Tagad komisijas variants. Rezultāts: par– 46. Vairākums ir par komisijas variantu.

Tagad par otro daļu.

J.Škapars: Pats sarežģītākais ir šī otrā daļa par īpašumu. Atklāti sakot, mēs komisijā esam debatējuši ļoti daudz par šo jautājumu. Man liekas, ka šis jautājums nav atrisināts daudzējādi. Tajā skaitā arī Konstitūcijā, kur 13. un 14.pants drīzāk ir kā pretstats PSRS īpašumam. Šeit tas neatrisina daudzus jautājumus attiecībā uz Latvijas īpašumu, līdzko sākam risināt iekšējos jautājumus.

Pēc būtības vienīgais zemes, ūdeņu, mežu un to resursu īpašnieks ir Latvijas Republika. Bet ko nozīmē Latvijas Republika? Īpašnieka ziņā– gandrīz neko. Zeme, meži un ūdeņi tāpat paliek bez īpašnieka, kā līdz šim bija tautas īpašumā. Tāpēc ir jāatrod, kas realizē šīs īpašuma tiesības. Mums liekas, ka īpašuma tiesības varētu realizēt pašvaldība konkrētos likumos, tas ir, Zemes kodeksā.

Es jau teicu, varētu apvienot zemes, ūdeņu un mežu kodeksu, izveidojot vides aizsardzības kodeksu. Te varētu perfekti noteikt katra atbildību par šo īpašumu. Ja nebūs noteikta tāda atbildība, mēs atkal aizlaidīsim vidi. Bet es gribētu pasvītrot to, ko mēs jau izdarījām, svītrojot vienu punktu. Ja noņemsim pagasta pašvaldībai atbildību par zemi, mēs noņemsim tai atbildību par teritoriju. Tas ir viens no pagasta pašvaldības stūrakmeņiem, viens no pamatprincipiem.

Šeit ir vēl viens jautājums. Lasiet likumu “Par zemes reformu lauku apvidū”! Viss slogs par zemes sadali ir uzlikts pagastu komisijām un pagastu padomēm. Pagasta pašvaldības praktiski no sākuma līdz galam šos jautājumus risinās. Tāpēc mēs šobrīd dodam divus variantus. Viens ir redakcijas variants, un otrs ir saskaņā ar Briņķes kundzes priekšlikumu, ka pagasta pašvaldība realizē šīs īpašuma tiesības. Balsot varētu par vienu no šiem variantiem. Es domāju, ka milzīgs zaudējums nebūs ne vienā, ne otrā gadījumā. Bet īpašuma tiesības perfektāk jāizstrādā burtiski tuvākajā laikā Civilkodeksā vai citos kodeksos.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Šodien balsot konceptuāli par 42. un 43.punktu mēs nevaram, kamēr nav Konstitūcijas izmaiņu. Es nevaru saprast, kāpēc juristi neprotestē pret to, ka uz šo brīdi šīs Konstitūcijas izmaiņas netiek piedāvātas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Briņķe!

I.Briņķe: Es negribētu teikt, ka juristi neprotestē. Es arī esmu juriste un jau pašā sākumā teicu, ka tas neatbilst Konstitūcijai. Es neesmu tam pretī, bet, ja jūs gribat šādu normu šajā likumā ietvert, jums tiešām paralēli ir jāizdara izmaiņas Konstitūcijā, kā Grūbes kungs, nebūdams jurists, pilnīgi pareizi atzīmēja. Šodien mēs nevaram šo jautājumu trešajā lasījumā atstāt.

J.Škapars: Jūs runājat par izmaiņām Konstitūcijā?

I.Briņķe: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Blažēvičs: Es tomēr ierosinātu atstāt 42.panta formulējumu tādu, kāds ierakstīts pamatlikumā. Šeit ierakstīts– var būt īpašumā. Mēs šo juridisko personu īpašumu saskaņā ar zemes reformu paredzējām pēc 1992. vai 1993.gada, kamēr darbosies šis likums. Līdz ar to tur tiks atrisināts īpašums uz zemi un pārējie. Mums ir jādod ievirze. Ja pagastus atstāsim bez zemes īpašuma, bez mežiem, tad es nezinu, ko pagasts realizēs attiecībā uz savu teritoriju. Vienīgi tiks iecelts pagasta vecākais, kuram maksās algu.

Priekšsēdētājs: Deputāt Teikmani, lūdzu!

A.Teikmanis: Es ierosinātu tomēr atstāt to variantu, kāds ir sākotnēji piedāvāts, jo patiešām šī bezīpašnieka situācija ir jāizbeidz un katram pagastam ir jābūt pilnīgam saimniekam. Kamēr pagasts nebūs saimnieks par savu zemi, tikmēr tas vispār nebūs saimnieks.

Mēs nonāksim diezgan absurdā situācijā, ja kāds no pagasta iedzīvotājiem, kas būs Latvijas Republikas pilsonis, nolems novēlēt savam dzimtajam pagastam savu zemes gabaliņu, bet izrādīsies, ka pagasts nespēs to ņemt pretī. Tāpēc es ierosinātu nobalsot tieši par šo variantu. Šis ir otrais lasījums, mēs varam nobalsot un sagatavot attiecīgi labojumus, kaut arī faktiski tas ir vienkārši jāieraksta topošajā Konstitūcijas projektā.

Priekšsēdētājs: Deputāt Lagzdiņ, lūdzu!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! 42.panta otrā rindkopa ir jālasa un jāsaprot kontekstā ar šā paša panta 1.daļas otro teikumu, proti, ka pagasta padomes īpašumu veido likumā noteiktajā kārtībā pagasta padomei nodotie valsts īpašuma objekti. Šobrīd mūsu strīds šai zālē ir par vienu valsts īpašuma objektu– par zemi. Šobrīd zeme, kā tas ierakstīts Konstitūcijā, ir valsts īpašums, pieder valstij, abstrakti ņemot. Savukārt šā paša 42.panta otrajā daļā teikts: “Pagasta pašvaldības īpašumā var būt pagasta zeme kārtībā, kādu nosaka šis likums un citi Latvijas Republikas likumi.”

Būs īpašs likums konversijas likumu blokā, kas regulēs kārtību, kādā pagasti, fiziskās un juridiskās personas, kā arī citi nākamie īpašnieki iegūs zemi īpašumā. Šeit tas ir ielikts, kā kolēģis Blažēvičs teica, nākotnes formā, lai pārāk daudz nebūtu jālabo šie likumi.

Es vēl gribētu vērst kolēģu uzmanību uz to: ja mēs pieņemam šādā redakcijā šo pantu, nekādā gadījumā pagasts automātiski, kā to iedomājas Teikmanis, nekļūst par visu tā teritorijā ietilpstošo zemju īpašnieku. Tātad gan vienas, gan otras puses pozīcija ir nepareiza.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

P.Salkazanovs: Es pilnīgi piekrītu iepriekš teiktajam. Principā šeit ir ielikts tas, kas būs nākotnē, jo pašlaik pagasti zemes reformas laikā būs pieprasījuši gan zemi, gan mežus, gan ūdeņus. Pagaidām viss tiks nodots lietošanā, bet perspektīvā tomēr ir paredzams īpašums attiecībā uz zemi, mežiem un ūdeņiem. Būs jālabo gan Konstitūcija, gan visi pārējie likumdošanas akti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Es tomēr uzskatu, ka par šādu redakciju balsot nevar, jo pašreiz Konstitūcijā ir skaidri un gaiši pateikts, ka zemi un citus dabas resursus likumā noteiktajā kārtībā var nodot īpašumā vai pārdot tikai Latvijas Republikas pilsoņiem. Pašvaldības šeit atrunātas nav. Šeit vajadzētu būt klāt vienlaikus projektam par izmaiņām Konstitūcijā. Citādi mēs atkal sāksim ar likumu un pēc tam mainīsim Konstitūciju.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Endziņ, atļaujiet precizēt jūsu domu! Ja mēs nemainām Konstitūciju, vai tad mēs nevaram vispār balsot par to, ko pēc tam tur mainīsim?

A.Endziņš: Es atvainojos, mēs pašreiz izskatām likumprojektu otrajā lasījumā. Iespējams, ka mēs to atgriezīsim atpakaļ pirmajā lasījumā, jo trešajā lasījumā varam izdarīt tikai redakcionāla rakstura izmaiņas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Blažēvičs: Šodien Augstākajai padomei jāizšķir, vai varam pēc tam labot Konstitūciju. Tas ir principiāls jautājums. Galu galā vienalga vai Konstitūciju labot vai šo likumu. Ja esam pieņēmuši koncepciju, ka tā var būt, tad mēs tālāk strādājam pie Konstitūcijas. Kāpēc vēlreiz atlikt un otrādi skatīt šo jautājumu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Es tikai gribu oponēt, ka jautājums ir ļoti būtisks. Šodien varam balsot par visu ko, bet trešajā lasījumā nekādi nevarēsim šo likumu pieņemt. Ja jūs gribat šo normu noteikti šodien ietvert, tad iepriekš jāpieņem visos trijos lasījumos Konstitūcija. Jūs nonāksiet ļoti neērtā situācijā. Es aicinu padomāt par šo situāciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Redisona kungs!

I.Redisons, Tautas frontes priekšsēdētāja vietnieks: Es piedāvātu pieņemt komisijas ieteikto redakciju. Tauta gaida, ka zeme būs pašvaldību īpašumā. Ja šis jautājums nav saskaņots ar Konstitūciju, to var atrisināt, bet, ja šodien to izņem laukā, tad tas nozīmē, ka ilgu laiku šīs normas šajā likumā nebūs un pašvaldībām tādā gadījumā tiks bremzētas saimnieciskās darbības iespējas, tās nevarēs dibināt kopīgos uzņēmumus, visu vajadzēs saskaņot atkal ar Ministru padomi. Tas nebūtu pareizi.

23.aprīlī tiek sasaukta pašvaldību aktīvistu konference. Tur mēs noteikti dosim detalizētus priekšlikumus par šo likumprojektu. Jau tagad ir skaidrs, ka cilvēki laukos un mazpilsētās grib, lai šāda norma likumprojektā būtu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam. Ļoti lūdzu neatkārtot to, kas jau ir teikts.

V.Eglājs: Es piekrītu Redisona kungam un ierosinu ierakstīt lēmumā par likuma stāšanos spēkā, ka tāds un tāds pants stājas spēkā tikai pēc attiecīgu izmaiņu izdarīšanas Konstitūcijā. Bet likumā tas būtu jau iekšā, un likumā nekas vairs nebūtu jāmaina.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs klusēja jau divas dienas. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Man ir jautājums par sēdes vadīšanu./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu./

S.Zaļetajevs: */Vai vārds pie mikrofona plenārsēdē tiek dots tikai valdošās partijas funkcionāriem vai visiem pārējiem arī?/

Priekšsēdētājs: */Es varu arī jums uzdot jautājumu: kad jums nav dots vārds?/

S.Zaļetajevs: */Nē, jautāju es. Runa nav par mani, bet par to, kam tiek dots vārds Augstākās padomes plenārsēdē. Vai tikai valdošās partijas funkcionāriem vai arī visiem pārējiem, visām pārējām kustībām? Lūk, par ko ir runa./

Priekšsēdētājs: */Vārds tiek dots visiem, kas ir aicināti uz sesiju. Jums arī ir tiesības uzaicināt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Es gribētu iebilst sakarā ar aicinājumiem, ko izteica viens no iepriekšējiem runātājiem, proti, ka tauta gaida. Cik man zināms, nekāda tautas aptauja vai nobalsošana šajā jautājumā nav izdarīta. Pagājušajā gadā mēs ļoti ilgi debatējām šos jautājumus par Konstitūcijas izmaiņām attiecībā uz īpašuma tiesībām, un tagad šeit nevaram ar vienkāršu balsu vairākumu pieņemt likumu, kas būtu augstāks par Konstitūciju. Ja to arī pieņemsim, tas nedarbosies. Es negribētu nekādā gadījumā piedalīties tādā procesā, kas atkārtotu to, kas notika LPSR Augstākajā padomē, kad tika pieņemts vēlēšanu likums, kurš pārkāpa toreiz spēkā esošo LPSR Konstitūciju. Vienīgais kompromiss, ko es saskatu, būtu tas, jo ieslēgt trešajā lasījumā, kā piedāvāja deputāts Eglājs, nosacījumu, ka tas punkts stāsies spēkā tikai tad, ja tiks izdarītas Konstitūcijas izmaiņas. Ja šīs Konstitūcijas izmaiņas netiks izdarītas, tad pašvaldības tikai zaudēs, jo šā panta otrā daļa nebūs izteikta tādā redakcijā, kāda tika piedāvāta otrajā variantā, ka pagasta pašvaldībai ir īpašuma tiesības un ka tā realizē šīs īpašuma tiesības.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Burvim no Ziemeļu rajona.

I.Burvis: Es gribētu pievērst Augstākās padomes kolēģu uzmanību tam, ka, veidojot pašvaldību, mēs atstājam to bez mantas. Tādā gadījumā tas būs tīri deklaratīvs lozungs, nevis pašvaldība. Bez mantas nav valdības jebkurā vietā.

Priekšsēdētājs: Vai komisija piedāvā balsot par diviem variantiem? Tikai neaģitējiet vairs, jo viss taču ir skaidrs. Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Es lūgtu balsot par komisijas piedāvāto redakciju vispirms un pēc tam par deputāta Eglāja piedāvāto variantu– ar trešo lasījumu pieņemt lēmumu, ka šis punkts stājas spēkā tikai pēc attiecīgo izmaiņu izdarīšanas Konstitūcijā.

Priekšsēdētājs: Ko mēs lemsim trešajā lasījumā– ir skaidrs. Tagad mēs balsosim par diviem variantiem.

J.Škapars: Ja deputāts Eglājs piekrīt, mēs varētu balsot šoreiz tikai par vienu variantu, par Eglāja kunga papildinājumu.

V.Eglājs: Šinī lietā par pašvaldībām es uzticos Škapara kungam, bet es personiski uzskatu, ka Latvijas Republikas īpašums ir visu Latvijas Republikas iedzīvotāju īpašums, tas ir kopējs visiem– gan valsts īpašums, gan pašvaldību vai pagastu, gan individuālais, tas viss ir Latvijas Republikas īpašums atšķirībā no Krievijas Republikas vai no Amerikas īpašuma. Tā ka man liekas, ka pretrunu Konstitūcijā nav.

Priekšsēdētājs: Deputāt Teikmani, lūdzu!

A.Teikmanis: Es nezinu, kā mums beigsies šī balsošana, ja mēs balsosim par abiem variantiem.

Priekšsēdētājs: Nebalsosim par abiem.

A.Teikmanis: Vēl jau tas nav izlemts.

Priekšsēdētājs: Ja komisija vienu variantu noņem, mums paliek tikai tas, kurš ir mazajā grāmatiņā, turklāt ar deputāta Eglāja piebildi, kas attiecas uz trešo lasījumu.

Mums acīmredzot ir jāiegūst balsojošo skaita vairākums. Tie, kuri izteica savas pretenzijas, attiecīgi balsos, tāpēc balsošanas ziņā problēmu nebūtu.

Balsosim par komisijas piedāvāto variantu, kurš ir 18.lappusē 43.panta pašās beigās: “Pagasta pašvaldības īpašumā var būt pagasta zeme, meži, ūdeņi un citi dabas resursi, kuru izmantošanas kārtību nosaka šis likums un citi Latvijas Republikas likumi” ar domu un piebildi, ka šis pants pēc trešā lasījuma stāsies spēkā tikai tad, kad Konstitūcijā būs izdarīti labojumi.

Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret šo redakciju. Rezultāts: 78– par. Tas ir balsojošo vairākums. Paliek šādā redakcijā, kādu piedāvāja komisija.

43.pants.

J.Škapars: 43.pantā pēc deputātes Briņķes priekšlikuma mēs dodam jaunu redakciju: “Pagasta padomei ir pirmpirkuma tiesības pirkt nekustamo mantu, kas atrodas pagasta teritorijā un var tikt izmantota saimnieciskām vajadzībām.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Man ir iebildumi gan pret vienu, gan pret otru redakciju. Pirmpirkuma tiesības pēc civilās likumdošanas saistās tikai ar kopīpašumu. Šeit pagasta pašvaldība būtībā pretendē uz jebkuru gadījumu, ja ir šīs pirmpirkuma tiesības. Ja es gribētu kādam pārdot sev piederošo māju, tad man vispirms jāpiedāvā padomei, tā noteikts savu cenu, un es sev izdevīgāku pircēju meklēt nevaru. Šādā kontekstā tas ir pretrunā gan ar pašreiz spēkā esošo civillikumdošanu, gan arī ar pirmajā lasījumā izgaisušo sadaļu Civilkodeksā.

J.Škapars: Endziņa kungs, es gribētu paskaidrot. Likumā par zemes reformu lauku apvidū 12.pantā ir formulēts analogs princips.

Otrs. Dot pirmpirkuma tiesības pie citiem vienlīdzīgiem nosacījumiem, ja ir vairāki pircēji...

A.Endziņš: Tas ir kaut kas jauns salīdzinājumā ar civilo likumdošanu un ar pirmpirkuma tiesību izpratni vispār gan šodien, gan arī pēc Latvijas Republikas 1938.gada civilās likumdošanas.

J.Škapars: Ziniet, es tik plašā kontekstā neesmu šo jautājumu izpētījis. Kas attiecas uz civillikumu, acīm redzami kaut kādas korekcijas būs vajadzīgas. Ja mēs gribam nostiprināt pagasta īpašumu un pagasta uzņēmumus, tad jāizmanto šāds princips.

A.Endziņš: Tādā gadījumā arī šeit ir vajadzīgs Konstitūcijas labojums, jo mēs esam pasludinājuši īpašumu par svētu un neaizskaramu, bet šeit mēs iejaucamies īpašnieka tiesībās, neļaujot brīvi rīkoties ar savu mantu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, jūs kļūstat emocionāli. Nevajag. Škapara kungs jau jums paskaidroja, ka šeit ir domāta situācija, kad iestājas pirmpirkuma tiesības. Ja tas nesaskan ar visu pārējo un vēl, nedod Dievs, jālabo Konstitūcija, tad labāk mainiet šo punktu līdz trešajam lasījumam un rakstveidā iesniedziet tā, lai tas būtu pilnīgi precīzs. Jūsu starpā jau domstarpību nav.

Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Esmu patīkami pārsteigts, ka juristi var pārkāpt tos kanonus, kas ir vispārpieņemti. Tas ir 42.pantā. Par 43.pantu runājot, es atvainojos, bet zemes reformas likumā nekur šādas tiesības nav paredzētas. Es nezinu, kā šo iesniegto priekšlikumu varētu vispār formulēt. Tas ir unikāls gadījums, ko pašreiz piedāvā komisija.

Priekšsēdētājs: Tas ir ļoti labi, ka mums ir unikāla likumdošana. (Zālē smiekli.) Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Ideja par pirmpirkuma tiesībām darba grupai radās, ņemot vērā neatkarīgās Latvijas pašvaldību likumus. Komisijā bija gari un plaši strīdi par šo problēmu. Man kā juristam ir pilnīgi pieņemami un saprotami kolēģa Endziņa izteiktie iebildumi. Tik tiešām Latvijas PSR Civilkodeksā šī problēma ir risināta tikai 120.pantā, kurš ietverts nodaļā par kopīpašumu.

Ja mēs pieņemam šodien otrajā lasījumā principā normu, ka dodam pašvaldībām pirmpirkuma tiesības uz nekustamo īpašumu, kas atrodas pašvaldības teritorijā, tad neapšaubāmi ir jāgroza Latvijas PSR Civilkodekss un jāpapildina tas ar atsevišķām normām, kas regulē un atļauj šo tiesību. Konstitūcija gan nebūtu jāgroza, tas ir mazliet nepareizi.

Ja izlemjam, tad līdz trešajam lasījumam mums jāgroza Civilkodekss.

Priekšsēdētājs: Vārds Edmundam Krastiņam.

E.Krastiņš: Man ļoti žēl, ka deputātu vairākums jau iepriekšējā pantā atbalstīja pagasta īpašuma tiesības uz zemi un dabas resursiem. Es zinu, ka šeit ir daudzi pašvaldību pārstāvji, kuri tagad centīsies aizstāvēt šīs savas tiesības. Bet es redzu, ka pašlaik tiek pārkāpts viens no tiem stūrakmeņiem, kuru mēs gribam likt jaunās ekonomiskās sistēmas pamatā, proti, privātīpašums. Privātīpašums ir tas, ko ir visgrūtāk aizskart. Tad ir jāveic plaša nacionalizācija ar represijām.

Šeit mēs vienkārši gribam aizstāt valsts īpašumu vai būtībā bezsaim­nieka īpašumu, kāds pašlaik ir izveidojies, ar zemāka līmeņa bezsaimnieka īpašumu, proti, pašvaldību īpašumu, kurš patiesībā ir tādā pašā mērā bezsaimnieka īpašums kā valsts īpašums. Ignorējam un noliekam pēdējā vietā privātīpašumu. Tas tika izdarīts jau lielā mērā ar zemi, lai gan tur vēl realizācija stāv priekšā.

Otra norma, ko mēs gribam ielikt iekšā, būtībā ir privātīpašuma tiesību ignorēšana attiecībā uz jebkuru nekustamo mantu, lai gan privātīpašnieku tiesības tomēr ir noteiktas Konstitūcijā. Šeit es gribētu noteikti iebilst pret deputāta Lagzdiņa apgalvojumu, ka nav jāmaina Konstitūcija. Es uzskatu, ka ar šāda panta iekļaušanu tiks pārkāptas iedzīvotāju privātīpašuma konstitucionālās tiesības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aivar Lemberg!

A.Lembergs: Es gribētu atbalstīt komisijas piedāvāto variantu, jo tur ir runa par pirmpirkuma tiesībām. Tur nav runas, ka attiecīgā padome nosaka pirkšanas cenu. Pirmpirkuma tiesību jēdziens tālāk prasa skaidrojumu, kas tas tāds ir, kādai tur ir jābūt procedūrai.

Es jums gribu pateikt, kas ir praksē šodien un kas notiks turpmāk. Pieņemsim, ka Ventspils pilsētā visas mājas nopirks tie, kas ļoti sekmīgi no 1985.gada maija spekulē ar alkoholu. Es te neminēšu tautības, tas nebūtu tik svarīgi, bet ir runa par konkrētu iedzīvotāju grupu.

Tas ir vienīgais variants, kā mēs varam regulēt. Tā ka pieturēsimies pie reālas prakses. Es varu pasvītrot, ka ir runa par pirmpirkuma tiesībām, nenosakot cenu. Šīs pirkšanas tiesības beigu beigās, protams, būs atkarīgas no cenas. Te ir vajadzīgs mehānisms. Bet kā princips, pēc manām domām, likumā tas ir jāatstāj. Bet lēmumā šī procedūra ir jāatstrādā. Ir jādod konkrēts uzdevums, lai to atstrādātu vai nu Civilkodeksā, vai arī kādā citā juridiskā dokumentā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Freimanim.

J.Freimanis: Es gribētu runāt šajā gadījumā kā vienkāršs pircējs vai pārdevējs. Es uzskatu, ka 43.pants ir jāsvītro no šā likumprojekta. Nevar samierināties ar to faktu, ka ierobežo manas tiesības rīkoties ar savu īpašumu. Ja es gribu pārdot savu mājīpašumu Krastiņa kungam, tad es gribu, lai to nopērk Krastiņa kungs, nevis pašvaldība vai kaut kā citādi, piemēram, lai Škapara kungam nepārdod.

Priekšsēdētājs: Balsosim– atstāt vai neatstāt šo pantu. Par to, kādā veidā to atstāt, lai domā komisija.

J.Škapars: Lūdzu atstāt šo pantu trešajam lasījumam, izdarot ekspertīzi līdz trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Būs divi balsojumi. Pirmais balsojums par to, ko ierosināja daudzi kolēģi, proti, svītrot šo pantu. Otrais balsojums būs par to, ka atstāt šo pantu, bet juridiskās fineses rakstveidā iesniegt un apspriest, akceptējot trešajā lasījumā.

Pirmais balsojums. Rezultāts: par– 55. Otrs balsojums. Rezultāts: 33– par. Pants tiek svītrots.

J.Škapars: Bet vēl bija trešais priekšlikums– atstāt, izdarīt labojumus un izdarīt ekspertīzi.

Priekšsēdētājs: Kāds trešais priekšlikums? Kāpēc jūs neko neteicāt, kad es teicu, ka mēs balsosim par diviem priekšlikumiem?

J.Škapars: Tāds priekšlikums bija.

Priekšsēdētājs: Man liekas, ka šis jautājums diemžēl ir izsmelts. Es sirsnīgi jūs atbalstīju balsojot.

44.pants.

J.Škapars: Nav labojumu.

Priekšsēdētājs: 45.pants.

J.Škapars: 45.pantā ir deputāta Edmunda Krastiņa priekšlikums– svītrot otro teikumu, ja nav noteiktas konkrētas garantijas un ir pretrunā ar nodokļu likumiem. Komisijas domas tur ir izteiktas. Es domāju, ka 45.pantā ir izteikts princips, ka pagasta padomei tiek garantēta augstākas varas un pārvaldes institūciju neiejaukšanās budžeta procesā. Šis princips ir jādeklarē, jo tas tiek pārkāpts visvairāk.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Vai mēs varam tomēr vēl saņemt pēdējos spēkus pirms pusdienām un bez liekām emocijām un runāšanas šīs 20 minūtes nostrādāt? Ja nevaram, tad iesim pusdienās, jo citādi vairs nevar strādāt.

Lūdzu, deputāte Briņķe!

I.Briņķe: Es ļoti atvainojos, Škapara kungs, ka neesmu iesniegusi rakstiski, bet man liekas, ka 45.panta otrā daļa ir ļoti formāla un tāpēc varbūt tīri redakcionāli varētu teikt, ka augstākajām varas un pārvaldes institūcijām aizliegts iejaukties pagasta budžetu veidošanas procesā. Ko nozīmē “tiek garantēta”? Nav atšifrēts, kas garantē.

J.Škapars: Vai jūs ierosināt “aizliegt iejaukties”?

I.Briņķe: “Aizliegt iejaukties”, jo “tiek garantēta” neko nenozīmē.

J.Škapars: Es varētu piekrist.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Piekrītot tieši šādam formulējumam, es lieku priekšā izskatīt priekšlikumu, vai nebūtu jāpapildina ar vārdiem “izņemot dotāciju un subsīdiju piešķiršanu”, jo var to izmantot demagoģiski. Jūs paši teicāt, ka ir nevienmērīgi ienākumi.

J.Škapars: Es gribētu precizēt šo Kides kunga priekšlikumu. Dotācijas un subsīdijas, ko piešķir, nedrīkstētu aizskart. Turklāt nedrīkstētu dotācijas un subsīdijas piešķirt, kā līdz šim to dara, kad tīri operatīvā kārtībā piešķir uzņēmīgam pašvaldības vadītājam, kuram izdodas tās “izsist”, pēc tam atkal var atņemt un mainīt, un tamlīdzīgi. Jānostiprina šī patstāvība arī tajā gadījumā, ja ir nepieciešamas dotācijas un subsīdijas.

Atgādinu, ka Somijā dotācijas un subsīdijas piešķir galvenokārt apak­šējai daļai, kura nespēj iztikt ar saviem līdzekļiem. Arī tur šīs dotācijas un subsīdijas ir neaizskaramas.

Priekšsēdētājs: Vārds Edmundam Krastiņam.

E.Krastiņš: Es negribētu īpaši pieprasīt balsošanu par saviem priekšlikumiem, bet sakarā ar to, ka parādās jauni priekšlikumi, kuri gan nav rakstiski iesniegti, gribētos jautāt, vai problēma komisijā ir galīgi izstrādāta? Piemēram, subsīdiju piešķiršana jau būtībā arī ir iejaukšanās budžeta veidošanā. Ja pagasts nespēj savilkt galus kopā, viņam tiek piešķirta subsīdija vai dotācija. Tā ir būtībā augstākas varas institūcijas iejaukšanās budžeta veidošanas procesā.

Otrs. Saskaņā ar pašreizējo iedzīvotāju ienākuma nodokli un tā sadales kārtību 80 procentus šā nodokļa starp rajona līmeni un pagasta vai pilsētas līmeni sadala rajona padome. Ja tiks ielikta šī norma, ka aizliegts iejaukties, tad jāsaka, tā uzreiz būs pretrunā ar mūsu pašreizējo likumu par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tādā gadījumā jums uzreiz vajadzēja likt priekšā arī attiecīgus labojumus un izmaiņas šinī likumā. Redzu te zināmas pretrunas, īpaši es negribētu uzsvērt.

J.Škapars: Nē, tomēr šeit pretrunu nav, jo dotācijas un subsīdijas nav iejaukšanās. Patiesībā dotācijas un subsīdijas jāparedz likumā vai Augstākās padomes lēmumā. Tiem rajoniem, kam nav savas infra­struktūras, nav savas bāzes, lai paši varētu veidot savu budžetu, piešķirs dotācijas un subsīdijas. Tā nebūs iejaukšanās.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krastiņa kungs, ka jūs vienojāties. Tālāk 55.pants.

J.Škapars: Tas ir 46.

Priekšsēdētājs: Jums ir 46.?

J.Škapars: Man liekas, tas būtu 46. Jāizskata visi panti.

Priekšsēdētājs: Kolēģiem šeit nav.

J.Škapars: Man ir 45.pants, es atvainojos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Krastiņš: Komisija ir atbildējusi, ka mans priekšlikums pieņemts daļēji. Es gan uzskatu, ka šis priekšlikums nav pieņemts daļēji, bet gan tieši pretēji. Ir izdarīts pretējais tam, ko es biju lūdzis jeb piedāvājis komisijai izdarīt.

Es uzskatīju, ka 47.pants ir ļoti pieņemams un normāls pants, jo tas norāda vispārējo kārtību, kādā var noteikt vietējās nodevas un nodokļus saskaņā ar likumu. Savukārt jūs esat šo pantu izsvītrojuši, bet atstājuši 55.pantu, kurš detalizēti nosaka, kāda veida nodevas tiks paredzētas. Pašlaik nav tāda likuma, kas noteiktu šīs nodevas.

Man bail, ka te veidosies tāda pati situācija, kā bija iepriekšējā likumā par pagastu pašvaldību. Tur bija noteikti konkrēti nodokļi, bet pēc tam izrādījās, ka šādu nodokļu vispār nav, jo nav pieņemti attiecīgi likumi.

Man ir zināms, ka pašlaik Ministru padomē tiek gatavots likumprojekts “Par vietējām nodevām un nodokļiem”. Komisija to jau ir pieņēmusi. Neliksim konkrētās nodokļu lietas iekšā citos likumos. Liksim vispārīgās normas. Konkrētajām normām jābūt šajos konkrētajos nodokļu likumos, jo tās var bieži mainīties, kā mēs to redzam. Jebkura nodeva var tikt mainīta tā vai citādi. Uz šī panta pamata pagasta padome tik un tā nevarēs noteikt nevienu nodevu, jo te ir teikts– “likumos paredzētās nodevas”. Šis pants nedod neko vērtīgu. Es uzskatu, ka šis pants ir jāsvītro un jāatstāj 47.pants tā, kā tas bija.

Ja deputātus interesēs sīkāka informācija par nodevu likumprojektu, deputāts Kodoliņš varbūt varētu informēt.

Priekšsēdētājs: Te tik tiešām ir interesanti. Viens kolēģis piedāvā svītrot vienu pantu, komisija svītro otru pantu un pēc tam uzraksta, ka pieņemts ir daļēji. (Smejas.) Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Kodoliņš: Ja mēs pieņemam 55.pantu, tad tiešām nonākam pretrunā ar likumu “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā”. Šinī sakarībā 5.pantā ir teikts, ka Latvijas Republikas Augstākā padome nosaka valsts nodokļus un nodevas, vietējo nodevu objektus un to maksimālās likmes. Vietējās nodevas un to konkrēto likmi saskaņā ar likumdošanu nosaka vietējās pašvaldības.

Priekšsēdētājs: Jūs arī iesakāt atgriezties pie 47.panta?

A.Kodoliņš: Es iesaku tiešām atgriezties pie 47.panta. Lai pildītu šo nodokļu “jumta” likumu, ir izstrādāts likums “Par vietējām nodevām”, kurā pagaidām ir desmit pašvaldības nodevas. Kad izskatīsim, tad var mainīties šīs nodevas. Es domāju, ka tad atkritīs nepieciešamība pēc šā likuma “Par vietējām nodevām”, ko esam pasūtījuši.

Priekšsēdētājs: Vai komisija var atgriezties pie 47.panta un tādā veidā doties uz priekšu?

J.Škapars: Es būtu par to, lai šo jautājumu atstātu uz trešo lasījumu. Atklāti sakot, šī informācija, kas mums pašreiz nāk, ir jauna informācija. Kas pašreiz strādā pie nodevu likuma, man nav zināms. Vai tomēr ir jānosaka no augšas, kādas nodevas vietējai pašvaldībai būtu pieņemamas, tas man nav skaidrs. Man liekas, ka šis jautājums ir ļoti strīdīgs. Ja jau vietējai pašvaldībai dodam šo pašvaldību, tad būtu jādod iespējas viņiem pašiem arī noteikt vietējās nodevas.

Pirmkārt, šinī pantā beigās ir rakstīts: “…arī citas nodevas Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā”. Ja jau Ministru padomes lēmumā, bet faktiski tam jābūt Augstākās padomes likumā, nodevas būs uzskaitītas, tad attiecīgi tās būs piemērojamas arī vietējai pašvaldībai. Es šo pantu tomēr atliktu uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Tā mēs nevaram visu atlikt. Mums vajag tomēr konceptuāli izlemt, jo kolēģi piedāvā svītrot un atgriezties pie 47.panta, kur jau bija dots šis formulējums. Jūs uzklausījāt argumentus. Kolēģi, lūdzu īsi izsakiet savu attieksmi! Mums būs jābalso, citādi mēs te neizšķirsim šo lietu.

Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Es lūgtu atgriezties tomēr pie 47.panta redakcijas un atbalstīt Edmundu Krastiņu. Jūs teicāt, ka arī par 41.pantu tiks pieņemts īpašs Augstākās padomes lēmums, kas uzliks par pienākumu Ministru padomei un Augstākajai padomei konkretizēt šos nodokļus. Tā ka ar šādu ierakstu mēs radām vēl lielāku jucekli, un tad te nav nekas skaidrs.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, balsosim par Edmunda Krastiņa priekšlikumu 55.pantu šajā redakcijā svītrot un atgriezties pie iepriekšējā 47.panta redakcijas. Rezultāts: par– 66.

Otrs balsojums– par komisijas piedāvāto variantu. Škapara kungs, vai jūs nebalsojat?

J.Škapars: Es nebalsoju ne par vienu, ne otru, jo man ir cits priekšlikums– atstāt trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Tā mēs nevaram atstāt trešajam lasījumam. Vai varbūt tagad es pārkāpu reglamentu?

J.Škapars: Varējām arī atstāt trešajam lasījumam. Jautājums bija neskaidrs.

Priekšsēdētājs: Tad jūsu nebalsošana ir uz manas sirdsapziņas. Rezultāts: 23– par. Paliek 47.panta redakcija, 55.pants tiek svītrots.

Lūdzu, deputāt Emsi!

I.Emsis: Dīvainā kārtā ir pazudis mūsu priekšlikums. Nav vispār akceptēts, nav uzrādīts, ka būtu iesniegts rakstiski.

Jautājums ir par 54.panta 5.apakšpuntu. Es gribētu lūgt kolēģus būt ļoti uzmanīgiem. Man ir priekšlikums, kā arī komisijai bija priekšlikums šo punktu svītrot. Šeit tas arī nav parādījies. Līdz ar to nav dokumentācijas, kāpēc nav ņemts vērā.

Mani argumenti ir šādi: šis punkts ir pretrunā ar likumu “Par Vides aizsardzības komiteju”, pretrunā ar starptautisko praksi. Tas būtu vēl mazākais, bet, ja šis pants tiek pieņemts, tas kļūst nerealizējams, jo šā punkta realizētāja ir Vides aizsardzības komiteja. Es varu ar pilnu atbildību pateikt, ka komitejas rīcībā nav tādas metodikas, kā varētu aprēķināt zaudējumus nevis Latvijas dabai, bet noteiktas pašvaldības teritorijai. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts aprēķins. To dara speciālisti un izspriež arbitrāžas tiesa. Piemēram, par zaudējumiem, ko mums nodarīja Novopolockas rūpnīca, tiesas prāva ilgs ļoti ilgi, es domāju, ka ilgāk par gadu. Sadalīt zaudējumus pa pašvaldībām fiziski nav iespējams, nav tādas metodikas.

J.Škapars: Emša kungs, jautājums vakar komisijā tika skatīts. Tas ir 5.punkts, nevis 2.punkts. Mēs vienojāmies izņemt ārā šo punktu.

Priekšsēdētājs: Esam laimīgi tuvojušies balsojumam kopumā. Reģistrēsimies lūdzu! Tagad balsosim par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par pagastu pašvaldību”“ otrajā lasījumā. Rezultāts: 93– par. Likumprojekts ir akceptēts otrajā lasījumā.

Nolemsim par trešo lasījumu. Kādi ir priekšlikumi, kolēģi Škapar? Nav nekādu īpašu termiņu, kuri pārkāptu mūsu iekšējās kārtības lietas, tāpēc īpaši balsot nav vajadzības.

Lūdzu, Aivar Lemberg!

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi! Cienījamā komisija! Šā likuma ieviešana prasīs papildu izdevumus no pagastu, rajonu, pilsētu un Rīgas pilsētas budžetiem, jo mainīsies veidlapas, izkārtnes, tiks likvidēti prezidiji un tā tālāk. Man būtu lūgums, lai uz trešo lasījumu šī komisija kopā ar Budžeta komisiju iesniegtu aprēķinu, cik tas maksās no republikas budžeta. Pēc likuma “Par budžeta tiesībām” izdevumi vietējiem budžetiem jākompensē no republikas budžeta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Škapars: Es domāju, ka Lemberga kunga priekšlikums ir pārāk radikāls. Paredzēts, ka mēs trešajam lasījumam sagatavosim lēmuma projektu, kur būs ietverts punkts attiecībā uz finansēm. Bet nav iespējams sagatavot pilnīgi sinhroni trešā lasījuma dienai.

Priekšsēdētājs: Mēs par Lemberga kunga priekšlikumu nebalsosim, bet jums jāņem vērā, ka Lemberga kungs ir potenciālais balsotājs par jūsu likumprojektu.

Pusdienas laiks.

(Pārtraukums)