Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08.2005.

Priekšvēlēšanu kampaņa okupētajā Latvijā pirms PSRS Augstākās padomes vēlēšanām 1950.gadā. Šos kadrus kinožurnāla “Padomju Latvija” sižetā pavadīja pionieru runas kora skandēti vārdi: “To, ko izcīnījām, brāļi, / Citiem nedosim nekad. / Ar mums Ļeņins! / Ar mums Staļins! / Mūsu tautu neuzveikt!”	“Padomju dzimtenes tautu nesatricināmajai draudzībai” veltītais mītiņš Rīgā, Uzvaras laukumā, 1955.gada 16.jūnijā. Līdzās Ļeņina un Staļina portretiem virs galvām jau pacelts arī Ņikitas Hruščova attēls Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Ilūziju zaudēšana

Arī 1954.gadā, neraugoties uz to, ka pēc Staļina nāves jaunā Padomju Savienības vadība mēģināja pakāpeniski uzlabot attiecības ar rietumvalstīm, abu pušu pretstāve Baltijas jautājumā turpinājās. Tas galvenokārt izpaudās kā regulāri ASV politiski un diplomātiski uzbrukumi Padomju Savienībai par 1940.gadā nelikumīgi veikto Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, uz ko PSRS nekādi nereaģēja vai centās ignorēt.
ASV prezidents Dvaits Eizenhauers un valsts sekretārs Džons Fosters Dalless, runājot par ārlietām, regulāri uzsvēra sagūstīto tautu atbrīvošanas nepieciešamību. Tomēr neveiksmīgā uzstāšanās pret komunistisko režīmu Austrumvācijā 1953.gada jūnijā, kā arī plašās sacelšanās sagrāve dažus gadus vēlāk Ungārijā liecināja, ka ASV un citas rietumvalstis tikai morāli un politiski ir gatavas atbalstīt apspiestās tautas Austrumeiropā un Baltijā. ASV nevēlējās ar spēku iejaukties notikumu attīstībā PSRS bloka iekšienē. ASV kritizēja padomju režīmu par tā realizēto politiku, nāca klajā ar ikgadējiem paziņojumiem par Baltijas jautājumu, kuros pasaules sabiedrībai izskaidroja savu nostāju, bet tas arī bija viss. Šāda pozīcija izraisīja zināmu vilšanos baltiešu emigrantu vidū, jo no ASV tika gaidīta daudz konkrētāka rīcība attiecībā uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma atjaunošanu. Ilūzijas par Baltijas valstu okupācijas un inkorporācijas ātru izbeigšanu 50.gadu pirmajā pusē pakāpeniski zuda.

Briti joprojām precizē savu pozīciju

1954.gada janvārī Lielbritānijas Ārlietu ministrija kārtējo reizi mēģināja precizēt savu nostāju Baltijas jautājumā. Viss liecināja par to, ka Anglija uzmanīgi seko līdzi ASV oficiālajai pozīcijai. Regulāras apspriedes Foreign Office un arī norādījumi britu sūtnim Vašingtonā to apstiprina. Tā, 8.janvāra vēstulē uz Vašingtonu sūtnim R.H.Skotam tika uzsvērts, ka britu Ārlietu ministrija ir iepazinusies ar ASV valsts sekretāra Dž.F.Dallesa 1953.gada 30.novembra paziņojumu Baltijas valstu jautājumā un atzīst to par noderīgu. Bet vienlaikus Foreign Office arī konstatēja, ka ar šādu viedokli Lielbritānija nevar īpaši afišēties. Anglijas nostāja attiecībā uz Baltijas problēmu iekļaujas tās PSRS politikā, ir tās sastāvdaļa. Tāpēc kaut kādi asi paziņojumi no Anglijas puses tikai sarežģītu attiecības ar Padomju Savienību un tiem nebūtu nekāda efekta. Vienlaikus šādi paziņojumi raisītu cerības apspiestajās tautās un pēc kāda laika vilšanos, ka nekas nemainās un situācija paliek iepriekšējā.
Augsts britu Ārlietu ministrijas ierēdnis Harijs A.Hohlers pat atzina, ka jebkādu operāciju plānošana par PSRS satelītu atbrīvošanu ir nederīga un saistās ar lielu risku tikt ierautiem konfliktā. Bet šādi asi paziņojumi Baltijas valstu jautājumā ir noderīgi, lai sekmētu rūgšanas procesus Padomju Savienības iekšienē, uzturētu dzīvu pretošanās garu padomju režīmam. H.A.Hohlers šādu Anglijas politiku tēlaini salīdzināja ar katliņa vārīšanos, neļaujot tā saturam tomēr pāriet pāri malām. Viņš konstatēja, ka britu politika Baltijas jautājumā reizēm atšķiras no ASV ar to, ka angļi neļauj katliņa temperatūrai vārīšanas procesā būt pārāk augstai. Britu sūtnim ASV tika uzsvērts, ka Anglijas politikā attiecībā uz PSRS satelītvalstīm tomēr pastāv zināmas atšķirības. Lielbritānija atzīst Polijas un Čehoslovākijas pastāvēšanas padomju izveidotajā sistēmā likumību, bet neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju PSRS de iure. Tādas atšķirības parādās Anglijas oficiālajā politikā un arī propagandā.
Galvenais iemesls, kāpēc Lielbritānija uzsver atšķirību savā pieejā PSRS Austrumeiropas satelītiem un Baltijas valstu jautājumam, ir joprojām nenokārtotais Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta piederības jautājums. Anglija atļauj Londonā darboties bijušo Baltijas valstu diplomātiskajām pārstāvniecībām. Tiesa, to darbinieki netiek atzīti kā pilntiesīgi diplomāti, bet gan kā diplomāti privātā statusā. ASV Baltijas valstu diplomāti savukārt darbojas kā pilntiesīgi akreditēti pārstāvji un to statuss ir juridiski spēcīgāks.
Lielbritānijas Ārlietu ministrija, skaidrojot savas valsts politiku Baltijas jautājumā, 1954.gadā uzsvēra tās identisko nostāju ar ASV attiecībā uz Austrumeiropas, bet it īpaši Baltijas valstu bēgļu pilsonību. Anglijas valdība uzskatīja, ka bijušie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilsoņi, kas pēc kara beigām kā bēgļi atradās Rietumos, automātiski nav uzskatāmi par Padomju Savienības pilsoņiem. Šiem cilvēkiem jāļauj brīvi izvēlēties viņu pilsonību, un nekāds spiediens no PSRS puses nav pieļaujams. Anglija, vadoties pēc šādiem principiem, palīdzēja daudziem baltiešu bēgļiem palikt brīvajā pasaulē un nenonākt padomju režīma kontrolē.

K.Zariņš lūdz A.Īdenu atcerēties

Latvijas Republikas ārkārtas pilnvaru nesējs Rietumu pasaulē K.Zariņš 1954.gada 19.janvārī nosūtīja vēstuli Lielbritānijas ārlietu ministram Antonijam Īdenam. Tajā viņš atzīmēja, ka latvieši savā dzimtenē un arī trimdā uzmanīgi seko līdzi Rietumu demokrātisko valstu cīņai pēckara pasaulē par mieru, tiesiskumu un taisnīgumu attiecībās starp dažādām nācijām. K.Zariņš ļoti augstu novērtēja NATO izveidi un tās lomu rietumvalstu mērķu sasniegšanā. Latvijas Republikas pārstāvis īpašu prieku pauda par nesen notikušo Lielbritānijas, ASV un Francijas līderu tikšanos Bermudu konferencē, kas akcentēja nepieciešamību pēckara kārtību pasaulē balstīt uz Atlantijas hartas principiem. K.Zariņš vēstulē pauda gandarījumu arī par to, ka trīs vadošās pasaules lielvalstis saskaņojušas savu nostāju un kā vienots bloks ir gatavas drīzumā plānotajā Lielā četrinieka konferencē runāt ar Padomju Savienību par Vācijas un Austrijas nākotni.
K.Zariņš lūdza A.Īdenu atcerēties, ka četru lielvalstu konferences laikā varētu tikt apspriests Baltijas jautājums – latvieši un citas baltiešu nācijas vēlas būt brīvas un atjaunot savu valstiskumu. Baltiešu tautas, uzsvēra K.Zariņš, vēlas dzīvot uz kristīgām vērtībām balstītā, humānā sabiedrībā, kurā tiek ievērotas visu cilvēku tiesības, kas raksturīgi tieši anglosakšu demokrātijām. Ar šādu komplimentu palīdzību Latvijas diplomāts cerēja iegūt lielāku Lielbritānijas uzmanību un tās atbalstu. Bet viņš bija spiests piedzīvot vilšanos, jo arī konservatīvā Vinstona Čērčila valdība 1954.gadā realizēja ļoti uzmanīgu politiku attiecībās ar PSRS, cenšoties izvairīties no nevajadzīgiem asumiem, ko tai varēja sagādāt Baltijas problēma.
Vēstules nobeigumā A.Īdenam Latvijas sūtnis atzīmēja, ka latvieši bija vieni no pirmajiem komunistu režīma upuriem Eiropā. Kaut arī viņi ir ļoti cietuši, tomēr nav zaudējuši cerības uz brīvību un pēc kara beigām izmisīgi pretojas diktatoriskajam padomju režīmam. Latvieši joprojām tic, ka viņi kādu dienu, mainoties situācijai, atkal būs brīva nācija brīvā Eiropā, būs neatņemama demokrātiskās pasaules sastāvdaļa.
K.Zariņš arī pauda cerību, ka Lielbritānijas politika Baltijas jautājumā nemainīsies un ka tā paliks uzticīga iepriekš pasludinātajiem principiem par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas nelikumību Padomju Savienības sastāvā. Tika izteikts arī lūgums izmantot Lielbritānijas ietekmi, lai panāktu PSRS okupācijas spēku ātrāku izvākšanu no Latvijas.

Turpinājums sekos