Nesadegt, aizdedzot personības

Pašā Rīgas pievārtē aiz robežstabiņa simtgadīgu koku ieskauta stāv Mārupes vidusskolas ēka. Sākusi savu kalpošanu baronam Rautenfeldam kā medību pils, pagājušā gadsimta Latvijas uzplaukuma gados gara gaismu apkārtējiem latviešu bērniem nesusi kā pagasta pamatskola. Turpmāk divreiz pārbūvēta, 1971.gadā kļuvusi par vidusskolu, šodien mājīgajās telpās ik dienu uzņem ap 600 skolēnu.

Mārupes vidusskola Foto: Andris Kļaviņš

Cīņa par dzīves telpu un skolotājiem

Skolas direktors Jānis Lagzdkalns, piedzīvojis un pārdzīvojis abas skolas pārbūves, stāsta, ka 1999.gadā, kad Mārupes pagasta padome lēma par jaunas skolas celtniecību Jaunmārupē, kur šoruden sāksies mācības, neviens vēl neparedzēja, ka arī tā nenodrošinās strauji augošā pagasta vajadzības.
Mārupe intensīvi tiek apbūvēta, tur, kur pirms gada vēl ziedēja kartupeļu lauki, jau slejas savrupmājas. Pārsvarā ienāk jauni ļaudis spēka gados, trīsdesmit četrdesmit gadus vecie ar ģimenēm. Un tā nu Mārupes vidusskola joprojām ir tādā kā iedzīšanas sacensībā ar laiku un jauno paaudzi. Šogad Mārupes vidusskolā pirmo zvanu sagaidīs skolēni divās klasēs. Dažiem jaunajiem mārupiešiem, kuru mājokļi atrodas uz Rīgas robežas, skolas direktors šogad bija spiests atteikt vietu trūkuma dēļ. Pirms dažiem gadiem izbūvēti pieci mācību kabineti skolas bēniņu telpās. Lai ieinteresētu audzēkņus pievērsties eksaktajām zinībām, skolām vajag jaunus modernus fizikas un ķīmijas kabinetus. Mārupes pagasta padome vidusskolas modernizēšanā ieguldījusi lielus līdzekļus. Bet tie būs vējā kaisīti, ja šajos modernā aprīkojuma kabinetos skolēnus nesagaidīs erudīts un ar sirdsdegsmi strādājošs skolotājs.
“Valstī katastrofāli trūkst eksakto zinību skolotāju. Man jāsaka atklāti – esmu spiests pieņemt par skolotāju, piemēram, fizikā, pirmo, kurš pieteiksies, ja tik viņam būs atbilstoši izglītības dokumenti, lai Izglītības valsts inspekcija mani nesodītu par to, ka neesmu nodrošinājis izglītības procesu. Par kaut kādu konkursu vai kvalifikācijas vērtējumu nemaz nevar būt runas,” saka Jānis Lagzdkalns, direktors un domes deputāts kopš 1986.gada.
Pēdējā laikā daudz runāts par milzīgajiem konkursiem studijām politoloģijas, psiholoģijas, komunikācijas zinībās, ekonomikā, ka izglītības iestādēm jārada apstākļi inženierzinātņu un citu tehnisko zinātņu attīstībai, bet stāvoklis skolās nemainās. Trūkst matemātikas, informātikas un fizikas skolotāju. Nav arī zēnu mājturības skolotāju. Jaunie cilvēki par skolotājiem nenāks strādāt, kamēr būs nožēlojami mazās algas. Jaunie, kuriem jādomā par tālāko izglītību, par ģimenes dibināšanu un uzturēšanu, ar skaistiem saukļiem un aicinājumiem uzupurēties, nesot gara gaismu tautai, nav skolā ievilināmi. Skolas turas uz vecajiem labajiem skolotāju kadriem, kuri, iesākuši savas darba gaitas pirms daudziem gadiem, saskata skolotāja darbā daudziem neizprotamo skaistumu, un tā arī strādā, stundas neskaitot, saņemot par to nieka atalgojumu.

Līdzīgi ir arī ar mājturības skolotājiem zēniem. Augstskolu pabeigušais jaunais speciālists nenāks strādāt par skolotāju, ja viņa alga ir simt sešdesmit latu pirms nodokļu nomaksas par slodzi. Valsts noteiktā slodze ir divdesmit viena kontaktstunda nedēļā. Ja pedagogs par šo slodzi saņemtu izglītībai un amata prasmei atbilstošu algu, tad varētu iet klasē ar patiku, radoši un ar labestību mācīt savu priekšmetu. Kā var prasīt no pedagoga laipnību, mīlestību un iejūtīgumu, ja viņam katru dienu ir septiņas astoņas mācību stundas, kurām ir arī jāsagatavojas? Bet viņš ir spiests strādāt ar gandrīz četrdesmit stundu slodzi, lai kaut cik nopelnītu.
Direktors ieslīgst apcerē: “Un man ir grūti kādam no viņiem pārmest, kad es redzu, ka viņš ir noguris, bez smaida, sportisti saka – izpumpējies. Bet skola ir tā, bez kuras ne pagasts, ne ģimene nevar iztikt. Varbūt varētu iztikt bez kāda no modernajiem autocentriem, kas aug kā sēnes visapkārt, tātad ir pircēji. Skolotājs gan tajos mašīnu nevar iegādāties. Nevaru atrast celtniekus, kas veiktu kvalitatīvu skolas kārtējo remontu. Vieni ceļ autocentrus vai lielveikalus, citi strādā ārzemēs.”
Kā tās nekārtības atrisināt?
“Pedagogi ir tā tautas daļa, līdzīgi kultūras darbiniekiem un mediķiem, kas gadu gadiem nes nastu pakurnot, bet skaļi nekliedzot. Tomēr smagums uz vadža krājas, un kādā brīdī tas var neizturēt. Ja iziesim ielās un skolas paliks tukšas, atradīsies pravieši, kas sauks – kur ir jūsu sirdsapziņa! Mediķi nevar atstāt mirstošu cilvēku, skolotāji nevar atstāt bērnus tumsā, bez gara gaismas. Vienā ziņā streikot nozīmē iet pret savu valsti, kura nu ir mūsu, kurai mēs par svētību dziedam – Dievs, svētī…! Drūmi skan. Divdesmit latu nav algas palielināšana, tā ir inflācijas nosegšana.
Ja uz skolu atnāk strādāt jaunie skolotāji, bijušie mūsu skolas audzēkņi, tad tās ir sievietes. Pretēji Eiropas skolām, pie mums vīrieši par skolotājiem nestrādā tās pašas zemās algas dēļ. Nav nekāds noslēpums, ka daudzās ģimenēs vienīgā audzinātāja ir mamma. Mazais palaidnis atnāk uz skolu. Ehē! Tur arī priekšā tikai mammas. Viņš vīrieti sāk meklēt uz ielas. Tāpēc skolu direktori priecājas un cīnās par katru vīriešu kārtas pedagogu. No pieredzes zinu, ja desmit gadus skolā izturēs, tad vairs neaizies no tās. Pat nezinu, kā to formulēt, vai tā reizē ir kā slimība, nolemtība vai aicinājums. Ļoti liela nozīme ir pedagogu gandrīz divus mēnešus garajam atvaļinājumam.”

Domas par mācību procesa kvalitāti

Dažviet valda uzskats, ka Izglītības un zinātnes ministrijā sēž neatzīti pedagogi, kas nu virza dažādas profesionālas un mazāk profesionālas mācību programmas. J.Lagzdkalns uzskata, ka skolai dotas pietiekamas izvēles iespējas un programmu akreditēšanas process ir optimāls.
Mārupes vidusskolā ir viena profesionāli orientētā programma – komerczinības un vispārizglītojošā programma. Tomēr arī te neiztiek bez ķibelēm. Lai komerczinībās apgūtu ekonomiska rakstura speciālos priekšmetus, ir jāsamazina vispārizglītojošo priekšmetu – fizikas, bioloģijas un ķīmijas – stundu skaits, bet desmitās klases skolēns vēl pilnībā nezina, kādu specialitāti izvēlēsies studijām. Neapguvušam pilnībā dabaszinību cikla priekšmetus, var rasties problēmas, iestājoties augstskolā. Tāpēc, no vienas puses, audzēkņiem izdevīgāk ir mācīties vispārizglītojošo programmu, bet, no otras puses, komerczinību programmā viņš varētu apgūt tādus priekšmetus, kas dzīvē būtu ļoti noderīgi. Tāds ir izglītības tirgus.
Runājot par skolotāju kvalifikācijas celšanu un biežo standartu maiņu, J.Lagzdkalnam gan ir iebildumi. Piemēram, skolotājs tikko ir apguvis kādu sava priekšmeta programmu. Pēkšņi tā vairs neder, mainās standarti, un viņam atkal jāpārmācās. Protams, jāmaksā liela nauda augstskolām un firmām. Bieži vien skolotājs par savu algu to nemaz nevar izdarīt. Kādu daļu no kvalifikācijas celšanas dotē valsts, bet nereti ar to nepietiek, un tad skolotājam jālūdz palīdzība pašvaldībai. Izglītības valsts inspekcija ļoti stingri kontrolē šos ierakstus skolotāju izglītības diplomos, raksta aktus un liek atbrīvot no darba pieredzējušus skolotājus. Direktoram tas atgādina nereti novērojamo komunikāciju celtniecībā, kad vairākkārt uzlauž nesen tapušu šoseju, lai zem tās kaut ko pārbūvētu.
Jāpārskata izglītības politika. Skolotājiem ir jāmācās un jāpilnveidojas, bet nedrīkst bezjēdzīgi tērēt naudu.

Pagasts, skola un nauda

Skolas iespējas ir atkarīgas no finansēm. Pedagogu algas rēķina pēc valsts noteiktām prasībām un standartiem. Pašvaldība var piemaksāt, un direktors ar gandarījumu teic, ka, sākot jauno mācību gadu, Mārupes skolas pedagogi saņems nelielu starta prēmiju. Mārupes pašvaldība daudz darījusi un dara skolu atbalstam. Kā samērā bagāta pagasta iedzīvotāji mārupieši jau tā ievērojamas summas maksā pagastu izlīdzināšanas fondā. Tomēr arī turpmāk būs jāplāno lielas summas sava pagasta skolu paplašināšanai, lai nodrošinātu visus šeit dzīvojošos bērnus ar izglītības iegūšanas iespējām uz vietas.
Pateicoties pagasta vadības atbalstam, vidusskolā ir moderni mācību kabineti, jaunākā datortehnika. Direktors uzskata, ka tuvākais uzdevums ir panākt, lai ikviens no piecdesmit pedagogiem jebkurā laikā varētu piekļūt pie datora. Pagaidām tas vēl nav iespējams, un ne katram dators ir mājās. Direktors uzskata, ka reizē būt skolas saimniekam un domes deputātam ir kā runga ar diviem galiem. No vienas puses, viņam ir iespēja aizlikt kādu vārdu, kad lemj par izglītību, labāk palīdzēt savai skolai, bet, no otras puses, paveras plašāks skats uz pagasta vajadzībām kopumā, un tad bieži nākas lauzīt galvu, jo kā pagasta uzticību ieguvušam pirmām kārtām jādomā par visiem iedzīvotājiem.

Raize par mācību grāmatām

Bagātajā Mārupes pagastā dzīvo arī trūcīgas ģimenes. Iespēju robežās pašvaldība cenšas kompensēt izdevumus par grāmatām. Mārupes vidusskolā nav izdevies ieviest grāmatu apmaiņu. Mācību grāmatas ir ļoti dārgas, konkurence milzīga. Kaut arī skola cenšas, lai grāmatas kalpotu vismaz piecus gadus, tomēr katra jauna grāmata ir kvalitatīvāka. Skola var izvēlēties. Direktors uzskata, ka pašlaik grāmatu tirgū valda konkurence un tirgus, kas ir izdevīgs vienai pusei, bet nav izdevīgs vecākiem, kuriem katru septembri jāatver maciņi. No grāmatām jau labi sen pazudušas ideoloģiskās nodevas, tāpēc būtu labi, ja katrā priekšmetā atzītu vienu vai divas kvalitatīvas mācību grāmatas, ar kurām skolotāji strādātu ilgstošāk, vairoties no biežās grāmatu nomaiņas.

Uzskats par vēstures mācīšanu

Jānis Lagzdkalns: “Vai Latvijas vēsture jāmāca kā atsevišķs priekšmets? Par to tiek daudz polemizēts. Latvijas vēsturi var mācīt katrā priekšmetā. Ja sporta skolotājs stāstīs par Jāni Daliņu vai Jāni Lūsi un viņu laiku, tad tā arī būs daļiņa no mūsu vēstures. Skolotājs jau ir sava veida valsts ideologs. Ir divi varianti. Un ir arī pārliecība un patriotisms, ko mēs skolā realizējam ar Jaunsardzes nodarbībām, ar piedalīšanos Ziemassvētku kauju vietu sakopšanā un pasākumos.”

Atzinums par skolotāja un skolēna attiecībām

Senie indieši skolotājus uzskatīja par augstām un svētām personām. Cieņa un goddevība savam skolotājam Austrumu sabiedrībā saglabājusies līdz mūsdienām. Diemžēl viens no iemesliem, kādēļ trūkst skolotāju, ir sabiedrībā proponētās skolēnu tiesības un uzvedības normu izkropļošana.
Arī J.Lagzdkalns atzīst, ka daļa skolēnu, kuru ar katru gadu kļūst arvien vairāk, ienāk skolā bez respekta un cieņas gan pret skolu, gan skolotāju. Daudzi bērni nerespektē klasiskās vērtības, kā tēvu, māti, skolotāju, audzinātāju.
Var jau spriest, ka nav slikti, ja bērni ir atraisītāki, brīvāki, ja netiek ievērota zināma distance starp skolotāju un skolēnu. Bet pārvērst skolotāju par tādu kā rotaļu biedru? Ilggadējais pedagogs atzīst – skolā novērojama tendence, ka skolēni prasa arvien lielākas tiesības, bet pazemina savu pienākumu līkni.
Skola ir sarežģīts organisms, tā galva ir pedagoģiskais process. Lai mācību darbs ritētu sekmīgi, jābūt veselam balsta aparātam un visiem orgāniem, tāpēc direktoram vienlīdz sāp galva gan par mācību procesu, gan telpām, gan jumtu, apkuri, kopgaldu un tā joprojām.
Skolotājiem kļūst arvien grūtāk strādāt, jo nemitīgi pieaug valsts, vecāku un skolēnu prasības. Bet skolā strādāt ir interesanti, skolotāja darbs ir dinamisks, cilvēcisku emociju pilns. Kāds Austrumu gudrais sacījis, ka tauta dzīvo savos bērnos un izglītība ir tās labklājības pamats.

Andris Kļaviņš