Neviens bērns nedrīkst palikt bez izglītības

Ina Druviete, izglītības un zinātnes ministre, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ina Druviete Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Ja 6.septembrī notiks pedagogu pikets, ko jūs viņiem teiksit?

– Vispirms gribu uzsvērt, ka skolotāju algu paaugstināšana ir viena no ministrijas prioritātēm. Taču iespējamā piketa dalībniekiem teikšu to pašu, ko jau vairākkārt esmu uzsvērusi mūsu kopējās sarunās ar arodbiedrību. Proti: kopīgā darbā tika izstrādāti vairāki pedagogu darba algas paaugstināšanas grafiki laika posmam līdz 2010.gadam. Un, kā zināms, 23.augustā valdība pieņēma vienu no tiem. Mums, protams, ir žēl, ka netika īstenots labākais variants un algas netiks paaugstinātas jau no šā gada 1.septembra. Taču tāda bija valdības kopīgā fiskālā politika. Jāpiebilst, ka šogad algas netiks palielinātas arī policistiem un kultūras darbiniekiem. Mēs bijām izstrādājuši arī alternatīvu grafiku, kas paredzēja algas paaugstināt no 2006.gada 1.janvāra par 40 latiem, kam piekrita arī arodbiedrība. Taču, tā kā tam būtu nepieciešama ļoti liela summa no valsts budžeta, tika nolemts to sadalīt – pirmo 20 latu pielikumu skolotāji saņems no nākamā gada janvāra, bet otru – no 2006.gada 1.septembra. Tā kā kopā pedagogu algām valsts budžetā ir paredzēti 33 miljoni latu. Gribu norādīt uz vēl kādu aspektu, kas noteikti būtu jāņem vērā potenciālā piketa dalībniekiem. Pedagogi ir vienīgā sociālā grupa, izņemot medicīnas darbiniekus, kuru darba algas paaugstināšanas grafiks ir oficiāli apstiprināts ar valdības lēmumu. Nevarētu teikt, ka šā gada budžeta grozījumos nekas nav ticis izglītībai. Vairāk nekā deviņi miljoni latu ir atvēlēti skolu infrastruktūras modernizācijai.

– Izglītības darbinieku arodbiedrība uzsvēra, ka viņiem galvenais ir valdības apstiprināts algu paaugstināšanas grafiks. Tā kā tas ir pieņemts, vai, jūsuprāt, iespējamais pikets būtu pamatots?

– Tā kā valdība savus solījumus ir pildījusi, pedagogu algu paaugstināšanas grafiks ir valdībā apstiprināts, uzskatu, ka pamata piketam nav.

– Vairāki finanšu eksperti uzskata, ka nav pareizi kādas profesijas atalgojumu saistīt ar tādiem rādītājiem kā minimālā un vidējā alga valstī. Vai, jūsuprāt, būtu iespējama pedagogu algu atsaiste no minimālās algas?

– Iespējami ir dažādi varianti. Piemēram, augstskolu mācībspēku algas ir piesaistītas vidējai tautsaimniecībā nodarbināto algai ar koeficientu 2,8% profesoram. Esmu pārliecinājusies, ka pedagogu vidū ir dažādi viedokļi par to, kurš variants ir vispareizākais. Jā, var diskutēt, vai piesaiste tieši minimālajai algai ir pareiza un piedāvāt citu, labāku risinājumu.

– Ja runājam par algām augstskolu mācībspēkiem, tad bijušais izglītības un zinātnes ministrs, arīdzan profesors Kārlis Šadurskis teica: profesoru baro kājas. Vai šis princips netiks mainīts?

– Šāds periods mūsu augstākās izglītības sistēmā ir beidzies līdz ar 23.augusta grozījumiem Augstskolu likumā. Tie paredz, ka katram mācībspēkam ir viena pamatievēlēšanas vieta (jāatgādina, ka akadēmiskie amati, piemēram, profesors un docents, ir vēlēti – aut.). Protams, arī turpmāk varēs strādāt vairākās augstskolās, ja to atļaus mācībspēka garīgā un fiziskā sagatavotība un ja tas neietekmēs viņa darba kvalitāti. Par to atbildīga ir augstskolas vadība. Līdz ar to mēs esam ceļā uz to, lai mācībspēki būtu piesaistīti vienai augstskolai, kurā viņi arī būtu pieejami studentiem un kurā, kas ir īpaši svarīgi, pasniedzēji veidotu savu zinātnisko skolu. Jo augstskola nav vieta, kurā tikai tiek lasītas un noklausītas lekcijas. Tā ir vieta, kurā top zinātniskā doma.

Valsts un pašvaldību subsīdijas mācību literatūrai

– No mācībspēkiem pie skolēniem. Katrs mācību gada sākums neizbēgami vecākiem nozīmē arī jaunu mācību grāmatu iegādi. Latvijas Izglītības apgādu asociācija uzskata, ka ir nepieļaujami, ka no ministrijas budžeta tikai 0,36% ir atvēlēti mācību līdzekļu iegādei. Viņuprāt, tas jāpalielina līdz 1%.

– Šķiet, arī 1% nenosegs mācību grāmatu iegādes izmaksas, kas pašlaik ir neadekvāti augstas. Ne velti ir izskanējuši aicinājumi noteikt augšējo robežu mācību grāmatu cenām, jo pašlaik to iegāde ģimenes budžetam prasa neadekvāti lielu summu. Šajā mācību gadā no valsts budžeta grāmatu iegādei atvēlēti gandrīz 529 000 latu. Tiesa, tas gan ir tikai lats un sešdesmit santīmi uz vienu skolēnu. Taču talkā vēl nāk arī pašvaldības ar savu finansējumu, un daudzās no tām bērni ir simtprocentīgi apgādāti ar mācību literatūru. Tāda ir arī ministrijas politika, jo skolu saimnieki ir pašvaldības. Valsts atbild par izglītības procesa norisi kopumā, arī par mācību grāmatu nodrošinājumu un to kvalitāti. Valsts rīcībā ir dažādi instrumenti, tajā skaitā arī finanšu: uzskatu, ka valsts subsīdijas mācību grāmatu izdošanā ir nepieciešamas. Ministrija ir izveidojusi darba grupu, kas strādā pie šā jautājuma risināšanas. Jo pašlaik pamatoti neapmierinātību pauž gan vecāki, gan skolotāji.

– Kas tiek domāts ar valsts subsīdijām?

– Tas varētu būt atbalsts to grāmatu izdošanai, kas ir ekonomiski neizdevīgas, jo nepieciešamas mazos metienos, piemēram, mācību grāmatām braila rakstā vai vieglajā valodā. Mums jāstrādā arī pie tā, lai katrā priekšmetā būtu nevis savs desmits mācību līdzekļu, bet viena pamata mācību grāmata, kuru par labu atzītu ekspertu komisija. Protams, brīvas konkurences apstākļos varētu būt vēl kāda papildu literatūra. Šāda prakse labāk ļautu nodrošināt pēctecības iespējas mācību grāmatas lietošanā, un bērnam, nepieciešamības gadījumā mācību gada vidū mainot skolu, nebūs jānomaina visa mācību literatūra. Taču arī tādā gadījumā būs nepieciešams pašvaldību finansiālais atbalsts, kā arī ar zināmu summu tomēr būs jārēķinās ģimenei.

– Kā jūs vērtējat presē izskanējušos pētījumu datus, ka ģimenei viena bērna palaišana skolā izmaksā ap 70 latu? Jāatgādina, ka tikai no nākamā gada 1.janvāra minimālā alga, kuru saņem 14% strādājošo, sasniegs 90 latus pirms nodokļu nomaksas.

– Jā, es arī iepazinos ar šā pētījuma rezultātiem. Vairums vecāku uzskata, ka lauvas tiesu naudas paņem apģērba un apavu iegāde. Šķiet, pagaidām vēl trūkst pētījumu, vai visas izmaksas ir objektīvi nepieciešamas. Ja šajā summā ietilpst arī, piemēram, mobilais telefons, tad jau tā ir cita lieta. Mēs zinām, kam ir jābūt skolēna grozā, jāaprēķina, cik tas izmaksā, un tad var ar pašvaldībām pārrunāt palīdzības iespējas. Jāuzsver: ir skolas, kas ar ļoti daudz ko nodrošina skolēnus, citās pilnīgi viss jāiegādājas vecākiem.

– No kā tas ir atkarīgs?

– No konkrētās pašvaldības vadītāja un skolas direktora.

Trūkst eksakto priekšmetu skolotāju

– Vairāki skolu direktori atzinuši, ka viena no lielākajām problēmām ir atsevišķu mācību priekšmetu skolotāju trūkums. Vai ministrijai ir kādi dati, cik skolotāju šobrīd trūkst?

– Nevarētu teikt, ka būtu kāds noteikts priekšmets vai reģions, kurā trūktu skolotāju. Trūkst atsevišķu priekšmetu skolotāju atsevišķās skolās. Pilnīgi dati mums būs pieejami tikai pēc 1.septembra, jo patlaban skolās vēl norit aktīva skolotāju piesaiste. Ir daži priekšmeti, galvenokārt eksaktie – fizika, ķīmija –, kur mums ļoti nopietni jādomā par jaunu skolotāju sagatavošanu. Ir jādomā, kā augstskolu studentiem atvieglot pedagoģiskās kvalifikācijas ieguvi. Ir sāktas pārrunas ar augstskolu pārstāvjiem, lai tās savās programmās ietvertu arī pedagoģiska profila kursus.

– Kas notiks tajās skolās, kurās tā arī netiks atrasti vajadzīgie skolotāji, vai bērni šos priekšmetus vienkārši neapgūs?

– Tāda situācija nedrīkst būt. Skolu direktoriem kopā ar rajona izglītības pārvalžu un pašvaldību vadītājiem ir jārod risinājums. Ir iespējas piesaistīt skolotājus no citām skolām. Tā nedrīkst būt, ka kādā skolā netiek apgūts kāds mācību priekšmets.

– Vai tiks sekots līdzi tam, kas notiek ar bērniem, kuri kādu iemeslu dēļ pārtrauc apmeklēt skolu, vai būs kāds reģistrs? Skolotāji uzsver, ka nopietna problēma ir bērni, kuru vecāki atrodas peļņā ārzemēs.

– Tā mums mūsu valstij ir jauna problēma. Papildu rūpes arī rada pierakstu sistēmas atcelšana. Taču, sabiedrībai palīdzot, jāpanāk, lai tiktu apzināti visi skolas vecuma bērni un jānoskaidro, kas ar viņiem notiek. Svarīgi, lai būtu zināma bērna faktiskā dzīvesvieta. Te jāsadarbojas skolotājiem ar bāriņtiesu, pašvaldības policiju un sociālajiem darbiniekiem. Jā, mums ir salīdzinoši liels atskaitīto skolēnu skaits, taču viņiem jānodrošina iespēja mācīties pedagoģiskās korekcijas klasēs. Bez obligātās pamatizglītības nedrīkst palikt neviens Latvijas bērns.

Zināšanas jāsavieto ar praksi

– Ar šo mācību gadu sākas darbs pie pamatskolas mācību satura reformas īstenošanas. Kādēļ bija nepieciešama reforma, un ko tā paredz?

– Reforma attiecas gan uz mācību darba organizāciju, gan skolotāju metodisko darbu. Tā kā dzīve un darba tirgus izvirza ārkārtīgi augstas prasības, mums jābūt pārliecinātiem, ka mēs skolēniem mācām to, ko vajag, un tā, kā vajag. Pamatizglītības reformas būtība – mēs vairs nemācīsim priekšmetu, bet izglītosim skolēnu. Skolēnam jādod ne tikai fakti un fundamentālās zināšanās, bet arī prasmes un iemaņas, kā šīs zināšanas izmantot dzīvē. Skolotājam jāspēj sabalansēt zināšanas ar praksi, tas nozīmē, ka viņam jāstrādā individuāli ar katru skolēnu, jāspēj tajā ieklausīties. Skolotāja uzdevums ir rast pieeju katram konkrētajam bērnam, lai viņš labāk spētu apgūt nepieciešamās zināšanas. Runājot par mācību saturu, jāizvērtē, vai tomēr kā atsevišķs priekšmets nebūtu jāizdala veselības mācība, kuru mācītu īpaši sagatavoti skolotāji.

– Daudzi tautsaimniecības un izglītības eksperti uzskata, ka steigšus jāatceļ izvēles priekšmetu sistēma vidusskolā. Kādēļ ministrija vilcinās?

– Es zinu, ka daudzi atbalsta izvēles priekšmetu sistēmas atcelšanu, taču uzskatu, ka vēl nepieciešama nopietna diskusija un izvērtējums. Ja arī mēs atteiktos no izvēles priekšmetu principa vidusskolā, mums būtu nepieciešams trīs gadu pārejas periods pašreizējiem vidusskolēniem, kas jau mācās pēc minētā principa. Vienīgais nopietnais pretarguments pašreizējās sistēmas atcelšanai ir tas, ka daudziem humanitāri ļoti apdāvinātiem skolēniem sliktās atzīmes eksakto priekšmetu ek- sāmenos varētu būt nopietns šķērslis tālākajai karjerai. Pašreizējās sistēmas atcelšanai būtu nepieciešami arī grozījumi likumdošanā, jo pašlaik viens no kritērijiem valsts ģimnāzijas statusa iegūšanai ir vairāk nekā trīs izglītības programmu piedāvājums. Taču es neizslēdzu, ka skolēniem, kas 2006.gadā beigs 9.klasi, vidusskolā vairs netiks piedāvātas izvēles programmas. Mēs esam arī samazinājuši centralizēti labojamo eksāmenu skaitu. Eksāmena saturs joprojām tiks izstrādāts centralizēti, taču eksāmenu darbus dabaszinībās, biznesa ekonomiskajos pamatos, kultūras vēsturē un ģeogrāfijā labos uz vietas, skolā.

– Visbeidzot, daudz tiek runāts par izglītības kvalitātes neatbilstību darba tirgus prasībām. Kā jūs uz to raugāties?

– Domāju, ka tas ir viens no veiksmīgi izplatītiem mītiem sabiedrībā, vismaz kas attiecas uz augstāko izglītību, jo bezdarbnieku ar augstāko izglītību īpatsvars pat nesasniedz 1% no kopējā bezdarbnieku skaita. Zināmas problēmas gan ir ar profesionālo izglītību. Taču mēs strādājam pie tā, lai stiprinātu profesionālo skolu un darba devēju sadarbību, lai nodrošinātu audzēkņus ar prakses vietām un celtu viņu izglītības kvalitāti.

– Ko Jūs novēlat skolotājiem un skolēniem, viņu vecākiem jaunajā mācību gadā.

– Apsveicu visus Latvijas iedzīvotājus ar jaunā mācību gada sākumu un novēlu izturību un spēku, sekmes un panākumus. (Pilnīgāk: laikraksta A daļā.)

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv